Atzinums

Esošā redakcija:
Latvijā īstermiņa īres mītnes nav specifiski reglamentētas, kā arī uz tām šobrīd nav attiecināms Tūrisma likuma regulējums. Saskaņā ar Tūrisma likuma 1. panta 17. punktu tūristu mītne ir definēta kā ēkas daļa, ēka, ēku grupa vai labiekārtota vieta (teritorija), kurā komersants vai saimnieciskās darbības veicējs nodrošina tūristu diennakts izmitināšanu un apkalpošanu, bet šajā informatīvā ziņojumā iet runa par īstermiņa izmitināšanas vienībām. Saskaņā ar EK priekšlikumu Eiropas Parlamenta regulai par datu vākšanu un kopīgošanu saistībā ar izmitināšanas vietu īstermiņa īres pakalpojumiem un ar ko groza Regulu (ES) 2018/1724 īstermiņa izmitināšanas vienība ir mēbelēts mājoklis, kas atrodas Eiropas Savienības teritorijā, nolūkā sniegt īstermiņa īres pakalpojumus.

Iebildums:
Minētajā punktā nepamatoti konstatēts, ka uz īstermiņa īres mītnēm nav attiecināms Tūrisma likuma regulējums. Lai gan ne visas īstermiņa īres mītnes automātiski ir uzskatāmas par tūristu mītnēm, tomēr vairāku apsvērumu dēļ nepastāv tiesiskais pamats apgalvot, ka īstermiņa īres mītnes nevar vienlaicīgi būt tūristu mītnes Tūrisma likuma izpratnē.
[1] Aplūkojot iepriekš citēto tūristu mītnes jēdzienu, redzams, ka tas ir ļoti plašs un nesatur nekādas konkrētas norādes par būvju, kurās tiek izmitināti atpūtnieki un tūristi, galveno lietošanas veidu vai citiem obligātiem raksturlielumiem. Ņemot vērā, ka īstermiņa īrē var tikt nodotas gan ēkas daļas (piemēram, dzīvokļi, apartamenti), gan ēkas (piemēram, privātmājas) vai to grupas, secināms, ka, lai noteiktu īstermiņa īres mītnes atbilstību Tūrisma likuma 1. panta 17. punktā ietvertajai definīcijai, jānoskaidro, vai konkrētā situācija atbilst citām definīcijā ietvertajām pazīmēm.
[2] Lai secinātu, ka īstermiņa īres mītne ir uzskatāma par tūristu mītni Tūrisma likuma 1. panta 17. punkta tvērumā, ir jākonstatē, ka īstermiņa īres ietvaros tiek izmitināti un apkalpoti tūristi un ka šīs darbības nodrošina komersants vai saimnieciskās darbības veicējs.
[3] Saskaņā ar Latvijas Republikas tiesību aktos noteikto, visām personām, kuras piedāvā viesu uzņemšanu par maksu regulāri un sistemātiski, proti, trīs un vairāk darījumi gadā vai pieci un vairāk darījumi triju gadu laikā, vai darbības ekonomiskā būtība vai cilvēka īpašumā esošo lietu apjoms norāda uz sistemātisku darbību ar mērķi gūt atlīdzību, saimnieciskā darbība ir jāreģistrē Valsts ieņēmumu dienestā[1]. Šādā gadījumā kā saimnieciskās darbības veids tiek norādīts – viesu izmitināšana (tūristu uzņemšana īslaicīgas apmešanās vietā (atpūtas mājiņas, kotedžas un dzīvokļi), kas iever pašapkalpošanās tūristu mītnes bez ikdienas uzkopšanas un gultu klāšanas).[2] Līdz ar to ēka vai ēkas daļa, kas tiek izmantota saimnieciskā darbībā kā īstermiņa īres mītne tūristu uzņemšanai ar vai bez ikdienas uzkopšanas, atbilstoši Tūrisma likuma 17.punktam, ir uzskatāma par tūristu mītni. Vienlaikus jāuzsver nepieciešamība skaidri nošķirt tūristu izmitināšanu no cita saturiski līdzīga civiltiesiska darījuma, kas arī saistīts ar cilvēku izmitināšanu, proti, dzīvojamo telpu izīrēšanas, jo šādos gadījumos personu izmitināšana notiek uz cita juridiskā pamata, tas ir, dienesta dzīvojamās telpas īres līguma vai dzīvojamās telpas īres līguma pamata (saskaņā ar Dzīvojamo telpu īres likumu).
[4] No iepriekšminētajos punktos izklāstītā secināms, ka, lai secinātu, vai konkrēta īstermiņa īres mītne ir vai nav tūrisma mītne, nav izšķirošas nozīmes faktam kādā ēkā (vai tās daļā) notiek īstermiņa viesu uzņemšana, bet gan tam, vai viesi tiek uzņemti saimnieciskās darbības ietvaros un vai minētie viesi ir tūristi Tūrisma likuma izpratnē.


[1] Likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.pants

[2] Eiropas Savienības Saimniecisko darbību statistiskās klasifikācijas NACE 2. red. kods 55.20
 

-