Atzinums

Lūdzam precizēt piedāvātās  58.⁴ panta (8) daļas redakciju, nosakot termiņu, cik ilgi jāglabā minētā informācija.

-

Lūdzam papildināt likumprojektu ar pantu, kas paredz papildināt Enerģētikas likuma 49. panta otrajā daļā uzskaitītos kritērijus ar pienākumu izvēlēties siltumenerģiju no ražotāja, kurš to saražo no atjaunojamajiem energoresursiem.

Klimata un enerģētikas ministrijas piedāvātajos grozījumos ietverts jauns 49.¹ pants, kura pirmā un otrā daļa sniedz efektīvas centralizētās siltumapgādes sistēmas kritērijus. Vienlaikus Enerģētikas likuma grozījumu likumprojekta 15. pantā paredzēts izteikt likuma 51. panta pirmo daļu redakcijā, kas paredz pašvaldībām pienākumu organizēt siltumapgādi savā teritorijā tā, lai tiktu ievērotas efektīvas siltumapgādes sistēmas kritēriji un veicināta energoefektivitāte un konkurence.
Minētos mērķus nav iespējams sasniegt, ja netiek grozīti Enerģētikas likuma 49. panta otrajā daļā noteiktie ekonomiskā pakāpeniskuma principa kritēriji, paredzot, ka sistēmas operatoram, kurš nereti ir pašvaldības kapitālsabiedrība, ir pienākums iepirkt siltumenerģiju tā, lai sasniegtu šos kritērijus, ne tikai fokusējoties uz cenu, izmaksām un tehniskiem parametriem, kuri šobrīd ietverti Enerģētikas likuma 49. panta otrās daļas apakšpunktos.
Asociācija piedāvā uzlikt par pienākumu operatoram iepirkt vismaz daļu no siltumenerģijas primāri, lai izpildītu efektīvas siltumapgādes sistēmas kritērijus, veicinot energoefektivitāti un ilgtspēju un, kad noteikts siltumenerģijas daudzums ir iepirkts, piemērot primāri pārējos ekonomiskā pakāpeniskuma principa kritērijus.
Asociācijas ieskatā, nav iespējams citādi nodrošināt ilgtspējas kritēriju un atjaunojamo energoresursu patēriņa pieaugumu pašvaldībās, kuras primāri izmanto neatjaunojamos energoresursus, paļaujoties uz veiksmīgu šo resursu cenu svārstībām. Šādas siltumenerģijas iepirkumu sistēmas nav ilgtspējīgas.
Ņemot vērā minēto, aicinām novērst pretrunu starp ministrijas piedāvāto grozījumu tekstu un jau pastāvošo regulējumu Enerģētikas likuma 49. panta otrajā daļā.
 

-

Lūdzam papildināt likumprojektu ar pantu, kas paredz izslēgt no Enerģētikas likuma 49. panta pirmo prim viens daļu, kas nosaka:
49.panta(1¹) Ja neatkarīgais siltumenerģijas ražotājs pārdod siltumenerģiju siltumenerģijas apgādes sistēmas operatoram, kura triju gadu vidējais lietotājiem piegādātās siltumenerģijas apjoms pārsniedz 2 000 000 megavatstundu gadā, tā pārdotās siltumenerģijas vienošanās cena nevar pārsniegt regulatora noteikto neatkarīgā siltumenerģijas ražotāja siltumenerģijas ražošanas pakalpojuma tarifu.

Pamatojums:
Minētā norma pēc Ekonomikas ministres priekšlikuma Enerģētikas likumā tika ietverta, gatavojot likumprojektu trešajam lasījumam Saeimā, enerģētiskās krīzes laikā kā īstermiņa risinājums. Par minētajiem grozījumiem anotācijā paskaidrojuma un specifisku kritēriju nav, taču Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vārdā 2022. gada 31. oktobrī tās priekšsēdētājs Krišjānis Feldmans paskaidroja, ka “likumdevējs pēc izpildvaras piedāvājuma ir ieviesis īstermiņa risinājumu ārkārtas situācijā, nepiedāvājot normas beigu termiņu kā kritēriju kopumu, taču, aicinot likumdevēju, nepieciešamības gadījumā situāciju pārskatīt. Ņemot vērā, ka šobrīd nav iespējams nedz paredzēt, cik drīz energoresursu tirgus normalizēsies nedz noteikt konkrētu brīdi, kad regulējums būtu jāmaina komisija turpinās sekot līdzi situācijas attīstībai, un nepieciešamības gadījumā sadarbībā ar kompetentajām institūcijām rosinās izmaiņas normatīvajos aktos”.¹
Arī Ekonomikas ministrija savā 2022. gada 14. novembra vēstulē paskaidro, ka “[..] paredzētais risinājums – cenu regulācija siltumenerģijai kā pirmās nepieciešamības precei ir uz ārkārtas situācijas laiku. Tiklīdz energoresursu tirgus normalizēsies, normatīvais regulējums tiks pārskatīts”.²
Vienlaikus arī Konkurences padome ir kritizējusi minēto regulējumu, norādot, ka “[..] cenu kontrole ir uzskatāma par būtisku iejaukšanos tirgus darbībā, kas ilgtermiņā var atstāt būtiskas negatīvas sekas uz konkurenci. Augstas cenas norāda patērētājiem, ka viņu izvēlētās preces vai pakalpojumi ir salīdzinoši dārgi, liekot viņiem, ja iespējams, meklēt lētākas alternatīvas. Tāpat augstas cenas arī signalizē esošajiem ražotājiem, ka vajadzētu investēt, lai palielinātu ražošanu un stimulē jaunu konkurentu ienākšanu tirgū. Šī patērētāju un ražotāju reakcija kopā var palīdzēt arī cenai nonākt tirgus līdzsvarā. Ja cenas tiek mākslīgi turētas zem līmeņa, kas atspoguļo piedāvājuma un pieprasījuma (tirgus) līdzsvaru, ne patērētājiem, ne ražotājiem nav pamata palielināt investīcijas šajā nozarē, kā rezultātā cita starpā negatīvi var tikt ietekmēta konkurence. Līdz ar to, lai gan īstermiņā cenu ierobežošana rada ieguvumu patērētājam, ilgtermiņā tas var samazināt stimulu tirgus dalībniekiem investēt. Pietam, jebkura cenu regulācija, it īpaši beztermiņa, rada papildus nenoteiktību tirgus dalībniekiem gan tirgū, kur tā tiek ieviesta, gan potenciāli arī citos tirgos.”³
Norādām, ka minētā norma jau ir izpildījusi savu mērķi – pasargāt patērētājus enerģētiskās krīzes laikā. Ņemot vērā dažādu veidu resursu, kuri tiek izmantoti siltuma ražošanā, cenu būtisku samazināšanos iepretim 2022. gada vasaras otrai pusei, rudenim un ziemai, ir uzskatāms, ka enerģētiskā krīze siltumapgādes jomā ir beigusies vai vismaz būtiski mazinājusies līdz tādam apmēram, kurā nav nepieciešams uzturēt konkurenci ierobežojošu regulējumu šajā jomā.
Vēl vairāk, ņemot vērā dažādu nozaru tirgus spēlētāju publiskus izteikumus, secināms, ka energoresursu pietiekamība ir vairāk kā nodrošināta 2023. gadam un periodam līdz 2024. gada vasarai. Nav sagaidāmas arī būtiskas cenu svārstības cita veida degvielās, piemēram, biomasā, kura tiek izmantota siltumenerģijas ražošanā.
Vienlaikus minētajam regulējumam ir visas negatīvās sekas, kuras minējusi Konkurences padome minētajā vēstulē un SIA Gren Rīga 2022. gada 28. jūnija vēstulē Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai.
Papildus ierobežojošais regulējums Enerģētikas likuma 49. panta pirmās prim viens daļas ietvaros uzliek nesamērīgu slogu un ierobežojumus neatkarīgajiem siltumenerģijas ražotājiem, it sevišķi laikā, kad nav pamata apgalvot, ka pastāv enerģētikas krīze siltumenerģijas tirgū.
Minētais regulējums ne tikai atstāj tiešu ietekmi uz esošajiem neatkarīgajiem siltumenerģijas ražotājiem, bet liedz vai būtiski neveicina jaunu investīciju ienākšanu. Sarežģījums rodas ne tikai no tā, ka minētais regulējums būtiski ietekmē aprēķinu veikšanu par veikto investīciju atmaksāšanos, bet arī rada nestabilitāti un tirgus neparedzamību vienlaikus ar citiem sarežģījumiem siltumenerģijas tirgū.
Ņemot vērā iepriekš minēto, lūdzam Klimata un enerģētikas ministriju nekavējoties izslēgt Enerģētikas likuma 49. panta pirmo prim viens daļu no Enerģētikas likuma.
_____________________
[1] Latvijas Republikas Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas 2022. gada 31. oktobra vēstule Nr.511.9/8-10-13/22.
2 Ekonomikas ministrijas 2022. gada 14. novembra vēstule Nr. 3.3-8/2022/7284N “Par 2022. gada 11. augustā spēkā stājušiem grozījumiem Enerģētikas likumā”.
3 Konkurences padomes 2022. gada 18. jūlija vēstule Nr. 1.7-4/685 “Atbildes uz SIA “Gren Rīga” iesniegumu”.
 

-

Lūdzam papildināt anotāciju ar skaidrojumu, kas tiek saprasts ar 58.¹ panta (3) daļā minēto “atjaunīgās enerģijas pārsniegumu”.

-

Lūdzam papildināt anotāciju ar skaidrojumu, ka atlikumsiltums pēc tā definīcijas vien nenozīmē, ka tas ir “zaļās enerģijas” avots jeb ilgtspējīgs energoresurss.
Pārņemot atlikumsiltuma definīciju no minētajām direktīvām, anotācijā nav ietverts nepieciešamais paskaidrojums par atlikumsiltuma būtību un nozīmi kopējā ilgtspējas tvērumā. Anotācijā arī nav pietiekami paskaidroti atlikumsiltuma plaši skaidrotie kritēriji - “nenovēršams” un “lieks”.  Vienlaikus būtu nepieciešams ar piemēriem paskaidrot, ka, piemēram, atlikumsiltums var rasties piena kombinātam ražošanas procesā, kas ir uzskatāms par “zaļo enerģiju” neatkarīgi no izmantoto primāro energoresursu veida, tomēr par atlikuma siltumu netiek uzskatīts siltums, kas rodas ražojot elektrību izmantojot fosilos kurināmos, kā arī šāds siltums nevar tikt uzskatīts par “zaļo enerģiju”, kas, iespējams, kādā ļoti plašā interpretācijā varētu tikt dēvēts par atjaunojamo energoresursu, kāds tas nav. Pretējā gadījumā tas nekādi neveicina fosilā kurināmā izmantošanas samazināšanu, bet gluži pretēji veicina tā izmantošanas palielināšanu, šādi netieši transformējot no fosilā ražotu enerģiju par zaļo enerģiju, neveicinot atjaunojamo enerģijas ražošanas risinājumu ienākšanu.
Nereti Latvijā tiek neprecīzi uzsvērts, ka atlikumsiltums automātiski nozīmē, ko “zaļu” un ilgtspējīgu. Šo pārpratumu nepieciešams novērst un precizēt minēto grozījumu anotācijā.
 

-