Atzinums

Tiesībsargs iebilst pret piedāvāto grozījumu šādu apsvērumu dēļ. No šī grozījumu priekšlikuma izriet tas, ka iestādei obligāti, jebkurā gadījumā, kad iesniegums nebūs tās kompetencē, tas būs jāpārsūta kompetentajai iestādei, informējot par to iesniedzēju. Likumprojekts vairs neparedz iestādei izvērtēt pārsūtīšanas lietderību. Pašreiz spēkā esošajā redakcijā ir paredzēts, ka iestāde pārsūta citai iestādei tad, ja tas ir lietderīgi. Pretējā gadījumā - ja konstatē, ka tas nebūtu lietderīgi pārsūtīt, iesniedzējs tiek informēts, ka iesniegums nav šīs iestādes kompetencē un, ja iespējams, norāda kompetento iestādi. Uzskatu, ka būtu jāatstāj esošais regulējums, jo piedāvātais likumprojekts vairs neļauj izvērtēt pārsūtīšanas lietderību (tā rezultātā, iespējams, palielinot birokrātiju) un vispār vairs neregulē situāciju, kad iesniegums nav iestādes kompetencē, bet nav arī nevienas citas iestādes kompetencē, prezumējot, ka vienmēr būs kompetentā iestāde.
Varu minēt virkni piemēru, kas radīs problēmas gadījumā, ja tiks pieņemts šis grozījums. Piemēram, pie tiesībsarga ar iesniegumu vēršas cilvēks, lūdzot tam nodrošināt advokāta palīdzību civillietā tiesā, jo pašam neesot tik daudz naudas, lai apmaksātu advokāta pakalpojumus. Konstatējot, ka iesniegums nav tiesībsarga kompetencē, saskaņā ar piedāvāto redakciju, vajadzētu iesniegumu pārsūtīt Tiesu administrācijai. Tomēr šāda pārsūtīšana noteikti nebūtu lietderīga, jo Tiesu administrācija, balstoties uz šādu parastu iesniegumu, nevarētu piešķirt palīdzību, jo, lai vērstos un saņemtu valsts nodrošinātu juridisko palīdzību ir jāiesniedz iesniegums, kas atbilst noteiktai formai, kā arī jāpievieno noteikti dokumenti. Gan no lietderības, gan birokrātijas mazināšanas viedokļa, loģiskāk būtu tiesībsargam atbildēt pašai personai, informējot par iespējām saņemt valsts nodrošināto juridisko palīdzību, tai skaitā par to kam un kādos gadījumos ir tiesības saņemt šādu palīdzību, kā arī, kādi papildu dokumenti Tiesu administrācijā jāiesniedz. Tad persona arī varētu izvērtēt, vai vispār var pretendēt uz šādu palīdzību un, ja var, tad vērsties Tiesu administrācijā jau ar atbilstošu veidlapu un pievienojot nepieciešamos dokumentus. Šādi gadījumi varētu būt vēl attiecībā uz vairākām iestādēm, kurās, lai konkrētais lūgums tiktu izvērtēts pēc būtības, ir iesniegums jāiesniedz noteiktā formā, kā arī pievienojot konkrēti noteiktus dokumentus. Tāpat problēmas varētu rasties situācijā, kad iesniegumā norādītais jautājums noteikti nav tiesībsarga kompetencē, bet, iespējams, personai būtu ieteicams vērsties pie kāda ārsta vai kādā ārstniecības iestādē (piemēram, psihiatriskajā slimnīcā).
Vienmēr pārsūtot iesniegumu iestādei, kuras kompetencē ir konkrētais jautājums, neizvērtējot konkrētās situācijas apstākļus un lietderību, var tikt skartas arī personas tiesības uz datu aizsardzību, jo, iespējams, dati tiktu pārsūtīti nevajadzīgi un/vai pati persona nebūtu vēlējusies, lai viņas dati nonāk konkrētās iestādes rīcībā.
 

-

Satversmes 104. panta pirmajā teikumā noteikts, ka ikvienam ir tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības. Šīs tiesības ir arī cieši saistītas ar tiesībām uz informāciju, kas garantētas Satversmes 100. pantā. Vairumā valstu likumos nav noteikti konkrēti atbildes termiņi, bet tiek pieņemts, ka atbildei jābūt saprātīgā termiņā vai bez nepamatotas kavēšanās (skat.detalizētāk: Briede J. Komentārs Satversmes 104.pantam. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 453.lpp).  
Nešaubīgi, norādītie mērķi – mazināt birokrātiju, uzlabot valsts pārvaldes efektivitāti un veicināt pieejamu investīciju vidi, ir vērā ņemami. Tomēr, lai mainītu esošo tiesisko kārtību, labas likumdošanas princips prasa pārliecināties, ka tā ir neefektīva. Likumprojekta anotācijā nav norādīta informācija, kas liecinātu par to, ka jau pašreiz Iesniegumu likums iestādēs netiek piemērots atbilstoši Iesniegumu likuma 5. panta trešajai daļai, t.i., sniedzot atbildi pēc būtības saprātīgā laikā, ņemot vērā jautājuma risināšanas steidzamību. Tiesībsargam arī šāda informācija nav zināma.
Saskaņā ar normatīvo regulējumu jau pašlaik atbildi uz iesniegumu ir jāsniedz 10 darba dienu laikā, vai pat ātrāk, ja to ir iespējams izdarīt, ņemot vērā iesnieguma sarežģītību, steidzamību, u.tml. Normā noteiktais viena mēneša termiņš ir tikai maksimālais laiks iesnieguma izskatīšanai, ja izpildās kādi objektīvi apstākļi, kāpēc uz iesniegumu nevarēja atbildēt īsākā termiņā. Tas, ka uz iesniegumu jāatbild saprātīgi īsā termiņā, izriet arī no Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta. Tādējādi uzskatu, ka jau pašreizējā likuma redakcija paredz atbildēt iespējami īsā termiņā. Ja kādā iestādē veidojas situācija, ka darbinieki neievēro esošo tiesisko regulējumu un nepamatoti novilcina atbilžu sniegšanu, iestādes vadītājam ir iespēja darba efektivitātes uzlabošanas nolūkā noteikt iekšējo termiņu īsāku par likumā noteikto maksimālo termiņu.
Iestādei, saņemot iedzīvotāja iesniegumu, ir pienākums iepazīties ar tā saturu, noskaidrot, ko cilvēks vēlas un sniegt atbildi pēc būtības. Tas nozīmē, ka jāsniedz motivētu (izvērstu un izvērtētu) atbildi uz iesniegumā prasīto. Atbildes sniegšana uz iesniegumu, lai arī varētu šķist līdzīga atbildes sniegšanai uz informācijas pieprasījumu, tomēr atšķiras, jo uz to atšķirīgu darbības jomu jau skaidri norādīts Iesniegumu likuma 2. panta otrajā daļā, kurā noteikts, ka likums neattiecas uz informācijas pieprasījumiem, kas izskatāmi saskaņā ar Informācijas atklātības likumu. Iesniegumu likuma 1. pants noteic, ka likuma mērķis ir veicināt privātpersonas līdzdalību valsts pārvaldē. Šis likums ir piemērojams gadījumos, kad persona vēršas iestādē ar lūgumu iegūt iestādes viedokli vai ziņas par kādu jautājumu ar mērķi aktīvi iesaistīties valsts pārvaldē. Savukārt Informācijas atklātības likuma 2. panta pirmā daļa noteic, ka šā likuma mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt. Šis likums piemērojams gadījumā, kad persona, īstenojot savas tiesības uz informāciju, vēršas iestādē nolūkā iegūt kādus datus, no kuriem kaut kas tiek uzzināts, bet nav piemērojams, ja persona vēlas mainīt to skarošu konkrētu tiesisko situāciju publisko tiesību jomā (skat. LR Augstākā tiesa Tiesu prakses apkopojums Tiesības uz pieeju informācijai (2010.gada janvāris–2019.gada decembris), Rīga, 2020, 15.lpp.).  Tātad, var secināt, ka zināmā mērā, lai vērtētu iesniegumu izskatīšanas termiņus, tos var salīdzināt ar atbilžu uz informācijas pieprasījumiem sniegšanas termiņiem. Tomēr, ievērojot, ka parastā situācijā, atbildes uz informācijas pieprasījumiem, kas neprasa papildu apstrādi, būtu jāsniedz ātrāk, jo tā ir gatava informācija, kas jau ir iestādes rīcībā. Attiecībā uz informāciju, kuras izsniegšana neprasa papildu apstrādi, maksimālais termiņš ir noteikts 15 dienas. Savukārt uz informāciju, kuras izsniegšana prasa papildu apstrādi, termiņš ir 30 dienas. Uzskatām, ka atbilde uz iesniegumu termiņu ziņā būtu salīdzināma ar atbildi uz informācijas pieprasījumu, kas prasa papildu apstrādi. Jebkurā gadījumā, kā jau iepriekš tika minēts, jau šobrīd likums pēc būtības paredz, ka gadījumos, ja tas ir objektīvi iespējams, atbilde ir jāsniedz ātrāk, dažkārt arī ātrāk par piedāvātajām 10 darba dienām. 
Lai pilnvērtīgi izvērtētu ieceri  noteikt iesnieguma izskatīšanas termiņa (10 darba dienas) pagarinājumu,  arī būtu nepieciešama papildu informācija. Piemēram, par to, cik daudzos gadījumos iestādes sniedz atbildes uz iesniegumiem termiņā no 11 darba dienām līdz vienam mēnesim un cik bieži atbildes sniegšana šādā termiņā ir objektīvi pamatota un samērīga. Ja tādi gadījumi ir salīdzinoši daudz, tad jārēķinās, ka katrā gadījumā būs jāsūta personai paziņojums par termiņa pagarinājumu, t.sk. pamatojot pagarinājuma nepieciešamību, kas tā rezultātā nevis samazinātu, bet būtiski palielinātu birokrātiju, reizē arī palielinot izmaksas (it īpaši gadījumos, kad atbilde nebūs elektronisks dokuments). Attiecīgi būtu vērtējams, vai un kā šādas izmaiņas veicinātu investīciju vidi. Turklāt investīciju vides pieejamības veicināšanai, iespējams, daudz nozīmīgāki ir administratīvā procesa termiņi.  
Rezumējot, tā kā šobrīd nav datu, kas liecinātu par spēkā esošā tiesiskā regulējuma neefektivitāti, un pastāv šaubas, vai ar iesniegumu izskatīšanas termiņa samazināšanu izvirzītie mērķi tiktu sasniegti, vai tieši otrādi - tiktu palielināta birokrātija, tiesībsargs neatbalsta Iesniegumu likumā noteikto iesniegumu izskatīšanas termiņa samazināšanu. 

-