Atzinums

1. Konceptuālā ziņojumā ieteiktais 5) risinājums nav atbalstāms, jo tas joprojām saglabā dalītās kompetences pamatprincipus, kas sevi ir pierādījuši, kā neefektīvi. Piedāvātā risinājuma ietvaros izveidoto komiteju ir paredzēts sasaukt tikai sarežģītu jautājumu risināšanai. Savukārt Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (turpmāk – Komisijas) kompetencē tiek saglabāta atļauju sniegšana finanšu un kapitāla tirgus dalībniekiem. Ņemot vērā esošo skaidrojumu un atļauju pieprasījumu plūsmu, Komisija paskaidro, ka liela daļa darījumu ir saistīti ar konkrētām un šobrīd normatīvi nenoregulētām kompetencēm, piemēram, vienkārši saimnieciskie darījumi. Maksājumiem ir tikai pakārtota loma pār tā pamatā esošo saimniecisko darījumu un tā pieļaujamību sankciju kontekstā. Tādējādi korekti no sankciju piemērošanas viedokļa būtu, ja primāri tiktu vērtēta saimniecisko darījumu pieļaujamība, savukārt finanšu darījumu izpildes pieļaujamība tiktu skatīta tikai šaurākā aspektā, proti, kontekstā ar atļaujas izpildi.  Tādējādi sankciju izņēmumu piemērošanas kompetenču sadalījums starp komiteju un Komisiju nerisinās pastāvošo problēmu ar neefektīvu lēmumu pieņemšanu un neskaidru kompetenci. Komisijas vērtējumā lielākā daļa jautājumu ir tieši saistīta ar saimniecisko darījumu pieļaujamības vērtēšanu, attiecīgi ir nepieciešama institūcija, kas patstāvīgi strādā ar šādu darījumu vērtēšanu un izsniedz atļaujas sankciju izņēmumu piemērošanā. No esošā priekšlikuma izriet, ka komiteja tiek sasaukta tikai sarežģītāko gadījumu vērtēšanai, attiecīgi šobrīd netiek risināta problēma ar potenciāli lielāko atļauju pieprasījumu plūsmu. Savukārt, ja ir nepieciešams saglabāt Komisijas pieredzi sankciju izņēmumu piemērošanā attiecībā uz finanšu darījumiem, tad to ir pieļaujams darīt, ja šī funkcija netiek finansēta no finanšu un kapitāla tirgus dalībnieku iemaksām. Kā arī šāda risinājuma pilnvērtīgai funkcionalitātei ir skaidri jānodala iestāžu kompetences robežas un jāreglamentē lēmumu pieņemšanas kārtība.
Komisijas vērtējumā ir nepieciešama viena kompetentā institūcija, kas nodrošina atļauju izsniegšanu.
2. Konceptuālā ziņojumā ieteiktais 5) risinājums nav atbalstāms, jo Komisijas vērtējumā ātrai un kvalitatīvai lēmumu pieņemšanai ir nepieciešama augsta specializācija tieši sankciju jomā, ko nevar nodrošināt iestāžu pārstāvji, ja tie ikdienā nestrādā ar sankciju jautājumiem. Šādu specializāciju ir iespējams nodrošināt un uzturēt tikai pie nosacījuma, ja tam tiek atvēlēti atbilstoši resursi. Savukārt dažādu jomu speciālistu iesaiste visbiežāk ir nepieciešama tikai attiecībā uz atsevišķu kritēriju vērtēšanu, kas ietekmē sankciju piemērošanas nosacījumus, bet nav par pamatu sankciju normatīvā regulējuma pamatprincipiem. Attiecīgi sankciju jomas speciālists no vienas kompetentās institūcijas visefektīvāk spēs novērtēt, kāda informācija ir nepieciešama, lai pieņemtu lēmumu, kā arī vislabāk spēs identificēt institūciju, kas šādu informāciju varētu sniegt. Tādējādi tiktu mazināts administratīvais slogs, kas šobrīd veidojas visām institūcijām pie decentralizētā modeļa, jo tām ir jāatvēl resursi atļauju sniegšanai, darbinieku apmācībām, sankciju jautājumu izpētei, skaidrojumu pieprasīšanai Komisijai vai citām institūcijām un individuālu atbilžu sniegšanai privātpersonām

-

Konceptuālā ziņojuma 16. punkts satur pārskatu par nepieciešamajiem finanšu līdzekļiem (finanšu aprēķinu). Vienlaikus ne 16. punkts, ne citi Konceptuālā ziņojuma punkti nesatur izvērtējumu par finansējuma apjomu un ar tā piešķiršanu saistītos jautājumus.
Attiecīgi norādāms, ka Komisijas darbība saskaņā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas likuma 22. pantā noteikto tiek finansēta no finanšu un kapitāla tirgus dalībnieku maksājumiem. Tādējādi Komisijas pašreizējā darbība saistībā ar lēmumu pieņemšanu par Eiropas Savienības tiesību aktos atļautajiem izņēmumiem sankciju piemērošanā Latvijā (turpmāk – atļauju (licenču) izsniegšana) faktiski tiek finansēta no privātā sektora līdzekļiem. Šāds izdevumu finansēšanas modelis, kas nav tieši saistīts ar finanšu tirgus un tā dalībnieku darbības regulēšanu un uzraudzību, saglabāsies arī no 01.01.2023., kad Latvijas Banka pārņems Komisijas darbības jomu. Līdz ar to, saglabājoties decentralizētajam lēmumu pieņemšanas par Eiropas Savienības tiesību aktos atļautajiem izņēmumiem sankciju piemērošanā Latvijā modelim, kur daļu no šāda veida lēmumiem pieņem iestāde, kuras uzdevumos ir finanšu tirgus dalībnieku uzraudzība, valsts šādu administratīvo uzdevumu faktiski ir uzdevusi finansēt privātajam sektoram.
Ņemot vērā, ka atļauju (licenču) izsniegšana nav uzskatāma par uzraudzības funkciju, bet gan ir atsevišķa valsts funkciju, kas izriet no Eiropas Savienības sankciju regulējuma, tai ir nepieciešams tiešais finansējums no valsts budžeta. Iepriekš minētais kopsakarā ar tieša deleģējuma trūkumu attiecībā uz atļauju (licenču) izsniegšanu rada tiesvedības risku un būtiski ierobežo Komisijas tiešo uzraudzības funkciju izpildi. Tādējādi šāds risinājums nav uzskatāms par ilgstošu, tostarp pie jauktajiem centralizācijas modeļiem, kur Komisijai būtu jāsaglabā pienākums izsniegt  atļaujas (licences) finanšu un kapitāla tirgus dalībniekiem.
Attiecīgi bez tieša pienākumu un funkciju deleģējuma normatīvo aktu līmenī Komisijas 2023. gadā plānotie faktiskie izdevumi par atļauju (licenču) izsniegšanu nevar tikt iekļauti kādā no budžeta programmām, jo Komisiju finansē tirgus dalībnieki. Tādējādi, ņemot vērā Komisijas pievienošanos Latvijas Bankai un pastāvošo finansējuma modeli, ir nepieciešami plašāki likuma grozījumi, lai šādas Komisijas funkcijas varētu tikt finansētas no valsts budžeta
Ņemot vērā Komisijas apvienošanos ar Latvijas Banku un Latvijas Bankas finansēšanas modeli, ir nepieciešams paredzēt laiku grozījumiem saistītajos normatīvajos aktos, tostarp ar grozījumu izdarīšanu saistītās procedurālās formalitātes.

-

Konceptuālā ziņojuma 15. punkta 5. apakšpunktā paredzēts, ka kompetentās institūcijas varētu būt divas – koleģiāla institūcija Ārlietu ministrijas paspārnē un Latvijas Banka. Kā ieguvumi šādai pieejai norādīti: (1) vienota institūcija, kas izskatītu lūgumus par izņēmumu piemērošanu un/vai atļauju izsniegšanu saturiski sarežģītākajos gadījumos, tādējādi novēršot kazuistiku un sadrumstalotību lēmumu pieņemšanā; (2) lēmumus par finanšu līdzekļu atbrīvošanu konkrētu maksājumu veikšanai pieņemtu iestāde, kas līdz šim profesionāli īstenojusi šo jautājumu risināšanu;  (3) sistēma būtu skaidra un saprotama ikvienai personai; (4) lēmumi tiktu pieņemti koleģiālā institūcijā, nodrošinot plašu ekspertu jomu un lēmuma pieņemšanu vidēji zemā līmenī.  
Komisijas vērtējumā ziņojumā netiek sniegts pietiekams un pamatots kompetenču sadalījuma izvērtējums, lai jautājumu varētu izlemt pēc būtības un būtu iespējams identificēt iespējamās problēmsituācijas. Piemēram, no minētā nav skaidrs, kas ir domāts ar sarežģītākajiem jautājumiem, un kurš izskatītu tos jautājumus, kas nav uzskatāmi par sarežģītiem. Tāpat Konceptuālā ziņojuma 15. punkta 5. apakšpunktā piedāvātais risinājums neparedz kārtību vai skaidrojumu par kompetenču sadalījumu situācijā, kad darījumam ir saņemta atļauja, bet tas ietver arī finanšu darījumu, kura pieļaujamība ir jau tikusi vērtēta. Attiecīgi papildu atļaujas izsniegšana no Komisijas puses teorētiski nebūtu nepieciešama. Tādējādi pat šķietami vienas kompetentās institūcijas ietvaros, administratīvo resursu izmantošana var būt ne līdz galam efektīva, ja viens darījums ir jāapstiprina gan komitejai, gan Komisijai.

-

Konceptuālā ziņojuma 15. punkta 1. apakšpunktā kā pilnībā decentralizētās sistēmas 1. ieguvums no šādas pieejas ir minēts, ka nav nepieciešami grozījumi normatīvajā regulējumā un kā 3. ieguvums minēts, ka tam nav nepieciešami papildu līdzekļi no valsts budžeta. Komisija nepiekrīt izdarītajiem secinājumiem.
Komisija vērtējumā esošās problēmsituācijas liecina, ka decentralizācijas modelis, bez papildu izmaiņām normatīvajā regulējumā, neļauj pietiekami operatīvi reaģēt un ierobežo iestāžu iespēju pieņemt nepieciešamos lēmumus. Rezultātā pat pie liela administratīvo resursu patēriņa nav garantija, ka problēma tiek efektīvi un savlaicīgi atrisināta. Papildus pie decentralizācijas pastāv risks, ka dažādām iestādēm un to kompetencē esošajiem subjektiem nebūs vienota pieeja attiecībā uz konkrētu subjektu atzīšanu par sankcionētām personām vai sankcionētu personu kontrolē esošām personām, jo valstī nav viena iestāde vai skaidrs mehānisms, kā valsts atzīst kontroli un normatīvajos aktos nav noteikts, kura iestāde ir par to atbildīga.
Komisijas vērtējumā esošā situācija ir pierādījusi, ka decentralizētajā sistēmā nav pietiekami skaidri noteiktas kompetences, attiecīgi ir nepieciešami grozījumi normatīvajā regulējumā. Tāpat papildu administratīvais slogs visām lēmumu pieņemšanā iesaistītajām institūcijām viennozīmīgi ilgtermiņā ietekmē pamatfunkciju izpildes efektivitāti un nevar tikt nodrošināts kā ilgtermiņa risinājums bez papildu finansējuma.

-