Atzinums

Projekta pamatinformācijā norādīts, ka projekts nav steidzams, kā arī nav norādīts steidzamības pamatojums. Tomēr atzinumu sniegšanai noteikts trīs darba dienu termiņš. Vēršam uzmanību, ka atbilstoši Ministru kabineta 2021. gada 7. septembra noteikumu Nr. 606 "Ministru kabineta kārtības rullis" 55.2. apakšpunktam steidzamības kārtību projektu saskaņošanā var piemērot tikai izņēmuma gadījumā, ja jautājumu nepieciešams risināt nekavējoties saistībā ar tādu valstij nelabvēlīgu seku iestāšanos, kas skar būtiskas sabiedrības intereses vai valsts starptautiskās, finanšu, ekonomiskās vai drošības intereses. Steidzamība jāpamato pēc būtības, norādot konkrētās nelabvēlīgās sekas. Par steidzamības pamatu netiek uzskatīts iepriekš laikus zināma uzdevuma izpildes termiņa kavējums. Tieslietu ministrijas ieskatā, ņemot vērā projektu un anotācijā ietverto informāciju, nav saskatāms projekta steidzamības pamatojums pēc būtības. Lūdzam turpmāk tiesību aktu projektus virzīt saskaņošanai vispārējā kārtībā atbilstoši Ministru kabineta 2021. gada 7. septembra noteikumu Nr. 606 "Ministru kabineta kārtības rullis" 55.1. apakšpunktam vai arī pamatot steidzamības kārtības piemērošanu.

-

Prasības licences saņemšanai, licences darbības apturēšanas vai anulēšanas gadījumi un tamlīdzīgi materiāltiesiski jautājumi ir regulējami likumā.
1. Nav atbalstāma administratīvās atbildības esība (projekta 7. pants), ja ar to saistītais regulējums ir neskaidrs, acīmredzami nepilnīgs un tiesiski apšaubāms. Administratīvā atbildība ir ekskluzīvs formālā likumdevēja kompetences jautājums. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka sankciju noteikšana par noziedzīgu nodarījumu ir saistīta ar demokrātijas un tiesiskuma izpratni valstī, tādējādi sankciju noteikšana kā politisks jautājums ir likumdevēja kompetencē (Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 11.3. punkts; Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 29. punkts). Minētais attiecināms arī uz administratīvo atbildību un citām krimināltiesiska (sodoša) rakstura sankcijām. Sodam ir jābalstās uz parlamenta (formālā likumdevēja) pieņemtu likumu vai parlamentam vismaz jābūt galvenajam un galīgajam likumdevējam (nulla poena sine lege parlamentaria; sk. Gröning L. Nulla Poena Sine Lege Parlamentaria? Democratic Legitimacy and European Penal Law. In: Legislation in Context: Essays in Legisprudence. Edited by Luc J. Wintgens. Hampshire: Ashgate, 2007, p. 185). Tas nozīmē, ka vienīgi parlaments var noteikt administratīvos pārkāpumus un par tiem piemērojamos sodus (Latvijā vēsturiski to var arī pašvaldība kā tieši demokrātiski leģitimēta institūcija, balstoties uz precīzu parlamenta pilnvarojumu). Minētais attiecas arī uz jautājumiem, kas tieši saistīti ar sodu un tā tiesiskajām sekām. Pretējā gadījumā šādā veidā izpildvara varētu būtiski izmainīt likumdevēja īstenoto politiku.
Līdz ar to likumā nepieciešams gan pienācīgs administratīvās atbildības regulējums, gan arī atbilstoši noteiktas prasības, par kuru neievērošanu vai saistībā ar kurām varētu tikt piemērota administratīvā atbildība. Nekādā gadījumā nevar pastāvēt situācija, ka administratīvās atbildības saturu faktiski noteic Ministru kabinets, lai arī šķietami balstoties uz likumā esošu pilnvarojumu.
Nav apšaubāms, ka Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumā ir noteikta prasība iegūt licenci, lai varētu sniegt darbiekārtošanas pakalpojumus. Taču formāla norāde uz licenci nenozīmē, ka likumā jau ir izveidots licencēšanas institūts un par licences neesību varētu piemērot krimināltiesiska (sodoša) rakstura administratīvas sankcijas, tostarp administratīvo sodu. Iespēja iegūt licenci ir tieši atkarīga no normatīvi noteiktajām prasībām licences saņemšanai. Projektā paredzētajā gadījumā tas, vai personai ir iespējas iegūt licenci un, iespējams, arī administratīvā pārkāpuma esība galu galā būs atkarīga tieši no regulējuma Ministru kabineta noteikumos. Prasības licences saņemšanai ir būtiskākā licencēšanas institūta sastāvdaļa. To saturs atklāj licencēšanas mērķi un jēgu. Līdz ar to tiesisks un kvalitatīvs šādu prasību regulējums ir priekšnoteikums arī administratīvās atbildības pieļaujamībai.

2. Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta pirmās daļas 1. punkts noteic, ka Ministru kabinets var izdot ārējus normatīvos aktus – noteikumus, ja likums Ministru kabinetu tam īpaši pilnvarojis. Pilnvarojumā norāda tā galvenos satura virzienus. 
Prasība pēc noteikumu galveno satura virzienu norādīšanas nozīmē Saeimas obligātu saturisko virsvadību. Tas nozīmē, ka Ministru kabinets var tikai konkretizēt (detalizēt) Saeimas pieņemto likumu, pie tam šī konkretizējuma virzienam jau jābūt noteiktam Saeimas likuma pilnvarojumā. Ministru kabinets, izdodot noteikumus, nedrīkst tajos ietvert tādas normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanā. Bez tam Ministru kabinetam, īstenojot šo pilnvarojumu, protams, jāņem vērā arī visa likuma mērķis, jēga, sistēma, kā arī tiesību sistēma kopumā (Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. Viedokļi: 2008-2011. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 185.-186. lpp.). 
Projekta 2. pantā paredzēts, ka Ministru kabinets noteiks "prasības licences saņemšanai, izsniegto licenču darbības apturēšanas un anulēšanas kārtību un gadījumus". Šāds pilnvarojums neatklāj nekādas vadlīnijas Ministru kabinetam, kā izvēlēties atbilstošas prasības. No likuma kopumā neizriet, kāpēc tieši šāda licence ir nepieciešama un kas būtu vērtējams, lemjot par licences izsniegšanu.

3. Projekta anotācijā ir skaidrots, ka darbiekārtošanas pakalpojumi saistīti ar cilvēktirdzniecības riskiem. Tāpat "nelicencētie darbiekārtošanas pakalpojumi, kas tiek sniegti neievērojot darba meklētāju likumiskās intereses, piemēram, nosakot maksu par sniegtajiem pakalpojumiem, t. sk. netiešā veidā, par pakalpojuma sniedzēja izdevumiem vai saistītajiem izdevumiem, nesniedzot vispusīgu informāciju par darba piedāvājumu vai nenodrošinot izteiktajam darba piedāvājumam atbilstošu darbu, un nav pakļauti Aģentūras uzraudzībai, rada būtiskus riskus darba meklētājiem". Šādu būtisku risku iespējamība nav savienojama ar pavisam nenoteikto pilnvarojumu un neskaidrām (potenciāli neapzināmām) prasībām licences saņemšanai. No pieejamiem projekta un grozāmā likuma sagatavošanas materiāliem nav secināms, ka likumdevējs vispār būtu apsvēris, kādiem kritērijiem būtu jāatbilst pakalpojumu sniedzējiem. Tomēr, ja likumdevējs ir uzskatījis, ka sevišķi svarīgu iemeslu vai sabiedrības interešu aizsardzības nolūkā ir nepieciešams izveidot licencēšanas institūtu, tad arī prasības licences saņemšanai atzīstamas par pietiekami konceptuālu un politiskās izšķiršanās jautājumu, lai tās noteiktu pats likumdevējs.

4. Projekta anotācijā norādīts, ka "iespējami gadījumi, ka darbiekārtošanas pakalpojumus bez licences piedāvā gan fiziskas, gan juridiskas personas. Ievērojot, ka licenci var saņemt tikai komersanti – juridiskās personas, nepastāv iespēja uzlikt fiziskai personai pienākumu saņemt licenci, tādējādi novēršot pārkāpumu". Šāds skaidrojums, pat ja tā ir tikai potenciāla un praksē nekonstatēta situācija, acīmredzami rada jautājumu par šāda ierobežojuma attaisnojumu. Ja likums ierobežo fizisku personu un to juridisko personu, kas nav komersanti, tiesības sniegt šādu pakalpojumu un tas tiek atzīts kā administratīvā pārkāpuma cēlonis, nepieciešams argumentēts ierobežojuma pamatojums.

5. Dažkārt administratīvās sodāmības tiesiskās sekas iziet ārpus formālajām administratīvo pārkāpumu tiesībām. Likumdevējs atsevišķās jomās ir noteicis (papildu) ierobežojumus administratīvi sodītajām personām (Smiltēna A. 4. nodaļa. Administratīvā soda piemērošana. Skaidrojumi. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 141. lpp.). Taču būtībā šādiem ierobežojumiem ir papildsodam raksturīga ietekme. Vienīgi privātpersonām tiesību ierobežojumi netiek formāli piemēroti kā Administratīvās atbildības likumā minētie papildsodi, bet noteikti citi tiesību ierobežojumi attiecīgās nozares likumā. Tomēr Ministru kabinetam jebkurā gadījumā nav tiesību noteikt šādus ierobežojumus, pretējā gadījumā izpildvara varētu būtiski ietekmēt administratīvās sodāmības tiesiskās sekas. Saeimai kā formālajam likumdevējam nav tiesību arī pilnvarot Ministru kabinetu regulēt šādus jautājumus. Tā ir ekskluzīva likumdevēja kompetence.
Ievērojot minēto, Ministru kabineta noteikumos nav ietverami licences piešķiršanas, apturēšanas vai anulēšanas kritēriji, kas saistīti ar administratīvo atbildību vai citām krimināltiesiska (sodoša) rakstura administratīvām sankcijām.
Taču Ministru kabineta 2007. gada 3. jūlija noteikumos Nr. 458 "Komersantu - darbiekārtošanas pakalpojumu sniedzēju - licencēšanas un uzraudzības kārtība" atrodamas arī šāda veida neatbilstības. Piemēram, licenci neizsniedz komersantam, ja pēdējā gada laikā komersanta darbībā nav konstatēti administratīvie pārkāpumi darba tiesību, darba aizsardzības, patērētāju tiesību aizsardzības un negodīgas komercprakses jomā. Šādu pārkāpumu esība ir arī pamats licences anulēšanai. Šie un tamlīdzīga rakstura jautājumi ir ārpus Ministru kabineta kompetences. Tos var regulēt tikai likumdevējs, un likumdevējam nav tiesību pilnvarot Ministru kabinetu izdot šāda satura noteikumus.

6. Ievērojot minēto, administratīvā atbildība nav pieļaujama, kamēr likumā nav izveidots pienācīgs materiāltiesiskais licencēšanas regulējums.

-

Vēršam uzmanību, ka Imigrācijas likuma 15. pants regulē darba meklētāja statusu. Attiecīgi lūdzam labot, šķiet, neuzmanības kļūdu projekta 6. pantā (likuma 15. panta 3.1 daļā), aizstājot vārdu "bezdarbnieka" ar vārdiem "darba meklētāja".

-

Administratīvās atbildības regulējums ir liekvārdīgs un neatbilst vispārpieņemtajai tā noformēšanas praksei. Nav pietiekama pamatojuma paredzētajam naudas soda minimālajam un maksimālajam apmēram.
1. No Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma 17. panta pirmās daļas izriet, ka darbiekārtošanas pakalpojumi ietver starpniecības pakalpojumus darbiekārtošanā un darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumus. Līdzīgi arī šā panta otrā daļa noteic, ka sniegt darbiekārtošanas pakalpojumus (izņemot kuģa apkalpes komplektēšanu un pakalpojumus darba devējiem potenciālo darbinieku atlasei darbam Latvijā) atļauts komersantiem, kuriem Nodarbinātības valsts aģentūra izsniegusi attiecīgu licenci.
Ievērojot minēto, nav nepieciešams administratīvā pārkāpuma formulējumā vēlreiz norādīt abus darbiekārtošanas pakalpojumu veidus un izmantot vārdu "attiecīga [licence]". Tā vietā administratīvo atbildību varētu paredzēt "par darbiekārtošanas pakalpojuma sniegšanu bez Nodarbinātības valsts aģentūras izsniegtas licences". Būtībā nav nepieciešamība norāde arī uz licences izsniedzēju. Pieļaujams, ka tā ir ietverta, lai mazinātu sistēmisko nepilnību un nošķirtu šos gadījumus no Latvijas Jūras administrācijas izsniegtajām speciālajām atļaujām (licencēm).

2. Lai norādītu piemērojamo naudas soda apmēru fiziskām un juridiskām personām izmantojama šāda frāze: "piemēro naudas sodu fiziskajai personai no [..] līdz [..] naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai – no [..] līdz [..] naudas soda vienībām". Projektā šī vārdu kārtība nav ievērota.

3. Kompetences administratīvā pārkāpuma procesā regulējumā jāievēro, ka grozāmā likuma 18. pantā ir paredzēts viens pārkāpums (lietojami vārdi "minēto pārkāpumu"), kā arī pašreizējā redakcijā ir izlaists vārds "par" ("procesu [par] šā likuma 18. pantā").

4. Projekta anotācijā soda izvēles pamatojums balstīts valsts nodevas apmērā: "Saskaņā ar 2024. gada 25. janvārī TAP izsludināto Ministru kabineta noteikumu projektu "Grozījumi Ministru kabineta 2007. gada 3. jūlija noteikumos Nr. 458 "Komersantu – darbiekārtošanas pakalpojumu sniedzēju – licencēšanas uzraudzības kārtība"", valsts nodevu par licences saņemšanu paredzēts paaugstināt līdz 500 euro. Lai pārkāpuma izdarīšana nebūtu ekonomiski izdevīga un paredzētais sods veiktu arī preventīvo funkciju, paredzēts piemērot naudas sodu fiziskajai personai no septiņdesmit līdz simt piecdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no simt piecdesmit līdz piecsimt naudas soda vienībām."
Lai arī valsts nodevu un tamlīdzīgu maksājumu apmēru varētu izmantot kā apsvērumu, lai izvērtētu iespējamo pārkāpuma ekonomisko izdevīgumu, tas nedrīkst būt izšķirošais (pamata) kritērijs. Pretējā gadījumā pārkāpuma smagums būtu atkarīgs no šādu maksājumu izmaiņām, nevis ar pārkāpumu saistītajām aizsargātajām tiesiskajām interesēm. Turklāt projekta anotācijā ietvertais skaidrojums neatklāj, kāpēc ir paredzēts tieši tāds naudas soda minimālais un maksimālais apmērs. Tāpat fiziskām un juridiskām personām paredzētā naudas soda apmērs rada jautājumu, kāpēc pārkāpuma nosacītais smagums šīm personām ir tik atšķirīgs (juridiskām personas tas ir nosacīti viegls pārkāpums, kamēr fiziskajām personām – vidēja smaguma pārkāpums).
Soda veida un apmēra izvēles pamatkritērijs ir pārkāpuma smagums un tā iespējamās sekas. To noteic ar attiecīgajām tiesību normām aizsargāto tiesisko interešu (vērtību, labuma) svarīgums, kuru parasti atklāj, izvērtējot attiecīgo pārkāpumu salīdzinājumā ar citiem pārkāpumiem.

-

Precizējams projekta anotācijā ietvertais administratīvās atbildības kritēriju izvērtējums.
1. Projekta anotācijā nav atrodams visu administratīvās atbildības kritēriju sistēmisks un viegli uztverams izvērtējums. Piemēram, nav analizēta pārkāpuma attiecināmība uz publiski tiesiskajām attiecībām, savukārt bīstamība un kaitīgums šķietami ir aplūkots atsevišķi no pārējiem kritērijiem.

2. Projekta anotācijā norādīts, ka nelicencētie darbiekārtošanas pakalpojumu sniedzēji nav pakļauti Nodarbinātības valsts aģentūras uzraudzībai. Šāds apgalvojums nav pamatots. Uzraudzība vai kontrole nav obligāti un nesaraujami saistīta ar licencēšanu. Uzraudzīt var arī, piemēram, reģistrētu pakalpojuma sniedzēju vai jebkuru citu pakalpojumu sniedzēju neatkarīgi no birokrātiskām statusa noformēšanas procedūrām.

3. Projekta anotācijā norādīts: "Šādas administratīvās atbildības pamatmērķis nav sodīt personu par prettiesisku bezdarbību – pienākuma saņemt licenci neievērošanu, bet nodrošināt darba meklētāju tiesību saņemt kvalitatīvus un normatīvo aktu prasībām atbilstošus darbiekārtošanas pakalpojumus ievērošanu." Iespēju saņemt kvalitatīvus pakalpojumus vispirms nodrošina pakalpojumu sniedzēju konkurence, to reputācija, pašregulācija un tamlīdzīgi mehānismi. Tad seko normatīvais pakalpojuma pamatregulējums. Attiecīgo prasību īstenošanu nodrošina vispārīgie administratīvie tiesiskie uzraudzības vai kontroles pasākumi. Tikai pēc tam ir sodoša rakstura ietekmēšanas līdzekļi. Administratīvais sods, lai arī tam ir preventīva ietekme, tomēr pamatā ir represīva (sodoša) rakstura līdzeklis. Līdz ar to šāds skaidrojums, no vienas puses, neatklāj soda raksturu, un, no otras puses, nepamatoti uzsver soda nozīmi, lai nodrošinātu kvalitatīvu pakalpojumu.

4. Projekta anotācijā skaidrots: "Aģentūras redzeslokā pēdējo gadu laikā nonāca neliels nelicencēto darbiekārtošanas pakalpojumu gadījumu skaits (vidēji daži gadījumi gadā), vienlaikus Aģentūras apkopotā informācija liecina, ka, lūdzot konsultāciju par licences saņemšanai nepieciešamajiem dokumentiem, komersanti bieži interesējas arī par piemērojamajām sankcijām gadījumā, ja darbiekārtošanas pakalpojumi tiks sniegti bez nepieciešamās licences." Lai arī komersanti interesējas par sankcijām, konstatētais pārkāpumu skaits nepavisam neliecina, ka jau esošās sankcijas nebūtu efektīvas un atturošas (piemēram, kriminālatbildība).

5. Projekta anotācijā ietvertais skaidrojums liecina, ka nav pievērsta pietiekama uzmanība kriminālprocesa obligātuma principam un administratīvās atbildības un kriminālatbildības nošķiršanai: "Tomēr prakse liecina, ka saukt komersantu pie kriminālatbildības pēc Krimināllikuma 207. panta ir komplicēti, jo attiecīgais pants paredz kvalificējošo pazīmi – darbība izdarīta ievērojamā apmērā vai ja tā radījusi būtisku kaitējumu, līdz ar to kriminālprocesi netiek ierosināti vai tiek izbeigti pierādījumu trūkuma dēļ. Tāpat Aģentūras pieredze liecina, ka citām institūcijām lietu izskatīšanu apgrūtina zināšanu trūkums par darbiekārtošanas jomu." Praktiski sarežģījumi, esošā prakse vai priekšstati par patieso amatpersonu prasmes līmeni nekādi neietekmē to, ka administratīvā atbildība par likumā paredzētajiem pārkāpumiem iestājas tikai tad, ja par šiem pārkāpumiem nav paredzēta kriminālatbildība (Administratīvās atbildības likuma 5. panta trešā daļa). Nav pieļaujams iespējama kriminālprocesa vietā sākt administratīvā pārkāpuma procesu un piemērot administratīvo atbildību.

6. Projekta anotācijā kā problēmas apraksts minēts apstāklis, ka "Atzinumā norādīts uz nepilnīgu Likumā ietverto deleģējumu Ministru kabinetam darbiekārtošanas pakalpojumu licencēšanas jautājumos". Tas nekādi neatklāj pastāvošo problēmu. Turklāt šajā viedoklī ("atzinumā") bija uzsvērts nevis nepilnīgs pilnvarojums Ministru kabinetam, bet gan būtiski trūkumi licencēšanas institūta regulējumā likumā.

7. Tā kā projekta anotācijā ir vērtējams administratīvā procesa prioritātes princips, tad neatbilstoša ir norāde, ka nav izvērtēti alternatīvi risinājumi.

-

Projekta anotācijā norādīts, ka projekts neietekmē juridiskas personas, kā arī ietekmē vien šādas fiziskās personas – ES zilās kartes turētājus un to ģimenes locekļus. Tā kā projektā ir paredzēta administratīvā atbildība fiziskām un juridiskām personām, tad šā regulējuma ietekme nav izvērtēta. Ievērojot minēto, lūdzam attiecīgi precizēt anotāciju.
 

-

Vēršam uzmanību, ka, ja projekts ietekmē spēkā esošo tiesību normu sistēmu, aizpilda anotācijas 4. sadaļu. Anotācijas 4.1. apakšpunktā norāda tiesību aktu projektus, kuru izstrādāšanai paredzēts pilnvarojums projektā, saistīto tiesību aktu nosaukumu, pamatojumu un aprakstu, kā arī atbildīgo institūciju; citus spēkā esošos (vai jau apstiprinātos) tiesību aktus, kuros jāizdara grozījumi vai kuri jāatzīst par spēku zaudējušiem (atceltiem) saistībā ar projektu, kā arī skaidro šādu izmaiņu nepieciešamību. Ņemot vērā projekta 2. pantu, kā arī anotācijā ietverto informāciju, aicinām aizpildīt anotācijas 4. sadaļu.

-

Lūdzam anotācijas 5.4. sadaļas 1. tabulā sniegt izvērstāku un pilnīgāku informāciju par Eiropas Parlamenta un Padomes 2021.gada 20.oktobra direktīvas (ES) 2021/1883 par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkā un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 2009/50/EK (turpmāk - Direktīva 2021/1883) prasību pārņemšanu (salīdzinājumam lūdzam skat. likumprojekta "Grozījumi Imigrācijas likumā" anotācijas papildināto 5. sadaļu, pieejama: https://titania.saeima.lv/LIVS14/SaeimaLIVS14.nsf/0/4AB0CAA3B603E320C22589C000236B2F?OpenDocument). Proti, lūdzam pēc iespējas sniegt detalizētu informāciju par direktīvas normu pārņemšanu. Ja kādas direktīvas prasības netiek pārņemtas projektā, lūdzam sniegt attiecīgu skaidrojumu, tostarp norādot, vai tās jau ir vai vēl tikai tiks pārņemtas, kādā veidā un termiņā tās tiks pārņemtas. Citastarp, bet ne tikai, lūdzam skaidrot Direktīvas 2021/1883 17. panta citu vienību pārņemšanu.

Papildus lūdzam precizēt tabulu, norādot korektu informāciju. Proti, Direktīvas 2021/1883 8. panta 5. punkts ir pārņemts nevis projekta 7. un 8. pantā, bet gan 5. un 6. pantā. Turklāt vēršam uzmanību, ka Direktīvas 2021/1883 8. panta 5. punkta otrajā daļā ir paredzēta rīcības brīvība, attiecīgi lūdzam aizpildīt aili par rīcības brīvības izmantošanu, norādot, vai un kā rīcības brīvība izmantota.

Papildus lūdzam anotācijas 1.3. sadaļā vai 5. sadaļas tabulā izvērstāk skaidrot projekta 5. un 6. panta nepieciešamību un to, kāda ir pārņemtās direktīvas normas saistība ar paredzēto regulējumu. Proti, Direktīvas 2021/1883 8. pants, tostarp tā 5. punkts, noteic ES zilās kartes atsaukšanas vai neatjaunošanas iemeslus, turklāt saskaņā ar iepriekš minēto likumprojekta "Grozījumi Imigrācijas likumā" papildināto anotācijas 5. sadaļu šī direktīvas vienība jau ir pārņemta likumprojektā (sk. Imigrācijas likuma 34. panta septītās daļas 2. punktu un 35. panta ceturtās daļas 1. punktu). Attiecīgi lūdzam sniegt izvērstāku skaidrojumu, kā tieši projekta 5. un 6. pantā pārņemts Direktīvas 2021/1883 8. panta 5. punkts. Aicinām arī izvērtēt, vai projekta 5. un 6. panta formulējumus nav nepieciešams salāgot ar iepriekš minēto Imigrācijas likuma normu formulējumiem, ņemot vērā, ka tiek pārņemta tā pati direktīvas prasība, kā arī, vai dienu skaits norādīts korekti (piemēram, ja hipotētiskā situācijā summētie bezdarba periodi ir trīs dažādi mēneši, kurā katrā ir 31 kalendārā diena). Nepieciešamības gadījumā lūdzam precizēt projektu.

-

Projekta anotācijā nav izvērtēta administratīvās atbildības regulējuma ietekme uz institūcijas funkcijām un uzdevumiem. Jauna administratīvā pārkāpuma esība noteikti ietekmēs institūcijas uzdevumu apjomu. Ievērojot minēto, lūdzam attiecīgi precizēt anotāciju.
 

-

Saskaņā ar juridiskās tehnikas prasībām visus lietotos saīsinājumus, rakstot pirmo reizi, atšifrē, iekavās norādot to turpmāko lietojumu. Attiecīgi aicinām, pirmo reizi lietojot, atšifrēt anotācijā izmantoto saīsinājumu "Aģentūra", lai ir nepārprotami skaidrs, par kādu aģentūru ir runa.

-