Atzinums

Atsaucoties uz likumprojekta “Transporta enerģijas likums” 6.pantā definētajiem nosacījumiem valstspilsētu teritorijās izmantotajiem transportlīdzekļiem, pašvaldībām var rasties izaicinājumi nodrošinot 6.panta 1.daļas 2.punkta izpildi, kas paredz, ka valstspilsētu pašvaldību teritorijā valstspilsētu pašvaldību izmantoto transportlīdzekļu (izņemot transportlīdzekļus, ko izmanto operatīvo darbību veikšanai un ko izmanto meklēšanas, glābšanas un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanas procesā) apjomā vismaz 50 procenti ir tādi transportlīdzekļi, kuros tiek izmantota atjaunojamā enerģija, tai skaitā elektroenerģija. Uz doto brīdi lielāko valstspilsētu pašvaldību un to iestāžu, kapitālsabiedrību starpā ir tādas pašvaldības, kuru transportlīdzekļu parkā nav neviena ar atjaunojamo enerģiju, t.sk. elektrību darbināma transportlīdzekļa. Ņemot vērā valstspilsētu pašvaldību lielumu un ievērojamo pašvaldības iestāžu un kapitālsabiedrību skaitu, laika periodā līdz 2030.gadam noteikto prasību izpildei būs nepieciešami ievērojami finanšu resursi, lai sasniegtu vismaz 50% ar atjaunojamo enerģiju darbināmu transportlīdzekļu apjomu šajās visās iestādēs un kapitālsabiedrībās. Bez šaubām pašvaldības pašas nespēs nodrošināt sava autoparka nomaiņu dotajā termiņā, tāpēc ir nepieciešams valsts atbalsts, šādiem pasākumiem, nodrošinot finansējuma piesaistes iespējas no ES fondiem un valsts budžeta. Vēl jo vairāk būs nepieciešams saņemt atbalstu arī elektroenerģijas uzlādes staciju izveidei transportlīdzekļu uzlādes nodrošināšanai, kā arī saņemt atbalstu nepieciešamās uzlādes/uzpildes infrastruktūras modernizēšanai un staciju izveidei. Šodienas mainīgajos apstākļos, kas būtiski ietekmē ekonomisko attīstību, enerģētiskos jautājumus siltumapgādes nodrošināšanai u.tml., valstspilsētu pašvaldībām būtisks izaicinājums būs siltumapgādes infrastruktūras modernizēšana un pāreja uz AER izmantošanu, tādējādi nodrošinot enerģētisko neatkarību un visiem iedzīvotājiem pieejamu siltumapgādi. Šim jautājumam būs nepieciešami ievērojami finanšu resursi, protams, reaģēt nepieciešams pēc iespējas ātrāk. Tādējādi transporta parka pārejai uz AER būtu jābūt sekundāri risināmam jautājumam un 2030.gads ir samērā īss termiņš.

Uzskatām, ka ar 6.panta 1.daļas 1.punkta nosacījumu, ka sākot ar 2030. gada 1. janvāri, ir jānodrošina, ka valstspilsētu pašvaldību teritorijā izmantotajā sabiedriskajā transportā izmantotās transporta enerģijas apjomā vismaz 50 procenti ir atjaunojamā enerģija, tai skaitā atjaunojamā elektroenerģija, lielā mērā nodrošina šobrīd realizācijā esošie KF projekti videi draudzīga sabiedriskā transporta attīstībai, bet ne pietiekamā apmērā.

Iebilstam pret 6.panta 1.daļas 2.punktu. Lai nomainītu visus pašvaldību iestāžu, kapitālsabiedrību utt. transportlīdzekļus uz videi draudzīgiem ir nepieciešami ievērojami finanšu resursi un lielāks laika ietvars nekā šobrīd ir noteikts, un patreiz šiem transporta līdzekļiem nav plānots atbalsts ne no ES fondu līdzekļiem, ne no Taisnīgās pārkārtošanas fonda un arī nav plānots atbalsts ANM. 

Atkārtot lūdzam pievērst uzmanību, ka likumā nav ņemta vērā elektrouzlāde vieglajam transportam un komerctransportam t.sk. sabiedriskā transportam, bet šie uzlādes tipi ir stipri atšķirīgi un elektroenerģijas uzlādes pakalpojums nav līdzīgs benzīna vai biogāzes gadījumam, kad ir redzams eur/l. Pašvaldību gadījumā ir svarīgi saprast kā viedosies cenu politika, jeb  elektroauto uzlādes izmaksas un kā notiks uzlāde sabiedriskam transportam un komerctransportam, jo patreiz esošā situācijā netiek pārdota elektroenerģija, bet gan pakalpojums. Situācijā kad pie esošā regulējumā ir jāmaksā par uzlādes laiku, bet nevis par elektrību, nākas secināt ka tieši elektroenerģijas gadījumā transporta enerģijas tirgus nav reglamentēts un neviens nezin kārtību un metodi, kas noved pie neprognozējamām izmaksām lietotājam.

-