Atzinums

Atkārtoti norādām, ka attiecībā uz likumprojekta 6. panta piektajā daļā ietverto normatīvo regulējumu vērtējams Latvijas Republikas Satversmes 105. pantā noteikto personu tiesību uz īpašumu ierobežojumu tiesiskums. Likumprojekta 6. panta piektā daļa paredz, ka personām aizliegts piedalīties ceļu satiksmē ar sev piederošu vai turējumā esošu transportlīdzekli, ja tas aprīkots ar kādu no Autopārvadājumu likuma 29. panta septītajā vai astotajā daļā minētajiem elementiem, tādējādi personai liegts izmantot šādu transportlīdzekli vispār, tostarp personīgajām vajadzībām. Informējam, ka Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertais tiesiskās vienlīdzības princips paredz pienākumu ievērot vienādu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, un pieprasa ievērot atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos. Vienlaikus tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 13. punktu).

Ievērojot minēto, lūdzam papildināt likumprojekta anotācijas 1.3. punktu ar likumprojekta 6. panta ceturtajā daļā ietverto personas tiesību uz īpašumu ierobežojumu satversmības izvērtējumu.

-

Vēršam uzmanību, ka atbilstoši Ceļu satiksmes likuma 10. panta vienpadsmitajai daļai, ja Valsts ieņēmumu dienests saskaņā ar normatīvajiem aktiem par nodokļiem un nodevām saistībā ar reģistrēto transportlīdzekli uzsāk nodokļu administrēšanas pasākumus, tas par attiecīgo transportlīdzekli šā likuma 14. pantā noteiktajā kārtībā reģistrē atsavināšanas aizliegumu transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā. Atkārtoti norādām, ka pašlaik normatīvais regulējums nodokļu administrēšanas jomā neparedz Valsts ieņēmumu dienesta tiesības transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā reģistrēt liegumu veikt komercpārvadājumus ar taksometru vai vieglo automobili. Ņemot vērā, ka likumprojekta anotācijā minētais likumprojekts par grozījumiem likumā "Par nodokļiem un nodevām" vēl ir tikai izstrādes stadijā, Tieslietu ministrijai nav iespējas izvērtēt tajā ietverto regulējumu. Tādējādi aicinām papildināt Autopārvadājuma likumu ar likumprojekta 6. panta otrajā un trešajā daļā un 10. panta otrajā un trešajā daļā ietverto regulējumu pēc likumprojekta par grozījumiem likumā "Par nodokļiem un nodevām" pieņemšanas.

Ievērojot minēto, lūdzam izslēgt likumprojekta 6. panta otro un trešo daļu un likumprojekta 10. panta otro un trešo daļu, kā arī precizēt likumprojekta anotācijas 1.3. punktu un svītrot likumprojekta anotācijas 4.1.1. punktu.

-

Norādām, ka likumprojekta 9. pantā ietvertās vārdkopas "normālais (vispārpieņemtais) darba laiks" saturs nav viennozīmīgi saprotams. Vēršam uzmanību, ka valsts un pašvaldību iestādēm, kā arī citām nozīmīgām publiskām vietām darba laiki var atšķirties un tās var būt pieejamas apmeklētājiem dažādos darba laikos. Vienlaikus norādām, ka novada centram nav darba laika.

Papildus informējam, ka normatīvā akta tekstam jābūt skaidram, nepārprotamam un viennozīmīgam. Veidojot normatīvā akta tekstu, ne tikai jācenšas skaidri un precīzi identificēt subjektu un darbību, bet arī jāizvērtē, vai tiesību normu adresāts, lasot un interpretējot normatīvā akta tekstu, sapratīs tā mērķi (sk. Valsts kanceleja. Normatīvo aktu projektu sagatavošanas rokasgrāmata, 2016. 17. lpp.).

Ievērojot minēto, lūdzam likumprojekta 9. pantā izslēgt vārdus "to normālajā (vispārpieņemtajā) darba laikā un citos".

-

No likumprojekta 10. panta piektās daļas izriet, ka Autotransporta direkcijai ir rīcības brīvība noteikt, vai pieņemt lēmumu par autotransporta līdzeklim izsniegtās licences kartītes anulēšanu, pamatojoties uz pārvadātāja iesniegumu par licences kartītes anulēšanu. Tieslietu ministrijas ieskatā nav pieļaujama situācija, ka gadījumā, ja pārvadātājs iesniedz iesniegumu par licences kartītes anulēšanu, Autotransporta direkcija var lemt to neanulēt. Tāpat atkārtoti norādām, ka atbilstoši likumprojekta 6. panta otrajai un trešajai daļai pasažieru komercpārvadājumus ar taksometru vai vieglo automobili var veikt vienīgi ar pārvadātāja īpašumā vai turējumā esošu transportlīdzekli. Tādējādi gadījumos, kad Autotransporta direkcija konstatē, ka pārvadātājs nav autotransporta līdzekļa īpašnieks vai turētājs, Autotransporta direkcijai attiecīgajam autotransporta līdzeklim izsniegtā licences kartīte ir jāanulē.

Ievērojot minēto, lūdzam precizēt likumprojekta 10. panta piekto daļu, nosakot, ka, ja pārvadātājs iesniedz iesniegumu par licences kartītes anulēšanu vai Autotatransporta direkcija konstatē, ka pārvadātājs nav autotransporta līdzekļa īpašnieks vai turētājs, Autotransporta direkcija attiecīgajam autotransporta līdzeklim izsniegto licences kartīti anulē. Vienlaikus lūdzam atbilstoši precizēt likumprojekta anotācijas 1.3. punktu.

-

Informējam, ka atbilstoši Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 3.2. apakšpunktam normatīvā akta projektā neietver normas, kas dublē augstāka vai tāda paša spēka normatīvā akta tiesību normās ietverto normatīvo regulējumu. Norādām, ka no likuma "Par nodokļiem un nodevām" 34.¹ panta sestās daļas 4. punkta jau izriet Autotransporta direkcijas pienākums anulēt komersantam izsniegto speciālo atļauju (licenci) pasažieru komercpārvadājumiem ar taksometru, ja Valsts ieņēmumu dienests pieņēmis lēmumu par nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības apturēšanu un iesniedzis Autotransporta direkcijai obligātu prasību licenci anulēt.

Ievērojot minēto, lūdzam izslēgt likumprojekta 10. panta otro daļu.

-

Projekts paredz papildināt Autopārvadājumu likuma 57. pantu ar piekto daļu,nosakot administratīvo atbildību par projektā ietverto 29. panta desmito daļu, kuru piemēro gadījumos, kad autotransporta līdzeklis ir aprīkots ar kādu no likuma 29. panta septītajā vai astotajā daļā noteiktā aprīkojuma elementiem, bet transportlīdzekļa īpašniekam vai turētājam nav speciālā atļauja (licence) (minētais izriet no projekta anotācijas). Ņemot vērā apstākli, ka precizētajā projektā nav iespējams pārliecināties par iepriekšējā saskaņošanā izteikto iebildumu, jo anotācijā skaidrotā norma projektā nav ieļauta, atkārtoti norādām, ka Administratīvās atbildības regulējumā nav ieteicams ietvert iekšējās atsauces un parasti tas nav arī nepieciešams. Šajā gadījumā atsauces uz likuma 29. pantu vietā ir iespējams veidot aprakstošu norādi (proti, norādīt, uz kāda aprīkojuma elementiem tas attiecas). Tāpat nav nepieciešams izmantot vārdu "derīga"; vārdkopas "nav speciālās atļaujas (licences)" un "nav derīgas speciālās atļaujas (licences)" juridiskā izpratnē ir līdzvērtīgas.

Projekta anotācijā norādīts, ka "sodu paredzēts piemērot transportlīdzekļa vadītājam, kas pārkāpuma konstatēšanas brīdī vada transportlīdzekli." Tomēr projekta anotācijā nav ietverts skaidrojums, kāpēc šajā gadījumā sodu piemēro tikai transportlīdzekļa vadītājam, bet pārvadātājam šķietami administratīvā atbildība nav paredzēta.

Projekta anotācijā nav ietverts pamatojums soda veida un apmēra izvēlei.

-

Projekts paredz papildināt Autopārvadājumu likuma 57. pantu ar ceturto daļu, paredzot administratīvo atbildību par pārvadātājam noteiktā pienākuma nekavējoties pēc komercpārvadājuma ar taksometru beigām nosūtīt Valsts ieņēmumu dienestam informāciju par veikto pārvadājumu tiešsaistes režīmā nepildīšanu. Minētā norma izriet no projekta anotācijas, jo projektā minētās normas redakcijas nav. Atkārtoti vēršam uzmanību, ka šada norma paredz atbildību par informācijas nesniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam.
Administratīvā atbildība par normatīvajos tiesību aktos noteiktas informācijas nesniegšanu, informācijas nepienācīgu sniegšanu vai nepatiesas informācijas sniegšanu iestādei ir paredzēta Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā (turpmāk – Administratīvo sodu likums) 3. pantā. Šajā pantā ir paredzēts apvienot visus administratīvos pārkāpumus, kas saistīti ar normatīvajos aktos noteiktas informācijas sniegšanu iestādei (sk. likumprojekta "Administratīvo sodu likums par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā" (Nr. 342/Lp13) sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) I sadaļas 2. punktā esošo skaidrojumu par administratīvajiem pārkāpumiem pārvaldes jomā).
Ievērojot minēto, citos attiecīgo nozari regulējošajos likumos nav iekļaujami administratīvie pārkāpumi, kas izpaužas kā normatīvajos tiesību aktos noteiktas informācijas nesniegšana, informācijas nepienācīga sniegšana vai nepatiesas informācijas sniegšana iestādei. Savukārt iestādes pieprasītas informācijas nesniegšanas sekas risināmas ar administratīvā procesa piespiedu izpildes līdzekļiem vai citiem procesuālajiem līdzekļiem (atkarībā no procesa veida, informācijas pieprasījuma juridiskās kvalifikācijas u. tml.). Tāpat jāpievērš uzmanība krimināltiesiskajam regulējumam. Piemēram, Krimināllikuma 272. pantā ir paredzēta kriminālatbildība par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu valsts institūcijai, ja to izdarījusi persona, kurai saskaņā ar likumu ir pienākums sniegt ziņas valsts institūcijai.
Administratīvo sodu likuma 3. panta otrajā daļā ir pat īpaši paredzēta administratīvā atbildība par informācijas nesniegšanu, informācijas nepienācīgu sniegšanu vai nepatiesas informācijas sniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam. Ievērojot minēto, lūdzam projektā neparedzēt administratīvo atbildību par informācijas nesniegšanu, attiecīgi precizējot projekta 18. punktu un arī projekta anotāciju.
 

-

Projekts paredz administratīvās atbildības regulējumu par tīmekļvietnes un mobilās lietotnes pakalpojumu sniegšanas noteikumu pārkāpšanu. Projekta anotācijā minēts, ka tas attiecas uz Autopārvadājuma likuma 35.² panta un Ministru kabineta 2019. gada 19. novembra noteikumu Nr. 541 "Noteikumi par tīmekļvietņu vai mobilo lietotņu pakalpojuma sniedzējiem pasažieru komercpārvadājumos ar taksometru un vieglo automobili" prasību pārkāpumiem.
Autopārvadājumu likuma 35.² panta otrā daļa noteic, ka reģistrāciju anulē, ja tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojuma sniedzēja darbībā konstatē būtiskus šo komercdarbību reglamentējošu normatīvo aktu pārkāpumus, kā arī ja tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojuma sniedzējs nepamatoti liedz piekļuvi pasažieru komercpārvadājumu ar taksometru vai vieglo automobili pakalpojumam. Savukārt šā panta trešā daļa noteic, ka tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes darbību bloķē, ja tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojumi tiek piedāvāti bez reģistrācijas.
Projekta anotācijā skaidrots: "Likums šobrīd neparedz soda sankciju diferencēšanu atkarībā no pārkāpuma smaguma, bet paredz tūlītēju tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes reģistrācijas anulēšanu un darbības bloķēšanu, kas nav samērīgi vērtējot iespējamo pārkāpumu dažādību. Ņemot to vērā, Likumprojekts paredz noteikt administratīvo atbildību par tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojumu sniedzējiem noteikto prasību vai aizliegumu pārkāpumiem." Pretēji anotācijā norādītajam, šie instrumenti izmantojami vien būtisku pārkāpumu gadījumā, ievērojot samērīgumu.
Šajā gadījumā acīmredzami nav izvērtēts administratīvā akta (procesa) prioritātes princips. Nevērtējot spēkā esošā regulējuma raksturu un tā atbilstību administratīvā procesa būtībai, norādām, ka, ja ir paredzēta iespēja administratīvajā procesā piemērot dažādus tiesību ierobežojošus līdzekļus, tad administratīvā atbildība nebūtu paredzama. Ja nepieciešams, pastāv iespēja attīstīt nesodoša rakstura administratīvos ietekmēšanas līdzekļus. Nav jāparedz represīvi piespiedu ietekmēšanas līdzekļi par katru iespējamo pārkāpumu. Turklāt šajā gadījumā nav izvērtēta projekta 17. pantā paredzētā regulējuma mijiedarbība ar citām jomām, piemēram, patērētāju tiesību aizsardzības un datu aizsardzības jomu. Daļēji šis pants skar arī privāttiesiskas attiecības, kur administratīvās atbildības esībai nepieciešams īpašs pamatojums.

Likumdevējam ir pienākums nodrošināt tiesību sistēmas iekšējo saskaņotību un harmoniju. Likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas tiesību normas, kas harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas ietvaros, turklāt dažādos normatīvajos aktos ietvertas tiesību normas ir jāinterpretē kā vienotu tiesību sistēmu veidojošas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 12. punktu, Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 25.2. punktu). Arī administratīvās atbildības regulējumam ir jābūt savstarpēji saskaņotam un harmoniskam. Lai tiktu saglabāta administratīvā atbildība kā vienota sistēma, iespējami jānodrošina vienādas pārkāpumu definēšanas prasības (tostarp detalizācijas pakāpe), sabalansēta sodu bardzība par līdzīga smaguma pārkāpumiem, kā arī jānovērš pārkāpumu dublēšanās, kad dažādos likumos tiek ierakstīti līdzīgi vai pat vieni un tie paši pārkāpumi (Kūtris G. Administratīvās atbildības reforma: būtiskākie jauninājumi. Jurista Vārds, 17.12.2019., Nr. 50/51/52). Šāda pieeja vienlaikus ļauj izvairīties no neapzinātām vērtējuma pretrunām, proti, pārkāpuma vērtējuma likumdevēja skatījumā atšķirības no pārkāpuma sabiedriskā novērtējuma (sal. Neimanis J. Ievads tiesībās. Rīga: zv. adv. J. Neimanis, 2004, 161. lpp.). Citstarp vērtējuma pretrunas var radīt dažādu tiesisko līdzekļu izmantošana, lai aizsargātu līdzvērtīga svarīguma tiesiskās intereses (piemēram, vienā gadījumā izmantoti civiltiesiskie vai vispārīgie administratīvi tiesiskie aizsardzības līdzekļi, citā – paredzēta administratīvā atbildība).
Ievērojot minēto, izvērtējama projektā paredzētā regulējuma atbilstība tiesību sistēmai un administratīvās atbildības kritērijiem.

Projekta 17. pantā paredzēta administratīvā atbildība par tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojumu sniedzējam noteiktā pienākuma pēc komercpārvadājuma beigām nekavējoties nosūtīt Valsts ieņēmumu dienestam informāciju par veikto pārvadājumu nepildīšanu. Tādējādi šajā gadījumā ir paredzēta atbildība par noteiktas informācijas nesniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam.
Administratīvā atbildība par normatīvajos tiesību aktos noteiktas informācijas nesniegšanu, informācijas nepienācīgu sniegšanu vai nepatiesas informācijas sniegšanu iestādei ir paredzēta Administratīvo sodu likuma 3. pantā. Šajā pantā ir paredzēts apvienot visus administratīvos pārkāpumus, kas saistīti ar normatīvajos aktos noteiktas informācijas sniegšanu iestādei (sk. likumprojekta "Administratīvo sodu likums par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā" (Nr. 342/Lp13) sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) I sadaļas 2. punktā esošo skaidrojumu par administratīvajiem pārkāpumiem pārvaldes jomā).
Ievērojot minēto, citos attiecīgo nozari regulējošajos likumos nav iekļaujami administratīvie pārkāpumi, kas izpaužas kā normatīvajos tiesību aktos noteiktas informācijas nesniegšana, informācijas nepienācīga sniegšana vai nepatiesas informācijas sniegšana iestādei. Savukārt iestādes pieprasītas informācijas nesniegšanas sekas risināmas ar administratīvā procesa piespiedu izpildes līdzekļiem vai citiem procesuālajiem līdzekļiem (atkarībā no procesa veida, informācijas pieprasījuma juridiskās kvalifikācijas u. tml.). Tāpat jāpievērš uzmanība krimināltiesiskajam regulējumam. Piemēram, Krimināllikuma 272. pantā ir paredzēta kriminālatbildība par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu valsts institūcijai, ja to izdarījusi persona, kurai saskaņā ar likumu ir pienākums sniegt ziņas valsts institūcijai.
Administratīvo sodu likuma 3. panta otrajā daļā ir pat īpaši paredzēta administratīvā atbildība par informācijas nesniegšanu, informācijas nepienācīgu sniegšanu vai nepatiesas informācijas sniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam.

Projekta anotācijā nav iekļauts pamatojums soda veida un apmēra izvēlei projekta 17. pantā paredzētajiem pārkāpumiem.
 

-

Lūdzam precizēt projekta 18. pantu un ietvert atbilstošu skaidrojumu projekta anotācijā.

Projekta 18. pantā paredzēts, ka administratīvā pārkāpuma procesu, piemēram, par Autopārvadājumu likuma 57. pantā paredzēto pārkāpumu veic gan pašvaldības kontroles dienests, gan pašvaldības policija, gan Valsts policija. Anotācijā ir skaidrots, ka šādam kompetences sadalījumam, ka par vienu un to pašu pārkāpumu var sodīt dažādas kompetentās iestādes, par pamatu ir ņemama apdzīvotā vieta, kur šāds pārkāpums ir izdarīts. Piemēram, Rīgas pilsētā tas ir pašvaldības izveidots kontroles dienests, citā vietā tā var būt pašvaldības policija (ja izveidota) vai Valsts policija.
Tieslietu ministrijas ieskatā ar precizēto projektu netiek novērsts pretrunīgais administratīvā pārkāpuma procesā regulējums. Tā, piemēram, pašvaldībās, kurās ir visas trīs kompetentās iestādes, nav skaidrs, kura iestāde būs kompetentā iestāde, kura veiks administratīvā pārkāpuma procesu (pašvaldības kontroles dienests, pašvaldības policija vai Valsts policija). Tāpat nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem šādā gadījumā ir jāvadās, nosakot  kompetento iestādi (kura no trīs uzskaitītajām iestādēm ir "kompetentākā").
Ievērojot minēto, lūdzam atkārtoti izvērtēt un precizēt kompetences regulējumu.

Administratīvās atbildības likuma 115. panta pirmajā daļā ir norādītas iestādes, kuru amatpersonas drīkst veikt administratīvā pārkāpuma procesu, tostarp pašvaldības administratīvās inspekcijas, pašvaldības administratīvās komisijas vai apakškomisijas, pašvaldības būvvaldes, pašvaldības īres valdes, pašvaldības policijas, pašvaldības Transporta kontroles dienesta, pašvaldības vides inspekcijas un pašvaldības vides kontroles amatpersonas, kā arī pašvaldības izpilddirektors, pagasta vai pilsētas pārvaldes vadītājs. Lūdzam projekta anotācijā ietvert precīzu skaidrojumu, kurai no Administratīvās atbildības likuma 115. pantā minētajām iestādēm atbilst pašvaldības kontroles dienests. Tāpat vēršam uzmanību, ka Administratīvās atbildības likuma 115. panta pirmajā daļā neminētas iestādes amatpersonas nav tiesīgas veikt administratīvā pārkāpuma procesu.
 
 

-

Projekta anotācijā izmantota vārdkopa "soda sankcijas". Šādu vārdkopu nav ieteicams lietot. Sods ir viens no sankciju veidiem. Administratīvās atbildības jomā lieto terminu "sods". Lūdzam precizēt projekta anotāciju

-

Saistībā ar katru projektā paredzēto administratīvo pārkāpumu projekta anotācijā ietverams pilnvērtīgs un argumentēts administratīvās atbildības kritēriju izvērtējums, soda veida un apmēra izvēles pamatojums, kā arī pārkāpuma satura skaidrojums, tostarp norādot korespondējošās normas.

1. Pirms noteikt jaunu administratīvās atbildības pamatu, jāizvērtē vismaz šādi kritēriji:
1) administratīvā akta prioritātes princips;
2) sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte;
3) problēmsituācijas attiecināmība uz publiski tiesiskajām attiecībām;
4) problēmsituācijas bīstamība un kaitīgums;
5) aizliegums paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 54. lpp.). Nozīmīgs rādītājs ir arī problēmsituācijas aktualitāte, proti, vai attiecīgi pārkāpumi faktiski tiek izdarīti pietiekami bieži, lai par to būtu nepieciešams paredzēt administratīvo atbildību, vai esošais regulējums nav novecojis (sal. Informatīvais ziņojums "Nozaru administratīvo pārkāpumu kodifikācijas ieviešanas sistēmas īstenošana", 03.03.2020., 2. lpp. Pieejams: http://polsis.mk.gov.lv/).

Administratīvā akta (rīkojuma, procesa) prioritātes princips nozīmē to, ka, ja ir nepieciešams panākt, lai persona izpilda noteiktas normatīvo aktu prasības, prioritāte ir administratīvā akta izdošanai, nosakot pienākumu atbilstošā termiņā novērst neatbilstības un izpildīt prasības. Administratīvais sods paredzams tikai tajos gadījumos, kad nepieciešams reaģēt uz kādu personas izdarītu pārkāpumu, kurš vairs nav novēršams un ir ar augstu bīstamības pakāpi (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 55. lpp.). Latvijā valsts pārvaldei ir raksturīgi meklēt iespēju personu sodīt par pienākumu nepildīšanu, bet nereti netiek saskatīta iespēja panākt pienākumu izpildi ar administratīvā procesa līdzekļiem (Laveniece-Straupmane N., Briede J., Liholaja V., Judins A., Ziemane I. Ārkārtējā situācija: juristu viedokļi par tiesisko regulējumu un tā piemērošanu. Jurista Vārds, 17.03.2020., Nr. 11). Tādējādi, ja pienākuma īstenošanu var panākt izdodot administratīvo aktu vai ar citiem nesodoša rakstura administratīvi tiesiskiem līdzekļiem, tad administratīvā atbildība pamatā nav paredzama.

Sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte nozīmē, ka ar administratīvās atbildības noteikšanu var sasniegt attiecīgo mērķi (citiem vārdiem, atrisināt konstatēto problēmsituāciju). Šajā aspektā nepieciešams izvērtēt, vai administratīvais sods spēs mazināt konstatēto problēmsituāciju skaitu, apmēru un izplatību sabiedrībā, kā arī vai ar administratīvā pārkāpuma procesā esošajiem līdzekļiem būs iespējams šādas situācijas konstatēt, izmeklēt un pierādīt (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 55. lpp.).

Administratīvās atbildības regulējums nav paredzēts civiltiesisku strīdu risināšanai. Ja privātpersonai ir iespējams savas aizskartās tiesības aizstāvēt ar civiltiesiskās aizsardzības līdzekļiem, tad par attiecīgu privāttiesiskās attiecības regulējošo normu neievērošanu administratīvā atbildība nav paredzama. Tādējādi pārkāpumam jābūt saistītam ar publiski tiesiskām attiecībām. Ir atsevišķi izņēmuma gadījumi, kad administratīvie sodi tradicionāli tiek piemēroti arī par tādiem pārkāpumiem, kas pēc savas tiesiskās dabas attiecas uz privāttiesiskām attiecībām, piemēram, ja pārkāpuma rezultātā tiek skarts plašs sabiedrības loks (patērētāju tiesības) (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 56.-57. lpp.).

Izvērtējot nepieciešamību noteikt administratīvo atbildību konkrētas problēmsituācijas risināšanai, jākonstatē tās bīstamība vai kaitīgums sabiedrības interesēm. Proti, jāizvērtē, vai iespējamais pārkāpums var aizskart sabiedriskās intereses tādā mērā, ka nepieciešams paredzēt administratīvo atbildību par to (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 57. lpp.). Šajā aspektā nozīmīga var būt arī administratīvās atbildības un kriminālatbildības norobežošana. Likumdevēja izvēle starp noziedzīgu nodarījumu un administratīvo pārkāpumu nedrīkst būt patvaļīga. Administratīvie pārkāpumi izpaužas kā noteiktas pārvaldības kārtības neievērošana, un tie nav saistīti ar sociālu stigmatizāciju vai publisku kaunu (Smiltēna A. Administratīvās atbildības norobežošanas no kriminālatbildības problemātika. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 23. lpp.). Šie pārkāpumi ir vienkārši traucējoši labai pārvaldībai vai sabiedriskajai kārtībai, bet tie neietver sevī kādu īpašu ļaunumu vai pilnīgu sabiedrības vai valsts vērtību ignoranci (Kalniņa V. Administratīvo pārkāpumu tiesību sistēmas reforma – domāšanas reforma. Jurista Vārds, 15.11.2016., Nr. 46). Citiem vārdiem sakot, ja noziedzīgs nodarījums ir ļaunums pats par sevi, tad administratīvais pārkāpums ir morāli neitrāla rīcība un tā izdarītājs – nevērīga vai bezrūpīga persona (Foundations of European Criminal Law. Norel Neagu (Ed.). Bucureşti: Editura C.H. Beck, 2014, p. 67).

Tāpat ir aizliegts paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu. Ja lieta ir uzsākta administratīvajā procesā, tad šajā procesā tā arī ir jāpabeidz, ja nepieciešams, izmantojot administratīvā akta piespiedu izpildes līdzekļus (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 57.-58. lpp.).

Ievērojot minēto, lai varētu izvērtēt administratīvās atbildības nepieciešamību un pieļaujamību projektā paredzētajos gadījumos, projekta anotācijā jāietver argumentēts visu iepriekš minēto kritēriju izvērtējums. Šajā gadījumā īpaša uzmanība pievēršama administratīvā akta (procesa) prioritātes principam un pārkāpuma attiecināmībai uz publiski tiesiskām attiecībām.

2. Tāpat projekta anotācijā iekļaujams pamatojums izvēlētajam soda veidam un apmēram. Viens no soda samērīguma un soda veida un apmēra izvēles pamatkritērijiem ir pārkāpuma smagums un tā iespējamās sekas (Cafaggi F., Iamiceli P. The Principles of Effectiveness, Proportionality and Dissuasiveness in the Enforcement of EU Consumer Law: The Impact of a Triad on the Choice of Civil Remedies and Administrative Sanctions. European Review of Private Law, 2017, Vol. 25, Iss. 3, p. 599). Lai to izvērtētu, citstarp nozīmīgs ir ar attiecīgajām tiesību normām aizsargātā tiesiskā labuma (interešu) svarīgums un pārkāpuma sabiedriskais nosodījums (Ģenerāladvokāta Damaso Ruisa-Harabo Kolomera 2005. gada 26. maija secinājumu lietā C-176/03 46. punkts). Protams, šie kritēriji neļauj precīzi noteikt (aprēķināt) pārkāpumam atbilstošu soda veidu vai apmēru, tie vairāk vērtējoši raksturo pārkāpumu salīdzinājumā ar citiem pārkāpumiem (Evaluation Study on the Implementation of Directive 2008/99/EC on the Protection of the Environment through Criminal Law by Member States. Brussels: 2014, p. 81). Soda samērīgumu ietekmē arī citi kritēriji, piemēram, pārkāpuma rezultātā iespējamais iegūtais labums (ekonomiskais izdevīgums), kā arī tas, vai sods nerada pārmērīgu apgrūtinājumu personai, kurai tas tiek piemērots.
 

-

Vēršam uzmanību, ka likumprojekta 2. panta pirmajā daļā viena un tā pati tiesību norma norādīta divreiz. Ievērojot minēto, lūdzam precizēt likumprojekta 2. panta pirmo daļu.

-

Autopārvadājumu likuma (turpmāk - likums) 8. pants noteic kravas pārvadājuma līguma noslēgšanas noteikumus, savukārt likuma 9. pantā ietvertas normas, kas noteic pavadzīmes saturu. Vēršam uzmanību, ka atbilstoši Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 2.4. apakšpunktam normatīvā akta projekta tekstu raksta, izklāstot to loģiskā secībā.

Ievērojot minēto, aicinām vērtēt iespēju likumprojekta 4. pantā ietverto tiesību normu iekļaut likuma 9. pantā.
 

-