Atzinums

Šobrīd likumprojekts paredz, ka Valsts policija par pieņemto lēmumu par aizliegumu neaizsargātai personai izceļot no Latvijas Republikas informē Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi. Lūdzam izvērtēt, vai likumprojektā nav nepieciešams paplašināt paziņošanas pienākumu, nosakot, ka par pieņemto lēmumu jāinformē arī bāriņtiesa gadījumā, ja lēmums pieņemts par nepilngadīgu personu (kā arī gadījumā, ja personai iecelts aizgādnis).

Likumprojekta anotācijā norādīts, ka "(..) kompetento iestāžu, tostarp tiesu iestāžu, darbības un lēmumi pēc lēmuma pieņemšanas par ziņojuma iekļaušanu sistēmā par bērnu, jāveic un jāpieņem sadarbībā ar bērnu tiesību aizsardzības iestādēm", tomēr šobrīd anotācijā nav skaidrots, kā tas tiks nodrošināts, tāpat nav minēts policijas pienākums informēt bāriņtiesu par lēmumu, ar kuru tiek ierobežota nepilngadīgas personas pārvietošanās brīvība. Jāatzīmē, ka nepieciešamība pieņemt likumprojektā paredzēto lēmumu par izbraukšanas aizliegumu var liecināt, piemēram, par to, ka bērna likumiskie pārstāvji nevar pilnībā nodrošināt bērna interešu aizsardzību.

Ievērojot minēto, lūdzam izvērtēt (ja nepieciešams, sadarbībā ar Labklājības ministriju), vai citos normatīvajos aktos, tai skaitā, Bērnu tiesību aizsardzības likumā un Bāriņtiesu likumā iekļautais tiesiskais regulējums pietiekami skaidri paredz policijas amatpersonas pienākumu informēt bāriņtiesu par attiecībā uz nepilngadīgām personām pieņemtiem lēmumiem. Minēto izvērtējumu (informāciju par attiecīgajām tiesību normām) lūdzam norādīt likumprojekta anotācijā.

Nepieciešamības gadījumā aicinām likumprojektā izteiktajā 12.² panta trešajā daļā paredzēt pienākumu informēt arī bāriņtiesu un/vai sociālo dienestu.

 

-

Ņemot vērā tai skaitā 2023. gada 21. februāra saskaņošanas sanāksmē pārrunāto, aicinām likumprojekta anotācijas 1.1. apakšpunktā svītrot atsauci uz regulas 2018/1862) 32. panta 1. c) apakšpunktu, jo likumprojekts uz šo personu grupu neattiecas. 

Atbilstoši minētajam aicinām pārskatīt arī pārējo anotācijas tekstu, jo informācija, kas saistīta ar  regulas 2018/1862) 32. panta 1. c) apakšpunktā minētajiem lēmumiem (proti, tiesas nolēmumiem par bērniem, kuri pakļauti civiltiesiskās nolaupīšanas riskam) šobrīd atrodama arī anotācijas 1.3. apakšpunktā - problēmas aprakstā un sadaļā par risinājumu alternatīvām, kā arī 1.6., 2.1., 8.1.12. un 8.1.13. apakšpunktā. 

-

Atbilstoši 2023. gada 21. februāra saskaņošanas sanāksmē pārrunātajam aicinām precizēt anotācijā norādīto likumprojekta mērķa formulējumu. Proti, likumprojekts nosaka mehānismu, kā neaizsargātu personu pašu interesēs ierobežot šo personu tiesības izbraukt no valsts. Regulas 2018/1862) 32. panta 1. punkta ieviešanai pietiktu ar grozījumiem Šengenas informācijas sistēmas likumā, savukārt šis likumprojekts ("Grozījumi likumā "Par policiju"") paredz tiesisko risinājumu personu pamattiesību ierobežošanai.

Atbilstoši minētajam aicinām precizēt arī anotācijas 1.3. apakšpunktu (t.sk. sadaļu "Risinājuma apraksts").
 

-

Lūdzam papildināt likumprojekta anotāciju ar pamatojumu par likumprojektā noteikto, ka pieteikuma iesniegšana tiesā neaptur lēmuma par liegumu neaizsargātai personai izceļot no Latvijas Republikas darbību. Vēršam uzmanību, ka tas, ka likumā nepieciešms atrunāt šādu izņēmumu no Administratīvā procesa likuma, pats par sevi nav iemesls šādu ierobežojuma noteikšanai. Ir nepieciešams likumprojekta anotācijā pamatot, piemēram, ka pretējā gadījumā konstatēto personas tiesību apdraudējumu nevarēs novērst.
 

-

Ar projektu tiek ieviests jauns konceptuāla rakstura pieaugušas (18 gadus sasniegušas un rīcībspējīgas) personas tiesiskās aizsardzības līdzeklis – liegums izbraukt no valsts, lai aizsargātu konkrētās personas veselību un dzīvību.
Anotācijā skaidrots, ka personas dažādu apstākļu dēļ var būt neaizsargātas un kļūt par upuri, tādēļ valsts veic savu pozitīvo pienākumu, lai šādas personas aizsargātu.
Vienlaikus, neskatoties uz to, ka persona ir neaizsargāta un var neapzināties savu rīcību un sekas, liegumu izbraukt no valsts – valsts realizēs caur piespiedu mehānismu – neaizsargāto personu sodot. Valsts piemēros represīvos līdzekļus pret pašu neaizsargāto personu, lai nodrošinātu šīs personas veselības un dzīvības aizsardzību.
Kā norādīts anotācijā: “Attiecīgi personai, kas neievēros pieņemto lēmumu vai attiecīgi ar to saistītos pienākumus, iespējama šāda atbildība: 1) administratīvais pārkāpums par dzīvošanu bez derīga personu apliecinoša dokumenta (ja pēc lēmuma termiņa personu apliecinošs dokuments netiks saņemts); 2) par atrašanos ārvalstī bez derīga personu apliecinoša (ceļošanas) dokumenta (sodu piemēro attiecīgā ārvalsts atbilstoši tās nacionālajam regulējumam) un attiecīgi persona būs pakļauta izraidīšanai atpakaļnodošanas procedūrai uz izceļošanas valsti; 3) kriminālatbildība, ja tiek pārkāpts noteiktais aizliegums izceļot no Latvijas Republikas.”

Tieslietu ministrijas ieskatā šādas neaizargātas personas sodīšana, jo īpaši krimināltiesiski, nav samērīga un neaizsargā jau tā neaizsargāto personu. Vēršam uzmanību, ka šāda persona neapdraud sabiedrības drošību un būtībā pati var kļut par cilvēktirdznieības upuri. Tieslietu ministrijas ieskatā neaizsargātās personas, kā anotācijā jau ir norādīts, neizprot situācijas nozīmīgumu, nekontaktējas ar valsts vai pašvaldības iestādēm un personām, iespējams pat baidās, tāpat var nebūt zināšanas. Tieslietu ministrijas ieskatā valstij no savas puses būtu šādas personas jāatbalsta un jāpalīdz tām saprast savu darbību sekas, nevis jāsoda ar par darbībām vai bezdarbību situācijās, kur, iespējams, šīs personas nesaprot savu darbību nozīmi vai sekas.

-

Lūdzam paildināt anotācijas 1.4. apakšpunktā ietverto informāciju, proti, skaidrot, kāds sakars šiem datiem ir ar likumprojektā paredzēto tiesisko risinājumu. Vēršam uzmanību, ka likumprojekta mērķis nav neizlaist no Latvijas personas ar garīga rakstura traucējumiem, turklāt, kā arī anotācijā iepriekš minēts, garīga saslimšana nav (un nevar būt) indikācija likumprojektā paredzētā aizlieguma noteikšanai (tas nonāktu pretrunā ar Invaliditātes konvencijas 12. pantu). Tāpat likumprojekta mērķis nav ierobežot personu pārvietošanos tāpēc, ka eventuāli tām ārvalstīs varētu būt vajadzīga konsulārā palīdzība. Likumprojekta mērķis ir novērst ļoti konkrētus, regulas 2018/1862 32. panta 1. punkta  d) un e) apakšpunktā minētus apdraudējumus personām: pirmkārt, attiecībā uz bērniem – cilvēku tirdzniecība, ar dzimumu saistītas vardarbība, iesaistīšana terorismā, iesaistīšana bruņotās grupās; otrkārt, attiecībā uz pieaugušajiem - konkrēts un acīmredzams risks, ka personas var aizvest no dalībvalsts teritorijas vai viņas var to atstāt un kļūt par cietušajiem cilvēku tirdzniecībā vai ar dzimumu saistītā vardarbībā, un personas pašas šo risku neapzinās vai nespēj apzināties.

Ja likumprojekta anotācijas 1.4. apakšpunktā minēto informāciju nav iespējams vismaz indikatīvi saistīt ar likumprojekta mērķiem, aicinām to svītrot.
 

-

Lūdzam svītrot vai precizēt minēto informāciju, ņemot vērā, ka konceptuāli ir iespējami citi risinājumi – piemēram, nenoteikt ierobežojumu vispār (jo regula 2018/1862 neparedz, ka tāds obligāti jānosaka), vai paredzēt smagnējākus, bet tai pat laikā augstāku personas tiesību garantiju līmeni nodrošinošus mehānismus, piemēram, speciālu tiesas procesu.
 

-

Lai nodrošinātu lakonisku un skaidru tiesību normu, ierosinām panta pirmās daļas ievaddaļu izteikt šādi: "Valsts policijas priekšnieka pilnvarotais darbinieks var pieņemt lēmumu par aizliegumu neaizsargātai personai uz laiku līdz četriem mēnešiem izceļot no Latvijas Republikas, ja konstatēti visi turpmāk minētie apstākļi:"

-

Lūdzam precizēt sadaļu "Alternatīvie risinājumi", ņemot vērā, piemēram, ka Nacionālās drošības likumā paredzētais regulējums nav alternatīvs, bet papildinošs, tāpat šobrīd sadaļā minētā informācija vairāk vērsta uz kompetentās iestādes izvēles pamatojumu u.tml. Šajā sadaļā lietderīgāk aplūkot likumprojekta izstrādes gaitā apspriestos alternatīvos risinājumus, piemēram, aizlieguma noteikšana uz ilgāku termiņu, aizlieguma noteikšana ar tiesas nolēmumu u.tml.

-

Lūdzam anotācijas 1.3. apakšpunktā minēto informāciju "Tādējādi Valsts policija, saņemot informāciju, vispirms nekavējoties to izvērtēs, proti, vai pēc tās rīcībā jau esošās informācijas un ziņām, ir pamats uzskatīt, ka persona varētu būt neaizsargāta (ievainojama) un ir nepieciešams tai noteikt liegumu izceļot no valsts. Te Vienlaikus policijas darbiniekam ir jāvērtē arī neaizsargātās personas likumiskā pārstāvja attieksme pret notiekošo, proti, vai likumiskais pārstāvis pats var novērst neaizsargātās personas izceļošanu, piemēram, neizsniedzot tās personu apliecinošo dokumentu, tādējādi faktiski liedzot izceļot, nodrošinot personas pavadību u.c." papildināt ar norādi, ka policijas darbiniekam jāvērtē arī personas pašas attieksme un tas, vai apdraudējumu nevar novērst bez tiesību ierobežošanas, piemēram, ja personai tiek izskaidroti riski un ir pietiekams pamats uzskatīt, ka persona pati nonākusi pie secinājuma neveikt darbības, kas varētu to apdraudēt.
 

-