Atzinums

1. Projektā paredzēto likuma “Par policiju” (turpmāk – likums) 12.² panta regulējumu par “Valsts policijas priekšnieka pilnvarotu amatpersonu” (amatpersonas apzīmējumu) nepieciešams izvērtēt un precizēt atbilstoši likumā noteiktajam regulējumam, proti, ievērot vienotu likuma normu stilistiku. Vēršam uzmanību, ka likuma 2. pants nosaka apzīmējumu “policijas darbinieks” un tas ir attiecināms uz visām policijas amatpersonām ar speciālo dienesta pakāpi. Turklāt valsts pārvaldē pilnvarojumu personai ieņemt noteiktu amatu un veikt konkrētus amatpersonas pienākumus nosaka iestādes vadītāja rīkojums par personas iecelšanu amatā. Savukārt regulējumu par īpaši pilnvarotām amatpersonām veido īpašos gadījumos. Tādējādi projektā šādu apzīmējumu var interpretēt, ka amatpersonām var būt īpašs statuss, piemēram, tās var nebūt policijas darbinieki.  
2. Projektā paredzēto likuma 12.² panta ceturto daļu nepieciešams papildus izvērtēt un precizēt. Tieslietu ministrija piedāvā šī panta ceturto daļu no projekta izslēgt, proti, svītrot pirmo teikumu, bet otro teikumu iekļaut šī panta otrajā daļā, kas nosaka lēmuma spēkā stāšanos. Vēršam uzmanību, ka šīs daļas pirmais teikums par lēmuma apstrīdēšanas tiesībām un termiņu veido pretrunu ar Administratīvā procesa likumā (turpmāk – APL) noteikto regulējumu par administratīvā akta spēkā stāšanos un apstrīdēšanu. APL 70. panta pirmā daļa kopsakarā ar projektā paredzēto likuma 12.² panta otro daļu, kurā ir noteikta lēmuma spēkā stāšanās, norāda par administratīvā akta spēkā stāšanos ar tā pieņemšanas brīdī. Savukārt APL 79. panta pirmā daļa paredz, ka administratīvo aktu var apstrīdēt viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas, bet, ja rakstveidā izdotajā administratīvajā aktā nav norādes, kur un kādā termiņā to var apstrīdēt, — viena gada laikā no tā spēkā stāšanās dienas. Tādējādi projektā paredzētais likuma 12.² panta ceturtās daļas pirmais teikums par lēmuma apstrīdēšanas tiesībām “no paziņošanas brīža” ir pretrunā ar APL un projektā paredzēto regulējumu. Papildus norādām, ka APL 67. panta otrās daļas 9. punkts paredz administratīvajā aktā norādīt, kur un kādā termiņā šo administratīvo aktu var apstrīdēt vai pārsūdzēt. Tādējādi projektā nebūtu jāveido īpašs, no APL atšķirīgs regulējums par lēmuma apstrīdēšanas termiņiem.
Vienlaicīgi par personu uzskaitījumu, kurām ir tiesības apstrīdēt lēmumu, vēlamies norādīt, ka APL un attiecīgi arī administratīvajā procesā fiziskām personām, kurām nav pilna apjoma administratīvi procesuālā rīcībspēja ir likumiskie pārstāvji un šāds apzīmējums būtu jāizmanto visos ar administratīvo procesu saistītos normatīvajos aktos. Vēršam uzmanību, ka APL ar pietiekamu vispārinājuma pakāpi paredz personas, kurām ir tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt administratīvos aktus. Ņemot vērā projektā paredzētā regulējuma vienu no mērķiem – bērnu tiesību aizsardzība, vēlamies norādīt, ka īpašs regulējums šādiem gadījumiem varētu būt APL 21. panta otrā daļa, arī APL 29. pants. Tādējādi arī projektā nebūtu lietderīgi veidot personu uzskaitījumu, kurām būs tiesības apstrīdēt lēmumu.
 

-

Uzturam iepriekš izteikto iebildumu (izziņas 16., 17.punkts) un atkārtoti lūdzam apsvērt likumprojekta un tajā paredzētā jaunā tiesību instrumenta – policijas lēmuma par aizliegumu noteiktām personu kategorijām izbraukt no valsts – nepieciešamību un samērīgumu.

Kā jau vērsām uzmanību iepriekš, likumprojektā ietvertais regulējums būtiski pārsniedz regulas (ES) 2018/1862 ieviešanai nepieciešamo tiesisko regulējumu. Ar likumprojektu Latvijā tiek ieviests jauns, līdz šim neesošs, personas pamattiesības (pārvietošanās brīvība) ierobežojošs līdzeklis pilngadīgu un rīcībspējīgu personas tiesību un interešu aizsardzībai. Proti, ikvienai pilngadīgai personai var aizliegt izceļošanu no Latvijas, lai to pasargātu no citām personām  – lai novērstu draudus pašas personas dzīvībai, veselībai vai drošībai. Šāds aizliegums var tikt noteikts arī tad, ja nav nekāds aktīvs process (krimināllieta, administratīvā lieta vai civillieta), tas tiek noteikts bez tiesas iesaistes (ar Valsts policijas priekšnieka pilnvarotas personas lēmumu), turklāt uz termiņu līdz vienam gadam, bez iespējām šo termiņu pārskatīt pat ja apdraudējums ir zudis.

Precizētajā likumprojekta anotācijā ir norādīti satversmības izvērtējuma kritēriji (t.sk. Latvijas Republikas Satversmes 116. pantā minētie mērķi, proti, pamattiesības var ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību). Tomēr vēršam uzmanību, ka izvērsts likumprojektā paredzētā jaunā tiesiskās aizsardzības līdzekļa pamatojums un satversmības izvērtējums atbilstoši minētajiem kritērijiem nav veikts. Līdz ar to nevar gūt pārliecību par izvēlētā līdzekļa samērīgumu un piemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tai skaitā likumprojekta anotācijā nav informācijas par likumprojektā minētā regulējuma praktisko nepieciešamību (konstatētajām problēmām vai situācijām, kuras likumprojektā paredzētais regulējums būtu varējis novērst).


Tāpat, ņemot vērā, ka likumprojekts paredz jaunu tiesiskās aizsardzības līdzekli, kas būtiski ierobežo personas cilvēktiesības, atkārtoti aicinām likumprojektā paredzēto regulējumu saskaņot ar Tiesībsargu, kā arī lūgt atzinumu no organizācijām, kuru mērķis ir personu ar invaliditāti un mazāk aizsargātu personu tiesību aizsardzība (piemēram, Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “ZELDA”).

-

Aicinām precizēt likumprojekta anotāciju, lai no tās būtu skaidri saprotams, ka ar likumprojektu Latvijā tiek ieviests jauns, līdz šim neesošs, tiesību aizsardzības līdzeklis, ar kuru var ierobežot personas pamattiesības. Kā jau vērsām uzmanību iepriekš, no Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 28. novembra regulas (ES) 2018/1862 neizriet dalībvalstu pienākums radīt šādu tiesību instrumentu.
Likumprojekta anotācijā joprojām vairākos gadījumos norādīts, ka likumprojektā ietvertais regulējums izriet no regulas. Piemēram, anotācijā minēts, ka “Maksimālais aizlieguma termiņš izceļot no Latvijas Republikas, kā paredz regulas 2018/1862 53. panta 4. punkts, var būt noteikts līdz vienam gadam”. Tomēr minētā regulas norma attiecas uz brīdinājumu ievadīšanas Šengenas informācijas sistēmā termiņu, nevis uz dalībvalstu lēmumiem par personas pārvietošanās ierobežošanu.

 

-