Atzinums

Biedrība “Asociācija “Ģimene””, izskatot likumprojektu “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” (23-TA-1622) kopumā neatbilsta šī likumprojekta virzību, pamatojoties uz šādiem argumentiem:
1. Stambulas konvencijas ratificēšana, pievienojot tai interpretatīvu deklarāciju, nemazina tās riskus.
Pirmkārt, Stambulas konvencijas 78.pants izslēdz iespēju ratificēt konvenciju ar atrunām (izņemot atsevišķus specifiskus jautājumus). Starptautiskajās tiesībās pastāv iespēja pievienot konvencijai tā sauktās “interpretatīvās deklarācijas”, ar kurām valsts skaidro kā šī valsts savā teritorijā interpretēs neskaidrus, izplūdušus un pārāk vispārīgus starptautisko līgumu terminus. Tomēr šīs deklarācijas nevar mainīt vai izslēgt starptautiskā līguma (atsevišķu) noteikumu tiesiskās sekas (skat. ANO Starptautisko tiesību Komisijas 2011.gadā izstrādātās Vadlīnijas par atrunu praksi līgumiem[1]) Pretējā gadījumā šāda deklarācija var tikt atzīta par atrunu un attiecīgi par nepieļaujamu.
Saskaņā ar konvencijas 66.panta pirmo daļu uzraugošā institūcija GREVIO “uzrauga, kā Konvencijas dalībvalstis īsteno šo Konvenciju”. Tas nozīmē, ka tieši GREVIO ir piešķirtas tiesības interpretēt konvenciju un šobrīd atsevišķi tiesību zinātnieku rosina diskusiju, kurā  GREVIO tiek mudināta izmantot tai ar konvenciju piešķirto kompetenci un vērtēt konvenciju ratificējušo valstu pievienoto atrunu (deklarāciju) pieļaujamību[2]. Tas nozīmē, ka jebkādu atrunu / intrpretatīvo deklarāciju pievienošana konvencijai negarantē, ka Latvija varēs izvairīties no tai nepieņemamu konvencijas noteikumu vai jēdzienu piemērošanas tādā izpratnē, kā to izprot konvencijas autori un uzraugošā institūcija GREVIO, jo šādas atrunas / deklarācijas var vēlāk tikt atzītas par nepieļaujamām, tādējādi padarot konvenciju saistošu valstij tādā apmērā un izpratnē, kā to ir iecerējuši konvencijas autori.
2. Konvencijas Preambulā teikts: “atzīstot to, ka vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība.” Tādējādi ne tikai tiek noliegta vīriešu loma laulībā, ģimenē un bērnu audzināšanā, bet arī tiek ieviesta visu vīriešu vainas prezumpcija. Visā konvencijas tekstā dominē uzskats par vīrieti kā varmāku un par sievieti kā upuri. Konvencija ļoti plaši runā par “dzimumu vai dzimuma lomu stereotipiem”, tos neatšifrējot. “Lai novērstu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, nepieciešamas tālejošas izmaiņas visas sabiedrības attieksmē, atteikšanās no dzimumu stereotipiem un izpratnes veidošana.” … “minēto pienākumu pamatā ir projekta autoru pārliecība par to, ka pašreizējos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļus bieži vien ietekmē aizspriedumi, dzimumu stereotipi un dzimumu diskriminējošas paražas vai tradīcijas. Tāpēc Konvencijas dalībvalstīm jāveic pasākumi, kas nepieciešami, lai veicinātu izmaiņas domāšanā un attieksmē.” Kā liecina Labklājības ministrijas skaidrojošajā vārdnīcā dzimumu līdztiesības jomā, dzimumsociālās / dzimumu lomas ir tradicionāli pieņemtas lomas, kas izveidojušās socializācijas (audzināšanas, mediju, citu faktoru ietekmēs) rezultātā, bet kurām nav rodams objektīvs pamatojums, tomēr rezultātā tās ierobežo cilvēku uzvedību un arī viņu labklājību un labsajūtu. Dzimumu lomu piemēri ir vīrietis – ģimenes apgādnieks vai sieviete – mājsaimniece. Ņemot vērā, ka tieši bērna piedzimšanas un zīdaiņa periodā izteikti ir vērojama minēto dzimuma lomu realizācija, var secināt, ka Konvencija savā būtībā vēršas pret mātišķības un tēvišķības izpausmēm, kas šajā periodā ir tik nozīmīgas bērna pilnvērtīgai psihoemocionālai attīstībai, nodarot potenciālo kaitējumu bērnu psihei.
3. Stambulas konvencija paredz sociālā dzimuma jeb gender jēdziena ieviešanu. c) “ar terminu „sociālais dzimums” (dzimte) tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem;” Konvencija no vienas puses atzīst, ka dzimumiem piemīt specifiskas dzimuma izpausmes jeb dzimumsocialitāte, taču tai pat laikā vēršas pret to kā pret izskaužamiem stereotipiem. Sociālā dzimuma jeb gender terminoloģijas ieviešana ir radikālā feminisma un LGBT lobija darbība – gender neitrāla politika, izvairīšanās no jēdzienu “māte” un “tēvs” lietošanas, dzimumneitrālu ģērbtuvju, dušu un tualešu ieviešana, izglītības programmās ar dzimumu robežu nojaukšanu u.c.
4. Stambulas konvencijas 53.pants nosaka dalībvalstīm uzdevumu pieņemt normatīvos aktus vai veikt citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka visiem tādas vardarbības upuriem, uz kuru attiecas šī Konvencija, ir pieejami atbilstoši ierobežojoši rīkojumi vai aizsardzības rīkojumi. Stambulas konvencijas paskadrojošais ziņojums konkretizē, ka Stambulas Konvencijas priekšmets ir: dzimums, dzimumorientācija, dzimuma identitāte, vecums, veselības stāvoklis, invaliditāte, ģimenes stāvoklis, migranta vai bēgļa statuss vai cits statuss. Līdz ar to nākas secināt, ka Stambulas konvencijas tvērums ir plašāks par tās definēto mērķi.
Definējot šādas neaizsargātās personas: "sievietes grūtniecības stāvoklī un sievietes, kam ir mazi bērni, personas ar invaliditāti, tostarp personas ar garīgiem vai kognitīviem traucējumiem, personas no laukiem vai attāliem rajoniem, narkotisko un psihotropo vielu lietotāji, prostitūtas, personas, kuras pieder nacionālajām vai etniskajām minoritātēm, migranti, tostarp nereģistrēti migranti un bēgļi, geji, lesbietes, biseksuālas personas un transpersonas, kā arī personas, kas inficētas ar HIV, bezpajumtnieki, bērni un gados veci cilvēki", nākas secināt, ka sievietei, kurai nav mazu bērnu, kura nav stāvoklī, kura nav lezbiete un kura nav prostitūta, Stambulas Konvencijas izpratnē ir paredzams zemāks aizsardzības līmenis.
5. Vēršam uzmanību, ka starptautiskā organizācija ADF International, kas nodarbojas ar cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības jautājumiem, ir aicinājusi dalībvalstis neratificēt Stambulas konvenciju, norādot uz tās būtiskajiem trūkumiem un nepilnībām, kas ilgtermiņā radīs negatīvas sekas, kas ietekmēs visu sabiedrību kopumā: https://adfinternational.org/wp-content/uploads/2021/08/ADF_INT_IstanbulConvention_Brief_20180315.pdf

[1] The ILC Guide to Practice on Reservations to Treaties // Report of the ILC on the Work of its 63rd Session, GA, Official Records, 66th Session, Doc. A/66/10/Add. Pieejams šeit:
http://legal.un.org/docs/?path=../ilc/reports/2011/english/chp4.pdf&lang=EFSRAC

[2] https://academic.oup.com/hrlr/article/22/4/ngac030/6841281
 

-