Atzinums

        Datu valsts inspekcija (turpmāk – Inspekcija) norāda, ka uztur iepriekš pausto iebildumu. Paskaidrojam, ka Inspekcija neiebilst par pašu grozījumu Sodu reģistra likuma (turpmāk – Likums) 23. panta 1. punktā, ar kuru paredzēts aizstāt vārdus "personu, pret kuru uzsāktais kriminālprocess ir izbeigts, attaisnoto personu" ar vārdiem "personu, pret kuru uzsāktais kriminālprocess ir izbeigts uz nereabilitējoša pamata". Vienlaikus, ņemot vērā, ka grozījums tiek izdarīts atbilstoši Satversmes tiesas 2022. gada 22. decembra spriedumā lietā Nr. 2022-09-01 (turpmāk – spriedums) izteiktajām atziņām, Inspekcijas ieskatā ir būtiski vērtēt Likuma 23. panta 1. punktu kopumā un tā atbilstību personas datu apstrādi regulējošajiem normatīvajiem aktiem. Arī Satversmes tiesa spriedumā vairākkārt ir izteikusi secinājumus, kas attiecas ne tikai uz ziņu par attaisnotu personu glabāšanu arhīva datu bāzē, bet par arhīva būtību un jēgu, datu apstrādi arhīva vajadzībām, kā arī par noteiktā glabāšanas termiņa arhīva datu bāzē samērīgumu. Tā, piemēram, sprieduma 17.1. punktā Satversmes tiesa norāda, ka arhivēšanas nolūkiem, tostarp statistikas, pētījumu un vēsturisku notikumu atspoguļošanas vajadzībām, ir svarīgi noteiktu laika posmu saglabāt informāciju par kādu pagātnes notikumu neatkarīgi no tā, vai ar šo notikumu saistītā persona vēl ir dzīva. Turpretim apstrīdētā norma personas datu glabāšanu sasaista ar attiecīgās personas dzīvi un paredz to glabāšanu tikai gadu pēc personas nāves. Šāda datu glabāšanas termiņa dēļ netiek sasniegts datu glabāšanas mērķis – vispārīgiem arhivēšanas nolūkiem –, un attiecīgi apstrīdētā norma šajā aspektā nav piemērota demokrātiskas valsts iekārtas un citu cilvēku tiesību aizsardzības mērķu sasniegšanai. Par to, ka minētais tiesas secinājums piemērojams ne tikai uz ziņu par attaisnoto personu glabāšanu arhīva datu bāzē, bet gan uz Likuma 23. panta 1. punktu kopumā, liecina tas, ka tiesa analizē glabāšanas termiņu kontekstā ar arhivēšanas nolūku, kā arī aspekts, ka glabāšanas termiņš ir noteikts viens un tas pats attiecībā uz visu ziņu glabāšanu arhīva datu bāzē, ne tikai par attaisnoto personu.
        Sodu reģistra likumā nav definēts arhīva veidošanas un uzturēšanas mērķis un nolūks, vienlaikus tas var tikt izprasts, vadoties no vispārpieņemtās jēdziena “arhīvs” izpratnes. Parasti personas dati arhivēšanas nolūkā tiek apstrādāti, lai atspoguļotu pagātnes darbības, notikumus un faktus nākotnes paaudzēm. Tā ir informācija, kura atspoguļo katra indivīda un sabiedrības dzīvi un notikumus. Lai šo informāciju saglabātu un padarītu pieejamu nākotnes paaudzēm, to ir nepieciešams apstrādāt arhivēšanas nolūkiem. Līdz ar to noteiktu laika posmu informācija ir uzglabājama arhīvā.
        No esošās Likuma 23. panta 1. punkta redakcijas izriet, ka datu glabāšanas termiņš arhīva datu bāzē ir sasaistīts ar personas dzīves ilgumu. Personas nāves gadījumā dati tiek uzglabāti vēl tikai gadu, vienlaikus Inspekcija negūst pārliecību, ka šādā gadījumā tiktu sasniegts datu glabāšanas mērķis – arhivēšanas nolūkam, saglabājot tos tikai gadu pēc personas nāves. Proti, arhivēšanas nolūkiem, tostarp statistikai, pētījumiem un vēsturisku notikumu atspoguļojumam, nav būtiski, vai persona ir dzīva vai mirusi, bet gan svarīgi ir noteiktu laika posmu saglabāt informāciju par kādu notikumu pagātnē. Līdz ar to, lai arhīvā iekļautā informācija kalpotu arhivēšanas nolūkiem, Inspekcijas ieskatā būtu pamatoti, ka informācija tiek glabāta noteiktu laika posmu, neatkarīgi no personas nāves fakta, piemēram, 50 vai 75 gadus no brīža, kad informācija iekļauta arhīva datu bāzē. Ņemot vērā minēto, līdzšinējā redakcijā noteiktais datu glabāšanas termiņš rada bažas, ka ir piemērots arhivēšanas nolūkam, jo iespējams šis termiņš ir noteikts ne tikai arhivēšanas nolūkam.
        Ievērojot minēto, Inspekcijas ieskatā būtu pārskatāms Likuma 23. panta 1. punktā noteiktais datu glabāšanas termiņš, lai tas atbilstu Policijas direktīvai un  likumam “Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā”.
        Attiecībā uz datu apstrādes nolūku, norādām, ka personas datu apstrādes sodu reģistrā sākotnējie nolūki ir nošķirami no apstrādes arhivēšanas nolūkiem. Tādējādi Sodu reģistra likuma 1. pantā ietvertais likuma mērķis nevar kalpot arī datu apstrādei arhivēšanas nolūkiem, jo datu apstrāde sākotnējiem nolūkiem, kas noteikti šajā pantā un datu apstrāde arhivēšanas nolūkos ir atšķirīgas datu apstrādes darbības ar dažādiem nolūkiem. Atbilstoši Policijas direktīvas 8. panta 2. punktam dalībvalsts tiesībās, ar ko regulē apstrādi šīs direktīvas darbības jomā, precizē vismaz apstrādes mērķus, apstrādājamos personas datus un apstrādes nolūkus. Tādējādi no Policijas direktīvas izriet, ka normatīvajos aktos jābūt ietvertam datu apstrādes nolūkam. Tas nozīmē, ja personas dati tiek apstrādāti arhivēšanas nolūkos, likumdevējam pirms šādas datu apstrādes veikšanas būtu cita starpā jāvērtē, vai un kādēļ konkrētā personas datu apstrāde ir nepieciešama arhīva vajadzībām un vai konkrētiem dokumentiem piemīt arhīviskā vērtība atbilstoši Arhīvu likuma 8. panta pirmajā daļā noteiktajiem dokumentu arhīviskās vērtības kritērijiem. Uz nepieciešamību vērtēt informācijas arhīvisko vērtību norādīja arī Satversmes tiesa, proti, sprieduma 17.1. punktā vēršot uzmanību, ka Sodu reģistra arhīva datu bāzē dati tiek automātiski pārnesti no aktuālās datu bāzes, un netiek izvērtēts, vai informācijai ir nozīme arhivēšanas mērķu sasniegšanā. Tāpat arī norādītais, ka arhīva datu bāzē glabātā informācija nepieciešama, lai nodrošinātu normatīvajos aktos noteikto kritēriju pārbaudi personas atbilstībai konkrētam darbam, amatam vai statusam, rada šaubas par to, ka arhīva datu bāzē glabātā informācija ir paredzēta tikai arhivēšanas nolūkam. Šādas darbības norāda uz pamatfunkciju veikšanu un datu glabāšanu aktuālajā datu bāzē, nevis datu apstrādi arhivēšanas vajadzībām. Minētais personas datu glabāšanas nolūks vēl jo vairāk liecina, ka Likuma 23. panta 1. punktā ir jānorāda arhīva datu bāzē glabāto personas datu nolūki, ņemot vērā, ka Inspekcijas ieskatā informācijas pārbaude par personu nebūtu atbilstoša arhivēšanas vajadzībām. Ja pastāv situācija, kad arhīva datu bāzē glabātie personas dati ir nepieciešami pamatfunkciju veikšanai, nevis arhīva vajadzībām, tad tas ir jānoteic 23. pantā, atsevišķi uzskaitot, kādiem citiem nolūkiem arhīva datu bāzē glabātie personas dati tiks apstrādāti.
        Ņemot vērā minēto, kā arī Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2022-09-01 secināto, Inspekcija saskata problemātiku attiecībā uz šobrīd spēkā esošo Sodu reģistra likuma 23. panta 1. punkta redakciju kā tādu un tās atbilstību Policijas direktīvai un  likumam “Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā”. Līdz ar to lūdzam Likuma 23. panta 1. punktā pārskatīt noteikto datu glabāšanas termiņu un noteikt datu apstrādes nolūkus, kādos tiks apstrādāti personas dati. Kā alternatīvu variantu izsakām ierosinājumu no savas puses projektu saskaņot, vienlaikus tādā gadījumā lūdzam anotācijā iekļaut šo Inspekcijas sniegto viedokli un secinājumu, ka Sodu reģistra likuma 23. panta 1. punktu nevar uzskatīt par atbilstošu Policijas direktīvai un likumam “Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā” tiesību normām, kā arī šī tiesību norma nesasniedz arhivēšanas mērķus un nav piemērota demokrātiskas iekārtas un citu cilvēku tiesību aizsardzības mērķu sasniegšanai.
 

-