Atzinums

Tiesību akta izziņā Tieslietu ministrija, noraidot Ārlietu ministrijas priekšlikumus, aicina ņemt vērā, ka anotācijas piektās sadaļas 5.2.punkts aizpildāms gadījumos, kad ar tiesību akta projektu tiek izpildītas vai uzņemtas saistības, kas izriet no starptautiskajiem tiesību aktiem vai starptautiskas institūcijas vai organizācijas dokumentiem.

Vēršam uzmanību, ka anotācijas aizpildīšanas vadlīnijās norādīts: “Ietekmes uz Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām mērķis ir pārskatāmā un strukturētā veidā atspoguļot būtiskāko informāciju par starptautisko, tai skaitā Eiropas Savienības, tiesību aktu vai starptautiskas institūcijas vai organizācijas dokumentu, kurā noteiktās saistības izpilda vai uzņemas Latvijas Republika. Šis izvērtējums jāveic ne tikai tad, kad ar tiesību aktu tiek izpildītas kādas konkrētas starptautiskās saistības, bet arī tad, kad jāvērtē tiesību akta atbilstība jau esošajām starptautiskajām saistībām.”(Vadlīnijas tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes novērtēšanai un novērtējuma ziņojuma sagatavošanai vienotajā tiesību aktu izstrādes un saskaņošanas portālā, 2021, 42.lpp.).

Līdztekus vēršam uzmanību, ka atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Tiesa) judikatūrai valstis saglabā savas Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (Konvencija) noteiktos pienākumus arī tad, ja izpilda no dalības citā starptautiskajā/ pārnacionālajā organizācijā izrietošās saistības (piemēram, Bosphorus Hava Yolları Turizm ve Ticaret Anonim Şirketi pret Īriju (iesniegums Nr. 45036/98), 2005.gada 30.jūnija spriedums, 154.rindkopa; Avotiņš pret Latviju (iesniegums Nr.17502/07), 2016.gada 23.maija spriedums, 101.-102.rindkopa).

Ņemot vērā minēto, atkārtoti aicinām aizpildīt anotācijas piekto sadaļu “Tiesību akta projekta atbilstība Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām”, 5.2.punktā atzīmējot “Jā”, jo likumprojekts skar Konvencijas 1.protokola 1.pantā (tiesības uz īpašumu) garantētās tiesības. Alternatīvi šīs informācijas norādīšanai 5.2.punktā aicinām aizpildīt 5.3.punktu, kurā paredzēts norādīt papildu informāciju, kas raksturo projekta atbilstību Latvijas starptautiskajām saistībām.

Proti, ar likumprojektu paredzēts papildināt Kriminālprocesa likumu ar regulējumu, kas attiecas uz arestētās mantas pārvaldību. Ņemot vērā, ka arestētās mantas pārvaldība var skart personu Konvencijas 1.protokola 1.pantā garantētās tiesības uz īpašumu, aicinām papildināt anotāciju ar izvērtējumu par likumprojektā ietverto normu atbilstību Konvencijas 1.protokola 1.pantam. Atbilstoši Konvencijas 1.protokola 1.pantam ir trīs veidi, kādos valsts var iejaukties personas tiesībās uz īpašumu, proti, ierobežojot tiesības uz īpašuma lietošanu, paredzot īpašuma atņemšanu vai realizējot īpašuma izmantošanas kontroli (Sporrong un Lonnroth pret Zviedriju (iesniegums Nr.7151/75 un 7152/75), 1982.gada 23.septembra spriedums, 61.rindkopa; Markus pret Latviju (iesniegums Nr.17483/10), 2020.gada 11.jūnija spriedums, 64.rindkopa). Pamatojoties uz Tiesasjudikatūru, mantas arests kriminālprocesā ir atzīstams par īpašuma izmantošanas kontroli Konvencijas 1.protokola 1.panta izpratnē (Agosi pret Apvienoto Karalisti (iesniegums Nr.9118/80), 1986.gada 24.oktobra spriedums, 51.rindkopa; Air Canada pret Apvienoto Karalisti (iesniegums Nr.18465/91), 1995.gada 5.maija spriedums, 34.rindkopa; Raimondo pret Itāliju (iesniegums Nr.12954/87), 1994.gada 22.februāra spriedums, 27.rindkopa.). Tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka ikviens tiesību uz īpašumu ierobežojums ir jānosaka ar likumu un tam jākalpo vienam vai vairākiem leģitīmiem mērķiem, turklāt izmantotajiem līdzekļiem ir jābūt samērīgiem ar mērķi, ko vēlas sasniegt (Beyeler pret Itāliju (iesniegums Nr.33202/96), 2000.gada 5.janvāra Lielās palātas spriedums, 108.-114.rindkopa). Konvencijas 1.protokola 1.pants pieļauj valsts rīcību attiecībā uz personas īpašumu tikai tādā gadījumā, ja tas ir nepieciešams, lai īstenotu “publiskas vai vispārīgas sabiedrības intereses” (Hutten-Czapska pret Poliju (iesniegums Nr.35014/97), 2006.gada 19.jūnija Lielās palātas spriedums, 165.rindkopa; G.I.E.M. S.R.L. un citi pret Itāliju (iesniegums Nr.1828/06 un divi citi), 2018.gada 28.jūnija Lielās palātas spriedums, 295.rindkopa). Proti, Tiesa atzinusi, ka personas tiesību uz īpašumu ierobežošana var notikt tikai nolūkā nodrošināt publiskas intereses, piemēram, efektīvu kriminālprocesa norisi un, vispārīgāk, noziedzības apkarošanu un novēršanu (Lavrechov pret Čehiju (iesniegums Nr.57404/08), 2013.gada 20.jūnija spriedums, 46.rindkopa). Vērtējot samērīgumu, Tiesa vērtē vai izvēlētā procedūra ir pamatota un sasniedz leģitīmo mērķi (Agosi pret Apvienoto Karalisti (iesniegums Nr.9118/80), 1986.gada 24.oktobra spriedums, 52.rindkopa). Samērīgums starp publiskām interesēm un personas tiesībām uz īpašumu nav sasniegts, ja attiecīgajai personai vai personām bijis jāuzņemas individuāls un pārmērīgs slogs (Sporrong un Lonnroth pret Zviedriju (iesniegums Nr.7151/75 un 7152/75), 1982.gada 23.septembra spriedums, 73.rindkopa). Tiesa arī atzinusi, ka, lai arī Konvencijas 1.protokola 1.punkta otrajā rindkopā nav ietvertas skaidri formulētas procesuālās prasības, tā ir interpretējusi prasību, ka personām, uz kuru mantu tiek attiecināti pasākumi, kas iejaucās personas tiesībās uz īpašumu, ir jābūt saprātīgai iespējai vērsties atbildīgajās iestādēs, lai efektīvi apstrīdētu tos (Microintelect OOD pret Bulgāriju (iesniegums Nr.34129/03), 2014.gada 4.marta spriedums, 44.rindkopa). Tiesa noteikusi, ka valstij ir pienākums pārvaldīt arestēto mantu ar pienācīgu rūpību un veikt saprātīgus pasākumus, lai saglabātu tās vērtību (Stolkowski pret Poliju (iesniegums Nr.58795/15) 73.-74.rindkopa). Līdz ar to lūdzam anotāciju papildināt ar izvērtējumu par šāda ierobežojuma nepieciešamību (leģitīmo mērķi, kas šajā gadījumā ir noziedzības novēršana) un kā ar šādu regulējumu tiek nodrošināts samērīgums, ņemot vērā iepriekš sniegtos apsvērumus, kas izriet no Tiesas judikatūras.

-