Atzinums

Tieslietu ministrijas ieskatā rīkojuma projekta anotācijā joprojām nav norādīti būtiskākie apsvērumi par privatizācijas procesa norisi, piemēram, kā viens no argumentiem ilgstošajam privatizācijas procesam norādīts apstāklis, ka jaunais būvju īpašnieks nav iesniedzis iesniegumu par zemesgabala privatizācijas turpināšanu, līdz ar to lūdzam, skaidrot, vai atbilstoši Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likuma 10. panta pirmajai daļai nebūtu uzskatāms, ka sākotnējais privatizācijas ierosinājums no iepriekšējā būvju īpašnieka nav aktuāls, līdz ar to privatizācijas process nebūtu turpināms.
Tāpat lūdzam anotācijā ietvert skaidrojumu par to, vai sākotnējā privatizācijas procesa ierosinājuma iesniegšanas laikā (2004. gadā) likumā nebija noteikti ierobežojumi zemesgabala nodošanai privatizācijai, vai likumā bija noteikti termiņi lēmuma par nodošanu privatizācijai vai atteikšanos nodot privatizācijai pieņemšanai.
Papildus tam anotācijā ietverts skaidrojums, ka 2006. gadā zemesgabala esošās valsts meža zemes platība pārsniedz Meža likumā noteikto pieļaujamo privatizējamās valsts meža zemes platību, bet Possessot ieskatā nebija tiesiska pamata pieņemt lēmumu par atteikumu nodot zemesgabalu privatizācijai, jo būves īpašniekam ir pirmpirkuma tiesības uz zemi.
Tieslietu ministrija neizprot minētā apstākļa par būves īpašnieka pirmpirkuma tiesībām nozīmi lēmuma pieņemšanā par privatizācijas procesa turpmāko virzību. Pirmpirkuma tiesību esamība pati par sevi nerada tiesības uz zemesgabala privatizēšanu. Bet gan pirmpirkuma tiesības ir pakārtotas nekustamā īpašuma atsavināšanai (tajā skaitā, privatizācijai). Proti, ja nekustamais īpašums tiktu atsavināts (konkrētajā gadījumā, ja būtu pamats to privatizēt citai personai, kas nav būvju īpašnieks), tad aktuālas kļūst būvju īpašnieka pirmpirkuma tiesības. Savukārt apgalvot, ka atteikt privatizāciju būvju īpašniekam nebija pamata, jo tam ir pirmpirkuma tiesības, nav pamatoti, jo pirmpirkuma tiesību esamība nemaina to, vai pieņemams lēmums par nekustamā īpašuma nodošanu privatizācijai vai par  atteikšanos to nodot privatizācijai. Citiem vārdiem, pirmpirkuma tiesības pašas par sevi nerada tiesības uz nekustamā īpašuma privatizēšanu. Ja tas netiek atsavināts (netiek nodots privatizācijai), tad nav nozīmes arī pirmpirkuma tiesībām.
 

-

Ņemot vērā Tieslietu ministrijas sākotnējo iebildumu attiecībā uz skaidrojuma sniegšanu par valsts meža zemes privatizācijas pieļaujamību atbilstoši Meža likuma 44.panta ceturtās daļas 3.punkta “b” apakšpunktam un tās atbilstību Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma 1. panta 11. punkta "a" apakšpunktam, rīkojuma projekta anotācijā un izziņā sniegts skaidrojums, ka tiesību normu interpretācijas ceļā secināms, ka gadījumā, kad pēc meža zemes nodalīšanas veidojas zemes vienība, kas nav starpgabals Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma izpratnē, bet kura nav nepieciešama valsts vai pašvaldības funkciju veikšanai, tas atbilst Meža likuma 44.panta ceturtās daļas 3.punkta “b” apakšpunkta 3. kritērijam.
Papildus tam anotācijā sniegts skaidrojums, ka meža nogabals nav nepieciešams ne valsts, ne pašvaldības funkciju veikšanai, un atdalīšana sadrumstalotu zemesgabalu, nav lietderīga tā nodalīšana no zemesgabala. Turklāt meža nogabala nodalīšana no zemesgabala radītu Possessor neplānotus izdevumus, kā arī vēl vairāk aizkavētu zemesgabala apbūvētās daļas privatizāciju.
Nav šaubu, ka Meža likuma grozījumu, kas stājās spēkā 2021.gada 19.maijā, mērķis, kā tas norādīts arī anotācijā, ir vērsts uz dalītā īpašuma pastāvēšanas izbeigšanu un zemes konsolidācijas veicināšanu. Tomēr šo mērķu sasniegšanai izvēlēti konkrēti noteikti gadījumi (kritēriji), kuriem iestājoties, pieļaujama valsts meža zemes atsavināšana un privatizācija. Tā Meža likuma 44.panta ceturtās daļas 3.punkta “b” apakšpunkts paredz ka pilsētās pieļaujams atsavināt un privatizēt valsts meža zemi:
- ko aizņem būves tādā platībā, kādā šī zeme ir būvju īpašnieku likumīgā lietošanā (apbūvei), līdz 0,12 hektāru platībā vai vairāk, ja ir vajadzīga funkcionāli lielāka platība;
- ja valsts meža zemes nodalīšana nav pieļaujama atbilstoši teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem;
- ja pēc nodalīšanas veidojas tāds starpgabals Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma izpratnē, kuru nav lietderīgi izmantot valsts vai pašvaldības funkciju veikšanai.
Tieslietu ministrijas ieskatā apstāklis par valsts meža zemes nepieciešamību valsts vai pašvaldības funkciju veikšanai ir būtisks tikai tad, ja šī valsts meža zeme ir starpgabals Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma izpratnē. Bet tā nekļūst par starpgabalu tikai tādēļ, ka tā nav nepieciešama valsts vai pašvaldības funkciju veikšanai. Pieļaujot paplašinātu interpretāciju, Tieslietu ministrijas ieskatā atsavināšanai un privatizācijai varētu nodot praktiski jebkuru valsts meža zemi, kura šobrīd nav nepieciešama valsts vai pašvaldības funkciju veikšanai, kas var novest pie valsts meža zemes nepamatotas izsaimniekošanas.
Tiesību teorijā ir atzīts, ka saskaņā ar principu singularia non sunt extenda likumā noteiktie izņēmumi nav interpretējami paplašināti un līdz ar to arī nav piemērojami pēc analoģijas. Šāds uzskats ir pamatots ar apsvērumu, ka izņēmuma noteikumu paplašinātas iztulkošanas gadījumā vai gadījumā, kad tie tiek piemēroti pēc analoģijas, pastāv risks izjaukt likumā ietverto kopsakaru starp "noteikumu" un "izņēmumu no noteikuma". Citiem vārdiem, ja kāds likuma noteikums domāts konkrētam izņēmuma gadījumam vai šādu gadījumu grupai, tad minētajā noteikumā paredzētās tiesiskās sekas nav attiecināmas uz dzīves gadījumiem, kuros nav radusies šāda izņēmuma situācija. Tāpat nepieciešams izvairīties no tā, ka izņēmuma noteikuma pārāk plašas iztulkošanas vai analoģiskas piemērošanas rezultātā tiktu pilnībā grozīts likumdevēja nolūks jeb likuma mērķis. Arī šeit, līdzīgi kā jautājumā par izvēli starp analoģiju vai slēdzienu par pretējo, galvenā nozīme ierādāma attiecīgā izņēmuma noteikuma un izšķiramā (likumā tieši nenoregulētā) dzīves gadījuma tiesiskai izvērtēšanai, it īpaši ņemot vērā pamatu, uz kura likumā ietverts tieši tāds un ne citāds izņēmums no citas tiesību normas piemērošanas jomas (sk.: Kalniņš E. Privāttiesību teorija un prakse: Raksti privāttiesībās. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2006, 344. un 345. lpp.).
Kā redzams no Meža likuma 44. panta trešās daļas, konkrētajā gadījumā vispārīgais noteikums ir tāds, ka valsts meža zeme pastāvīgā lietošanā netiek piešķirta un nav atsavināma vai privatizējama, tomēr izņēmumi no šā vispārīgā noteikuma paredzēti minētā likuma ceturtajā un 4.¹ daļā.  
Ņemot vērā minēto, Tieslietu ministrija nepiekrīt Ekonomikas ministrijas norādītajai izņēmuma gadījumu tiesību normu paplašinātajai interpretācijai, ņemot vērā, ka  likumdevējs ir noteicis konkrētus izņēmuma gadījumus valsts meža zemes privatizācijas un atsavināšanas pieļaujamībai, kas kā izņēmuma nosacījumi nevar tikt tulkoti paplašināti. Līdz ar to Tieslietu ministrija nevar piekrist, ka pastāv likumisks pamatojums valsts meža zemes nodošanai privatizācijai.
 

-