Atzinums

Grozījums Autopārvadājumu likuma (turpmāk arī - Likums) 6.panta desmitajā daļā paredz, ka "labas reputācijas izvērtēšanā tiek ņemta vērā kriminālsodāmība pārkāpumos par regulas Nr. 1071/2009 6. pantā minētājām jomām (..)".
Vēršam uzmanību, pirmkārt, ka atsauce uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulas (EK) Nr. 1071/2009, ar ko nosaka kopīgus noteikumus par autopārvadātāja profesionālās darbības veikšanas nosacījumiem un atceļ Padomes Direktīvu 96/26/EK, (turpmāk - Regula 1071/2009) 6.pantu ir precizējama, norādot konkrētas 6.panta vienības, piemēram, 6.panta 1.punkta trešās daļas  "a" un "b" apakšpunktu, jo regulas 6.pants kopumā ir plašāks nekā tikai labas reputācijas izvērtēšanā vērā ņemamo pārkāpumu uzskaitījums.  Vēršam uzmanību arī uz to, ka Regulas 1071/2009 6.pantā uzskaitītie pārkāpumu veidu nosaukumi tieši neatbilst Krimināllikumā paredzētajiem noziedzīgu nodarījumu sastāviem, it īpaši attiecībā uz 6.panta 1.punkta trešās daļas  "a" apakšpunktā noteiktajām pārkāpumu jomām, līdz ar to tiesiskās skaidrības nolūkos lūdzam likumprojekta anotācijā norādīt, par kādu nodarījumi izdarīšanu tiks prasīta informācija no Sodu reģistra.
Otrkārt, lūdzam izvērtēt un precizēt terminu "kriminālsodāmība". Vēršam uzmanību, ka saskaņā ar Krimināllikuma 63.pantu, "Sodāmība ir noziedzīgu nodarījumu izdarījušas personas notiesāšanas vai soda noteikšanas juridiskās sekas [..]".

 

-

Informējam, ka atbilstoši Elektronisko dokumentu likuma 3. panta pirmajai daļai prasība pēc dokumenta rakstveida formas attiecībā uz elektronisko dokumentu ir izpildīta, ja elektroniskajam dokumentam ir elektroniskais paraksts un elektroniskais dokuments atbilst citām normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. Tādējādi jau šobrīd ir pieļaujama Autopārvadājuma likuma 8. panta ceturtajā daļā minētās pavadzīmes sagatavošana elektroniskā formā.

Ievērojot minēto, lūdzam izslēgt likumprojekta 4. pantu.

-

Lūdzam precizēt likumprojekta 4. pantu atbilstoši Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 79. punktā noteiktajam.

-

Norādām, ka no likumprojekta 5. panta nav tieši secināms, kas tiek saprasts ar terminiem "līgumslēdzējs" un "apakšuzņēmējs". Šie termini izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 15. jūlija Regulas (ES) 2020/1055, ar ko groza Regulas (EK) Nr. 1071/2009, (EK) Nr. 1072/2009 un (ES) Nr. 1024/2012, lai tās pielāgotu norisēm autotransporta nozarē, (turpmāk - Regla 2020/1055), bet arī regulā tie sīkāk netiek skaidroti. Lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, lūdzam izvērtēt nepieciešamību papildināt Autopārvadājumu likuma 1. pantu ar minēto terminu skaidrojumu vai papildināt likumprojekta anotācijas 1.3. punktu ar terminu "līgumslēdzējs"  un "apakšuzņēmējs" skaidrojumu. 

-

Lūdzam likumprojekta anotācijā detalizētāk skaidrot, kā tiks noteikta un izpaudīsies Autopārvadājumu likuma 25.panta trešajā daļā noteiktā “līdzatbildība”. Vēršam uzmanību, ka pašreizējā redakcijā, tai skaitā salīdzinot ar spēkā esošajā Autopārvadājumu likuma 25.pantā ietverto regulējumu, likumprojekta 5.pantā paredzētie grozījumi ir lielā mērā deklaratīvi.
Vēršam uzmanību arī uz to, ka saskaņā ar likumprojekta anotācijā norādīto, ar šo normu tiek ieviests ar Regulu 2020/1055 grozītās Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulas (EK) Nr. 1072/2009 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz piekļuvi starptautisko kravas autopārvadājumu tirgum  (turpmāk - Regula 1072/2009) 14.a pants. Minētā regulas norma paredz, ka “Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām nosūtītājiem, ekspeditoriem, līgumslēdzējiem un apakšuzņēmējiem par neatbilstību II un III nodaļai, ja tie zināja vai, ņemot vērā visus attiecīgos apstākļus, tiem vajadzēja zināt, ka to uzdotie transporta pakalpojumi ietver šīs regulas pārkāpumus.”
No likumprojekta 13.panta izriet, ka atbildība (sankcijas) minētajām personām tiek noteiktas ar Autopārvadājumu likuma 54.panta divdesmit devīto daļu. Ievērojot minēto, lūdzam izvērtēt, vai likumprojekta 5.pantā paredzētais grozījums ir nepieciešams.
 

-

Atbilstoši Ceļu satiksmes likuma 10. panta vienpadsmitajai daļai, ja Valsts ieņēmumu dienests saskaņā ar normatīvajiem aktiem par nodokļiem un nodevām saistībā ar reģistrēto transportlīdzekli uzsāk nodokļu administrēšanas pasākumus, tas par attiecīgo transportlīdzekli šā likuma 14. pantā noteiktajā kārtībā reģistrē atsavināšanas aizliegumu transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā. Norādām, ka pašlaik normatīvais regulējums nodokļu administrēšanas jomā neparedz Valsts ieņēmumu dienesta tiesības transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā reģistrēt liegumu veikt komercpārvadājumus ar taksometru vai vieglo automobili.

Ievērojot minēto, lūdzam izslēgt likumprojekta 6. panta otro, trešo un ceturto daļu un likumprojekta 10. panta otro un ceturto daļu, kā arī precizēt likumprojekta anotācijas 1.3. punktu un svītrot likumprojekta anotācijas 4.1.1. punktu.

-

Vēršam uzmanību, ka attiecībā uz likumprojekta 6. panta piektajā daļā ietverto normatīvo regulējumu vērtējams Latvijas Republikas Satversmes 105. pantā noteikto personu tiesību uz īpašumu ierobežojumu tiesiskums. Likumprojekta 6. panta piektā daļa paredz, ka personām aizliegts piedalīties ceļu satiksmē ar sev piederošu vai turējumā esošu transportlīdzekli, ja tas aprīkots ar kādu no Autopārvadājumu likuma 29. panta septītajā vai astotajā daļā minētajiem elementiem, tādējādi personai ir liegts izmantot šādu transportlīdzekli vispār, tostarp personīgām vajadzībām. Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertais tiesiskās vienlīdzības princips paredz pienākumu ievērot vienādu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, un pieprasa ievērot atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos. Vienlaikus tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 13. punktu).

Ievērojot minēto, lūdzam papildināt likumprojekta anotācijas 1.3. punktu ar likumprojekta 6. panta piektajā daļā ietverto personas tiesību uz īpašumu ierobežojumu satversmības izvērtējumu.

-

Autopārvadājumu likuma 33. panta piektajā daļā ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt autoostu reģistrācijas, reģistrācijas apturēšanas un anulēšanas, kā arī autoostu darbības uzraudzības kārtību, autoostu kategorijas un obligāti sniedzamos pakalpojumus, kā arī kārtību, kādā autoostas īpašnieks vai vadītājs iesniedz Autotransporta direkcijai informāciju par autoostas pakalpojumu maksu reģionālās nozīmes maršrutu reisu apkalpošanai. Uz likuma 33. panta piektās daļas pamata izdoti Ministru kabineta 2019. gada 29. oktobra noteikumi Nr. 502 "Autoostu noteikumi" (turpmāk - Autoostu noteikumi). Vēršam uzmanību, ka no likumprojekta 8. panta redakcijas nav viennozmīgi saprotams, vai Ministru kabineta noteikumi, kas izdoti saskaņā ar likuma 33. panta piekto daļu attiecināmi tikai uz dotētajiem reģionālās nozīmes maršrutiem vai tai skaitā uz dotētajiem reģionālās nozīmes maršrutiem. No likumprojekta anotācijas 1.3. punkta 5. apakšpunkta secināms, ka ar likumprojekta 8. pantu iecerēts noteikt, ka Ministru kabineta noteikumi, kas izdoti saskaņā ar likuma 33. panta piekto daļu, attiecināmi tikai uz dotētajiem reģionālās nozīmes maršrutiem.
Norādām, ka Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 47.1. apakšpunkts paredz, ka, nosakot pilnvarojumu Ministru kabinetam izdot ārēju (vai iekšēju) normatīvo aktu, norāda normatīvā akta satura galveno virzienu aprakstu. Informējam, ka pilnvarojumam jābūt skaidri noteiktam, lai nepārprotami norādītu uz jautājumiem, kurus iecerēts regulēt uz likuma pamata izdodamajā normatīvajā aktā.

Ievērojot minēto, lūdzam izslēgt likumprojekta 8. pantu, vienlaikus vērtējot nepieciešamību papildināt likuma 33. panta piekto daļu ar likumprojekta 8. pantā ietverto regulējumu, skaidri un nepārprotami norādot, uz kuru (vai kuriem) no likuma 33. panta piektajā daļā noteiktajiem pilnvarojumiem Ministru kabinetam likumprojekta 8. pantā ietvertais nosacījums attiecināms.

-

Vēršam uzmanību, ka no likumprojekta 1. panta otrās daļas jau izriet, ka pasažieru pārvadājumu pēc pieprasījuma mērķis ir nodrošināt vietējo iedzīvotāju individuālo mobilitāti. Informējam, ka atbilstoši Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 3.3. apakšpunktam normatīvā akta projektā neraksta normas, kas dublē pašā normatīvā akta projektā ietverto normatīvo regulējumu.
Papildus norādām, ka atbilstoši Autopārvadājumu likuma 1. panta 19. punktam ar terminu "maršrutu apkalpes vieta" saprot autoostu, pasažieru apmaiņas vietu un pieturu. Tādējādi likumprojekta 9. pantā ietvertie vārdi "un pieturām" faktiski dublē jau iepriekš noteikto.
Tāpat norādām, ka likumprojekta 9. pantā ietvertās vārdkopas "vispārpieņemtais darba laiks u.c." saturs nav viennozīmīgi saprotams. Vēršam uzmanību, ka valsts un pašvaldību iestādēm, kā arī citām nozīmīgām publiskām vietām darba laiki var atšķirties un tās var būt piejamas apmeklētājiem dažādos darba laikos. Tāpat nav skaidrs saīsinājuma "u.c." lietojums - piemēram, vai ar to saprotams, ka pasažieru pārvadājumi pēc pieprasījuma veicami arī ārpus vispārpieņemtā darba laika. Norādām, ka normatīvā akta tekstam jābūt skaidram, nepārprotamam un viennozīmīgam. Veidojot normatīvā akta tekstu, ne tikai jācenšas skaidri un precīzi identificēt subjektu un darbību, bet arī jāvērtē, vai tiesību normu adresāts, lasot un interpretējot normatīvā akta tekstu, sapratīs tā mērķi (sk. Valsts kanceleja. Normatīvo aktu projektu sagatavošanas rokasgrāmata, 2016. 17. lpp.).
Vienlaikus aicinām vērtēt piebildes "ja nokļūšanai pieprasītajā galamērķī nav pieejami sabiedriskā transporta pakalpojumi" praktisko piemērojamību. Proti, iespējama situācija, kad faktiski nokļūšanai pieprasītajā galamērķī sabiedriskā transporta pakalpojumi ir pieejami, taču to izpildes reisi (turp un atpakaļ) ir neatbilstoši attiecīgajā administratīvajā teritorijā izvietoto valsts vai pašvaldību iestāžu darba laikam.

Ievērojot visu iepriekš minēto, lūdzam precizēt likumprojekta 9. panta pirmo teikumu.

-

Administratīvā procesa likuma 67. panta pirmā daļa noteic, ka administratīvo aktu izdod rakstveidā, izņemot šā likuma 69. pantā minētos gadījumus. Administratīvā procesa likuma 69. panta pirmā daļa noteic, ka administratīvo aktu var izdot mutvārdos vai citādi, ja izpildās viens no minētajiem nosacījumiem: administratīvā akta izdošana ir steidzama un jebkura kavēšanās tieši apdraud valsts drošību, sabiedrisko kārtību, vidi, personas dzīvību, veselību vai mantu; ja tas paredzēts piemērojamā normatīvajā aktā; ja gadījums ir objektīvi mazsvarīgs; ja administratīvā akta izdošana raksveidā nav iespējama vai nav adekvāta. Tādējādi paredzot, ka plānošanas reģiona vai valstpilsētas pašvaldības lēmumu anulēt speciālo atļauju (licenci) pasažieru komercpārvadājumiem ar taksometru vai vieglo automobili, ja Valsts ieņēmumu dienests apturējis komersanta saimniecisko darbību un piemērojis liegumu ar tā īpašumā vai turējumā esošo autotransporta līdzekli veikt komercpārvadājumus ar taksometru vai vieglo automobili (turpmāk - lēmums) pieņem, neievērojot Administratīvā procesa likuma 67. panta pirmajā daļā noteikto rakstveida formu, likumprojektā nosakāms, kādā formā lēmums izdodams.
Papildus norādām, ka atbilstoši Administratīvā procesa likuma 70. panta pirmajai daļai, ja ārējā normatīvajā aktā vai pašā administratīvajā aktā nav noteikts citādi, administratīvais akts stājas spēkā ar brīdi, kad tas paziņots adresātam. Veids, kādā administratīvo aktu paziņo adresātam - rakstveidā, mutvārdos vai citādi -, neietekmē tā stāšanos spēkā. Norādām, ka no likumprojekta 10. panta otrās un ceturtās daļas secināms, ka komersantam lēmums netiek paziņots.

Ievērojot minēto, lūdzam precizēt likumprojekta 10. panta otro un ceturto daļu, norādot lēmuma izdošanas formu, kā arī papildināt likumprojekta anotācijas 1.3. punktu ar informāciju par lēmuma paziņošanu komersantam.

-

Saskaņā ar likumprojekta anotācijā norādīto informāciju likumprojekta 52.¹panta piektajā daļā pārņemtas tiesību normas, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 15. jūlija direktīvas (ES) 2020/1057, ar ko attiecībā uz izpildes nodrošināšanas prasībām groza Direktīvu 2006/22/EK un attiecībā uz Direktīvu 96/71/EK un Direktīvu 2014/67/ES nosaka īpašus noteikumus autotransporta nozarē strādājošo transportlīdzekļu vadītāju norīkošanai darbā, un groza Regulu (ES) Nr. 1024/2012 (turpmāk – Direktīva 2020/1057) 1.panta 9.punkta. Vēršam uzmanību, ka minētā direktīvas norma paredz nosacījumus par informācijas pieejamību transporta uzņēmumiem no citām dalībvalstīm un norīkotajiem transportlīdzekļu vadītājiem, nevis par darba attiecību tiesiskā regulējuma piemērošanas robežām. Ievērojot minēto, lūdzam precizēt likumprojektu, nodrošinot attiecīgās direktīvas normas pārņemšanu, kā arī attiecīgi precizēt likumprojekta anotācijas V sadaļas 1.tabulu.

-

Lūdzam precizēt likumprojektā izteiktā 52.¹ panta ceturtajā daļā vārdus "ja par to panākta starptautiska vienošanās", izmantojot Vīnes konvencijā par starptautisko līgumu tiesībām, kā arī likumā "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" lietoto terminu "starptautiskais līgums".

Šajā nodaļā noteiktie transportlīdzekļa vadītāja nosūtīšanas nosacījumi var tikt attiecināti uz valsti, kas nav Eiropas Savienības dalībvalsts, ja to paredz Latvijas Republikai saistošs starptautiskais līgums.

Projekta 14. un 15. pants precizē Autopārvadājumu likuma 55. un 56. panta nosaukumu, iekļaujot norādi uz pasažieru pārvadājumiem ar autobusu. Projekta anotācijā norādīts: "Vienlaikus, lai radītu labāk uztveramu piemērojamo administratīvo pārkāpumu pantu piemērošanu, Likumprojekts  precizēt Likuma 55. un 56. panta virsrakstus, attiecinot tos uz pārvadājumiem ar autobusiem." No šāda skaidrojuma nav saprotams, vai tādējādi tiek mainīts šo pantu tvērums (administratīvās atbildības apjoms) vai arī tas ir tikai redakcionāls precizējums. Attiecīgo pantu redakcijās šobrīd vārds "autobuss" vispār netiek lietots.

Ievērojot minēto, lūdzam precizēt skaidrojumu projekta anotācijā, lai būtu skaidrs, kāds ir grozījumu mērķis un, piemēram, kāpēc šādi grozījumi nemaina administratīvās atbildības apjomu. Pretējā gadījumā, proti, lai mainītu (sašaurinātu) administratīvās atbildības apjomu, ar grozījumiem pantu nosaukumos vien varētu nebūt pietiekami.
 

-

Normatīvā akta projektu raksta normatīvajiem aktiem atbilstošā vienotā stilistikā, izmantojot vienveidīgas un standartizētas vārdiskās izteiksmes un ievērojot juridisko terminoloģiju (Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi"   2.2. un 2.3. apakšpunkts). Piemēram, Autopārvadājumu likuma 57. pantā šobrīd ir izmantots apzīmējums "transportlīdzekļa vadītājs", bet projektā lieto arī "autotransporta līdzekļa vadītājs" vai "autovadītājs". Ievērojot minēto, lūdzam precizēt projektu. Līdzīgi izvērtējams arī pārējais projekta teksts.

-

Projekts paredz papildināt Autopārvadājumu likumu ar 57. panta 1.¹ daļu, lai paredzētu administratīvo atbildību autotransporta līdzekļa vadītājam vai pārvadātājam par pasažieru komercpārvadājuma ar taksometru vai vieglo automobili veikšanu bez speciālās atļaujas (licences) vai licences kartītes. Projekta anotācijā skaidrots: "Likumprojekts paredz izdalīt atsevišķi administratīvo sodu par pasažieru komercpārvadājumu ar taksometru vai vieglo automobili veikšanu bez speciālās atļaujas (licences) vai licences kartītes. Pašlaik Likuma 57. panta otrā daļa noteic, ka par pasažieru komercpārvadājumu ar taksometru vai vieglo automobili veikšanas noteikumu pārkāpšanu, aizliegumu neievērošanu vai nenodrošināšanu ar noteiktām prasībām atbilstošu aprīkojumu izsaka brīdinājumu vai piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no desmit līdz simt trīsdesmit naudas soda vienībām, bet pārvadātājam – no septiņdesmit līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām. Šajā daļā piemērojamais  sods paredz brīdinājumu, kas varētu tikt piemērots konstatējot, ka pārvadājumi tiek veikti bez speciālās atļaujas (licences) pirmajā reizē. Tas  nav samērīgi, vērtējot pārkāpuma smagumu, salīdzinot ar pārkāpumu, kas, piemēram, attiecas uz Likumā noteikto taksometra aprīkojumu. Lai to nevērstu, Likumprojekts paredz noteikt atsevišķu Likuma 57. panta 1.¹ daļu par nepieciešamo dokumentu neesamību ar lielāku piemērojamo sodu vienību intervālu, neparedzot brīdinājumu."

Ja projektā paredzētā vienība ir specialitātes attiecībās ar Autopārvadājuma likuma 57. panta otro daļu un būtībā paredz smagāku sodu, tad šī vienība būtu izvietojama pēc grozāmā likuma 57. panta otrās daļas.

Autopārvadājumu likuma 57. panta otrajā daļā ir noteikta administratīvā atbildība par pasažieru komercpārvadājumu ar taksometru vai vieglo automobili veikšanas noteikumu pārkāpšanu, aizliegumu neievērošanu vai nenodrošināšanu ar noteiktām prasībām atbilstošu aprīkojumu. Ja šā panta otrā daļa jau ietver arī aizliegumu veikt pasažieru komercpārvadājumu ar taksometru vai vieglo automobili bez speciālās atļaujas (licences) vai licences kartītes, tad nav saskatāma nepieciešamība atsevišķi izdalīt projektā paredzēto regulējumu. Projekta anotācijā ietvertais skaidrojums neatbilst sodu piemērošanas kritērijiem. Katrā gadījumā, nosakot administratīvā soda veidu un mēru, ņem vērā izdarītā pārkāpuma raksturu, pie atbildības saucamās personas personību (juridiskajai personai – reputāciju), mantisko stāvokli, pārkāpuma izdarīšanas apstākļus, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus (Administratīvās atbildības likuma 19. panta otrā daļa). Tas nebūt nenozīmē,  ka tad, ja attiecīgais pārkāpums ir izdarīts pirmo reizi, tikai tāpēc varētu uzreiz piemērot brīdinājumu, turklāt vēl tad, ja to uzskata par nesamērīgu. Tas ir piemērošanas jautājums. Līdzīgi apsvērumi varētu būt attiecināmi arī uz citiem komercpārvadājumu noteikumu, aizliegumu vai prasību pārkāpumiem. Līdz ar to neatbilstošas piemērošanas iespējamība pati par sevi nav pamats, lai veidotu atsevišķu administratīvo pārkāpumu.

Šajā gadījumā  projekts maina arī atbildības piemērošanas pieeju. Ja atbilstoši Autopārvadājumu likuma 57. panta otrajai daļai sodu varētu piemērot transportlīdzekļa vadītājam un pārvadātājam, tad šajā gadījumā – "autotransporta līdzekļa vadītājam vai pārvadātājam". Turklāt transportlīdzekļa vadītājam un pārvadātājam (juridiskajai personai) tiek paredzēts vienāds soda apmērs. Šīs izmaiņas projekta anotācijā nav skaidrotas.

Ja neskaita norādi par brīdinājumu, projekta anotācijā nav ietverts pamatojums projektā paredzētajam soda apmēram. Salīdzinājumam, piemēram, Autopārvadājuma likuma 53. panta sestā daļa noteic, ka par kravas komercpārvadājuma veikšanu bez speciālās atļaujas (licences) piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam vai pārvadātājam no piecdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām. Līdzīgi šā likuma 55. panta septītā daļa noteic, ka par pasažieru komercpārvadājuma veikšanu bez speciālās atļaujas (licences), par pasažieru komercpārvadājumu turpināšanu pēc speciālās atļaujas (licences) darbības apturēšanas, anulēšanas vai tās termiņa izbeigšanās piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam vai pārvadātājam no piecdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām. Tomēr pasažieru pārvadājumu ar autobusiem jomā pārkāpumu seku bīstamība un iespējamais kaitīgums var būt daudz smagāks nekā atsevišķs pārkāpums pasažieru komercpārvadājumu ar taksometru vai vieglo automobili jomā.

Projekta anotācijā saistībā ar paredzētajiem grozījumiem Autopārvadājumu likuma 35.¹ panta 4.¹ daļā norādīts, ka šāds regulējums attiektos arī uz pārvadātājiem, kuri komercpārvadājumus veic bez noteiktā kārtībā saņemtas speciālās atļaujas (licences), kas nepieciešama pakalpojumu sniegšanai Rīgas plānošanas reģionā. Par minētā aizlieguma pārkāpumu paredzēta administratīvā atbildība šā likuma 57. panta otrajā daļā. Projektā ietvertā Autopārvadājumu likuma 35.¹ panta 4.¹ daļa paredz: "Autovadītājam pašam vai ar citu personu starpniecību aizliegts piedāvāt pārvadājuma pakalpojumu braucienam no objekta, ja autotransporta līdzeklim, ar kuru tas iebraucis objekta teritorijā, šā panta ceturtajā daļā noteiktajā kārtībā nav izsniegta licences kartīte ar speciālo atzīmi." Pastāv šaubas, ka būs sarežģīti norobežot Autopārvadājuma likuma 57. panta 1.¹ daļā un 57. panta otrajā daļā ietverto administratīvo pārkāpumu. Projekta anotācijā arī nav atrodamas vadlīnijas šo normu piemērošanai.
 

-

Projekts paredz papildināt Autopārvadājumu likuma 57. pantu ar piekto daļu, kurā paredzēta administratīvā atbildība par tāda autotransporta līdzekļa vadīšanu, kurš aprīkots ar kādu no šā likuma 29. panta septītajā vai astotajā daļā noteiktā  aprīkojuma elementiem, bet autotransporta līdzekļa īpašniekam vai turētājam nav derīga speciālā atļauja (licence) attiecīgajam pasažieru komercpārvadājuma veidam.

Administratīvās atbildības regulējumā nav ieteicams ietvert iekšējās atsauces un parasti tas nav arī nepieciešams. Šajā gadījumā atsauces uz likuma 29. pantu vietā ir iespējams veidot aprakstošu norādi (proti, norādīt, uz kāda aprīkojuma elementiem tas attiecas). Tāpat nav nepieciešams izmantot vārdu "derīga"; vārdkopas "nav speciālās atļaujas (licences)" un "nav derīgas speciālās atļaujas (licences)" juridiskā izpratnē ir līdzvērtīgas.

Projekta anotācijā norādīts, ka šajā gadījumā "sodu paredzēts piemērot autovadītājam, kas pārkāpuma konstatēšanas brīdī vada autotransporta līdzekli." Tomēr projekta anotācijā nav ietverts viegli uztverams skaidrojums, kāpēc šajā gadījumā sodu piemēro tikai transportlīdzekļa vadītājam, bet pārvadātājam šķietami administratīvā atbildība nav paredzēta.

Projekta anotācijā nav ietverts pamatojums soda veida un apmēra izvēlei.
 

-

Projekts paredz papildināt Autopārvadājumu likuma 57. pantu ar ceturto daļu, paredzot administratīvo atbildību par pārvadātājam noteiktā pienākuma nekavējoties pēc komercpārvadājuma ar taksometru beigām nosūtīt Valsts ieņēmumu dienestam informāciju par veikto pārvadājumu tiešsaistes režīmā nepildīšanu. Būtībā šajā vienībā ir paredzēta atbildība par informācijas nesniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam.

Administratīvā atbildība par normatīvajos tiesību aktos noteiktas informācijas nesniegšanu, informācijas nepienācīgu sniegšanu vai nepatiesas informācijas sniegšanu iestādei ir paredzēta Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā (turpmāk – Administratīvo sodu likums) 3. pantā. Šajā pantā ir paredzēts apvienot visus administratīvos pārkāpumus, kas saistīti ar normatīvajos aktos noteiktas informācijas sniegšanu iestādei (sk. likumprojekta "Administratīvo sodu likums par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā" (Nr. 342/Lp13) sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) I sadaļas 2. punktā esošo skaidrojumu par administratīvajiem pārkāpumiem pārvaldes jomā).

Ievērojot minēto, citos attiecīgo nozari regulējošajos likumos nav iekļaujami administratīvie pārkāpumi, kas izpaužas kā normatīvajos tiesību aktos noteiktas informācijas nesniegšana, informācijas nepienācīga sniegšana vai nepatiesas informācijas sniegšana iestādei. Savukārt iestādes pieprasītas informācijas nesniegšanas sekas risināmas ar administratīvā procesa piespiedu izpildes līdzekļiem vai citiem procesuālajiem līdzekļiem (atkarībā no procesa veida, informācijas pieprasījuma juridiskās kvalifikācijas u. tml.). Tāpat jāpievērš uzmanība krimināltiesiskajam regulējumam. Piemēram, Krimināllikuma 272. pantā ir paredzēta kriminālatbildība par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu valsts institūcijai, ja to izdarījusi persona, kurai saskaņā ar likumu ir pienākums sniegt ziņas valsts institūcijai.

Administratīvo sodu likuma 3. panta otrajā daļā ir pat īpaši paredzēta administratīvā atbildība par informācijas nesniegšanu, informācijas nepienācīgu sniegšanu vai nepatiesas informācijas sniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam.
 

-

Projekts paredz administratīvās atbildības regulējumu par tīmekļvietnes un mobilās lietotnes pakalpojumu sniegšanas noteikumu pārkāpšanu. Projekta anotācijā minēts, ka tas attiecas uz par Autopārvadājuma likuma 35.² panta un Ministru kabineta 2019. gada 19. novembra noteikumu Nr. 541 "Noteikumi par tīmekļvietņu vai mobilo lietotņu pakalpojuma sniedzējiem pasažieru komercpārvadājumos ar taksometru un vieglo automobili" prasību pārkāpumiem.

1. Autopārvadājumu likuma 35.² panta otrā daļa noteic, ka reģistrāciju anulē, ja tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojuma sniedzēja darbībā konstatē būtiskus šo komercdarbību reglamentējošu normatīvo aktu pārkāpumus, kā arī ja tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojuma sniedzējs nepamatoti liedz piekļuvi pasažieru komercpārvadājumu ar taksometru vai vieglo automobili pakalpojumam. Savukārt šā panta trešā daļa noteic, ka tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes darbību bloķē, ja tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojumi tiek piedāvāti bez reģistrācijas.

Projekta anotācijā skaidrots: "Likums šobrīd neparedz soda sankciju diferencēšanu atkarībā no pārkāpuma smaguma, bet paredz tūlītēju tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes reģistrācijas anulēšanu un darbības bloķēšanu, kas nav samērīgi vērtējot iespējamo pārkāpumu dažādību. Ņemot to vērā, Likumprojekts paredz noteikt administratīvo atbildību par tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojumu sniedzējiem noteikto prasību vai aizliegumu pārkāpumiem." Pretēji anotācijā norādītajam, šie instrumenti izmantojami vien būtisku pārkāpumu gadījumā, ievērojot samērīgumu.

Šajā gadījumā acīmredzami nav izvērtēts administratīvā akta (procesa) prioritātes princips. Nevērtējot spēkā esošā regulējuma raksturu un tā atbilstību administratīvā procesa būtībai, norādām, ka, ja ir paredzēta iespēja administratīvajā procesā piemērot dažādus tiesību ierobežojošus līdzekļus, tad administratīvā atbildība nebūtu paredzama. Ja nepieciešams, pastāv iespēja attīstīt nesodoša rakstura administratīvos ietekmēšanas līdzekļus. Nav jāparedz represīvi piespiedu ietekmēšanas līdzekļi par katru iespējamo pārkāpumu. Turklāt šajā gadījumā nav izvērtēta projekta 17. pantā paredzētā regulējuma mijiedarbība ar citām jomām, piemēram, patērētāju tiesību aizsardzības un datu aizsardzības jomu. Daļēji šis pants skar arī privāttiesiskas attiecības, kur administratīvās atbildības esībai nepieciešams īpašs pamatojums.

Likumdevējam ir pienākums nodrošināt tiesību sistēmas iekšējo saskaņotību un harmoniju. Likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas tiesību normas, kas harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas ietvaros, turklāt dažādos normatīvajos aktos ietvertas tiesību normas ir jāinterpretē kā vienotu tiesību sistēmu veidojošas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 12. punktu, Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 25.2. punktu). Arī administratīvās atbildības regulējumam ir jābūt savstarpēji saskaņotam un harmoniskam. Lai tiktu saglabāta administratīvā atbildība kā vienota sistēma, iespējami jānodrošina vienādas pārkāpumu definēšanas prasības (tostarp detalizācijas pakāpe), sabalansēta sodu bardzība par līdzīga smaguma pārkāpumiem, kā arī jānovērš pārkāpumu dublēšanās, kad dažādos likumos tiek ierakstīti līdzīgi vai pat vieni un tie paši pārkāpumi (Kūtris G. Administratīvās atbildības reforma: būtiskākie jauninājumi. Jurista Vārds, 17.12.2019., Nr. 50/51/52). Šāda pieeja vienlaikus ļauj izvairīties no neapzinātām vērtējuma pretrunām, proti, pārkāpuma vērtējuma likumdevēja skatījumā atšķirības no pārkāpuma sabiedriskā novērtējuma (sal. Neimanis J. Ievads tiesībās. Rīga: zv. adv. J. Neimanis, 2004, 161. lpp.). Citstarp vērtējuma pretrunas var radīt dažādu tiesisko līdzekļu izmantošana, lai aizsargātu līdzvērtīga svarīguma tiesiskās intereses (piemēram, vienā gadījumā izmantoti civiltiesiskie vai vispārīgie administratīvi tiesiskie aizsardzības līdzekļi, citā – paredzēta administratīvā atbildība).

Ievērojot minēto, izvērtējama projektā paredzētā regulējuma atbilstība tiesību sistēmai un administratīvās atbildības kritērijiem.

2. Projekta 17. pantā paredzēta administratīvā atbildība par tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojumu sniedzējam noteiktā pienākuma pēc komercpārvadājuma beigām nekavējoties nosūtīt Valsts ieņēmumu dienestam informāciju par veikto pārvadājumu nepildīšanu. Tādējādi šajā gadījumā ir paredzēta atbildība par noteiktas informācijas nesniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam.

Administratīvā atbildība par normatīvajos tiesību aktos noteiktas informācijas nesniegšanu, informācijas nepienācīgu sniegšanu vai nepatiesas informācijas sniegšanu iestādei ir paredzēta Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā (turpmāk – Administratīvo sodu likums) 3. pantā. Šajā pantā ir paredzēts apvienot visus administratīvos pārkāpumus, kas saistīti ar normatīvajos aktos noteiktas informācijas sniegšanu iestādei (sk. likumprojekta "Administratīvo sodu likums par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā" (Nr. 342/Lp13) sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) I sadaļas 2. punktā esošo skaidrojumu par administratīvajiem pārkāpumiem pārvaldes jomā).

Ievērojot minēto, citos attiecīgo nozari regulējošajos likumos nav iekļaujami administratīvie pārkāpumi, kas izpaužas kā normatīvajos tiesību aktos noteiktas informācijas nesniegšana, informācijas nepienācīga sniegšana vai nepatiesas informācijas sniegšana iestādei. Savukārt iestādes pieprasītas informācijas nesniegšanas sekas risināmas ar administratīvā procesa piespiedu izpildes līdzekļiem vai citiem procesuālajiem līdzekļiem (atkarībā no procesa veida, informācijas pieprasījuma juridiskās kvalifikācijas u. tml.). Tāpat jāpievērš uzmanība krimināltiesiskajam regulējumam. Piemēram, Krimināllikuma 272. pantā ir paredzēta kriminālatbildība par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu valsts institūcijai, ja to izdarījusi persona, kurai saskaņā ar likumu ir pienākums sniegt ziņas valsts institūcijai.

Administratīvo sodu likuma 3. panta otrajā daļā ir pat īpaši paredzēta administratīvā atbildība par informācijas nesniegšanu, informācijas nepienācīgu sniegšanu vai nepatiesas informācijas sniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam.

3. Projekta anotācijā nav iekļauts pamatojums soda veida un apmēra izvēlei projekta 17. pantā paredzētajiem pārkāpumiem.
 

-

Lūdzam precizēt projekta 18. pantu un ietvert atbilstošu skaidrojumu projekta anotācijā.

1. Lūdzam projekta 18. pantā precizēt atsauces uz citām šā likuma vienībām. Saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 60. punktu atsauci uz citām attiecīgā likumprojekta vienībām veido, izmantojot vienu no šajā punktā norādītajiem paņēmieniem.

2. Projekta 18. pantā paredzēts, ka administratīvā pārkāpuma procesu par šā likuma 57. panta (izņemot šā panta ceturtajā daļā paredzēto pārkāpumu)  un 57.¹ panta pirmajā un otrajā daļā minētajiem pārkāpumiem līdz administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanai veic Valsts policija vai pašvaldības policija. Administratīvā pārkāpuma lietu izskata pašvaldības administratīvā komisija vai apakškomisija. Šeit ir paredzēta t. s. dalītā kompetence, kas nav efektīvākais veids, kā veikt administratīvā pārkāpuma procesu. Lūdzam projekta anotācijā ietvert pamatojumu šim izņēmumam vai arī precizēt projektu.

3. Projekta 18. pantā paredzēts, ka administratīvā pārkāpuma procesu, piemēram, par Autopārvadājumu likuma 57. pantā paredzēto pārkāpumu veic gan pašvaldības kontroles dienests, gan pašvaldības policija, gan Valsts policija. Tomēr vienlaikus paredzēts, ka par šajā pašā pantā minētajiem pārkāpumiem procesu līdz administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanai veic Valsts policija vai pašvaldības policija, bet administratīvā pārkāpuma lietu izskata pašvaldības administratīvā komisija vai apakškomisija. Līdz ar to ir izveidota pretrunīgs vai arī ārkārtīgi sarežģīts kompetences administratīvā pārkāpuma procesā regulējums. Projekta anotācijā ir skaidrojums par pašvaldības kontroles dienesta, pašvaldības policijas un Valsts policijas amatpersonu kompetenci, tomēr nav skaidrs to kompetences apjoms, ievērojot arī dalītās kompetences esību (grozāmā likuma 60. panta pirmās daļas mijiedarbība ar pārējām šā panta vienībām). Lūdzam atkārtoti izvērtēt un precizēt kompetences regulējumu.

4. Administratīvās atbildības likuma 115. panta pirmajā daļā ir norādītas iestādes, kuru amatpersonas drīkst veikt administratīvā pārkāpuma procesu, tostarp pašvaldības administratīvās inspekcijas, pašvaldības administratīvās komisijas vai apakškomisijas, pašvaldības būvvaldes, pašvaldības īres valdes, pašvaldības policijas, pašvaldības Transporta kontroles dienesta, pašvaldības vides inspekcijas un pašvaldības vides kontroles amatpersonas, kā arī pašvaldības izpilddirektors, pagasta vai pilsētas pārvaldes vadītājs. Lūdzam projekta anotācijā ietvert precīzu skaidrojumu, kurai no Administratīvās atbildības likuma 115. pantā minētajām iestādēm atbilst pašvaldības kontroles dienests.
 

-

Projekta anotācijā izmantota vārdkopa "soda sankcijas". Šādu vārdkopu nav ieteicams lietot. Sods ir viens no sankciju veidiem. Administratīvās atbildības jomā lieto terminu "sods". Lūdzam precizēt projekta anotāciju.
 

-

Saistībā ar katru projektā paredzēto administratīvo pārkāpumu projekta anotācijā ietverams pilnvērtīgs un argumentēts administratīvās atbildības kritēriju izvērtējums, soda veida un apmēra izvēles pamatojums, kā arī pārkāpuma satura skaidrojums, tostarp norādot korespondējošās normas.

1. Pirms noteikt jaunu administratīvās atbildības pamatu, jāizvērtē vismaz šādi kritēriji: 1) administratīvā akta prioritātes princips; 2) sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte; 3) problēmsituācijas attiecināmība uz publiski tiesiskajām attiecībām; 4) problēmsituācijas bīstamība un kaitīgums; 5) aizliegums paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 54. lpp.). Nozīmīgs rādītājs ir arī problēmsituācijas aktualitāte, proti, vai attiecīgi pārkāpumi faktiski tiek izdarīti pietiekami bieži, lai par to būtu nepieciešams paredzēt administratīvo atbildību, vai esošais regulējums nav novecojis (sal. Informatīvais ziņojums "Nozaru administratīvo pārkāpumu kodifikācijas ieviešanas sistēmas īstenošana", 03.03.2020., 2. lpp. Pieejams: http://polsis.mk.gov.lv/).

Administratīvā akta (rīkojuma, procesa) prioritātes princips nozīmē to, ka, ja ir nepieciešams panākt, lai persona izpilda noteiktas normatīvo aktu prasības, prioritāte ir administratīvā akta izdošanai, nosakot pienākumu atbilstošā termiņā novērst neatbilstības un izpildīt prasības. Administratīvais sods paredzams tikai tajos gadījumos, kad nepieciešams reaģēt uz kādu personas izdarītu pārkāpumu, kurš vairs nav novēršams un ir ar augstu bīstamības pakāpi (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 55. lpp.). Latvijā valsts pārvaldei ir raksturīgi meklēt iespēju personu sodīt par pienākumu nepildīšanu, bet nereti netiek saskatīta iespēja panākt pienākumu izpildi ar administratīvā procesa līdzekļiem (Laveniece-Straupmane N., Briede J., Liholaja V., Judins A., Ziemane I. Ārkārtējā situācija: juristu viedokļi par tiesisko regulējumu un tā piemērošanu. Jurista Vārds, 17.03.2020., Nr. 11). Tādējādi, ja pienākuma īstenošanu var panākt izdodot administratīvo aktu vai ar citiem nesodoša rakstura administratīvi tiesiskiem līdzekļiem, tad administratīvā atbildība pamatā nav paredzama.

Sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte nozīmē, ka ar administratīvās atbildības noteikšanu var sasniegt attiecīgo mērķi (citiem vārdiem, atrisināt konstatēto problēmsituāciju). Šajā aspektā nepieciešams izvērtēt, vai administratīvais sods spēs mazināt konstatēto problēmsituāciju skaitu, apmēru un izplatību sabiedrībā, kā arī vai ar administratīvā pārkāpuma procesā esošajiem līdzekļiem būs iespējams šādas situācijas konstatēt, izmeklēt un pierādīt (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 55. lpp.).

Administratīvās atbildības regulējums nav paredzēts civiltiesisku strīdu risināšanai. Ja privātpersonai ir iespējams savas aizskartās tiesības aizstāvēt ar civiltiesiskās aizsardzības līdzekļiem, tad par attiecīgu privāttiesiskās attiecības regulējošo normu neievērošanu administratīvā atbildība nav paredzama. Tādējādi pārkāpumam jābūt saistītam ar publiski tiesiskām attiecībām. Ir atsevišķi izņēmuma gadījumi, kad administratīvie sodi tradicionāli tiek piemēroti arī par tādiem pārkāpumiem, kas pēc savas tiesiskās dabas attiecas uz privāttiesiskām attiecībām, piemēram, ja pārkāpuma rezultātā tiek skarts plašs sabiedrības loks (patērētāju tiesības) (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 56.-57. lpp.).

Izvērtējot nepieciešamību noteikt administratīvo atbildību konkrētas problēmsituācijas risināšanai, jākonstatē tās bīstamība vai kaitīgums sabiedrības interesēm. Proti, jāizvērtē, vai iespējamais pārkāpums var aizskart sabiedriskās intereses tādā mērā, ka nepieciešams paredzēt administratīvo atbildību par to (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 57. lpp.). Šajā aspektā nozīmīga var būt arī administratīvās atbildības un kriminālatbildības norobežošana. Likumdevēja izvēle starp noziedzīgu nodarījumu un administratīvo pārkāpumu nedrīkst būt patvaļīga. Administratīvie pārkāpumi izpaužas kā noteiktas pārvaldības kārtības neievērošana, un tie nav saistīti ar sociālu stigmatizāciju vai publisku kaunu (Smiltēna A. Administratīvās atbildības norobežošanas no kriminālatbildības problemātika. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 23. lpp.). Šie pārkāpumi ir vienkārši traucējoši labai pārvaldībai vai sabiedriskajai kārtībai, bet tie neietver sevī kādu īpašu ļaunumu vai pilnīgu sabiedrības vai valsts vērtību ignoranci (Kalniņa V. Administratīvo pārkāpumu tiesību sistēmas reforma – domāšanas reforma. Jurista Vārds, 15.11.2016., Nr. 46). Citiem vārdiem sakot, ja noziedzīgs nodarījums ir ļaunums pats par sevi, tad administratīvais pārkāpums ir morāli neitrāla rīcība un tā izdarītājs – nevērīga vai bezrūpīga persona (Foundations of European Criminal Law. Norel Neagu (Ed.). Bucureşti: Editura C.H. Beck, 2014, p. 67).

Tāpat ir aizliegts paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu. Ja lieta ir uzsākta administratīvajā procesā, tad šajā procesā tā arī ir jāpabeidz, ja nepieciešams, izmantojot administratīvā akta piespiedu izpildes līdzekļus (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 57.-58. lpp.).

Ievērojot minēto, lai varētu izvērtēt administratīvās atbildības nepieciešamību un pieļaujamību projektā paredzētajos gadījumos, projekta anotācijā jāietver argumentēts visu iepriekš minēto kritēriju izvērtējums. Šajā gadījumā īpaša uzmanība pievēršama administratīvā akta (procesa) prioritātes principam un pārkāpuma attiecināmībai uz publiski tiesiskām attiecībām.

2. Tāpat projekta anotācijā iekļaujams pamatojums izvēlētajam soda veidam un apmēram. Viens no soda samērīguma un soda veida un apmēra izvēles pamatkritērijiem ir pārkāpuma smagums un tā iespējamās sekas (Cafaggi F., Iamiceli P. The Principles of Effectiveness, Proportionality and Dissuasiveness in the Enforcement of EU Consumer Law: The Impact of a Triad on the Choice of Civil Remedies and Administrative Sanctions. European Review of Private Law, 2017, Vol. 25, Iss. 3, p. 599). Lai to izvērtētu, citstarp nozīmīgs ir ar attiecīgajām tiesību normām aizsargātā tiesiskā labuma (interešu) svarīgums un pārkāpuma sabiedriskais nosodījums (Ģenerāladvokāta Damaso Ruisa-Harabo Kolomera 2005. gada 26. maija secinājumu lietā C-176/03 46. punkts). Protams, šie kritēriji neļauj precīzi noteikt (aprēķināt) pārkāpumam atbilstošu soda veidu vai apmēru, tie vairāk vērtējoši raksturo pārkāpumu salīdzinājumā ar citiem pārkāpumiem (Evaluation Study on the Implementation of Directive 2008/99/EC on the Protection of the Environment through Criminal Law by Member States. Brussels: 2014, p. 81). Soda samērīgumu ietekmē arī citi kritēriji, piemēram, pārkāpuma rezultātā iespējamais iegūtais labums (ekonomiskais izdevīgums), kā arī tas, vai sods nerada pārmērīgu apgrūtinājumu personai, kurai tas tiek piemērots.

3. Projekta anotācijā iekļaujams arī paredzētā pārkāpuma satura skaidrojums, tostarp jānorāda korespondējošās tiesību normas, par kuru neievērošanu būs paredzēts pārkāpums.
 

-

Ar likumprojektu tiek ieviests tikai Direktīvas 2020/1057 1.pants, kas saskaņā ar šā panta 1. punktu attiecas "uz dažiem Direktīvas 96/71/EK aspektiem, kas saistīti ar autotransporta nozarē strādājošo darba ņēmēju norīkošanu darbā, un Direktīvas 2014/67/ES aspektiem, kas saistīti ar administratīvajām prasībām un kontroles pasākumiem attiecībā uz minēto transportlīdzekļu vadītāju norīkošanu darbā". 
No likumprojekta kopumā secināms, ka ar to daļēji tiek pārņemts arī Direktīvas 2020/1057 5. pants "Sodi un sankcijas", tāpēc lūdzam šo informāciju norādīt anotācijas V sadaļas 1.tabulā.
Papildus lūdzam anotācijas V sadaļā norādīt informāciju par to, kad un kādos normatīvajos aktos plānots pārņemt Direktīvas 2020/1057 2.pantu.

-

Lūdzam precizēt anotācijas V sadaļas 1.tabulu attiecībā uz Direktīvas Nr. 2020/1057 1.panta 13.punkta pārņemšanu. Saskaņā ar 1.tabulā norādīto, šis direktīvas punkts pārņemts ar likumprojekta 12.pantā izteikto Likuma 52.⁵panta otro daļu, taču šajā pantā ir tikai viena daļa.
Minētais attiecas arī uz Nr. 2020/1057 1.panta 11.punkta b) apakšpunkta pārņemšanu, kā arī uz Direktīvas Nr. 2020/1057 1.panta 13.punkta pārņemšanu.
Vēršam uzmanību arī uz to, ka saskaņā ar 1.tabulā norādīto, Direktīvas 2020/1057 1.panta 15.punkts tiek pārņemts ar likumprojekta 18.pantā izteikto 60.panta piekto daļu, tomēr no attiecīgās likumprojekta normas satura neizriet, ka tajā būtu pārņemta minētā Direktīvas 2020/1057 tiesību norma. Ievērojot minēto, lūdzam precizēt likumprojekta anotācijas V sadaļu.

-

Vēršam uzmanību, ka Autopārvadājumu likuma (turpmāk - likums) 1. panta 5. punktā ietvertais termins "pārvadājumu vadītājs" lietots arī likuma 5.¹ panta pirmās daļas 14. punktā, 6. panta devītajā un desmitajā daļā, 30. panta desmitajā un vienpadsmitajā daļā un pārejas noteikumu 6. punktā. Ņemot vērā, ka likuma tekstā lietots arī termins "pārvadātājs", tiesiskās noteiktības nolūkā lūdzam vērtēt nepieciešamību izslēgt likumprojekta 1. panta pirmo daļu vai atbilstoši precizēt likuma 5.¹ panta pirmās daļas 14. punktu, 6. panta devīto un desmito daļu, 30. panta desmito un vienpadsmito daļu un pārejas noteikumu 6. punktu.

-

Vēršam uzmanību, ka tā kā Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, nav tiesiska pamata uzskatīt, ka Eiropas Kopienas atļaujas kopija komercpārvadājumu veikšanai ar kravas autotransportu Eiropas Savienības teritorijā nebūtu derīga kravas komercpārvadājumu veikšanai arī Latvijas teritorijā.

Ievērojot minēto, lūdzam izslēgt likumprojekta 2. panta trešo daļu.

-

Sodu reģistra likuma 2. pants noteic, ka Sodu reģistrs ir valsts informācijas sistēma, kuras pārzinis un turētājs ir Iekšlietu ministrijas Informācijas centrs. Tādējādi secināms, ka Iekšlietu ministrijas Informācijas centram ir pieeja visai Sodu reģistrā iekļautajai informācijai.
Ievērojot minēto, lūdzam precizēt likumprojekta 2. panta ceturto daļu, norādot, ka labas reputācijas izvērtēšanā tiek ņemta vērā kriminālsodāmība par Regulas Nr. 1071/2009 6. pantā minētajiem pārkāpumiem valstīs, par kurām Sodu reģistrā ir reģistrēta informācija.

-

Lūdzam precizēt likumprojektā izteiktā 52.¹ panta otro daļu, piesakot Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulas (EK) Nr. 1073/2009 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz piekļuvi starptautiskajam autobusu pārvadājumu tirgum un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 561/2006 (turpmāk – Regula 1073/2009) nosaukuma saīsinājumu. Vēršam uzmanību, ka attiecīgus saīsinājumus normatīva akta tekstā piesaka pirmajā vienībā, kur saīsinājums lietots. Šobrīd attiecīgais saīsinājums pieteikts likumprojektā izteiktajā 52.² pantā.

-

Norādām, ka Darba likumā lietots termins "darba samaksa", kas atbilstoši Darba likuma 59. pantam ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru cita veida atlīdzību saistībā ar darbu. Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 2.2. apakšpunkts noteic, ka normatīvā akta projektu raksta, ievērojot ne vien valsts valodas literārās un gramatiskās normas un pareizrakstības prasības, bet arī juridisko terminoloģiju.

Ievērojot minēto, aicinām vērtēt nepieciešamību likumprojekta 12. pantā ietvertā Autopārvadājumu likuma 52.⁷ panta otrajā daļā lietoto vārdu "atalgojums" Aicinām vērtēt nepieciešamību aizstāt likumprojekta 12. pantā ietvertā Autopārvadājumu likuma 52.⁷ panta otrajā daļā lietoto vārdu "atalgojums" aizstāt ar vārdiem "darba samaksa".

-

Lūdzam precizēt likumprojekta 12. pantā ietvertā Autopārvadājumu likuma 52.⁵ panta apakšpunktu numerāciju.

-

Aicinām vērtēt nepieciešamību precizēt likumprojekta 12. pantā ietverto Autopārvadājumu likuma 52.⁵ panta 3. apakšpunktu, norādot, vai transportlīdzekļa vadītāja nosūtīšanas deklarācijā iekļaujama transportlīdzekļa vadītāja dzīvesvietas adrese Latvijā vai valstī, uz kuru transportlīdzekļa vadītājs tiek nosūtīts.

-

No likumprojekta 12. pantā ietvertā Autopārvadājumu likuma (turpmāk - likums) 52.² panta 2. punkta a un b apakšpunkta redakcijas nav viennozīmīgi saprotams, uz kādu tiesību subjektu attiecināmi vārdi attiecīgi "izlaiž Latvijā" un "izlaiž Eiropas Savienības dalībvalstī".  Norādām, ka normatīvā akta tekstam jābūt skaidram, nepārprotamam un viennozīmīgam. Veidojot normatīvā akta tekstu, ne tikai jācenšas skaidri un precīzi identificēt subjektu un darbību (teikuma priekšmets un izteicējs), bet arī jāvērtē, vai tiesību normu adresāts, lasot un interpretējot normatīvā akta tekstu, sapratīs tā mērķi (sk. Valsts kanceleja. Normatīvo aktu projektu sagatavošanas rokasgrāmata, 2016. 17. lpp.).

Ievērojot minēto, lūdzam redakcionāli precizēt likumprojekta 12. pantā ietverto likuma 52.² panta 2. punkta a un b apakšpunktu, nodrošinot skaidru tiesību normas uztveramību.

-

Vēršam uzmanību, ka Direktīvas 2020/1057 1.panta 11.punkts satur izvēles normas, kuras dalībvalstis tiesīgas ieviest vai neieviest - "atkāpjoties no Direktīvas 2014/67/ES 9. panta 1. un 2. punkta, dalībvalstis var noteikt tikai šādas administratīvās prasības un kontroles pasākumus attiecībā uz transportlīdzekļu vadītāju norīkošanu darbā (..)".
Ņemot vērā, ka Latvija izvēlējusies ieviest minētās tiesību normas, lūdzam anotācijas V sadaļā norādīt attiecīgās izvēles pamatojumu.

-

Lūdzam precizēt anotācijas V sadaļas 1.tabulas (attiecībā uz Regulu 2020/1055) "C" aili, ņemot vērā, ka regulu prasības nacionālajos normatīvajos aktos nepieciešamības gadījumā ievieš, savukārt regulu normu pārņemšana saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 288.pantu ir aizliegta.

-