Atzinums

Likumprojekta 3.pantā paredzēts Bāriņtiesu likuma 9. pantā izteikt ceturto un piekto daļu jaunajā redakcijā, piektās daļas 4.punktā paredzot, ka pieņemot darbā bāriņtiesas priekšsēdētāju, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieku, bāriņtiesas locekli, bāriņtiesas priekšsēdētāja palīgu, bāriņtiesas locekļa palīgu, darba devējs pieprasa ziņas no:
narkologa, ja darba devēja rīcībā ir informācija, kas liecina par pretendenta alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarību, lai pārliecinātos, ka nepastāv šā likuma 11. panta pirmās daļas 8. punktā minētais ierobežojums.".

Nav saprotams kā un no kurienes darba devējam varētu būt informācija, kas liecinātu par pretendenta atkarību, vel jo vairāk informācija, nevis par iespējamo atkarību, vai pārmērīgu vielu lietošanu, bet tieši “kas liecina par pretendenta alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarību”, jo tieši šādas informācijas noskaidrošanai arī ir vajadzīga informācija no narkologa.
Redakcijā attiecīgā norma ir tukša un neizpildāma, jo nedod iespēju darba devējam pārliecināties par attiecīgo atkarību esamību vai neesamību.

-

No attiecīgās redakcijas noprotams, ka informāciju bāriņtiesa varēs pieprasīt tikai par personām, par kurām ir ierosināta lieta vai arī saņemts iesniegums par bērna vai aizgādnībā esošas personas tiesību pārkāpumu. Šāda redakcija būtiski sašaurina bāriņtiesas iespējas saņemt bērna un aizgādnībā esošās personas tiesību un interešu aizsardzībai nepieciešamo informāciju, jo bāriņtiesai informācija ir nepieciešama, ne tikai par lietas dalībniekiem, bet arī par izvērtējamo personu (lietas dalībnieka (piem., potenciālā aizbildņa, audžuģimenes, adoptētāja, vecāka)) nedalītā saimniecībā dzīvojošām personām, tāpat ne visos gadījumos būs iesniegums par bērna vai aizgādnībā esošās personas tiesību un interešu pārkāpumu, tā varētu būt arī iestādes sniegta informācija, anonīma informācija, vēl jo vairāk, iesniegumā var nebūt norādītās konkrētās personas, kuras attiecīgo pārkāpumu veic, kā arī nav saprotams normā norādītais vārds “pārkāpums”, jo bāriņtiesai ir jāreaģē un jāveic darbības informācijas noskaidrošanai arī gadījumos, kad pārkāpums var būt nav noticis, bet ir tikai aizdomas par to, vai ir aizdomas par iespējamo apdraudējumu. Tāpat attiecīgā redakcija liedz bāriņtiesai iespēju noskaidrot informāciju par personām, kurām vēl nav nodibināta aizgādnība, bet par kuru rīcībspējas ierobežošanu ir ierosināta lieta tiesā, jo šādos gadījumos, bāriņtiesai vēl nav aizgādnības lieta un šādas personas nav bāriņtiesas lietas dalībnieki.
Ņemot vērā minēto, uzskatam, ka šādā redakcijā bāriņtiesas tiesības saņemt nepieciešamo informāciju un iesaistīties apstākļu noskaidrošanā par bērna un aizgādnībā esošās personas tiesību un interešu nodrošināšanu tiek ierobežotas.

Punkts būtu precizējams atbilstoši iebildumā minētajam.

-

Nav saprotams attiecīgās daļas 2.punkts, jo nav saprotams, kas ir domāts ar informāciju, kas liecina par personas psihiskiem traucējumiem vai alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarību. Bāriņtiesas rīcībā var būt tikai informācija par iespējamām atkarībām, iespējamiem psihiskiem traucējumiem vai pat tikai informācija par dažiem ar alkohola lietošanu saistītajiem gadījumiem (piem., persona administratīvi sodīta, ir bijis policijas izsaukums uz dzīvesvietu sakarā ar personas uzvedību), un šāda informācija norāda uz varbūtību, ka personai varētu būt, bet varētu arī nebūt atkarības vai psihiskie traucējumi, nevis liecina par attiecīgajiem traucējumiem un atkarībām.

Tāpat normas formulējums, ka “bāriņtiesa ņem vērā atzinumus, ja bāriņtiesas rīcībā ir informācija par…”, rada priekštatu, ka bāriņtiesas rīcībā attiecīgi atzinumi jau ir un tos ņem vērā tikai tad, ja bāriņtiesas rīcībā ir vēl informācija, kas liecina par personas psihiskiem traucējumiem vai atkarībām.

Piedāvātajā redakcijā norma nav izpildāma un formulējums ir nesaprotams un mulsinošs.

-

Likumprojekts 25.pantā Bāriņtiesu likuma 40. panta otrās daļas 4.punktu paredzēts izteikt redakcijā:
Bāriņtiesa aizgādņus izvēlas saskaņā ar Civillikuma 355. un 661. pantu un, izvērtējot vai izraudzītajai personai ir nepieciešamās spējas un īpašības, tai skaitā:
4) ņemot vērā atzinumu par personas veselības stāvokli, ko sniedz ģimenes ārsts, un, ja bāriņtiesas rīcībā ir informācija, kas liecina par personas psihiskiem traucējumiem vai alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarību, - psihiatrs un narkologs;

Iebilduma pamatojums līdzīgs iepriekšējā punktā norādītajam. Nav skaidrs, no kurienes bāriņtiesas rīcībā var būt informācija un kāda varētu būt informācija, kas tieši liecina par atkarībām vai psihiskajiem traucējumiem, nevis par aizdomām par minēto vai epizodēm, kurās, iespējams, saistītas ar norādīto. Normas formulējums ir mulsinošs, jo sanāk, ka atzinumu ņem vērā tikai tad, ja bāriņtiesai ir attiecīgā informācija.
 

-

Bāriņtiesu likuma 54.panta pirmā daļa - Lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūpi pieņem tās pašvaldības bāriņtiesa, kuras darbības teritorijā ir deklarēta bērna vecāku dzīvesvieta.

Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 3.pantā noteikts, ka dzīvesvieta ir jebkura personas brīvi izraudzīta ar nekustamo īpašumu saistīta vieta (ar adresi), kurā persona labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur dzīvot, kurā dzīvot tai ir tiesisks pamats un kuru šī persona atzīst par vietu, kur tā sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību.

Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 4.pantā noteikts, ka dzīvesvietas maiņas gadījumā attiecīgās personas pienākums ir mēneša laikā, kopš tā pastāvīgi dzīvo jaunajā dzīvesvietā, deklarēt to dzīvesvietas deklarēšanas iestādē.

Atbilstoši minētajām tiesību normām, Dzīvesvietas deklarēšanas likuma izpratnē  personas deklarētā dzīvesvieta ir tās faktiskā dzīvesvieta.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 67.panta pirmajā un otrajā daļā noteikts, ka par bērna tiesību aizsardzību atbild pašvaldība pēc bērna dzīvesvietas. Pašvaldība ņem uzskaitē katru tās teritorijā dzīvojošo bērnu. Par bērna dzīvesvietu šā likuma izpratnē uzskatāma viņa vecāku deklarētā dzīvesvieta. Ja bērna vecāku deklarētās dzīvesvietas atrodas dažādās administratīvajās teritorijās, par bērna dzīvesvietu uzskatāma tā vecāka deklarētā dzīvesvieta, pie kura viņš dzīvo. Savukārt minētā panta ceturtajā daļā noteikts, ka laikā, kad bērns atrodas ārpusģimenes aprūpē, viņa dzīvesvieta saglabājas tās pašvaldības administratīvajā teritorijā, kura pieņēmusi lēmumu par ārpusģimenes aprūpi.

Bāriņtiesu likuma 54.panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā noteikts, ka lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūpi pieņem tās pašvaldības bāriņtiesa, kuras darbības teritorijā ir deklarēta bērna vecāku dzīvesvieta. Ja bērnam nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība, lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūpi pieņem bāriņtiesa, kuras darbības teritorijā ir deklarēta dzīvesvieta tam vecākam, kura atsevišķā aizgādībā bērns atrodas. Ja bērna vecāku dzīvesvieta ir deklarēta dažādu pašvaldību administratīvajās teritorijās, lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūpi pieņem bāriņtiesa, kuras darbības teritorijā ir deklarēta dzīvesvieta tam vecākam, pie kura bērns dzīvo.

No minētajām Bērnu tiesību aizsardzības likuma un Bāriņtiesu likuma normām, vērtējot tās kopsakarā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likumā noteikto, izriet, pašvaldības pienākums atbildēt par bērnu, kas dzīvo tās teritorijā, tiesību aizsardzību, prezumējot, ka persona, atbildoši Deklarēšanas likumam, dzīvo tās deklarētajā dzīvesvietā. Diemžēl faktiski ļoti bieži ir gadījumi, kad personu deklarētā dzīvesvieta neatbilst tās faktiskajai dzīvesvietai, tādējādi netiek īstenota Bērnu tiesību aizsardzības likumā un Bāriņtiesu likumā noteiktās un atbilstoši bērnu labākajām interesēm  nostiprinātas tiesību normas, par institucionālo piekritību atbilstoši bērna dzīvesvietai. Netiek saglabāta bērna dzīvesvieta pēc lēmuma pieņemšanas par ārpusģimenes aprūpi pieņemšanas, ja lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūpi pieņem tās pašvaldības bāriņtiesa, kuras darbības teritorijā ir deklarēta bērna vecāku dzīvesvieta nevis, kur faktiski ģimene dzīvo. Līdz ar to, arī pašvaldības sociālais dienests, kas atbild par bērna sociālo aprūpi un rehabilitāciju, nevar uzsākt darbu ar vecākiem, jo tie dzīvo citā administratīvajā teritorijā. Viena sociālā gadījuma vadīšanā bez nopietna iemesla tiek iesaistīti dažādu pašvaldību sociālie darbinieki. Tiek pārkāptas bērna tiesības uz patstāvīgas dzīvesvietas saglabāšanu, bērns tiek nogādāt uz jaunu vidi, svešu administratīvu teritoriju, kas nesakrīt ar vecāku dzīvesvietu, tādējādi arī apgrūtinot saskarsmes tiesību īstenošanu.

Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras. Visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un intereses (Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta pirmā un otrā daļa).

Esošais tiesiskais regulējums, atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta 2(1) daļai, nav vēsts uz bērna situācijas ilgtspējīgu risinājumu, kā arī neatbilst bērna vislabākajām interesēm, liedzot pašvaldības atbilstošām institūcijām nodrošināt, ka bērnu tiesību aizsardzība tiek realizēta bērna dzīvesvietas pašvaldībā. Tas nav vērsts uz bērna atgriešanos ģimenē, jo bērnam un vecākam, atrodoties dažādās administratīvās teritorijās, ir apgrūtināti bērnam nodrošināt emocionāli tuvas, pastāvīgas, ģimeniskas attiecības ar viņa vecākiem.

Priekšlikums:
Uzskatam, ka, lai prioritāri tiktu nodrošinātas bērna tiesības un intereses, nepieciešams papildināt Bāriņtiesa likuma 54.panta pirmo daļu izteikt to šādā redakcijā “Lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūpi pieņem tās pašvaldības bāriņtiesa, kuras darbības teritorijā ir deklarēta bērna vecāku dzīvesvieta, vai ir faktiskā bērna vecāku dzīvesvieta  gadījumā, ja bērna vecāku deklarētā dzīvesvieta neatbilst faktiskajai dzīvesvietai .”

Situācija, kad pieņemot lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūpi, tiek mainīta bērna dzīvesvietas administratīvā teritorija veidojas arī gadījumos, kad bērns faktiski atrodas viena vecāka atsevišķā aizgādībā (bez tiesas lēmuma) un šim vecākam tiek pārtrauktas aizgādības tiesības. Atbilstoši tiesiskajam regulējumam, bērns paliek otra vecāka aizgādībā, ar kuru dažkārt bērns neīsteno pat saskarsmes tiesības, vecāks nepilda savus no aizgādības tiesībām izrietošos pienākumus, un šīs administratīvās teritorijas bāriņtiesa pieņem lēmumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu otram vecākam. Līdz ar to, plānojot grozījumus Bāriņtiesu likuma 54. panta pirmajā daļā, ka “lēmumu par ārpusģimenes aprūpi pieņem tā bāriņtiesa, kura lēmusi ar bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākiem”, uzskatām, ka nepieciešams iekļaut iespēju lēmumu par ārpusģimenes aprūpi pieņem tai bāriņtiesai, kura lēmusi aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākam, pie kura bērns ir ilgstoši dzīvojis nedalītā mājsaimniecībā.

Neparedzot Bāriņtiesu likumā lēmumu par ārpusģimenes aprūpi pieņemt bāriņtiesai pēc bērna faktiskās dzīvesvietas netiks sasniegts Bāriņtiesas likuma grozījumu anotācijā noteiktais mērķis nodrošināt bērnam emocionālo un fizisko labklājību, pēc iespējas saudzīgāku ievietošanu drošā un piemērotā vidē, – “Pāreja no vecāku aprūpes uz ārpusģimenes aprūpi ir nozīmīgs un sensitīvs process, kas var ietekmēt bērna emocionālo un fizisko labklājību. Nodrošinot, ka viena un tā pati bāriņtiesa pieņem abus lēmumus secīgi, veicinās ātrāku un efektīvāku bērna ievietošana drošā un bērnam piemērotā vidē, kas ir būtiski viņa labklājībai.”

-