Atzinums

Tiesību norma neatbilst Satversmes 105.panta pirmajiem trīs teikumiem (ierobežo tiesības uz īpašumu – tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata) un tās izstrādē pieļauti labas likumdošanas principa pārkāpumi. Plānotais uzcenojuma modelis noteikts, neveicot datos balstītu novērtējumu.
Plānotais lieltirgotavas uzcenojums EUR 0,50 ne tikai neatbilst Pasaules bankas rekomendācijām, bet arī nesedz faktiskās lieltirgotavas izmaksas, nemaz nerunājot par peļņu.
Plānotais zāļu uzcenojuma modelis ierobežos lieltirgotavas tiesības pilnvērtīgi veikt uzņēmējdarbību, jo faktiski veidos situāciju, kurā lieltirgotavām, ja tās turpinātu savu darbību kā līdz šim, būs sava darbība  jāveic ar zaudējumiem, kas nonāk pretrunā komercdarbībai kā tādai, kuras viens no mērķiem ir peļņas gūšana.  Plānotais zāļu uzcenojums 0,50 EUR apmērā par vienu zāļu iepakojumu nesedz pat faktiskās zāļu uzglabāšanas un izplatīšanas prasības, nemaz nerunājot par iespēju nodrošināt nepieciešamās kvalitātes prasības. Plānotais uzcenojuma modelis faktiski izslēdz jebkādu iespēju lieltirgotavām attīstīties un investēt līdzekļus savas darbības uzlabošanai.

-

Tiesību norma neatbilst Satversmes 105.panta pirmajiem trīs teikumiem (ierobežo tiesības uz īpašumu – tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata) un tās izstrādē pieļauti labas likumdošanas principa pārkāpumi. Plānotais uzcenojuma modelis noteikts, neveicot datos balstītu novērtējumu.
Plānotā uzcenojuma modeļa ieviešanas gadījumā izmaksu dēļ būs nepieciešams būtiski pārskatīt sortimentu, procesus, darbinieku skaitu un atteikties no ekonomiski neizdevīgāku darbību veikšanas, lai samazinātu izdevumus. Un tas varētu krietni pasliktināt piedāvāto zāļu sortimentu, piegādes ātrumu, kvalitātes faktorus un pieejamību tirgū. Īpaši būtiski tas var skart zāļu ar augstu cenu (virs 28,00 EUR) un aukstumā uzglabājamu zāļu pieejamību, jo šo zāļu izplatīšanas izmaksas, kas ietver glabāšanu un transportēšanu īpašajā temperatūras režīmā, būtiski pārsniegs zāļu uzcenojumu un radīs zaudējumus lieltirgotavām.
Plānotais zāļu uzcenojums 0,50 EUR apmērā par vienu zāļu iepakojumu nesedz pat faktiskās zāļu uzglabāšanas un izplatīšanas prasības, nemaz nerunājot par iespēju nodrošināt nepieciešamās kvalitātes prasības. Plānotais uzcenojuma modelis faktiski izslēdz jebkādu iespēju lieltirgotavām attīstīties un investēt līdzekļus savas darbības uzlabošanai.
Noteikumu projekts ar lielu varbūtību patiesībā nevis veicinās zāļu pieejamības palielināšanos (dēļ cerētā zāļu gala cenas samazinājuma), bet tieši pretēji – tirgus dalībnieki būs spiesti, ievērojot dažādus ekonomiski racionālus un komerciālus apsvērumus, samazināt savu sortimentu, kas novedīs pie zāļu pieejamības samazināšanās gala patērētājiem

-

SIA Tamro (Tamro) ir iepazinusies ar 2024.gada 30.jūnija TAP portālā publicēto grozījumu projektu Ministru kabineta 2005. gada 25. oktobra noteikumiem Nr. 803 “Noteikumi par zāļu cenu veidošanas principiem” (projekta ID 24-TA-1200) (Noteikumu projekts) un ņemot vērā, ka Noteikumu projektā attiecībā uz lieltirgotavām nav izmaiņu, salīdzinot ar 2024.gada 11.jūnijā publicēto projektu, Tamro atkārtoti sniedz savu viedokli.
Tamro neatbalsta atsevišķus Noteikumu projektā ietvertos grozījumus Ministru kabineta 2005. gada 25. oktobra noteikumos Nr. 803 “Noteikumi par zāļu cenu veidošanas principiem”, konkrēti - ieceri ierobežot zāļu lieltirgotavu uzcenojumu par viena zāļu iepakojuma izplatīšanu EUR 0,50 apmērā (Noteikumu projekta 8.1.punkts, kas papildina Ministru kabineta 2005. gada 25. oktobra noteikumus Nr. 803 “Noteikumi par zāļu cenu veidošanas principiem” ar 10.1 punktu šādā redakcijā: “10.1 Cenu, par kādu zāļu lieltirgotava pārdod recepšu zāles un zāles kompensācijas sistēmas ietvaros, tai skaitā kompensējamās nereģistrētās zāles (turpmāk - recepšu zāļu lieltirgotavas cena), veido, ražotāja cenai pieskaitot korekcijas summu 0,50 euro un pievienotās vērtības nodokļa vērtību”), kopā ar ieceri noteikt, ka piedāvātajā 10.1 punktā noteiktā cena ir galīgā cena, kuru drīkst piemērot lieltirgotavas (Noteikumu projekta 1.10.punkts, kas izteic Ministru kabineta 2005. gada 25. oktobra noteikumu Nr. 803 “Noteikumi par zāļu cenu veidošanas principiem” 12.punktu šādā redakcijā: “atbilstoši šo noteikumu 10. un 10.1 punktam veidotā lieltirgotavas cena ir maksimāli pieļaujamā lieltirgotavas cena neatkarīgi no konkrēto zāļu izplatīšanas procesā iesaistīto zāļu lieltirgotavu skaita”).
Tamro uzskata, ka augstāk norādītās tiesību normas neatbilst Satversmes 105.panta pirmajiem trīs teikumiem, kā arī liecina par labas likumdošanas principa pārkāpumiem to izstrādē.
Par neatbilstību Satversmes 105.panta pirmajiem trīs teikumiem
Tamro jau vairākkārt rakstveidā ir vērsusi Veselības ministrijas (VM) uzmanību uz Noteikumu projekta trūkumiem (2024.gada 8.marta vēstule, 2024.gada 4.aprīļa vēstule un 2024.gada 20.maija vēstule), norādot, ka nevar atbalstīt ar Noteikumu projektu noteikto ierobežojumu zāļu lieltirgotavu uzcenojumam par viena zāļu iepakojuma izplatīšanu EUR 0,50 apmērā. Diemžēl Tamro priekšlikumi un paustā Noteikumu projekta konstruktīvā kritika līdz šim ir tikusi atstāta bez ievērības un nav ņemta vērā, virzot Noteikumu projektu apstiprināšanai. Tamro uzskata, ka Noteikumu projekts nesamērīgi iejaucas Tamro (un jebkuras citas lieltirgotavas) tiesībās uz īpašumu jeb iejaucas Tamro komercdarbībā, kuru tā veic uz licences pamata un kuru aizsargā Satversmes 105.pants.
Zāļu lieltirgotavas nenodarbojas tikai ar zāļu pārdošanu. Lieltirgotavām ir jāplāno zāļu pasūtīšana un krājumu uzglabāšana, kas atbilst tirgus pieprasījumam un noliktavas kapacitātei, jānodrošina zāļu uzglabāšana speciāli aprīkotās noliktavu telpās (temperatūru režīmi, ierobežotas piekļuves režīmi), kas atbilst visām kvalitātes (t.sk., GDP – labas izplatīšanas prakses) un normatīvo aktu prasībām. Tāpat ir jānodrošina arī zāļu pasūtījumu pieņemšana, apstrādāšana un piegāde uz aptiekām un veselības aprūpes iestādēm, kas paredz speciāli aprīkota autoparka un darba spēka uzturēšanu un maršrutu nodrošināšanu pa visu Latviju, kā arī jāveic visas citas darbības, lai nodrošinātu recepšu zāļu piegādes, turklāt normatīvie akti paredz, ka lieltirgotavai zāļu piegādes jānodrošina ļoti īsā laikā, lai pacienti tās saņemtu pēc iespējas ātrāk. Proti, Ministru kabineta noteikumi Nr. 416 “Zāļu izplatīšanas un kvalitātes kontroles kārtība” uzliek lieltirgotavām pienākumu piegādāt kompensējamās zāles aptiekām ne vēlāk kā 24 stundu laikā no pasūtījuma veikšanas, bet pārējās zāles 48 stundu laikā. Piemērojot jauno uzcenojuma modeli, piegādes 24 stundu laikā un katru dienu nebūs iespējamas, jo tas būs ekonomiski neizdevīgi un zāļu piecenojums nesegs faktiskās izmaksas.
Papildus ir jāņem vērā visas dažādās administratīvās izmaksas, IT izmaksas un infrastruktūras investīcijas, lai nodrošinātu pilnvērtīgu lieltirgotavas darbību un zāļu izplatīšanu. Zāļu lieltirgotavām kā jebkuram citam komersantam ir grāmatvedības, juridiskās, personāla vadības un virkne citas administratīvās izmaksas. Lieltirgotavām tāpat ir arī rūpīgi jāseko un jāpilda uzraugošo iestāžu prasības, piemēram, regulāru atskaišu nodrošināšana pēc Zāļu valsts aģentūras vai Veselības inspekcijas pieprasījumiem vai ārpuskārtas datu sniegšanu šīm iestādēm.
Proti, lieltirgotavām, veicot savu darbību, rodas izdevumi, kuri ir jāsedz no ienākumiem no zāļu pārdošanas, vienlaikus saglabājot arī ar pamatdarbību saistīto peļņu.
Tai pašā laikā ar Noteikumu projektu plānotais zāļu uzcenojums 0,50 EUR apmērā par vienu zāļu iepakojumu nesedz pat faktiskās zāļu uzglabāšanas un izplatīšanas prasības, nemaz nerunājot par iespēju nodrošināt nepieciešamās kvalitātes prasības. Plānotais uzcenojuma modelis faktiski izslēdz jebkādu iespēju lieltirgotavām attīstīties un investēt līdzekļus savas darbības uzlabošanai.
Tamro vērš uzmanību, ka jaunā uzcenojuma modeļa ieviešanas gadījumā izmaksu dēļ būs nepieciešams būtiski pārskatīt sortimentu, procesus, darbinieku skaitu un atteikties no ekonomiski neizdevīgāku darbību veikšanas, lai samazinātu izdevumus. Un tas varētu krietni pasliktināt piedāvāto zāļu sortimentu, piegādes ātrumu, kvalitātes faktorus un pieejamību tirgū. Īpaši būtiski tas var skart zāļu ar augstu cenu (virs 28,00 EUR) un aukstumā uzglabājamu zāļu pieejamību, jo šo zāļu izplatīšanas izmaksas, kas ietver glabāšanu un transportēšanu īpašajā temperatūras režīmā, būtiski pārsniegs zāļu uzcenojumu un radīs zaudējumus lieltirgotavām.
Ieskicējot situāciju, Tamro vēlas norādīt uz piemēru, proti, ar zāļu izplatīšanas izmaksām. Ja zālēm ir jānodrošina īpašais uzglabāšanas režīms no +2 līdz +8 °C, tas nozīmē, ka zāles nepārtraukti tiek uzglabātas īpašā ledusskapī un transportētas īpaši aprīkotā transportā, kas paredz temperatūras režīma monitoringu. Piemēram, ja zāļu 1 iepakojuma cena bez PVN ir EUR 1790 EUR, lieltirgotavas aptuvenās loģistikas izmaksas par 1 iepakojumu ir šādas:
uzglabāšanas izmaksas noliktavā īpašajā temperatūras režīmā 30 dienas (noliktavas telpas, iekārta, elektrība, zāļu uzskaites sistēmas, personāls) – vidēji 7-8 EUR;
transportēšana (transports un tā aprīkojums, degviela) – vidēji 3-4 EUR;
komplektēšanas izmaksas (personāls, iekārtas) – vidēji 1,- EUR.
No augstāk minētā secināms, ka kopējās lieltirgotavas loģistikas izmaksas par šādu zāļu uzglabāšanu un izplatīšanu ir vidēji EUR 12, kas ir 0,67% no šādu zāļu cenas. Tai pašā  laikā plānotais lieltirgotavas uzcenojums EUR 0,50 ne tikai ir mazāks kā 0,03% no zāļu cenas un tādējādi neatbilst Pasaules bankas rekomendācijām, bet arī nesedz faktiskās lieltirgotavas izmaksas, nemaz nerunājot par peļņu. Attiecīgi ir tikai saprātīgi pieņemt, ka jebkurš komersants pārstās šādu zāļu izplatīšanu, jo tas nav ekonomiski pamatoti.
Satversmes 105.panta pirmie trīs teikumi nosaka “ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu.”
Satversmes 105.panta kontekstā Satversmes tiesa ir secinājusi, ka “Satversmes  105.pants  paredz  visaptverošu  mantiska  rakstura  tiesību garantiju. Ar “tiesībām uz īpašumu” saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas”.[1] Tāpat Satversmes tiesas praksē ir secināts, ka “iejaukšanās komercdarbības veikšanā ir uzskatāma par īpašuma tiesību ierobežojumu”[2] un “tiesību uz īpašumu tvērumā ietilpst arī personas tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata”.[3]
Farmācijas likums nosaka, ka farmaceitiskā darbība, kas ietver sevī arī zāļu izplatīšanu, ir komercdarbības veids farmācijas jomā, kura veikšanai nepieciešama speciālā atļauja (licence), kas izsniedzama saskaņā ar Ministru kabineta 2011.gada 19.oktobra noteikumiem Nr. “800” “Farmaceitiskās darbības licencēšanas kārtība”. Savukārt, Komerclikuma 1.panta trešā daļa skaidri nosaka, ka komercdarbība ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants. Komercdarbība ir viens no uzņēmējdarbības veidiem. Nav strīda, ka zāļu lieltirgotavas ir komersanti, kuri veic saimniecisko darbību peļņas gūšanas nolūkā. Attiecīgi zāļu lieltirgotavām ir jāspēj gūt peļņa, cita starpā, lai nodrošinātu pakalpojumu kvalitāti, attīstību un atbilstību nozares standartiem, piesaistītu investīcijas.
Būtiski norādīt, ka Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka “iejaukšanās komercdarbībā, kas tiek veikta uz licences pamata, var tikt uzskatīta par tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Tādā gadījumā ierobežojumam būtu jāizpaužas kā konkrētai negatīvai ietekmei, kas radusies apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā. […] Lai pārliecinātos par ierobežojuma esību, visupirms nepieciešams noskaidrot, vai apstrīdētā norma traucē pieteikumu iesniedzējām veikt komercdarbību uz licences pamata. Pēc tam, vērtējot ierobežojuma samērīgumu, ir jānoskaidro, vai ar apstrīdētajā normā ietverto ierobežojumu komercdarbība tiek traucēta tādējādi, ka pēc būtības tiek atņemta tām izsniegto licenču jēga.”[4]
Tamro uzskata, ka plānotais zāļu uzcenojuma modelis ierobežos Tamro kā komersanta tiesības pilnvērtīgi veikt uzņēmējdarbību, jo faktiski veidos situāciju, kurā lieltirgotavām, ja tās turpinātu savu darbību kā līdz šim, būs sava darbība  jāveic ar zaudējumiem, kas nonāk pretrunā komercdarbībai kā tādai, kuras viens no mērķiem ir peļņas gūšana. 
Atsevišķi uzmanība ir vēršama uz to, ka VM Noteikumu projektā ir paredzējusi vienu fiksētu zāļu uzcenojumu, ko zāļu lieltirgotavas piemēro zāļu iepakojumam, neparedzot ne termiņus šī uzcenojuma pārskatīšanai, ne arī tā indeksācijai. Vienlaicīgi tiek rosināts grozīt noteikumu 5. punktu (Noteikumu projekta 1.3.punkts, kas paredz izteikt Ministru kabineta 2005. gada 25. oktobra noteikumu Nr. 803 “Noteikumi par zāļu cenu veidošanas principiem” 5.punktu šādā redakcijā: “Par plānotajām zāļu ražotāja cenu izmaiņām zāļu ražotājs informē Zāļu valsts aģentūru ne vēlāk kā vienu dienu (vai ne vēlāk kā paziņošanas dienā) pirms jaunās zāļu ražotāja cenas piemērošanas, sniedzot pamatotu informāciju par zāļu cenu pieauguma iemesliem. Zāļu ražotājs ražotāja cenu drīkst paaugstināt ne biežāk kā vienu reizi 12 mēnešu periodā”), pēc būtības paredzot, ka zāļu ražotājs zāļu cenas paaugstināšanu var veikt ne biežāk kā 1 reizi 12 mēnešu periodā, sniedzot ražotāja pamatojumu. Proti, lai gan tiek uzlikts ierobežojums zāļu ražotāju veicinātām cenu izmaiņām pretstatā pašreizējam regulējumam, tomēr ražotājam paliek iespēja katru gadu paaugstināt zāļu cenas. Tādējādi, neskatoties arī uz lieltirgotavu piemērotā uzcenojuma nemainīgumu, būs novērojams zāļu cenu pieaugums pacientiem.  
Laika posmā no 2021.gada līdz 2023.gadam kumulatīvais energoresursu cenu pieaugums bija aptuveni 35%, kas ir būtisks izdevumu pieaugums. Un energoresursu, piemēram, elektrības izmaksas zāļu uzglabāšanai, degvielas izmaksas zāļu piegādēm, kā arī citu saimniecisko izdevumu, piemēra, darbinieku atalgojuma, telpu nomas, komunālo maksājumu, iekārtu nomas un remonta izmaksu pieaugums notiek katru gadu, kas ir normāls ekonomisks process. Savukārt, ja zāļu uzcenojums ir fiksēts un nemainīgs, zāļu lieltirgotavām nav nekādu iespēju gūt atbilstošus ieņēmumus, lai segtu šīs izmaksas. Attiecīgi, neparedzot regulāru zāļu uzcenojuma pārskatīšanu vai indeksāciju, lieltirgotavām ne tikai tiek liegtas jebkādas attīstības un izaugsmes iespējas, bet eventuāli var izveidoties arī situācija, kurā lieltirgotavu darbība varētu vairs nebūt ekonomiski pamatota.
Tāpat, ievērojot iepriekš minēto, ir saprātīgi prognozēt, ka Noteikumu projekts ar lielu varbūtību patiesībā nevis veicinās zāļu pieejamības palielināšanos (dēļ cerētā zāļu gala cenas samazinājuma), bet tieši pretēji – tirgus dalībnieki būs spiesti, ievērojot dažādus ekonomiski racionālus un komerciālus apsvērumus, samazināt savu sortimentu, kas novedīs pie zāļu pieejamības samazināšanās gala patērētājiem. Uzsverams, ka Satversmes tiesa ir atzinusi, ka “Ikviena personas pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs. Tātad ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu – leģitīma mērķa – labad.”[5] Ņemot vērā, ka Noteikumu projekta viens no leģitīmajiem mērķiem ir zāļu pieejamības palielināšana, Tamro uzskata, ka šobrīd pastāv augsta varbūtība, ka notiks diametrāli pretējais, proti, Noteikumu projekts apgrūtinās zāļu pieejamību.
Lai arī Tamro kopumā atbalsta risinājumus, kas ir vērsti uz zāļu gala cenas samazināšanos, veicinot šo zāļu pieejamību patērētājiem, no Noteikumu projekta skaidri izriet, ka VM ir nolēmusi samazināt zāļu cenu tikai uz lieltirgotavu un aptieku rēķina. Proti, ar Noteikumu projektu ir paredzēts būtiski samazināt tikai lieltirgotavu un aptieku uzcenojumu. Ir acīmredzams, ka Noteikumu projekta izstrādes procesā nav pietiekami apsvērti citi iespējamie risinājumi jeb alternatīvi līdzekļi, ar kuriem Noteikumu projekta leģitīmo mērķi – zāļu pieejamības palielināšanu cenas samazināšanās dēļ - būtu iespējams sasniegt vismaz vienlīdz efektīvi, taču nepieļaujot Tamro (un citu tirgus dalībnieku) tiesību uz īpašumu aizskārumu.
Piemēram, jau vairākus gadus dažādos VM dokumentos (arī Noteikumu projekta anotācijā) tiek citēts Pasaules veselības organizācijas (PVO) ekspertu 2021. gada ziņojums “Ceļvedis medikamentu pieejamības uzlabošanai Latvijā”[6], kurā ir skaidri norādīts, ka Latvijas salīdzinoši augstā pievienotās vērtības likme (PVN) zālēm (gan recepšu, gan bezrecepšu) ir faktors, kas veicina lielus pacientu personīgos maksājumus, t.sk., ņemot vērā arī mazāku valsts līdzdalību zāļu kompensēšanā, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju. Šobrīd Latvijā piemērotā PVN likme ir 12% visām zālēm, kamēr Igaunijā tā ir zemāka – 9% visām zālēm un Lietuvā – 5% kompensējamām zālēm, pārējām zālēm– 21%.
Tomēr šo gadu laikā (kopš 2021.gada, kad sagatavots iepriekš minētais ziņojums), nav tikušas īstenotas tādas darbības, kas vērstas uz zālēm piemērojamās PVN likmes pārskatīšanu vai samazināšanu. Arī Noteikumu projekta izstrādes gaitā nav tikusi pienācīgi apsvērta iespēja zāļu gala cenas samazinājumu panākt ar zālēm piemērojamā PVN apmēra pārskatīšanu.
Tāpat šajā ziņojumā ir minēts, ka Latvijā finansējums zāļu kompensācijai ir viens no zemākajiem Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vidū un pat par 34% ir zemāks nekā Lietuvā un Igaunijā. Tāpēc Latvijas kompensējamo zāļu sarakstā nav iekļauta virkne medikamentu, kuri ir pieejami pacientiem Igaunijā un Lietuvā. Diemžēl Latvija veselības aprūpē, līdz ar to arī zāļu kompensācijā iegulda mazāk, kā rezultātā Latvijas iedzīvotājiem lielāka daļa veselības aprūpes, t.sk., zāļu izmaksu ir jāsedz no saviem līdzekļiem. Igaunija un Lietuva veselības aprūpei uz vienu iedzīvotāju procentuāli no iekšzemes kopprodukta (IKP) tērē vairāk un lielāko izdevumu daļu sedz no valsts budžeta līdzekļiem. Proti, valsts ieguldījums Latvijas veselības aprūpē, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, ir būtiski mazāks. Neraugoties uz šiem apstākļiem, Noteikumu projekta izstrādes procesā nav izvērtēts, vai zāļu cenas samazināšanos un tādējādi to pieejamību gala patērētājiem nevarētu panākt, veicinot valsts finansējuma palielināšanu zāļu kompensēšanai.
Minētā sakarā tāpat ir jānorāda, ka jaunā uzcenojuma modeļa ieviešanas gadījumā farmaceitiskās darbības subjektu ieņēmumu samazinājums Latvijā būtu vislielākais, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju. Tādā veidā Latvijas zāļu lieltirgotavas un zāļu izplatīšanas nozare tiktu nostādīta būtiski sliktākā stāvoklī nekā kaimiņvalstīs, un tas radīs būtisku negatīvu ietekmi uz zāļu izplatīšanu, investīciju piesaisti, kvalitātes standartiem un lieltirgotavu attīstību Latvijā. Ņemams vērā Satversmes tiesas secinātais - “Komercdarbība ir svarīga valsts ekonomikas attīstībai, un komercdarbības traucējumi nelabvēlīgi ietekmē ne vien pašus tirgotājus un tirdzniecības vietu īpašniekus, bet arī valsts ekonomiku kopumā.”[7]
Diemžēl Tamro nav guvusi pārliecību, ka Noteikumu projekta izstrādes procesā ir izvērtēta un ņemta vērā potenciālā negatīvā šo grozījumu ietekme uz Latvijas ekonomiku, īpaši ilgtermiņā, ja Latvijas teritorijā darbojošās lieltirgotavas būs spiestas pārstrukturizēt savu darbības modeli, kas izpaustos kā darbības apjomu jeb zāļu sortimenta samazināšana ekonomisko apsvērumu ietekmē.

Par labas likumdošanas principu un Noteikumu projekta izstrādes procesa neatbilstību tam
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka “pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam.”[8] Tāpat atzīts, ka “labas likumdošanas princips attiecināms uz ikviena normatīvā akta sagatavošanas un pieņemšanas procesu, tostarp arī uz Ministru kabineta normatīvo aktu pieņemšanas procesu.”[9]
Ņemot vērā, ka, kā jau izklāstīts iepriekš, iejaukšanās komercdarbības veikšanā ir uzskatāma par īpašuma tiesību ierobežošanu[10], proti, Noteikumu projekta normas aizskar Tamro tiesības uz īpašumu, Noteikumu projekta izstrādes procesā bija jāievēro un jāņem vērā Satversmes tiesas judikatūrā atzītais labas likumdošanas princips.
Labas likumdošanas principa tvērums ir sekojoši konkretizēts Satversmes tiesas praksē - “no tiesiskas valsts principa demokrātiskā tiesiskā valstī izriet noteiktas prasības arī attiecībā uz likumdošanas procesu. […] Likumdošanas procesā jāievēro vispārējie tiesību principi, Satversmē un Saeimas kārtības rullī reglamentētie procesuālie priekšnoteikumi un prasības, arī attiecībā uz to likumprojektu pieņemšanas gaitu, kuri ir saistīti ar valsts budžetu. Likumdevējam jāizvērtē likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp Satversmei, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām, un jāsaskaņo likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja principam. […] Likumdevējam tiesību normas pieņemšanas gaitā ir jāizvērtē argumenti par šīs normas iespējamo neatbilstību Satversmes tiesas judikatūrai attiecīgajā jautājumā. […]. Tāpat paredzētais tiesiskais regulējums, kur tas nepieciešams, ir pienācīgi jāpamato ar izskaidrojošiem pētījumiem. Tieši priekšlikumu apspriešana nodrošina iespēju izvērtēt, vai pastāv paredzētā tiesiskā regulējuma alternatīvas. […] Saskaņā ar Satversmes ievadu valsts darbībai, citstarp likumdošanas procesam, jābūt vērstai uz ilgtspējīgu attīstību. Proti, likumdošanas procesam ir jābūt vērstam uz ilgtspējīga tiesiskā regulējuma izstrādi. Tādējādi tiesību normu jaunradē likumdevējam, īpaši gadījumos, kad tiek ierobežotas pamattiesības, jābalstās, kur nepieciešams, plānotā tiesiskā regulējuma sociālās ietekmes izvērtējuma pētījumā un jāapsver šā tiesiskā regulējuma ieviešanai un izpildei nepieciešamie pasākumi. […] Likumdevējam jāapsver nozaru speciālistu izteiktās riska prognozes un jāveic savlaicīgi riska novērtēšanas pasākumi. […] Demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējam ir arī pienākums savlaicīgi un pienācīgi informēt un pēc iespējas – tieši vai pastarpināti – likumdošanas procesā iesaistīt sabiedrību un konsultēties ar ieinteresētajām personām. […] Minētās prasības veido no tiesiskas valsts principa atvasinātā labas likumdošanas principa saturu. Tās ir galvenie, bet ne vienīgie labas likumdošanas principa konkretizācijas elementi, kas citstarp dod iespēju saprast, kāpēc likumdevējs noteicis konkrētu pamattiesību ierobežojumu un kādu apsvērumu dēļ šāds ierobežojums demokrātiskā tiesiskā valstī ir pieļaujams. Šīs prasības ir jāievēro, nosakot jebkuru pamattiesību ierobežojumu.”[11] 
Vienlaikus Satversmes tiesas praksē ir secināts, ka “ikvienai tiesību normai, tostarp pašvaldības saistošo noteikumu normai, demokrātiskā tiesiskā valstī jābūt tiesiskai un jāsekmē sabiedrības pārliecība par to. Tāpēc jābūt nodrošinātam tādam tiesību normas nepieciešamības pamatojumam, kas ir ticams un objektīvs. Tikai tad iespējams pārliecināties par attiecīgās normas tiesiskumu un sekmēt pārliecību par tās tiesiskumu sabiedrībā”[12] un “atbilstoši labas likumdošanas principam ir jānodrošina, ka tiesiskā regulējuma izstrādes procesā tiek pēc iespējas apzināti visu ieinteresēto personu viedokļi un tieši vai pastarpināti uzklausīti iebildumi pret izstrādājamo tiesisko regulējumu.”[13]
Ievērojot augstāk minētās Satversmes tiesas atziņas, vispirms būtu jāmin, ka Noteikumu projekta anotācijā tiek izdarīta atsauce uz Konkurences padomes 2019. gada tirgus uzraudzības ziņojumu "Zāļu cenu veidošanās un iespējamie konkurences ierobežojumi, kas ietekmē zāļu finansiālo pieejamību”. Tamro norāda, ka minētais dokuments ir 5 gadus vecs, kurš ir sagatavots pirms daudzu veselības aprūpes nozari būtiski ietekmējošu notikumu iestāšanās, kā, piemēram, COVID 19 pandēmijas ierobežojumi, Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā un tā radītās ekonomiskās sekas, pēdējo gadu straujā inflācija, kuru dēļ būtiski ir pieaugušas visu komercsabiedrību saimnieciskās izmaksas, t.sk. zāļu lieltirgotavu izmaksas zāļu izplatīšanai.
Līdz ar to šādu novecojošu un neaktuālu materiālu izmantošanu Noteikumu projekta pamatošanai nevar atzīt par atbilstošu labas likumdošanas principam, jo šie materiāli neatspoguļo pašreizējo faktisko situāciju.  
Tāpat prezentācijās, ar kurām nozares pārstāvji tika informēti par VM plānotajām zāļu uzcenojuma izmaiņām, VM atsaucās uz Pasaules Bankas rekomendācijām, ka lieltirgotavu uzcenojumam ir jābūt 5%. VM norādīja, ka jaunā modeļa uzcenojums būšot ļoti tuvu Pasaules bankas rekomendācijām jeb 4,5%. Bet, veicot detalizētus aprēķinus, Tamro ir konstatējusi, ka ar Noteikumu projektu piedāvātā jaunā uzcenojuma modeļa piemērošanas gadījumā uzcenojums veidos tikai aptuveni 3%, kas būtiski atšķiras no Pasaules Bankas rekomendācijām. Neskatoties uz to, ka uz šiem apsvērumiem Tamro ir vairākkārtīgi vērsusi uzmanību, Noteikumu projekta anotācijā nav ietverts skaidrojums par to, kāpēc virzītais zāļu uzcenojums ir būtiski mazāks par Pasaules Bankas rekomendācijām, kas ir īpaši būtiski tādā situācijā, kurā tirgus dalībnieki ir norādījuši uz ekonomiska rakstura riskiem un potenciāliem darbības traucējumiem.
Noteikumu projekta anotācija tāpat nesatur ekonomisku un racionālu pamatojumu, kā arī skaidrojumu par aprēķina metodi, kas izmantota, lai noteiktu fiksēto 0,50 EUR uzcenojumu (augstāk minētais Noteikumu projekta 8.1. punktā ietvertais 10.1 punkta grozījums). 
Atsevišķi norādāms, ka labas likumdošanas principa ietvaros ir būtiski nodrošināt, ka plānotais regulējums ir izvērtēts arī no tāda viedokļa, vai tas atbilst augstāka juridiska spēka normām, tostarp Satversmei - “atbilstoši labas likumdošanas principam likumdevējam ir pienākums izvērtēt likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp Eiropas Savienības tiesību normām, un saskaņot likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja principam. Labas likumdošanas principa tvērumā ietilpst demokrātiju stiprinošu Eiropas Savienības tiesību ievērošana, tādējādi veicinot ilgtspējīga tiesiskā regulējuma pieņemšanu.”[14]
Kā izriet no iepriekš minētā, Tamro uzskata, ka Noteikumu projekts tā pašreizējā un apstiprināšanai virzītajā redakcijā neatbilst Satversmes 105.panta pirmajiem trīs teikumiem. Vienlaikus konstatējams, ka Noteikumu projekta anotācija nesatur analīzi par iespējamiem tiesību normu neatbilstības jautājumiem.
Visbeidzot, labas likumdošanas principa sakarā ir būtiski atzīmēt arī to, ka “labas likumdošanas principa ievērošana sekmē to, ka sabiedrībā veidojas pārliecība par pieņemto lēmumu tiesiskumu. Labas likumdošanas princips negarantē konkrētu vienai personai vai personu grupai vēlamu rezultātu, tomēr tā ievērošana ikvienam dod pārliecību par to, ka attiecīgais jautājums ir demokrātiski apspriests, proti, dažādi viedokļi ir pausti un analizēti, un labākais iespējamais līdzsvars starp dažādām konfliktējošām tiesībām un interesēm ir ticis meklēts, ievērojot Satversmē ietvertās vērtības un vispārējos tiesību.”[15] Vienlaikus ir uzsverams, ka “labas likumdošanas princips negarantē konkrētu vienai personai vai personu grupai vēlamu rezultātu, tomēr tā ievērošana ikvienam dod pārliecību par to, ka attiecīgais jautājums ir demokrātiski apspriests, proti, dažādi viedokļi ir pausti un analizēti, un ka dažādu tiesību un likumīgo interešu sadursmes gadījumā labākais iespējamais līdzsvars ir meklēts, ievērojot Satversmē ietvertās vērtības un vispārējos tiesību principus.”[16]
Neskatoties uz minētajam prasībām, Noteikumu projekta izstrādes procesā tā arī nav sniegts saprātīgs skaidrojums par to, kāpēc netiek ņemti vērā nozares paustie riski, tostarp arī Tamro paustās bažas par Noteikumu projekta negatīvo ietekmi gan uz lieltirgotavu darbību, gan zāļu pieejamību, gan arī Latvijas ekonomiku kopumā. Vienlaikus Tamro vēlreiz akcentē, ka atbalsta valsts darbības, kas ir vērstas uz zāļu gala cenas samazināšanu un no tās izrietošo zāļu pieejamības palielināšanos, taču tad, ja tās ir balstītas izsvērtos un pārbaudītos apsvērumos, pamatotas ar aktuālu informāciju, pētījumiem un, protams, veicina ilgtspējīgu un saprotamu tiesisko vidi, atrodot kompromisu starp visiem ekosistēmas dalībniekiem un valsts interesēm.
Uzverams, ka savas bažas par plānoto risinājumu ir paudusi arī Ekonomikas ministrija (2024.gada 28.aprīļa vēstule Nr.3.3-11/2024/2595N, kas pieejama VM), norādot gan uz nepieciešamību sniegt viedokli par nozares pārstāvju identificētajiem riskiem, gan veidot un pieņemt tādu normatīvo regulējumu, kas veicina uzņēmējdarbības vides paredzamību un uzticamību, gan arī nepieciešamību pamatot izvēlēto modeli, tostarp iesaistoties diskusijās ar nozares pārstāvjiem. Tāpat atsevišķi norādīts uz nepieciešamību pamatot atkāpšanos no Pasaules Bankas rekomendācijām (pielikums Nr.1).
Ņemot vērā minēto, Tamro neatbalsta Noteikumu projekta virzību šobrīd paredzētajā redakcijā un aicina to pārskatīt, ņemot vērā šajā vēstulē norādīto.




[1] Satversmes tiesas 2010.gada 27.oktobra spriedums lietā Nr.2010-12-03  7.punkts.

[2] Satversmes tiesas 2014.gada 12.decembra spriedums lietā Nr.2013-21-03 10.2.punkts.

[3] Satversmes tiesas 2015.gada 8.aprīļa spriedums lietā Nr.2014-34-01 12.3.punkts.

[4] Satversmes tiesas 2020.gada 12.februāra spriedums lietā Nr.2019-05-01 17.2.punkts.

[5] Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija spriedums lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 16.punkts.

[6] Pieejams angļu valodā šeit: https://www.vm.gov.lv/lv/media/10082/download?attachment [aplūkots 2024.gada 25.jūnijā plkst. 10:55]. 

[7] Satversmes tiesas 2022.gada 10.marta spriedums lietā Nr.2021-24-03 31.1.punkts.

[8] Satversmes tiesas 2020.gada 20.marta spriedums lietā Nr.2019-10-0103 25.punkts.

[9] Satversmes tiesas 2020.gada 19.jūnija spriedums lietā Nr. 2019-20-03 24.punkts.

[10] Satversmes tiesas 2014.gada 12.decembra spriedums lietā Nr.2013-21-03 10.2.punkts.

[11] Satversmes tiesas 2019.gada 6.marta spriedums lietā Nr.2018-11-01 18.1.punkts.

[12] Satversmes tiesas tiesnešu Irēnas Kucinas un Artūra Kuča atsevišķās domas lietā Nr. 2022-16-05.

[13] Satversmes tiesas 2023.gada 21.decembra spriedums lietā Nr.2022-28-03 13.2.1.punkts.

[14] Satversmes tiesas 2019.gada 7.jūnija spriedums lietā Nr.2018-15-01 13.2.punkts.

[15] Satversmes tiesas 2019.gada 23.aprīļa spriedums lietā Nr.2018-12-01 24.1.punkts.

[16] Satversmes tiesas 2020.gada 12.februāra spriedums lietā 2019-05-01 19.1.1.punkts.
 

-