Atzinums

Lūdzam izvērtēt nepieciešamību likumprojektā atsevišķi izdalīt regulējumu vēsturiskajam piesārņojumam. Ir būtiski, lai vēsturiskā piesārņojuma regulējums tiktu nodalīts no vispārējās piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu pārvaldības, jo šo piesārņojuma veidu pārvaldības apstākļi un atbildības noteikšana nav salīdzināmi. Īpaši svarīgi tas ir attiecībā uz pienākumu zemes vai objekta īpašniekam, paredzot brīvprātības principu piesārņotās vietas izpētei un ar sanāciju saistīto izdevumu segšanai (skatīt likumprojekta izziņas 58., 79., 219., 229., 284., 285. un 293. punktā sniegtos priekšlikumus).
Ņemot vērā, ka vēsturiskā piesārņojuma gadījumos nav iespējams piemērot vides aizsardzības principu "piesārņotājs maksā" un nodrošināt to personu tiesisko interešu aizsardzību, kuru īpašumā esošajās teritorijās ir konstatēts vēsturiskais piesārņojums, uzskatām, ka likumprojekta 18. pantā ietvertajā 35.⁸ panta pirmajā daļā noteiktā prioritārā secība izpētes un sanācijas organizēšanai, kā arī ar izpēti un sanāciju saistīto izdevumu segšanai, nav piemērojama un nav attiecināma uz šī panta 4. un 5. punktā minētajām personām.
Papildus Satiksmes ministrija nepiekrīt nostājai, ka likumprojekta regulējums piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu pārvaldībai būtu attiecināms arī uz vēsturiski piesārņotām vietām. Lai gan vēsturiski piesārņoto vietu definīcija jau ir ietverta Vides politikas pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam saskaņā ar Ministru kabineta 2022. gada 31. augusta rīkojumu Nr. 583 “Par Vides politikas pamatnostādnēm 2021.–2027. gadam”, tas nenozīmē, ka šim regulējumam būtu piešķirts likuma spēks vai ka būtu skaidri definēti noteikumi vēsturiskā piesārņojuma pārvaldībai un atbildībai.

-

Satiksmes ministrija atkārtoti iebilst likumprojekta 21. pantā ietvertā 43. panta redakcijai. Norādām, ka trokšņa ierobežošanas pasākumu īstenošanai finansējums vēsturiski ir bijis ļoti ierobežots un arī vidēja termiņa valsts budžeta ietvarā nevar tikt nodrošināts vajadzīgā apjomā. Lai nodrošinātu pilnvērtīgu autoceļu radītā vides trokšņa robežlieluma pārsniegšanas rīcības plāna īstenošanu, ir nepieciešami vairāki simti milj. euro, kas vidēja termiņa budžetā nav paredzēti. Ņemot vērā, ka trokšņa ierobežošanas pasākumu veikšanai nepieciešams gan veikt sagatavošanās darbus, gan būvprojekta izstrādi un būvdarbus, kas kopsummā var prasīt kā minimums divus gadus, nav iespējams īstermiņā veikt trokšņa ierobežošanas vai pat samazināšanas pasākumus gadījumos, ja tiktu konstatēts vides trokšņa robežlieluma pārsniegums un piemērots administratīvais sods. Šādā situācijā valsts autoceļu pārvaldītājs (VSIA "Latvijas Valsts ceļi") ir likumprojekta 21. panta ietvertā 43. panta piedāvātās normas un situācijas, kurā no valsts budžeta nav pieejams finansējums trokšņa ierobežošanas pasākumu veikšanai pilnā apmērā un jebkuru darbību veikšanai ir nepieciešams ilgs laiks, ķīlnieks, kuram var atkārtoti piemērot administratīvos sodus, ja tiek konstatēti trokšņa robežlieluma pārsniegumi, bet nav iespējams veikt pārsniegumu novēršanu.

Vienlaikus norādām, ka par teritoriju plānojumiem, tostarp apbūves tuvināšanu valsts autoceļu tuvumā neatbild ne valsts autoceļu īpašnieks (valsts Satiksmes ministrijas personā), ne pārvaldītājs (VSIA "Latvijas Valsts ceļi"), bet gan pašvaldības. Gar valsts autoceļiem ir daudzas teritorijas, kur apbūve, uz kuru attiecas trokšņa robežlielumi, pēc 2004. gada, proti, no brīža, kad stājās spēkā normatīvie akti par vides troksni un robežlielumiem, ir tuvināta autoceļiem, neņemot vērā ne Satiksmes ministrijas, ne VSIA "Latvijas Valsts ceļi" izteiktos iebildumus. Vienlaikus ar apbūves tuvināšanu daudzviet pašvaldību teritorijas plānošanas rezultātā ir likvidētas (pārveidotas par sarkanajām līnijām) valsts autoceļu aizsargjoslas. Šādās situācijās nav pamatots regulējums, kas nosaka administratīvo atbildību valsts autoceļu pārvaldītājam, kas ir iebildis par apbūvētu teritoriju veidošanu valsts autoceļu aizsargjoslās vai par aizsargjoslu aizstāšanu ar sarkanajām līnijām, bet tāda izveidota atbilstoši pašvaldības lēmumam.

Vēršam uzmanību, ka Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2022.gada 22.decembra spriedumā lietā Nr.A420162919 (SKA-278/2022) 20. punktā saistībā par vides trokšņa robežlielumu rūpniecības apbūves teritorijā esošai dzīvojamai mājai ir secināts, ka, tā kā pastāv kolīzija starp atšķirīgām interesēm, kuras atbilstoši interešu saskaņotības principam pašvaldībām bija jālīdzsvaro jau teritorijas plānošanas gaitā, Senāts vērš uzmanību arī uz pašvaldību līdzatbildību. Konkrētā situācija ir radusies tādas teritorijas plānošanas rezultātā, kad plānošanas dokumenta atbilstība teritorijas plānošanas attīstības principiem teritorijas plānošanas procesā nav bijusi pietiekami izsvērta un izvērtēta.

Turklāt vēršam uzmanību, ka likumprojekta 21.pantā ietvertā 43.panta redakcija vairs neparedz arī iespēju brīdinājuma piemērošanai.  

Papildus norādām, ka vides trokšņa līmenis kādā teritorijā un tas, vai tiek pārsniegti robežlielumi, nav atkarīgs tikai no trokšņa avota, turklāt transporta infrastruktūras objektu gadījumā infrastruktūras pārvaldītājam ir ierobežotas iespējas kontrolēt vides trokšņa avotu. Tāpēc, kamēr vien infrastruktūras objekta pārvaldītājs ievēro normatīvajos aktos noteiktos pienākumus un ievieš rīcības plānu vides trokšņa pārvaldībai, nav pamata piemērot sodu, ja tiek pārsniegti trokšņa robežlielumi.

Vienlaikus lūdzam izvērtēt iespēju šo jautājumu virzīt izskatīšanai Tieslietu ministrijas Administratīvās atbildības likuma pastāvīgās darba grupas sēdē.

43. pants. Administratīvā atbildība vides trokšņa jomā
Par vides trokšņa robežlieluma pārsniegšanu piemēro brīdinājumu vai naudas sodu fiziskajai personai līdz septiņdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai, izņemot attiecīgajiem transporta infrastruktūras objektu pārvaldītājiem un īpašniekiem, — no četrpadsmit līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.