Atzinums

Kopumā neatbalstām izstrādāto likuma grozījumu projekta virzību, jo ierosinātie grozījumi nav balstīti uz Konkurences padomes kā jomu uzraugošās institūcijas secinājumiem un atziņām un tirgus uzraudzībās konstatētajām problēmām, kam būtu jārod risinājums. Ierosinātie grozījumi ir veidoti tikai vienas tirgus dalībnieku grupas – pārtikas ražotāju interesēs, nesalāgojot un pat neuzklausot citu tirgus dalībnieku viedokļus un to iespējas šādas izmaiņas ieviest savā darbībā. Mūsu ieskatā, ierosinātās izmaiņas radīs ievērojamu papildu slogu tirgotājiem, kas pamatā orientējas uz Latvijas ražotāju preču tirgošanu veikalos. Šādas izmaiņas var rezultēties tirgotāju pārorientācijā uz privāto preču zīmju produktu attīstīšanu, kur sadarbības nosacījumi ir vienkāršāki un rada tirgotājam mazākus riskus pieļaut kādu pārkāpumu, kā rezultātā samazināsies Latvijas ražotāju preču īpatsvaru veikalos.

-

Iebilstam šādai redakcijai un aicinām normu dzēst no normatīvā akta projekta. Šādas normas iekļaušana projektā nav izsvērta un pārdomāta, nav salāgota ar piegādātāju un pircēju tehniskajām iespējām un rada milzīgu administratīvo slogu abām pusēm – gan pircējam, gan piegādātājam. Pircējs dienā veic vidēji līdz pat 5 700 pasūtījumiem, no kuriem liela daļa joprojām tiek sūtīta e-pastos. Arī piegādātājiem, kas preces piegādā tieši uz veikaliem, viena pircēja pasūtījumu skaits, kas tiem būtu jāapstiprina, dienā būs ievērojams.  Tiešajām piegādēm katrs veikals veido savu pasūtījumu, turklāt arī no viena veikala vienam piegādātājam tie var būt vairāki, proti, atsevišķi pa dažādām preču kategorijām. Tā, piemēram, kādam maizes un konditorejas preču piegādātājam dienā būs jāapstiprina 340 pasūtījumi no viena pircēja vien.
 

-

-

-

Iebilstam šādai redakcijai  un aicinām normu dzēst no normatīvā akta projekta šādu apsvērumu dēļ:
1)           Norma nav pietiekami skaidra, lai pircēji to varētu ievērot savā darbībā, proti, nav saprotams, kas ir domāts ar terminu “vienpusējas sankcijas”. Piegādes līgumā pusēm dabiski ir atšķirīgi pienākumi. Pircējam ir pienākums veikt samaksu par piegādātajām precēm līgumā noteiktajā kārtībā, savukārt piegādātāja pienākumu loks ir krietni plašāks, proti, piegādāt preci pareizā laikā, vietā un skaitā, nodrošinot preces atbilstību kvalitātes prasībām.  Sankcijas tiek paredzētas pusēm par to saistību neizpildi, piemēram, piegādātājam ir noteiktas sankcijas par līgumam neatbilstošu preču piegādi, savukārt pircējam ir noteiktas sankcijas par apmaksas neveikšanu laikā. Viena un tā pati sankcija lielākoties pat nevar būt piemērojama abām pusēm, jo to saistības ir atšķirīgas.
2)           Anotācijā nav sniegta nekāda argumentācija, kas pamatotu šādas procentuālās vērtības noteikšanu kā samērīguma slieksni sankciju piemērošanai. Konkurences padomes veiktās tirgus uzraudzības “Par mazumtirgotāju sankcijām pret piegādātājiem par līguma noteikumu pārkāpumiem” ietvaros MAXIMA Latvija aprēķināja, ka izdevumi (transportēšanas, veikala darbaspēka, veikalu uzturēšanas, administrācijas, reklāmas u.c.), kas tai  rodas, ja visas vai daļa no pasūtītajām precēm netiek piegādātas, gandrīz 3 reizes pārsniedz Civillikumā jau šobrīd iekļauto līgumsoda aprobežojumu – 10%, tāpēc nav saprotama tieši šāda sliekšņa izvēle. Turklāt, nosakot šādu slieksni, nav ņemti vērā cita veida pārkāpumi, ko piegādātājs varētu pieļaut un kad šāds sankcijas apmēra ierobežojums pret pieļauto pārkāpumu ir acīmredzami nesamērīgs. Tāda būtu situācija, kad, piemēram, piegādātājs ir piegādājis nekvalitatīvas un nedrošas preces, kas radījušas kaitējumu gala patērētājiem.
3)           Normas pēdējais teikums kopsakarā ar jauno definīciju vispār nav saprotams. Ja ir paredzēts, ka par katru pasūtījuma apjomu pusēm ir iepriekš atsevišķi jāvienojas un gadījumā, ja šādas vienošanās nav, tad nav pasūtījuma, tad par ko ir paredzēts aizliegt sankciju piemērošanu. Savukārt, ja tomēr arī nākotnē ir paredzēts, ka būs piegādes, par kuru apjomu abas puses nav iepriekš vienojušās, tad kāpēc ir paredzēts, ka piegādātājam nav jāuzņemas atbildība par nekādu savu saistību neizpildi, piemēram, piegādājot nekvalitatīvas vai nedrošas preces.
4)           Pēc Konkurences padomes veiktās tirgus uzraudzības “Par mazumtirgotāju sankcijām pret piegādātājiem par līguma noteikumu pārkāpumiem” un sniegtajiem  priekšlikumiem sankciju regulējuma pilnveidošanai MAXIMA Latvija veica līgumos noteikto sankciju izvērtējumu, atteicās un/vai samazināja daļu no piemērotajām sankcijām. 2024. gada vasarā Konkurences padome veica iepriekšminētās tirgus uzraudzības pēcuzraudzību. Pirms jebkādu  izmaiņu veikšanas sankciju regulējumā būtu jāsagaida Konkurences padomes secinājumi par pēcuzraudzībā konstatēto un jāsaprot, vai un kādas izmaiņas šobrīd ir nepieciešamas.  
 

-

Iebilstam šādai redakcijai  un aicinām saglabāt normu iepriekšējā redakcijā, jo piedāvātā redakcija faktiski nav izpildāma. Jau šobrīd likums paredz, ka apjoma atlaides ir pieļaujamas tikai gadījumā, ja puses par to iepriekš skaidri un nepārprotami ir vienojušās rakstveidā. Nav iespējama apjoma atlaides piemērošana, kam piegādātājs nav piekritis. Ekonomisko pamatotību izvērtē un nosaka katra puse atsevišķi, pirms piekrīt attiecīgās apjoma atlaides apmēram. Savukārt, iekļaujot šādu papildinājumu, būtu jāparedz, kā puses var pārliecināties par to, ka apjoma atlaides sliekšņi ir noteikti ekonomiski pamatoti. Visaptveroša ekonomiskās pamatotības izvērtējuma veikšanai pusēm būtu jāatklāj otrai pusei komercnoslēpumu saturoša informācija, piemēram, piegādātājam būtu jāatklāj pircējam preces ražošanas izmaksas, lai pircējs varētu pārliecināties, ka piegādātājam ir finansiāls ieguvums no palielināta preču piegādes apjoma. Savukārt, nezinot šīs izmaksas, pircējam nav nekādas iespējas pārliecināties, ka atlaide ir ekonomiski pamatota.
 

-

Par priekšlikumu papildināt pirmo daļu ar 17.punktu :
Uzturam spēkā iepriekš paustos iebildumus un lūdzam nevirzīt tālākai izskatīšanai šo priekšlikumu kā nesavietojamu ar brīvu konkurenci un izvēlēties citus, pārtikas ražošanas un mazumtirdzniecības tirgus attīstību mazāk ietekmējošus līdzekļus MK noteikto mērķu sasniegšanai.
Pirmkārt, šis priekšlikums kopsakarā ar Ministru kabineta uzdevumu un Konkurences padomes veiktās padziļinātās izpētes secinājumiem ir aiz neveiksmīga formulējuma maskēta cenu regulācija. Nav saprotams, kāpēc ražotājs, kas veicis ievērojamas investīcijas preces attīstībā, zīmolā un atpazīstamībā, un par kura precēm patērētājs ir gatavs maksāt vairāk (jeb - šobrīd noteikto brīvā tirgus cenu), tiek nostādīts nevienlīdzīgā konkurences situācijā, nosakot, ka pircējam (tirgotājam) ir jāpiemēro tam tādi paši nosacījumi kā ražotājam, kas šādas investīcijas nav veicis, bet slēdz salīdzināmu darījumu ar pircēju. Šādā veidā tiek ierobežota ražotāju interese veikt investīcijas jaunos un/vai inovatīvos produktos, kā arī pircēju interese veicināt jaunu, inovatīvu produktu iepirkšanu. Mākslīga cenas pazemināšana zem brīvas tirgus cenas rada vēlmi ietaupīt uz ražošanas izmaksām, ierobežot inovācijas un samazināt apjomus. Turklāt cenu regulācija ir rupja iejaukšanās privātpersonu tiesībās uz īpašumu, kas paredzētas Satversmes 105. pantā, kas pieļaujama tikai tādā gadījumā, ja ir uzskatāma par samērīgu. Ja šāda priekšlikuma leģitīmais mērķis vēl ir vispār definējams, piemēram, kā godīgas tirdzniecības prakses nodrošināšana un patērētāju aizsardzība, uzskatām, ka priekšlikumu izstrādes un izskatīšanas procesā ir jāveic skaidra un visaptveroša saudzējošāku līdzekļu izpēte, tostarp, jāapsver samazināt pievienotās vērtības nodokļa likme pārtikai vai līdzīgi.
Otrkārt, tiesību norma tādā formulējumā, kā ietverts 2. priekšlikumā, var novest pie pretēja rezultāta, proti, pircēji, lai izvairītos no iespējamā likumpārkāpuma vai šķietamas diskriminācijas, varētu palielināt uzcenojumu precēm, kam tas šobrīd ir zemāks (nevis samazināt to kādām noteiktām precēm), gala rezultātā cietīs patērētājs, kas par precēm maksās vairāk nekā līdz šim.
Treškārt, piedāvātais priekšlikums praktiski ir salīdzināms ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 102. pantā paredzēto aizliegumu ļaunprātīgi izmantot dominējošo stāvokli, piemērojot netaisnīgas iepirkuma vai pārdošanas cenas (LESD 102. panta a) punkts) vai atšķirīgu nosacījumu piemērošana līdzvērtīgos darījumos ar dažādiem tirdzniecības partneriem, tādējādi radot tiem neizdevīgus konkurences apstākļus (LESD 102. panta c) punkts). Šis priekšlikums faktiski izslēdz nepieciešamību konstatēt dominējošu stāvokli un par regulējuma subjektu atzīst jebkuru saimnieciskās darbības veicēju, kurš iepērk pārtikas un lauksaimniecības preces un kura pēdējā finanšu gada neto apgrozījums ir pārsniedzis 2 000 000 EUR. Tādējādi ir būtiski ņemt vērā šo aspektu un izvērtēt, vai piedāvātais priekšlikums ir saderīgs ar ES regulējumu kaut vai tiktāl, cik to prasa konkurences tiesību harmonizācijas starp dalībvalstīm konteksts.
Turklāt nav saprotams šādas normas realizācijas mehānisms, proti, kā noteikt, kuri darījumi ir uzskatāmi par salīdzināmiem, un kā panākt, ka visi piegādātāji, ar kuriem slēdzamie darījumi būtu atzīstami par salīdzināmiem, piekrīt vienādiem līguma nosacījumiem. Turklāt, slēdzot katru jaunu līgumu vai veicot grozījumus iepriekšējos, būtu jāveic nepārtraukta iepriekšējo darījumu un līgumu analīze, jo jebkuras izmaiņas varētu tikt traktētas kā “atšķirīgi sadarbības un tirdzniecības nosacījumi” piedāvātās normas izpratnē. Šāds ierobežojums nesamērīgi ierobežo pušu līgumu brīvību, tostarp līguma satura izvēles brīvību, jo tas ne tikai ierobežo pircēju noteikt atšķirīgus sadarbības nosacījumus, bet arī citus piegādātājus panākt sev labvēlīgākus darījumu noteikumus.  

Par priekšlikumu papildināt pirmo daļu ar 18.punktu:
Aicinām papildināt normu, atrunājot īsākus brīdināšanas termiņus gadījumos, kad preces izņemšana no sortimenta ir pamatota ar objektīviem apstākļiem, piemēram, preces neatbilstība normatīvo aktu prasībām, vairāku secīgu preces pasūtījumu neizpilde no piegādātāja puses u.tml. Ja preces neatbilst normatīvo aktu vai līgumā pielīgtām prasībām vai piegādātājs vairākkārtīgi neveic pasūtījumu izpildi, pircējam ne tikai rodas izmaksas, uzturot tukšus plauktus veikalos un turpinot veikt pasūtījumus, kas netiek izpildīti, līdz ir sasniegts 30 dienu termiņš, bet tas arī zaudē klientus. Tajā pat laikā pircējam ir liegta iespēja noslēgt līgumu ar citu līdzīgu preču piegādātāju, kas varētu apmierināt patērētāju pieprasījumu pēc šīm precēm.

Par priekšlikumu papildināt pirmo daļu ar 19.punktu:
Iebilstam šādai redakcijai  un aicinām normu dzēst no normatīvā akta projekta šādu apsvērumu dēļ:
No normas nav saprotams, kāda alternatīva tiek piedāvāta “vienpusējai” atbilstības noteikšanai. Ir tikai likumsakarīgi, ka katra puse savas līguma tiesības īsteno vienpusēji, nevis kaut kā citādi. Ja pusēm atšķiras uzskati par preces kvalitāti vai citiem parametriem, tad pastāv strīds un strīdus risināšanas kārtība jau tiek regulēta līgumā un normatīvajos aktos. Galīgo lēmumu strīda atrisināšanā pieņem tiesa. Nav saprotams, kāds tieši būtu piesaistītās amatpersonas vai  nozares eksperta pienesums strīda atrisināšanā, jo nedz kādai amatpersonai, nedz ekspertam nav piešķirtas  pilnvaras izšķirt pušu strīdu.
Jāņem vērā, ka preces atbilstība ir komplekss jēdziens, jo puses līgumā vienojas par daudz un dažādiem raksturlielumiem, kas saistīti ar preci, piemēram, atlikušais derīguma termiņš piegādes brīdī, iepakojuma veids un izmēri, marķējums, vienību skaits sekundārajā iepakojumā u.tml., ko pircējs kontrolē piegādes brīdī. Ja prece neatbilst kādai no līguma prasībām, pircējs ir tiesīgs to nepieņemt un par to tiek sagatavots neatbilstības akts. Lielākoties šīs prasības ir viennozīmīgi konstatējamas, pircēja pārstāvim pieņemot preci, tāpēc nav saprotama melnās prakses uzskaitījuma papildināšana ar aizliegumu šādas neatbilstības konstatēt pircēja pārstāvim vienpusēji, ja par to starp pusēm strīds pat nevarētu rasties.
Normā nav paredzēts, kā rīkoties situācijā, ja piegādātāja pārstāvis atsakās piedalīties atbilstības izvērtējumā, jo normas pirmais teikums neparedz nekādus izņēmumus, kad pircējs šos pārkāpumus varētu konstatēt vienpersoniski.
 

 Piedāvājam izteikt pirmās daļas 18.punktu šādā redakcijā:
“18) mainīt preču sortimentu, ja par to nav rakstveidā paziņots piegādātājam termiņā, kas nedrīkst būt īsāks par 30 dienām vai par 10 dienām, ja preču sortimenta izmaiņas ir pamatotas ar preču neatbilstību līguma noteikumiem vai ne mazāk kā trīs secīgu pasūtījumu neizpildi;”
 

Iebilstam šādai redakcijai  un aicinām šo priekšlikumu dzēst kā nepamatotu, neskaidru un grūti administrējamu. Grozījumu projekta anotācijā kā pamatojums nepieciešamībai papildināt normu ar pircēja pienākumu cita starpā sniegt arī informāciju par pircēja ieguldījumu šo situāciju īstenošanā ir minēti reklāmas pakalpojumi, kas noteikti likuma 5.panta otrās daļas 1.punktā. Taču trešā daļa, ko tiek piedāvāts papildināt, attiecas ne tikai uz reklāmas pakalpojumiem, bet arī uz tirgvedības pakalpojumiem un loģistikas pakalpojumu, kur attiecīgi tad pircējam būtu jāsedz daļa no izmaksām. Pie tirgvedības pakalpojumiem, ko pircēji nodrošina piegādātājiem, ietilpst piegādātāju organizētās prezentācijas un degustācijas veikalos, preču izvietošana papildu izvietojuma vietās, reklāmas materiālu izvietošana veikalos, kas visi ir piegādātāja iniciēti pasākumi, tāpēc prasīt, lai pircējs nodrošinātu daļu no šo izmaksu segšanas, nav nekāda pamatojuma.
Turklāt arī  pienākums identificēt un norādīt pircēja ieguldījumu reklāmā būtu grūti administrējams, ņemot vērā, ka dažādi reklāmas pasākumi ir kompleksi un aptver dažādas aktivitātes,  tāpēc būtu sarežģīti identificēt un precīzi uzskaitīt visas ar attiecīgā pasākuma īstenošanu saistītās izmaksas. Tāpat normas formulējums nesniedz priekšstatu par to, kāds pircēja ieguldījums būtu atzīstams par likumam atbilstošu.
 

-

Iebilstam pret šādu redakciju un aicinām normu dzēst no normatīvā akta projekta kā nepamatotu un nepietiekami izsvērtu. Anotācijā nav ietverts nekāds finansiāls aprēķins vai ekonomisks pamatojums, kāpēc būtu nepieciešama termiņa maiņa. Tāpat būtu nepieciešama statistika, cik bieži Konkurences padome ir konstatējusi, ka līgumos ar svaigu dārzeņu un ogu piegādātājiem noteiktie termiņi būtu uzskatāmi par netaisnīgiem vai nepamatoti gariem. Likumprojekta anotācijā tiek norādīts, ka vienošanās noslēgšana par garākiem termiņiem bieži ir obligāta prasība sadarbības uzsākšanai. Likums šobrīd atļauj pusēm vienoties par termiņu, kas nedrīkst būt garāks par 30 dienām no preces piegādes brīža. Tāpēc pircēju vienošanās ar piegādātājiem par garāku apmaksas termiņu, ievērojot likumā noteiktos ierobežojumus, pati par sevi nav uzskatāma par negodīgu praksi. Tāpat pircējs ir tiesīgs starp vairākiem iespējamajiem piegādātājiem izvēlēties sadarboties ar to, kurš piedāvā pircējam izdevīgākos sadarbības komercnosacījumus. 
 

-

Iebilstam šādai 5.¹ daļas redakcijai  un aicinām normu dzēst no normatīvā akta projekta šādu apsvērumu dēļ:
Sankcijas līgumā ir paredzētas ne tikai par pasūtījumu nepiegādi pasūtītajā apjomā, bet arī par citu saistību neizpildi, piemēram, par līgumam neatbilstošu preču piegādi. Norma neizšķir dažādus sankciju piemērošanas pamatus, tāpēc tajā iekļautie ierobežojumi būtu piemērojami visām sankcijām, kas līgumā ir paredzētas. Attiecīgi, ja tikai viena prece no piegādātajām izrādītos patērētājam nedroša un radītu tam veselības kaitējumu, piegādātājam sankcijas par šādu līguma pārkāpumu nevarētu tikt piemērotas, jo šīs preces vērtība nesasniegtu 10% no kopējās šo preču pasūtījuma vērtības.
Attiecībā uz pirmo apakšpunktu - pretēji anotācijā apgalvotajam pasūtījuma neizpilde 10% apmērā nav nebūtiska. Nepastāv leģitīms mērķis atļaut vienai pusei nepildīt līgumu 10% apmērā, it sevišķi, ja tas otrai pusei rada zaudējumus. Tāds likums būtu pretrunā Civillikuma 1857.pantam, kas nosaka, ka “tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus”.
Attiecībā uz normas trešo apakšpunktu:
 - Daļa no lauksaimniecības un pārtikas precēm ir ātras aprites un pasūtījumi tām nedz teorētiski, nedz praktiski nav iespējami 30 dienas pirms šo preču piegādes, attiecīgi par šādu preču piegādes pārkāpumiem piegādātājam nebūtu jāuzņemas nekāda atbildība;
- Ja pasūtījums ir pušu savstarpēji saskaņots apjoms, kā tas ir paredzēts definīcijā, tad nav nekāda pamatojuma par šāda pasūtījuma nepiegādi nepiemērot piegādātājam līgumā noteiktās sankcijas, jo apstiprinot pasūtījuma apjomu, piegādes datums piegādātājam jau bija zināms. Turklāt pasūtīto preču nepiegāde var radīt pircējam ne tikai zaudējumus no tā, ka veikalos nav preču pārdošanai, bet arī cita veida zaudējumus. Piemēram, ja pircējs, balstoties uz piegādātāja saskaņotu preču pārdošanas veicināšanas kampaņu, ir izreklamējis savos publicitātes kanālos kādas preces, kuras piegādātājs vēlāk neiegādā, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs pircējam var piemērot sodu par patērētāju maldināšanu, bet piegādātājam nekāda atbildība par to neiestāsies. 
 
Iebilstam šādai  5.² daļas redakcijai  un aicinām normu dzēst no normatīvā akta projekta šādu apsvērumu dēļ:
Minētie pakalpojumi jau šobrīd ir pieļaujami, tikai pusēm iepriekš par to rakstveidā skaidri un nepārprotami vienojoties. Anotācijā, atsaucoties uz piegādātājiem, tiek norādīts, ka šis nosacījums tiek pārkāpts un maksa netiešā veidā tiek iekasēta arī gadījumos, kad prece ir jau nonākusi pircēja valdījuma. Likuma izpilde ir jāsekmē ar citiem līdzekļiem, nevis atsevišķu negodprātīgu tirgus dalībnieku dēļ jāparedz absolūts aizliegums šādu pakalpojumu nodrošināšanai.
Grozījumi neparedz veikt korekcijas 5.panta otrajā daļā, kur šobrīd iekļauts “pelēkās prakses” uzskaitījums, t.i., prakse, kas ir aizliegta, ja vien puses par to iepriekš nav rakstveidā vienojušās. Pieņemot grozījumus šādā redakcijā, veidosies situācija, ka viena un tā pati prakse vienlaicīgi ir iekļauta gan “melnās”, gan “pelēkās” prakses uzskaitījumā, kas ne tikai ir pretrunā juridiskajai tehnikai un nav uzskatāma par kvalitatīvu normatīvā akta izstrādi, bet arī padara nesaprotamu šāda normatīvā akta izpildi. 

-

-

-