Atzinums

1) Iebilstam pret (2.) 1. punktā paredzēto pasākumu tā pašreizējā redakcijā. Pasākums paredz izstrādāt grozījumus Krimināllikumā, nosakot kriminālatbildību par “apzinātu fizisku vai informatīva rakstura atbalsta sniegšanu ārvalstij vai tās interesēs migrācijas instrumentalizācijas un citu hibrīdapdraudējumu īstenošanā pret Latviju”. Šāds formulējums, jo īpaši jēdzieni “informatīva rakstura atbalsts” un “ārvalsts interesēs”, ir interpretējami nesamērīgi plaši un, ņemot vērā paredzētās atbildības krimināltiesisko raksturu, rada būtiskas bažas par tiesiskās noteiktības principa ievērošanu.
GPB kā organizācija, kura stingri atbalsta Ukrainu tās cīņā pret krievijas pilna mēroga iebrukumu un Baltkrievijas demokrātisko organizāciju pretošanos Lukašenko režīmam, uzskata par nepieņemamu iespēju organizācijas veikto cilvēktiesību un humānās palīdzības darbu jebkādā veidā pielīdzināt “atbalsta sniegšanai ārvalstij”. Ir principiāli jānošķir apzināta palīdzība ārvalstij hibrīdapdraudējuma īstenošanā no palīdzības sniegšanas cilvēkam, kurš var būt nonācis ārvalsts instrumentalizētā migrācijas plūsmā. Apstāklis, ka migrācijas plūsmu organizē vai instrumentalizē ārvalsts, pats par sevi nenozīmē, ka konkrētais patvēruma meklētājs piedalās hibrīdapdraudējuma īstenošanā vai ka humānās, juridiskās, sociālās vai cilvēktiesību palīdzības sniegšana šādai personai būtu uzskatāma par atbalstu attiecīgajai ārvalstij.
Piedāvātā ieviešanas uzdevuma redakcija ir interpretējama bīstami plaši, un īpašas bažas šajā ziņā rada konteksts, kurā priekšlikums izteikts Parlamentārās izmeklēšanas komisijas gala ziņojumā. Ziņojuma sadaļā, kurā izklāstīts attiecīgais risinājums, biedrība “Gribu palīdzēt bēgļiem” minēta tieši un pausts pieņēmums, ka nevalstiskās organizācijas un individuālie aktīvisti, kuru deklarētie mērķi saistīti ar palīdzību cilvēktiesību ievērošanā, de facto var veicināt migrācijas plūsmu uz Latviju un apgrūtināt padziļinātas izpratnes veidošanos sabiedrībā par nacionālās drošības un sabiedriskās kārtības riskiem. Šāds konteksts rada pamatotas bažas, ka neskaidri formulēta krimināltiesiska norma nākotnē var tikt izmantota ne tikai pret personām, kuras apzināti sadarbojas ar ārvalsti hibrīdapdraudējuma īstenošanā, bet arī pret cilvēktiesību aizsardzības organizācijām, to darbiniekiem un brīvprātīgajiem par to likumīgo profesionālo un pilsonisko darbību.
Cilvēktiesību aizsardzības organizāciju uzdevums ir neatkarīgi sekot cilvēktiesību situācijai valstī, par konstatēto atklāti komunicēt, sniegt juridisku, sociālu un humānu palīdzību un rīkoties, lai novērstu iespējamos cilvēktiesību pārkāpumus. Šādu darbību raksturošana kā valsts drošības interešu izpratni “apgrūtinoša” pati par sevi rada satraucošu priekšstatu par cilvēktiesību organizāciju lomu demokrātiskā valstī. Kritiska valsts institūciju darbības analīze un publiska komunikācija par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem nav darbība pret Latvijas valsts interesēm. Gluži pretēji – neatkarīga pilsoniskā sabiedrība un iespēja brīvi uzraudzīt valsts varas rīcību ir demokrātiskas un tiesiskas valsts sastāvdaļa.
Eiropā jau ir bijuši mēģinājumi ar krimināltiesiskiem instrumentiem ierobežot migrācijas un patvēruma jomā strādājošo nevalstisko organizāciju darbību. Īpaši būtisks ir Ungārijas tā saukto “Stop Soros” tiesību aktu piemērs. Eiropas Savienības Tiesa lietā “Eiropas Komisija pret Ungāriju” (C-821/19) konstatēja ES tiesību pārkāpumu saistībā ar Ungārijas regulējumu, ar kuru tika kriminalizēta noteikta palīdzības sniegšana personām saistībā ar starptautiskās aizsardzības procedūru. Latvijas gadījumā piedāvātais formulējums rada vēl plašākas interpretācijas risku, jo paredzēts kriminalizēt ne tikai konkrēti definētu darbību, bet potenciāli arī daudz grūtāk norobežojamu “informatīva rakstura atbalstu”.
Šādam regulējumam var būt būtiska atturoša ietekme arī tad, ja praksē kriminālatbildība pret cilvēktiesību organizācijām tiktu piemērota reti vai netiktu piemērota vispār. Ja organizācijas, to darbinieki, juristi, pētnieki un brīvprātīgie nevarēs pietiekami skaidri paredzēt, vai publisks komentārs, pētījums, juridiska konsultācija, informācijas sniegšana patvēruma meklētājam vai cita cilvēktiesību aizsardzības darbība nevar tikt interpretēta kā “informatīva rakstura atbalsts”, kriminālatbildības risks pats par sevi var veicināt pašcenzūru un atturēšanos no sabiedriski nozīmīgu jautājumu apspriešanas.

2) Iebilstam pret (2.) 10. punktā iekļauto pasākumu, kas paredz pastāvīgi intensificēt un palielināt koordinētu reidu skaitu. GPB neapstrīd valsts tiesības un pienākumu veikt imigrācijas kontroli un nodrošināt, ka personas, kurām nav tiesiska pamata uzturēties Latvijā, ievēro normatīvajos aktos noteiktās prasības. Tomēr masveida un regulāru reidu intensificēšana nav uzskatāma par pašsaprotami efektīvu vai samērīgu līdzekli šā mērķa sasniegšanai. Šāda pieeja rada būtiskus diskriminējošas profilēšanas un citu cilvēktiesību ierobežojumu riskus, kā arī var negatīvi ietekmēt Latvijā likumīgi dzīvojošo ārvalstnieku uzticēšanos valsts un tiesībaizsardzības institūcijām.
Īpašas bažas rada tas, pēc kādiem kritērijiem personas tiek un turpmāk tiks izraudzītas pārbaudei. Ja reidu mērķis ir konstatēt personas, kurām nav tiesību uzturēties Latvijā, nepieciešams nodrošināt, ka personas netiek izraudzītas pārbaudei galvenokārt vai tikai pēc to ādas krāsas, etniskās izcelsmes, valodas vai citām pazīmēm, kas rada pieņēmumu, ka persona varētu būt ārvalstnieks. Pretējā gadījumā pastāv būtisks diskriminējošas profilēšanas risks. Latvijā dzīvo liels skaits trešo valstu pilsoņu, kuri valstī uzturas pilnīgi likumīgi, tādēļ personas šķietamā izcelsme pati par sevi nevar būt pamats pieņēmumam par iespējamu Imigrācijas likuma pārkāpumu.
Masveidīgas pārbaudes var radīt arī plašāku negatīvu ietekmi uz integrāciju un sabiedrības drošību. Ja Latvijā likumīgi dzīvojošas personas atkārtoti saskaras ar policijas vai citu tiesībaizsardzības iestāžu pārbaudēm galvenokārt tāpēc, ka tiek uztvertas kā ārvalstnieki, tas var nostiprināt priekšstatu, ka valsts tās primāri uztver kā potenciālus likumpārkāpējus, nevis Latvijas sabiedrības locekļus.
Šāda pieeja var mazināt jauniebraucēju uzticēšanos tiesībaizsardzības iestādēm un gatavību ar tām sadarboties. Tas savukārt var radīt pretēju efektu iecerētajam sabiedriskās drošības mērķim – personas var retāk vērsties policijā, tostarp gadījumos, kad pašas kļuvušas par noziedzīga nodarījuma, ekspluatācijas, naida nozieguma vai cita pārkāpuma upuriem vai lieciniekiem. Laikā, kad sabiedrībā pastāv spriedze un naidīga retorika pret atsevišķām ārvalstnieku grupām, valsts politikai būtu īpaši jāveicina, nevis jāmazina šo personu uzticēšanās tiesībaizsardzības institūcijām.
Nav pārliecinoši pamatots arī Parlamentārās izmeklēšanas komisijas gala ziņojumā ietvertais secinājums, ka “reidu rīkošana ir pierādījusi savu efektivitāti”. Publiski izskanējusī informācija par līdzšinējo pārbaužu rezultātiem rada jautājumus par šāda kontroles instrumenta efektivitāti un resursu samērīgu izmantošanu. “360TV” ziņās ir vēstīts, ka no vairāk nekā 1000 Rīgas pašvaldības policijas pārbaudītajām personām tikai 11 personām konstatēts, ka tās Latvijā uzturas bez tiesiska pamata. Ja šie dati tiek izmantoti pasākuma pamatojumā, tie drīzāk rada nepieciešamību pirms reidu intensificēšanas veikt to faktiskās efektivitātes, izmaksu un samērīguma izvērtējumu, nevis automātiski secināt, ka pārbaužu skaita palielināšana ir efektīvākais risinājums.
Turklāt pats pasākumu plāns paredz pārbaudēs iesaistīt ļoti plašu institūciju loku – Valsts robežsardzi, Valsts policiju, pašvaldības policiju, Valsts darba inspekciju, Valsts ieņēmumu dienestu un Valsts drošības dienestu – un veikt ne tikai uzturēšanās tiesību, bet arī personu, transportlīdzekļu, dokumentu un darba tiesību pārbaudes. Vienlaikus paredzēts šādus reidus īstenot pastāvīgi, tos intensificējot un palielinot to skaitu atbilstīgi risku analīzei. Šādas intensīvas kontroles sistēmas paplašināšanai būtu nepieciešams skaidrs, datos balstīts pamatojums par tās nepieciešamību, efektivitāti un samērīgumu.
GPB ieskatā valsts migrācijas politikai jābūt mērķētai un balstītai konkrētos riska rādītājos, nevis plašās personu pārbaudēs tikai tāpēc, ka tās tiek uztvertas kā iespējami ārvalstnieki. Efektīvāks risinājums būtu mērķtiecīgas pārbaudes situācijās, kurās pastāv konkrēta informācija vai objektīvi riska faktori par iespējamu nelikumīgu uzturēšanos, nelegālu nodarbinātību, darbaspēka ekspluatāciju vai citiem pārkāpumiem.
Vienlaikus nepieciešams intensificēt pasākumus, kas veicina trešo valstu pilsoņu integrāciju, informētību par Latvijas tiesību aktiem un uzticēšanos valsts institūcijām. Imigrācijas kontroles un integrācijas politikas mērķiem nevajadzētu būt savstarpēji pretrunīgiem. Valsts interesēs ir panākt, lai Latvijā dzīvojošie ārvalstnieki zinātu un ievērotu Latvijas likumus, vienlaikus uzticētos valsts institūcijām un būtu gatavi ar tām sadarboties.

3) Iebilstam pret (3.) 5. punktā paredzētā pasākuma formulējumu. No apraksta nav skaidri saprotama jēdziena “patvaļīga prombūtne” nozīme, kritēriji un minimālais prombūtnes ilgums, pēc kura pilngadīgu patvēruma meklētāju varētu izsludināt meklēšanā. Tāpat nav norādīts, vai pirms personas izsludināšanas meklēšanā paredzēts individuāli izvērtēt prombūtnes iemeslus un izmantot ne tik ierobežojošus līdzekļus personas atrašanās vietas noskaidrošanai.
Īpaši būtiski šo pasākumu vērtēt kopsakarā ar 3. punktā paredzēto iespēju noteikt patvēruma meklētājiem regulāras reģistrēšanās pienākumu un sankcijas par tā neievērošanu. Abu pasākumu kumulatīvā piemērošana var radīt nesamērīgu personas tiesību ierobežojumu, jo administratīva rakstura pienākuma neizpilde vai īslaicīga personas nesasniedzamība var novest pie tās izsludināšanas meklēšanā.

4) Iebilstam pret (10.) 5. punktā paredzēto pasākumu tā pašreizējā redakcijā. Pasākumā paredzēts pārskatīt Sabiedrības integrācijas fonda īstenotās programmas, lai “novērstu praksi, kad ārvalstu pilsoņi saņem pieejamākus pakalpojumus iepretim Latvijas pilsoņiem”. Tomēr nedz pasākuma formulējumā, nedz tā pamatojumā nav identificēti konkrēti pakalpojumi, attiecībā uz kuriem būtu konstatēta Latvijas pilsoņu diskriminācija, nav norādītas konkrētas salīdzināmās personu grupas, kā arī nav pamatots, kādēļ specializētu pakalpojumu sniegšana personām ar īpašām integrācijas vajadzībām pati par sevi būtu uzskatāma par diskriminējošu attieksmi pret Latvijas pilsoņiem.
GPB vērš uzmanību, ka atšķirīga attieksme pret personām, kuras atrodas objektīvi atšķirīgās situācijās, pati par sevi nenozīmē diskrimināciju. Patvēruma meklētājiem, bēgļiem, personām ar alternatīvo statusu u. c. var būt objektīvi nepieciešami tādi specializēti pakalpojumi, kuru nepieciešamība Latvijas pilsoņiem parasti nepastāv, tostarp atbalsts Latvijas administratīvās un sociālās sistēmas izpratnei, tulkošana un informācijas pieejamības nodrošināšana, sākotnējās integrācijas atbalsts un citi pakalpojumi, kuru mērķis ir novērst faktiskus šķēršļus personas pilnvērtīgai līdzdalībai Latvijas sabiedrībā.
Tādēļ specializētu integrācijas pakalpojumu pieejamību nevar vērtēt tikai pēc tā, vai identisks pakalpojums ir pieejams Latvijas pilsonim. Šāda pieeja ignorētu būtiskās atšķirības starp attiecīgo personu grupu faktiskajām situācijām un vajadzībām. Vienlīdzīgas attieksmes princips neprasa nodrošināt identisku atbalstu personām, kuru situācijas un vajadzības būtiski atšķiras.
Turklāt formulējums “pieejamāki pakalpojumi” ir nenoteikts un nenosaka kritērijus, pēc kuriem SIF programmas būtu pārskatāmas. Tas rada risku, ka pasākuma īstenošana praksē var novest nevis pie konkrētas un pierādītas nevienlīdzības novēršanas, bet pie specializēto integrācijas un atbalsta pakalpojumu samazināšanas personām, kurām šādi pakalpojumi objektīvi nepieciešami.
GPB uzsver, ka mērķtiecīgs sākotnējais atbalsts personām, uz kurām attiecas starptautiskā aizsardzība, nav uzskatāms tikai par individuālu labumu tā saņēmējiem. Efektīva valodas apguve, orientēšanās Latvijas institūcijās, piekļuve nodarbinātībai un sociālekonomiskās patstāvības veicināšana ir visas sabiedrības interesēs, jo sekmīga integrācija mazina personas ilgtermiņa atkarību no sociālā atbalsta un veicina tās pilnvērtīgu līdzdalību Latvijas sabiedrībā.

5) Iebilstam pret (10.) 2. punktā paredzēto pasākumu tā pašreizējā redakcijā. GPB neiebilst pret nepieciešamību nodrošināt, ka valsts sociālie pabalsti tiek izmaksāti tikai personām, kurām atbilstīgi normatīvajiem aktiem ir tiesības tos saņemt, un ka pabalstu izmaksa tiek pārtraukta gadījumos, kad persona faktiski pārcēlusies uz pastāvīgu dzīvi citā valstī un līdz ar to zaudējusi tiesības uz attiecīgo pabalstu Latvijā.
Tomēr (10.) 2. punkta formulējums rada būtiskas bažas par paredzētā mehānisma tvērumu un tā piemērošanas kritērijiem. Parlamentārās izmeklēšanas komisijas secinājumā ir runa par personām, kuras pēc bēgļa vai alternatīvā statusa iegūšanas Latvijā “pārvietojas uz citu ES valsti”, savukārt ieviešanas pasākuma aprakstā jau lietots būtiski atšķirīgs kritērijs – personas, kuras “pārcēlušās uz dzīvi citā Eiropas Savienības dalībvalstī”.
GPB ieskatā šie jēdzieni nav vienādi. Personas īslaicīga atrašanās vai pārvietošanās uz citu Eiropas Savienības dalībvalsti pati par sevi nepierāda, ka persona ir pārcēlusi savu pastāvīgo dzīvesvietu no Latvijas uz šo valsti. Bēglis vai persona ar alternatīvo statusu var īslaicīgi atrasties citā dalībvalstī dažādu iemeslu dēļ, tostarp apmeklējot ģimenes locekļus, darba vai izglītības iespēju meklēšanas, veselības, personisku vai citu apstākļu dēļ, vienlaikus saglabājot savu faktisko dzīvesvietu un dzīves interešu centru Latvijā.
Tādēļ pabalstu izmaksas pārtraukšana nevarētu tikt balstīta tikai uz informāciju par personas atrašanos vai pārvietošanos uz citu ES dalībvalsti. Pirms šāda lēmuma pieņemšanas nepieciešams objektīvi konstatēt, ka persona faktiski ir pārcēlusies uz pastāvīgu dzīvi citā valstī un ka atbilstīgi konkrētā pabalsta piešķiršanu regulējošajiem normatīvajiem aktiem šis apstāklis izbeidz personas tiesības saņemt attiecīgo pabalstu Latvijā.
Bažas rada arī izmantotais formulējums “maksimāli ātri pārtraukt pabalstu izmaksu”. Valsts pārvaldes mērķim nevajadzētu būt pabalsta izmaksas pārtraukšanai pēc iespējas ātrāk, bet gan savlaicīgai un tiesiski pamatotai lēmuma pieņemšanai, vienlaikus nodrošinot personai nepieciešamās procesuālās garantijas. Ātrums pats par sevi nevar būt prioritārs pār lēmuma tiesiskumu un faktisko apstākļu pienācīgu izvērtēšanu.
Īpaši būtiski ir nodrošināt, ka mehānisms neparedz automātisku pabalstu izmaksas pārtraukšanu, pamatojoties tikai uz citas valsts institūcijas sniegtu informāciju, robežšķērsošanas datiem, personas īslaicīgu prombūtni vai citu atsevišķu indikatoru. Personai pirms nelabvēlīga lēmuma pieņemšanas jābūt informētai par konstatētajiem apstākļiem un nepieciešamības gadījumā jādod iespēja sniegt informāciju, kas apliecina, ka tās faktiskā dzīvesvieta joprojām ir Latvijā.
Jāņem vērā arī tas, ka kļūdaina sociālā atbalsta pārtraukšana bēglim vai personai ar alternatīvo statusu var radīt nesamērīgi smagas sekas. Personas, kuras starptautisko aizsardzību saņēmušas samērā nesen, var atrasties īpaši ekonomiski ievainojamā situācijā, un pat īslaicīga nepamatota ienākumu zaudēšana var apdraudēt personas spēju nodrošināt mājokļa, pārtikas un citas pamatvajadzības.
No pasākuma pašreizējā formulējuma nav saprotams, kādēļ šāds īpašs “maksimāli ātras” pabalstu pārtraukšanas mehānisms tiek formulēts tieši attiecībā uz bēgļiem un personām ar alternatīvo statusu. Ja identificētā problēma ir nepamatota sociālo pabalstu saņemšana pēc faktiskās dzīvesvietas pārcelšanas ārpus Latvijas, nepieciešams pamatot, kādēļ tieši starptautiskās aizsardzības saņēmējiem nepieciešams īpašs regulējums un vai analogi kontroles mehānismi tiek piemēroti citām pabalstu saņēmēju grupām salīdzināmā situācijā.

1) GPB neapstrīd valsts tiesības un pienākumu vērsties pret personām, kuras apzināti un ar konkrētu nodomu sadarbojas ar ārvalsti, lai īstenotu pret Latviju vērstu migrācijas instrumentalizāciju vai citu hibrīdapdraudējumu. Tomēr kriminālatbildības tvērumam jābūt formulētam tā, lai šāda rīcība būtu nepārprotami nošķirta no likumīgas humānās palīdzības sniegšanas, juridiskās palīdzības sniegšanas, cilvēktiesību aizsardzības, monitoringa, pētniecības, žurnālistikas un sabiedrības informēšanas.

2) Svītrot (2.) 10. punktu un noteikt skaidrus kritērijus, kas novērš diskriminējošas profilēšanas risku.

3) Svītrot (3.) 5. punktu vai precizēt to, paredzot, ka personas izsludināšana meklēšanā ir pieļaujama tikai likumā skaidri noteiktos gadījumos, pēc individuāla apstākļu izvērtējuma un gadījumā, ja personas atrašanās vietu nav iespējams noskaidrot ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Regulējumā nepieciešams paredzēt arī īpašu ievainojamu personu situācijas izvērtējumu.

4) Svītrot (10.) 5. punktu vai precizēt to, paredzot, ka SIF programmu izvērtēšanas mērķis ir nodrošināt atbalsta samērīgumu un efektivitāti, vienlaikus saglabājot iespēju nodrošināt mērķētus un specializētus pakalpojumus personu grupām, kurām objektīvu apstākļu dēļ ir specifiskas integrācijas un atbalsta vajadzības. Pirms jebkādas programmas vai pakalpojuma ierobežošanas būtu identificējamas konkrētās salīdzināmās personu grupas, izvērtējamas to faktiskās vajadzības un pamatots, kādēļ konkrētā atšķirīgā attieksme būtu uzskatāma par nepamatotu.

5) Precizēt (10.) 2. punktu, paredzot izstrādāt mehānismu savlaicīgai pabalstu izmaksas pārtraukšanai tikai gadījumos, kad, pamatojoties uz objektīvu informāciju un individuālu apstākļu izvērtējumu, ir konstatēts, ka persona faktiski pārcēlusies uz pastāvīgu dzīvi citā valstī un tādēļ saskaņā ar attiecīgā pabalsta piešķiršanu regulējošajiem normatīvajiem aktiem tai vairs nav tiesību šo pabalstu saņemt Latvijā. Vienlaikus nepieciešams nodrošināt personas tiesības tikt informētai, sniegt paskaidrojumus un efektīvi apstrīdēt pieņemto lēmumu.