Atzinums

 Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu – leģitīma mērķa – labad.[1]
Norādām, ka Latvijas Republikas Satversmes 96. pants garantē ikvienam tiesības uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību. Šādas tiesības ir garantētas arī Latvijai saistošās Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā, proti, ikvienam ir tiesības uz savas privātās (..) dzīves (..) un sarakstes neaizskaramību. Minētajam pantam ir arī otra, ne mazāk būtiska daļa, kas paredz, ka publiskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.
            Lai nepārkāptu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. panta pirmajā daļā noteikto par tiesībām uz privāto dzīvi, ir jānodrošina piemērota un adekvāta tiesiskā aizsardzība, proti, jāievēro datu aizsardzības pamatprincipi, lai novērstu patvaļīgu un nesamērīgu 8.panta tiesību ierobežojumu. Minētais attiecas uz visiem datu vākšanas, apstrādes, glabāšanas un izmantošanas posmiem un ikvienu personu (fizisko vai juridisko), kura veic datu apstrādi. Arī Eiropas Savienības pamattiesību hartas 7.pants paredz, ka ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību. Tomēr tiesības uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību nav absolūtas. Tās var ierobežot, ja ierobežojums ir noteikts ar likumu, tas kalpo leģitīmam mērķim un ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. Eiropas Savienības pamattiesību hartas 52.panta 1.punktā ir prasīts ne tikai tas, ka visiem pamattiesību ierobežojumiem ir jābūt “noteiktiem tiesību aktos”, bet arī tas, ka tie ir jāīsteno, stingri ievērojot samērīguma principu. (..) Proti, tajā samērīgums nav noteikts kā vispārējs Eiropas savienības princips, bet daudz konkrētāk, kā jebkura pamattiesību ierobežojuma būtisks priekšnosacījums.
Lai noskaidrotu, vai ierobežojums ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, ir jāvērtē vai ierobežojums ir sociāli nepieciešams un samērīgs.
Lai izvērtētu personas pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jānoskaidro: 1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai nepastāv personu pamattiesības mazāk ierobežojoši (saudzējošāki) līdzekļi; 3) vai labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu (skatīt, piemēram, Satversmes tiesas 2011.gada 30.marta sprieduma lietā Nr.2010-60-01 23.punktu).

Ņemot vērā, ka operatīvās darbības subjekta, iestādes vai personas, kura pilnvarota veikt izmeklēšanu, prokuratūras struktūrvienības un tiesas tiesības pieprasīt un saņemt ziņas par personu, pret kuru uzsākts kriminālprocess, aizturēto personu, aizdomās turēto personu, apsūdzēto personu, pret kurām kriminālprocess ir izbeigts uz reabilitējoša pamata, un attaisnoto personu, par kuru ir stājies spēkā attaisnojošs spriedums, no reģistra arhīva datubāzes būtu vērtējamas kā datu subjekta tiesību uz datu aizsardzību ierobežojums, nepieciešams veikt samērīguma izvērtējumu. Ņemot vērā minēto, lūdzam veikt samērīguma izvērtējumu attiecībā uz minēto tiesību uz datu aizsardzību ierobežojumu.




[1]sk. Satversmes tiesas 2005.gada 22.decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9.punktu.

-

Ievērojot Satversmes tiesas 22.12.2022. spriedumā lietā Nr.2022-09-01 norādīto, sodu reģistra arhīva datubāzē ietverto ziņu par personām, pret kurām kriminālprocess ir izbeigts uz reabilitējoša pamata, un par attaisnotām personām glabāšanas termiņu turpmāk paredzēts saistīt ar kriminālatbildības noilguma iestāšanās termiņu. Tādēļ, ja tiesību normā tiek paredzēts speciāls regulējums attiecībā uz gadījumiem, kad maksimālais brīvības atņemšanas soda mērs ir mūža ieslodzījums, proti, "gadu pēc tam, kad no Fizisko personu reģistra saņemtas ziņas par personas nāvi, bet ne ilgāk kā 100 gadus pēc personas dzimšanas", tad skaidrības un sistēmiskas pieejas labad vienlaikus tāds pats regulējums attiecināms arī uz gadījumiem, kad kriminālatbildības noilgums neiestājas (KL 57.pants). Šis apstāklis ir norādīts minētajā Satversmes tiesas spriedumā, bet nav atrunāts likumprojekta anotācijā.

"1.1 personu, pret kuru uzsākts kriminālprocess, aizturēto personu, aizdomās turēto personu, apsūdzēto personu, pret kurām kriminālprocess ir izbeigts uz reabilitējoša pamata, un attaisnoto personu, par kuru ir stājies spēkā attaisnojošs spriedums - gadu pēc tam, kad no Fizisko personu reģistra ir saņemtas ziņas par personas nāvi, bet ne ilgāk kā līdz likumā noteiktā kriminālatbildības noilguma termiņa beigām. Ja kriminālprocess ir izbeigts uz reabilitējoša pamata vai pieņemts attaisnojošs spriedums, kas ir stājies spēkā, saistībā ar nozieguma, par kuru saskaņā ar likumu var piespriest mūža ieslodzījumu vai par kuru saskaņā ar likumu kriminālatbildības noilgums neiestājas, izdarīšanu - gadu pēc tam, kad no Fizisko personu reģistra saņemtas ziņas par personas nāvi, bet ne ilgāk kā 100 gadus pēc personas dzimšanas;".

Atbilstoši anotācijai pamatojums tam, ka sodu reģistra arhīva datubāzē ziņas par personām, pret kurām kriminālprocess izbeigts uz reabilitējoša pamata, un par attaisnotām personām paredzēts glabāt gadu pēc šīs personas nāves, ir iespējamā šo ziņu nepieciešamība lietās par mirušā reabilitāciju. Ja persona, kura iestājas par mirušā reabilitāciju, ir ietverta 1.punktā piedāvātajā un likumā jau citviet lietotajā formulējumā “privātpersona - personu darbību regulējošos ārējos normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos un apjomā”, tad skaidrības labad anotācijā to vajadzētu precizēt, lai izslēgtu šaubas par to personu loku, kam ir piešķirtas šīs tiesības.

-

Nosakot to personu loku, kurām ir tiesības iegūt ziņas no sodu reģistra arhīva datubāzes, 2.punktā lietotais formulējums atbilst likumā jau citviet lietotajam "operatīvās darbības subjektam, iestādei vai personai, kura pilnvarota veikt izmeklēšanu, prokuratūras struktūrvienībai un tiesai — ziņas, kas nepieciešamas attiecīgo iestāžu vai personu darbību regulējošos normatīvajos aktos noteikto funkciju veikšanai". Taču, lai izslēgtu šaubas par tiesību piešķiršanas šim personu lokam leģitīmo mērķi, būtu apsverams, vai nav lietderīgi normatīvi sašaurināt šo tiesību izmantošanas mērķi, ietverot tiešu norādi, ka tiesības pieprasīt un saņemt konkrētās ziņas ir tikai saistībā ar kriminālprocesa atjaunošanu saistībā ar jaunatklātiem apstākļiem vai saistībā ar lietām par mirušā reabilitāciju. Šie argumenti anotācijā jau ir norādīti kā tādi, kuru dēļ ir pamats šo ziņu glabāšanai sodu reģistra arhīva datubāzē.

-

Atbilstoši anotācijai pamatojums tam, ka sodu reģistra arhīva datubāzē ziņas par personām, pret kurām kriminālprocess izbeigts uz reabilitējoša pamata, un par attaisnotām personām paredzēts glabāt gadu pēc šīs personas nāves, ir iespējamā šo ziņu nepieciešamība lietās par mirušā reabilitāciju. Taču, ņemot vērā, ka Satversmes tiesa 22.12.2022. spriedumā lietā Nr.2022-09-01 (sk.18.punkta pēdējo rindkopu) kategoriski norāda, ka datu glabāšana gadu pēc personas nāves nav nepieciešama leģitīmu mērķu sasniegšanai, anotācijā būtu norādāms izvērstāks pamatojums tam, ka lietu par mirušā reabilitāciju efektīvai norisei tomēr ir nepieciešams konkrētās ziņas uzglabāt vēl vismaz gadu pēc tās personas nāves, pret kuru kriminālprocess ir izbeigts uz reabilitējoša pamata vai kura ir attaisnota.

-