Projekta ID
23-TA-2430Atzinuma sniedzējs
Latvijas Darba devēju konfederācija
Atzinums iesniegts
02.10.2023.
Saskaņošanas rezultāts
Saskaņots ar priekšlikumiem
Iebildumi / Priekšlikumi
Nr.p.k.
Projekta redakcija
Iebildums / Priekšlikums
1.
Likumprojekts (grozījumi)
Priekšlikums
Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk tekstā - LDDK) ir iepazinusies ar Labklājības ministrijas (LM) sagatavoto projektu “Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"” (turpmāk tekstā - Projekts) un konceptuāli atbalsta likumprojekta tālāku virzību.
Vienlaikus LDDK izsaka šādu priekšlikumu:
LDDK izsaka priekšlikumu papildināt likumprojektu ar jaunu pantu šādā redakcijā:
“26.pantā
Izslēgt 26. panta pirmajā daļā vārdus un skaitļus “vai tās daļas apmēru, kas nepārsniedz 50 procentus no iepriekšējā kalendāra gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas valstī (noapaļotu līdz veseliem euro).”
Pamatojums
Latvijā no 1996.gada ir ieviesta pensiju kapitāla sistēma, kuras ietvaros nodarbinātās personas, viņu darba devēji u.c. veic obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas (VSAOI). Daļa no iemaksām (šogad 23,91 procentpunkts) tiek novirzītas pensiju nodrošināšanai. Daļa no pensijām novirzītajām iemaksām (šogad 6 procentpunkti) tiek novirzīta personas otrā līmeņa pensijas kapitālam. Pārējā daļa (šogad 17,91 procentpunkts) tiek novirzīta esošās pensiju sistēmas uzturēšanai tā saucamās paaudžu solidaritātes sistēmas ietvaros. Tikai daļa no šiem – paaudžu solidaritātes sistēmas nodrošināšanai novirzītajiem līdzekļiem ir individualizēta (14 procentpunkti) un tiek uzskaitīta kā personas pirmā pensiju līmeņa pensiju kapitāls personas nākotnes pensijas aprēķināšanai. Savukārt pārējie 3,91 procentpunkti nav individualizēti un tiek novirzīti ar pašas personas pensiju nesaistītiem mērķiem. No tā izriet, ka persona darbmūža laikā paaudžu solidaritātes sistēmas ietvaros samaksā ievērojami (šogad par 28%) vairāk, nekā valsts ieskaita pašas personas pirmā līmeņa virtuālajā kapitālā. Ņemot vērā, ka uz iemaksām balstīta pensijas sistēma ir ļoti ilga termiņa projekts (vidēji aptuveni 40 gadi ir uzkrāšanas periods un nepilni 18 gadi saņemšanas periods, kas nozīmē, ka no pirmās iemaksas līdz pēdējai izmaksai vidēji paiet 60 gadi), tad, lai nodrošinātu iemaksu un izmaksu paritāti, pensiju kapitāls un pensijas tiek indeksētas ņemot vērā naudas pirktspējas izmaiņas.
Latvijā finanšu krīzes laikā (no 2009.gada 1.janvāra līdz 2012.gada 31.decembrim) indeksācija tika apturēta. 2013.gadā indeksēja pensijas, kuru apmērs nepārsniedza 200 latus. Savukārt 2014.gadā tika ieviests nosacījums, ka indeksē pensiju vai tās daļas apmēru, kas nepārsniedz 50 procentus no iepriekšējā kalendāra gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas valstī. Šāds modelis nozīmē to, ka personas, kuras veikušas lielāku ieguldījumu paaudžu solidaritātes sistēmas uzturēšanai, daļu no savas pensijas saņem ieguldījumam neatbilstīgā naudas pirktspējas līmenī. Šāds modelis, kā īstermiņa risinājums ir pieļaujams īpašās krīzes situācijās, savukārt, pielietojot to ilgā termiņā, plaisa starp veikto iemaksu un saņemtās pensijas pirktspēju pieaug ļoti būtiski. Ar to valsts netaisnīgā veidā faktiski samazina to personu pensijas, kuras darbmūža laikā paaudžu solidaritātes ietvaros ir devušas lielāku ieguldījumu pensiju nodrošināšanai iepriekšējai paaudzei. Turklāt, šobrīd pensiju likuma 26.pantā ietvertais nosacījums ir būtiskā pretrunā ar citu normatīvo aktu - Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu, kurā nav ietverts nosacījums, ka koeficientu pret bāzes mēnešalgas apmēru piemēro tikai tai atalgojuma daļai, kas nepārsniedz 50 procentus vai, piemēram, 100 procentus no iepriekšējā kalendāra gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas valstī, savukārt pārējā algas daļa netiek indeksēta.
Šāds modelis, kad uz personas un tās darba devēja veiktām iemaksām balstītu pensiju indeksācija būtiski atpaliek no patēriņa cenu indeksa izmaiņām, nav un nevar būt taisnīgs.
Vienlaikus LDDK izsaka šādu priekšlikumu:
LDDK izsaka priekšlikumu papildināt likumprojektu ar jaunu pantu šādā redakcijā:
“26.pantā
Izslēgt 26. panta pirmajā daļā vārdus un skaitļus “vai tās daļas apmēru, kas nepārsniedz 50 procentus no iepriekšējā kalendāra gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas valstī (noapaļotu līdz veseliem euro).”
Pamatojums
Latvijā no 1996.gada ir ieviesta pensiju kapitāla sistēma, kuras ietvaros nodarbinātās personas, viņu darba devēji u.c. veic obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas (VSAOI). Daļa no iemaksām (šogad 23,91 procentpunkts) tiek novirzītas pensiju nodrošināšanai. Daļa no pensijām novirzītajām iemaksām (šogad 6 procentpunkti) tiek novirzīta personas otrā līmeņa pensijas kapitālam. Pārējā daļa (šogad 17,91 procentpunkts) tiek novirzīta esošās pensiju sistēmas uzturēšanai tā saucamās paaudžu solidaritātes sistēmas ietvaros. Tikai daļa no šiem – paaudžu solidaritātes sistēmas nodrošināšanai novirzītajiem līdzekļiem ir individualizēta (14 procentpunkti) un tiek uzskaitīta kā personas pirmā pensiju līmeņa pensiju kapitāls personas nākotnes pensijas aprēķināšanai. Savukārt pārējie 3,91 procentpunkti nav individualizēti un tiek novirzīti ar pašas personas pensiju nesaistītiem mērķiem. No tā izriet, ka persona darbmūža laikā paaudžu solidaritātes sistēmas ietvaros samaksā ievērojami (šogad par 28%) vairāk, nekā valsts ieskaita pašas personas pirmā līmeņa virtuālajā kapitālā. Ņemot vērā, ka uz iemaksām balstīta pensijas sistēma ir ļoti ilga termiņa projekts (vidēji aptuveni 40 gadi ir uzkrāšanas periods un nepilni 18 gadi saņemšanas periods, kas nozīmē, ka no pirmās iemaksas līdz pēdējai izmaksai vidēji paiet 60 gadi), tad, lai nodrošinātu iemaksu un izmaksu paritāti, pensiju kapitāls un pensijas tiek indeksētas ņemot vērā naudas pirktspējas izmaiņas.
Latvijā finanšu krīzes laikā (no 2009.gada 1.janvāra līdz 2012.gada 31.decembrim) indeksācija tika apturēta. 2013.gadā indeksēja pensijas, kuru apmērs nepārsniedza 200 latus. Savukārt 2014.gadā tika ieviests nosacījums, ka indeksē pensiju vai tās daļas apmēru, kas nepārsniedz 50 procentus no iepriekšējā kalendāra gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas valstī. Šāds modelis nozīmē to, ka personas, kuras veikušas lielāku ieguldījumu paaudžu solidaritātes sistēmas uzturēšanai, daļu no savas pensijas saņem ieguldījumam neatbilstīgā naudas pirktspējas līmenī. Šāds modelis, kā īstermiņa risinājums ir pieļaujams īpašās krīzes situācijās, savukārt, pielietojot to ilgā termiņā, plaisa starp veikto iemaksu un saņemtās pensijas pirktspēju pieaug ļoti būtiski. Ar to valsts netaisnīgā veidā faktiski samazina to personu pensijas, kuras darbmūža laikā paaudžu solidaritātes ietvaros ir devušas lielāku ieguldījumu pensiju nodrošināšanai iepriekšējai paaudzei. Turklāt, šobrīd pensiju likuma 26.pantā ietvertais nosacījums ir būtiskā pretrunā ar citu normatīvo aktu - Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu, kurā nav ietverts nosacījums, ka koeficientu pret bāzes mēnešalgas apmēru piemēro tikai tai atalgojuma daļai, kas nepārsniedz 50 procentus vai, piemēram, 100 procentus no iepriekšējā kalendāra gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas valstī, savukārt pārējā algas daļa netiek indeksēta.
Šāds modelis, kad uz personas un tās darba devēja veiktām iemaksām balstītu pensiju indeksācija būtiski atpaliek no patēriņa cenu indeksa izmaiņām, nav un nevar būt taisnīgs.
Piedāvātā redakcija
-
2.
Likumprojekts (grozījumi)
Priekšlikums
Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk tekstā - LDDK) ir iepazinusies ar Labklājības ministrijas (LM) sagatavoto projektu “Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"” (turpmāk tekstā - Projekts) un konceptuāli atbalsta likumprojekta tālāku virzību.
Vienlaikus LDDK izsaka šādu priekšlikumu:
Pārejas noteikumu 41.7 punkta ievaddaļā un sestajā punktā izslēgt vārdus un skaitļus “līdz 2028.gada 31.decembrim”.
Pamatojums
LM piedāvātais likumprojekts paredz mazināt diskriminējošo ietekmi uz personām, kuras pensionējās sākot ar 2012.gadu, kad Latvijā izveidojās situācija, ka piemaksas par stāžu personām piešķir pēc pensionēšanās gada pazīmes, kas savukārt izriet no personas dzimšanas gada, kas pēc būtības ir diskriminācija pēc personas dzimšanas gada pazīmes. Šāda norma ir netaisnīga, bet katra netaisnīgā norma mazina personu ticību pensiju sistēmai, kas savukārt ietekmē motivāciju veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas no visas algas.
Par šo atšķirīgo attieksmi 2012.gadā Satversmes tiesā tika ierosināta lieta Nr. 2012-12-01.
Izvērtējot lietas apstākļus, Satversmes tiesa secināja, ka izskatāmajā lietā apstrīdētās normas kontekstā vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas visas tās personas, kurām ir līdz 1995. gada 31. decembrim uzkrāts apdrošināšanas stāžs un tiesības uz valsts pensiju [2013. gada 13. februāra spriedums lietā Nr. 2012-12-01; punkts 14.2.2.].
Gan personām, kurām pensija piešķirta līdz apstrīdētajā normā paredzētajam termiņam – 2011. gada 31. decembrim, gan personām, kurām pensija piešķirta pēc šā datuma, ir apdrošināšanas stāžs, kas uzkrāts līdz 1995. gada 31. decembrim. Savukārt piemaksa maksājama tikai vienai šo personu grupai, proti, personām, kurām pensija piešķirta līdz 2011. gada 31. decembrim. Otrai personu grupai nav tiesību uz piemaksu. Līdz ar to apstrīdētā norma ir radījusi atšķirīgu attieksmi pret personu grupām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos [14.2.2.].
Vienlaikus, ņemot vērā Labklājības ministrijas un Saeimas argumentus par to, ka piemaksu izmaksāšana visiem pensionāriem, kuriem ir apdrošināšanas stāžs, kas uzkrāts līdz 1995. gada 31. decembrim, apdraudētu speciālā budžeta ilgtspēju [14.2.3.], Satversmes tiesa pieļāva atšķirīgās attieksmes pastāvēšanu, jo atšķirīgajai attieksmei ir leģitīmajam mērķis - nodrošināt speciālā budžeta ilgtspēju, kas atbilst– citu personu tiesību aizsardzībai.
Ņemot vērā, ka sākot ar 2014.gadu piemaksas vairs neizmaksā no speciālā budžeta, tad atšķirīgo attieksmi pieļaujošais leģitīmais mērķis - nodrošināt speciālā budžeta ilgtspēju – vairs nepastāv. Līdz ar to, sākot ar 2014.gadu atšķirīgā attieksme pret pensionāriem, kuriem ir apdrošināšanas stāžs, kas uzkrāts līdz 1995. gada 31. decembrim, ir diskriminējoša pēc pensionēšanās (dzimšanas) gada pazīmes un antikonstitucionāla.
LDDK ieskatā nav pamata atkārtoti noteikt kaut kādu robežšķirtni, kurām personām ir tiesības saņemt piemaksu un kurām nav šādu tiesību. Tiesībām saņemt piemaksu par stāžs, kas uzkrāts līdz 1995. gada 31. decembrim, ir jābūt visām personām, kurām tāds ir. Turklāt, ir jāņem vērā, ka ar katru gadu samazināsies gan to personu skaits, kurām tāds stāžs ir, gan arī uzkrātais stāža gadu skaits. Līdz ar to mazināsies arī nepieciešamais resursu apjoms taisnīguma atjaunošanai.
Vienlaikus LDDK izsaka šādu priekšlikumu:
Pārejas noteikumu 41.7 punkta ievaddaļā un sestajā punktā izslēgt vārdus un skaitļus “līdz 2028.gada 31.decembrim”.
Pamatojums
LM piedāvātais likumprojekts paredz mazināt diskriminējošo ietekmi uz personām, kuras pensionējās sākot ar 2012.gadu, kad Latvijā izveidojās situācija, ka piemaksas par stāžu personām piešķir pēc pensionēšanās gada pazīmes, kas savukārt izriet no personas dzimšanas gada, kas pēc būtības ir diskriminācija pēc personas dzimšanas gada pazīmes. Šāda norma ir netaisnīga, bet katra netaisnīgā norma mazina personu ticību pensiju sistēmai, kas savukārt ietekmē motivāciju veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas no visas algas.
Par šo atšķirīgo attieksmi 2012.gadā Satversmes tiesā tika ierosināta lieta Nr. 2012-12-01.
Izvērtējot lietas apstākļus, Satversmes tiesa secināja, ka izskatāmajā lietā apstrīdētās normas kontekstā vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas visas tās personas, kurām ir līdz 1995. gada 31. decembrim uzkrāts apdrošināšanas stāžs un tiesības uz valsts pensiju [2013. gada 13. februāra spriedums lietā Nr. 2012-12-01; punkts 14.2.2.].
Gan personām, kurām pensija piešķirta līdz apstrīdētajā normā paredzētajam termiņam – 2011. gada 31. decembrim, gan personām, kurām pensija piešķirta pēc šā datuma, ir apdrošināšanas stāžs, kas uzkrāts līdz 1995. gada 31. decembrim. Savukārt piemaksa maksājama tikai vienai šo personu grupai, proti, personām, kurām pensija piešķirta līdz 2011. gada 31. decembrim. Otrai personu grupai nav tiesību uz piemaksu. Līdz ar to apstrīdētā norma ir radījusi atšķirīgu attieksmi pret personu grupām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos [14.2.2.].
Vienlaikus, ņemot vērā Labklājības ministrijas un Saeimas argumentus par to, ka piemaksu izmaksāšana visiem pensionāriem, kuriem ir apdrošināšanas stāžs, kas uzkrāts līdz 1995. gada 31. decembrim, apdraudētu speciālā budžeta ilgtspēju [14.2.3.], Satversmes tiesa pieļāva atšķirīgās attieksmes pastāvēšanu, jo atšķirīgajai attieksmei ir leģitīmajam mērķis - nodrošināt speciālā budžeta ilgtspēju, kas atbilst– citu personu tiesību aizsardzībai.
Ņemot vērā, ka sākot ar 2014.gadu piemaksas vairs neizmaksā no speciālā budžeta, tad atšķirīgo attieksmi pieļaujošais leģitīmais mērķis - nodrošināt speciālā budžeta ilgtspēju – vairs nepastāv. Līdz ar to, sākot ar 2014.gadu atšķirīgā attieksme pret pensionāriem, kuriem ir apdrošināšanas stāžs, kas uzkrāts līdz 1995. gada 31. decembrim, ir diskriminējoša pēc pensionēšanās (dzimšanas) gada pazīmes un antikonstitucionāla.
LDDK ieskatā nav pamata atkārtoti noteikt kaut kādu robežšķirtni, kurām personām ir tiesības saņemt piemaksu un kurām nav šādu tiesību. Tiesībām saņemt piemaksu par stāžs, kas uzkrāts līdz 1995. gada 31. decembrim, ir jābūt visām personām, kurām tāds ir. Turklāt, ir jāņem vērā, ka ar katru gadu samazināsies gan to personu skaits, kurām tāds stāžs ir, gan arī uzkrātais stāža gadu skaits. Līdz ar to mazināsies arī nepieciešamais resursu apjoms taisnīguma atjaunošanai.
Piedāvātā redakcija
-