Atzinums

Latvijā veselības aprūpe ilgstoši ir nepietiekami finansēta – izdevumi uz iedzīvotāju ir vieni no zemākajiem ES, savukārt pacientu tiešmaksu īpatsvars sasniedz ap 27 %, kas ir gandrīz divreiz virs ES vidējā. Tas nozīmē, ka iedzīvotājiem ir lielas finansiālas barjeras pakalpojumu saņemšanai, rindas pie speciālistiem un uz operācijām ir hroniska problēma, un profesionālās organizācijas regulāri brīdina, ka finansējums jāpalielina vismaz līdz 6 % no IKP, lai novērstu sistēmas sabrukumu. Šādos apstākļos jebkura papildu apropriācija ārējām vajadzībām, kas nav tieši saistīta ar starptautiski saistošu saistību izpildi vai neatliekamu drošības apdraudējuma novēršanu, neatbilst samērīguma un lietderības prasībām Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma, kā arī Likuma par budžetu un finanšu vadību un Fiskālās disciplīnas likuma izpratnē. Satversmes 111. pants valstij uzliek pozitīvu pienākumu nodrošināt iedzīvotājiem veselības aprūpes pieejamību, tādēļ finansējuma novirzīšana ārpusē laikā, kad pašmāju veselības aprūpes sistēma cieš no hroniska deficīta, faktiski rada risku šo pienākumu nepildīt. Alternatīvo izmaksu loģika ir nepārprotama: katrs eiro, kas tiek izņemts no budžeta rezervēm bez kompensējošiem ieguldījumiem veselības jomā, ir eiro, kas netiek novirzīts neatliekamajai palīdzībai, kompensējamām zālēm, rindām onkoloģijā vai personāla piesaistei. Tādēļ papildu atbalsta sniegšana ārpus valsts robežām pašreizējā situācijā ir nesamērīga un pretrunā publisko līdzekļu lietderīgas izmantošanas un labas pārvaldības principiem.