Atzinums

PRIEKŠLIKUMI
likumprojektam Nr. 23-TA-890 “Grozījumi Azartspēļu un izložu likumā”

2023. gada 4. oktobrī vienotajā tiesību aktu projektu izstrādes un saskaņošanas portālā (turpmāk – TAP portāls) sabiedrības līdzdalības nodrošināšanai ir ievietots likumprojekts Nr. 23-TA-890 “Grozījumi Azartspēļu un izložu likumā” (turpmāk – Likumprojekts) un tā anotācija (turpmāk – Anotācija). Saskaņā ar TAP portālā norādīto informāciju sabiedrības līdzdalība – publiskā apspriešana – ilgs līdz 2023. gada 11. oktobrim.
TAP portālā arī ir skaidrots, ka Likumprojekta izstrāde izriet no Ministru kabinetā 2021. gada 14. jūlijā pieņemtajās Azartspēļu un izložu politikas pamatnostādnēs 2021.-2027. gadam (turpmāk – Pamatnostādnes) noteiktajiem rīcības virzieniem un uzdevumiem.
Latvijas interaktīvo azartspēļu biedrība, reģistrācijas Nr. 40008276814 (turpmāk – Biedrība), pārstāv 9 (deviņus) Latvijā licencētus interaktīvo azartspēļu organizētājus un vēlas piedalīties Likumprojekta publiskā apspriešanā, iesniedzot turpmāk norādītos priekšlikumus un iebildumus.
Pirmkārt, Biedrība uzskata, ka Likumprojektā paredzētie grozījumi Azartspēļu un izložu (turpmāk – AIL) 53. panta trešajā daļā, tajā neiekļaujot Latvijas Republikā reģistrētas kredītiestādes, maksājuma iestādes un elektroniskās naudas iestādes, ir diskriminējoši un neatbilst Eiropas Savienības (turpmāk – Savienība) tiesību aktiem.
Likumprojekts paredz, ka ir veicami grozījumi AIL 53. panta trešajā daļā, paredzot likumā ietvert Latvijas Republikā licencētas maksājumu iestādes un Latvijas Republikā licencētas elektroniskās naudas iestādes, aizstājot Likumā vārdus “reģistrētā kredītiestādē” ar vārdiem “licencētā kredītiestādē, maksājumu iestādē vai elektroniskās naudas iestādē”.
Finanšu ministrija (turpmāk – FM) šādu AIL 53. panta trešās daļas redakciju, kurā nav ietvertas arī Latvijas Republikā reģistrētas kredītiestādes, maksājumu iestādes vai elektroniskās naudas iestādes, skaidro ar to, ka to iekļaušana AIL 53. panta trešajā daļā radīšot būtiskus riskus noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas (turpmāk – NILLTPFN) jomā.
LIAB iebilst pret to, ka AIL 53. panta trešajā daļā netiek iekļautas arī Latvijas Republikā licencētas kredītiestādes, maksājumu iestādes un elektroniskās naudas iestādes, un atkārtoti norāda, ka šāda rīcība ir diskriminējošā un pārkāpj Savienības normatīvos tiesību aktus.
Šāds ierobežojums Latvijas Republikā reģistrētu kredītiestāžu, maksājuma iestāžu un elektroniskās naudas iestāžu darbībai neatbilst Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 49. un 56. panta prasībām. LESD 56. pantā ir noteikts, ka Savienībā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) judikatūru jēdziens "ierobežojums" LESD 49. un 56. panta izpratnē attiecas uz pasākumiem, kas aizliedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu uzņēmējdarbības brīvības un pakalpojumu sniegšanas brīvības izmantošanu. LESD liedz piemērot valsts tiesību aktus, kas padara pakalpojumu sniegšanu starp dalībvalstīm grūtāku par pakalpojumu sniegšanu tikai vienas dalībvalsts teritorijā.[1] No EST judikatūras izriet, ka valsts pasākumi, ar kuriem var traucēt vai padarīt mazāk pievilcīgu ar LESD noteikto pamatbrīvību īstenošanu, var būt pieļaujami ar nosacījumu, ka tiem ir ar LESD saderīgs leģitīms mērķis, tie ir attaisnojami ar obligātiem vispārējo interešu iemesliem, tie ir atbilstoši tajos izvirzītā mērķa sasniegšanai un tie nepārsniedz to, kas vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai.[2] Turklāt atbilstoši EST norādēm šāds ierobežojums ir jāīsteno bez diskriminācijas.[3]
Biedrība norāda, ka FM apsvērumi par NILLTPFN risku palielināšanos neiztur kritiku un neatbilst LESD noteiktajām prasībām šādā ierobežojuma attaisnošanai, jo uz Latvijā un citā Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstī licencētu vai reģistrētu elektroniskās naudas iestādi un maksājumu iestādi ir attiecināmas līdzvērtīgas prasības NILLTPFN jomā, kādas ir noteiktas Latvijas nacionālajos tiesību aktos. Minēto apliecina fakts, ka uz visām Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstīm attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/840 (2015. gada 20. maijs) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 684/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK (turpmāk – AML direktīva), kuras prasības Latvijas nacionālajā tiesību sistēmā ir pārņemta NILLTPFN likumā.
Tāpat jāuzsver, ka FM apsvērumi tam, kādēļ AIL 53. panta trešajā daļā nav iekļaujamas arī Latvijas Republikā reģistrētas kredītiestādes, maksājuma iestādes un elektroniskās naudas iestādes ir pretrunā ar savstarpējās uzticēšanās principu (principle of mutual trust – ang. val.), kas ir viens no Savienības pamatprincipiem, kas paredz, ka dalībvalstīm ir jāuzticas un jārespektē viena otras tiesību sistēma un to pieņemtie lēmumi.[4] Šī principa pamatā ir pieņēmums, ka visas dalībvalstis atbalsta kopīgas vērtības, ievēro tiesiskumu un nodrošina līdzvērtību personu tiesību un brīvības aizsardzības līmeni, tostarp, konkrētajā gadījumā izpilda AML direktīvā noteiktās kopīgās minimālās prasības.
Ievērojot iepriekš minēto, Biedrība uzskata, ka Likumprojektā, AIL 53. panta trešajā daļā, neiekļaujot arī Latvijas Republikā reģistrētas kredītiestādes, maksājuma iestādes un elektroniskās naudas iestādes, tiek paredzētā diskriminējošā ierobežojuma noteikšana, kas neatbilst Savienības tiesību aktiem un kas var būt par pamatu, lai Eiropas Komisija pēc šo grozījumu spēkā stāšanās uzsāktu pārkāpuma procedūru pret Latviju.
Otrkārt, Biedrība uzskata, ka Likumprojektā, paaugstinot vecuma ierobežojumu dalībai visa veida azartspēles, ir jāietver pārejas noteikumi, atbilstoši kuriem tiks noteikta kārtība, kāda šāds ierobežojums stāsies spēkā un tiks piemērots attiecībā uz personām, kuras līdz šā ierobežojuma spēkā stāšanās brīdim būs sasniegušas 18 gadu vecumu un likumīgi uzsākušas piedalīties azartspēlēs.
Likumprojekts paredz personām visa veida azartspēļu spēlēšanai vecuma sliekšņa paaugstināšanu, nosakot, ka azartspēļu spēlēšana atļauta personām no 21 gada vecuma. Tomēr Likumprojektā vai tā anotācijā nav ietverts jebkāds skaidrojums vai kārtība tam, kādā veidā notiks pāreja pēc vecuma ierobežojuma paaugstināšana dalībai azartspēlēs.
Biedrība izprot, ka Likumprojektā ir paredzēt, ka jaunais vecuma ierobežojums stāsies spēkā 2024. gada 1. maijā, taču tas nekādā veidā neatrisina problēmu, ka vecuma ierobežojuma paaugstināšanas rezultātā būs personas, kuras pirms grozījumu stāšanās spēkā jau būs sasniegušas 18, 19 un 20 gadu vecumu un kuras jau būs uzsākušas piedalīties azartspēlēs. Līdz ar to, paaugstinot vecuma ierobežojumu dalībai azartspēles, joprojām būs ievērojams skaits indivīdu, kuriem tiks atņemtas jau iegūtās tiesības piedalīties azartspēlēs. Šādas rīcības rezultātā tiks aizskarta šo personu tiesiskā paļāvība, ka tās varēs turpināt netraucēti piedalīties azartspēlēs, ja tās, sasniedzot 18 gadu vecumu, ir likumīgi uzsākušas spēlēt azartspēles pirms vecuma ierobežojuma paaugstināšanas.
Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma (turpmāk – OPTIL) 9. panta ceturtā daļa paredz, ka normatīvajam aktam vai tā daļai nav atpakaļejoša spēka, izņemot likumā īpaši paredzētus gadījumus.
No OPTIL 9. panta ceturtajā daļā norādītā secināms, ka, paaugstinot vecuma ierobežojumu dalībai azartspēlēs, nevar tikt grozītas tiesiskās attiecības (iegūtās tiesības – aut.), kas ir nodibinātas pirms attiecīgo grozījumu spēkā stāšanās. OPTIL 9. panta ceturtā daļā ir atspoguļots tiesiskās paļāvības princips, saskaņā ar kuru, grozot tiesisko regulējumu, valstij ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība. Tiesiskās paļāvības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts.[5]
Šobrīd ikviena persona, sasniedzot 18 gadu vecumu, ir tiesīga kā savu brīvā laika pavadīšanas veidu izvēlēties azartspēļu spēlēšanu. Tādējādi ikviena persona, kura sasniedz 18 gadu vecumu iegūst tiesisko paļāvību, ka tā var un turpmāk varēs likumīgi izklaidēties spēlējot azartspēles. Atbilstoši Satversmes tiesas atziņām šāda tiesība izvēlēties izklaides veidu ir daļa no ikvienas personas tiesībām uz privāto dzīvi un pašnoteikšanās brīvību, ko aizsargā Satversmes 96. pants. Ja šīm personām tiks liegts turpināt spēlēt azartspēles, ko tās, sasniedzot 18 gadu vecumu, ir uzsākušas likumīgi darīt, šo personu iepriekš iegūtās tiesības tiks atņemtas, nepamatoti ierobežojot šo personu tiesisko paļāvību par reiz iegūtu tiesību saglabāšanu. Tādā veidā jaunais ierobežojumu tiks attiecināts uz iepriekš nodibinātām tiesiskajām attiecibām, ierobežojot to personu Satversmes 96. pantā garantētās tiesības, kuras jau likumīgi varēja un/vai bija uzsākušas azartspēļu vai interaktīvo azartspēļu spēlēšanu. Šādu rīcība ir aizliegta saskaņā ar OPTIL 9. panta ceturto daļu un tiesiskās paļāvības principu.
Arī Satversmes tiesas[6] un Senāta[7] judikatūrā ir atzīts, ka, grozot tiesisko regulējumu, valstij ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība. Tiesību normai var paredzēt atpakaļvērstu spēku, ja tā paredz labvēlīgākas sekas nekā iepriekš noteiktās, kā arī tad, ja ir pietiekams pamats ierobežot indivīda uzticību tiesībām. Tiesiskās paļāvības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts. Vēl jo vairāk, Senāts savā praksē ir skaidrojis, ka gadījumā, ja likumdevējs tiesību normai piešķir atpakaļvērstu spēku, likumdevējam ir jāparedz pārejas noteikumi.[8]
Ņemot vērā to, ka vecuma sliekšņa paaugstināšana dalībai azartspēlēs ietekmēs arī tādas tiesiskās attiecības, kuras ir likumīgi uzsāktas pirms ierobežojuma spēkā stāšanās, likumdevējam ir jāparedz pārejas noteikumi tam, kādā veidā ierobežojums tiks piemērots uz šīm tiesiskajām attiecībām. Pretējā gadījumā būs pamats konstatēt, ka likumdošanas procesā ir pieļauta būtiska kļūda. Gadījumā, ja FM apšauba Biedrības vērtējumu šajā jautājumā, lūgums savlaicīgi lūgt skaidrojumu Saeimas Juridiskajam birojam.
Treškārt, Likumprojekta 22. punkts paredz izdarīt grozījumus AIL 54.1 pantā, izsakot septīto daļu šādā redakcijā: “(7) Šā panta ceturtajā un sestajā daļā minētā informācija reizi mēnesī apkopojama un iesniedzama Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijai, kas nodrošina šīs informācijas saglabāšanu piecus gadus.” Minētās prasības paredz ievākt informāciju par spēlētāja vārdu, uzvārdu, personas kodu, dzimšanas datumu, konta numuru un visām spēlētāja spēles kontā veiktajām iemaksām un izmaksām un attiecīgi tālāk nodot to Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijai.
Biedrībā vērš FM uzmanību uz to, ka pirms veikt personas datu apstrādi ir jānosaka datu apstrādes mērķis un jāizvēlas atbilstošs tiesiskais pamats, tāpat ir jāievēro  Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (turpmāk – Vispārīgā datu aizsardzības regula) 5. pantā nostiprinātie principi, piemēram, nolūka ierobežojuma princips un datu minimizācijas princips. Atbilstoši plānotājiem grozījumiem Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcija apstrādās ievērojamu personas datu apjomu, tomēr nav viennozīmīgi skaidrs, kādam nolūkam šie personas dati ir vajadzīgi šādos apmēros. Attiecīgi nav iespējams pārliecināties, vai ir ievēroti datu apstrādes principi, piemēram, datu minimizācijas princips. Proti, iespējams, minētos datus var apstrādāt mazākā apmērā vai ieviest citus mērus, piemēram, datu pseidonimizāciju (apstrādājot pēc iespējas spēlētāja ID).
Minētie grozījumi potenciāli varētu būt pretrunā Vispārīgās datu aizsardzības regulas 25. pantam, kas paredz ievērot integrēto datu aizsardzību un datu aizsardzība pēc noklusējuma. Atbilstoši šīm prasībām pārzinim ir jāīsteno atbilstoši tehniski un organizatoriski pasākumi, lai nodrošinātu, ka pēc noklusējuma tiek apstrādāti tikai tādi personas dati, kas ir nepieciešami katram konkrētajam apstrādes nolūkam. Minētais pienākums attiecas uz vākto personas datu apjomu, to apstrādes pakāpi, glabāšanas laikposmu un to pieejamību. Attiecīgi ir nepieciešams padziļināti izvērtēt šos aspektus, tajā, skaitā minēto personas datu sniegšanu šādas detalizācijas pakāpē Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijai




[1] sk. EST 2007. gada 5. jūlija sprieduma lietā C‑522/04 "Komisija/Beļģija", ECLI:EU:C:2007:405, 37. punktu.

[2] sk. turpat.

[3] EST 1995. gada 30. novembra spriedums lietā C-55/94 Gebhard, 37. punkts; EST 1993. gada 31. marta spriedumu lietā C‑19/92 Kraus, 32. punkts.

[4] sk., piemēram: EST 2014. gada 18. decembra atzinums 2/13, ECLI:EU:C:2014:2454, 168. un 191. punktu.

[5] sk. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 24. novembra spriedumu lietā Nr. A420743410, SKA-708/2011.

[6] sk. Satversmes tiesas 2010.gada 6.decembra sprieduma lietā Nr.2010-25-01 4. punktu.

[7] sk. Senāta 2011. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. A420743410, SKA-708/2011 12. punktu.

[8] sk. turpat.
 

-

PRIEKŠLIKUMI
likumprojektam Nr. 23-TA-890 “Grozījumi Azartspēļu un izložu likumā”

2023. gada 4. oktobrī vienotajā tiesību aktu projektu izstrādes un saskaņošanas portālā (turpmāk – TAP portāls) sabiedrības līdzdalības nodrošināšanai ir ievietots likumprojekts Nr. 23-TA-890 “Grozījumi Azartspēļu un izložu likumā” (turpmāk – Likumprojekts) un tā anotācija (turpmāk – Anotācija). Saskaņā ar TAP portālā norādīto informāciju sabiedrības līdzdalība – publiskā apspriešana – ilgs līdz 2023. gada 11. oktobrim.
TAP portālā arī ir skaidrots, ka Likumprojekta izstrāde izriet no Ministru kabinetā 2021. gada 14. jūlijā pieņemtajās Azartspēļu un izložu politikas pamatnostādnēs 2021.-2027. gadam (turpmāk – Pamatnostādnes) noteiktajiem rīcības virzieniem un uzdevumiem.
Latvijas interaktīvo azartspēļu biedrība, reģistrācijas Nr. 40008276814 (turpmāk – Biedrība), pārstāv 9 (deviņus) Latvijā licencētus interaktīvo azartspēļu organizētājus un vēlas piedalīties Likumprojekta publiskā apspriešanā, iesniedzot turpmāk norādītos priekšlikumus un iebildumus.
Pirmkārt, Biedrība uzskata, ka Likumprojektā paredzētie grozījumi Azartspēļu un izložu (turpmāk – AIL) 53. panta trešajā daļā, tajā neiekļaujot Latvijas Republikā reģistrētas kredītiestādes, maksājuma iestādes un elektroniskās naudas iestādes, ir diskriminējoši un neatbilst Eiropas Savienības (turpmāk – Savienība) tiesību aktiem.
Likumprojekts paredz, ka ir veicami grozījumi AIL 53. panta trešajā daļā, paredzot likumā ietvert Latvijas Republikā licencētas maksājumu iestādes un Latvijas Republikā licencētas elektroniskās naudas iestādes, aizstājot Likumā vārdus “reģistrētā kredītiestādē” ar vārdiem “licencētā kredītiestādē, maksājumu iestādē vai elektroniskās naudas iestādē”.
Finanšu ministrija (turpmāk – FM) šādu AIL 53. panta trešās daļas redakciju, kurā nav ietvertas arī Latvijas Republikā reģistrētas kredītiestādes, maksājumu iestādes vai elektroniskās naudas iestādes, skaidro ar to, ka to iekļaušana AIL 53. panta trešajā daļā radīšot būtiskus riskus noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas (turpmāk – NILLTPFN) jomā.
LIAB iebilst pret to, ka AIL 53. panta trešajā daļā netiek iekļautas arī Latvijas Republikā licencētas kredītiestādes, maksājumu iestādes un elektroniskās naudas iestādes, un atkārtoti norāda, ka šāda rīcība ir diskriminējošā un pārkāpj Savienības normatīvos tiesību aktus.
Šāds ierobežojums Latvijas Republikā reģistrētu kredītiestāžu, maksājuma iestāžu un elektroniskās naudas iestāžu darbībai neatbilst Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 49. un 56. panta prasībām. LESD 56. pantā ir noteikts, ka Savienībā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) judikatūru jēdziens "ierobežojums" LESD 49. un 56. panta izpratnē attiecas uz pasākumiem, kas aizliedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu uzņēmējdarbības brīvības un pakalpojumu sniegšanas brīvības izmantošanu. LESD liedz piemērot valsts tiesību aktus, kas padara pakalpojumu sniegšanu starp dalībvalstīm grūtāku par pakalpojumu sniegšanu tikai vienas dalībvalsts teritorijā.[1] No EST judikatūras izriet, ka valsts pasākumi, ar kuriem var traucēt vai padarīt mazāk pievilcīgu ar LESD noteikto pamatbrīvību īstenošanu, var būt pieļaujami ar nosacījumu, ka tiem ir ar LESD saderīgs leģitīms mērķis, tie ir attaisnojami ar obligātiem vispārējo interešu iemesliem, tie ir atbilstoši tajos izvirzītā mērķa sasniegšanai un tie nepārsniedz to, kas vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai.[2] Turklāt atbilstoši EST norādēm šāds ierobežojums ir jāīsteno bez diskriminācijas.[3]
Biedrība norāda, ka FM apsvērumi par NILLTPFN risku palielināšanos neiztur kritiku un neatbilst LESD noteiktajām prasībām šādā ierobežojuma attaisnošanai, jo uz Latvijā un citā Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstī licencētu vai reģistrētu elektroniskās naudas iestādi un maksājumu iestādi ir attiecināmas līdzvērtīgas prasības NILLTPFN jomā, kādas ir noteiktas Latvijas nacionālajos tiesību aktos. Minēto apliecina fakts, ka uz visām Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstīm attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/840 (2015. gada 20. maijs) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 684/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK (turpmāk – AML direktīva), kuras prasības Latvijas nacionālajā tiesību sistēmā ir pārņemta NILLTPFN likumā.
Tāpat jāuzsver, ka FM apsvērumi tam, kādēļ AIL 53. panta trešajā daļā nav iekļaujamas arī Latvijas Republikā reģistrētas kredītiestādes, maksājuma iestādes un elektroniskās naudas iestādes ir pretrunā ar savstarpējās uzticēšanās principu (principle of mutual trust – ang. val.), kas ir viens no Savienības pamatprincipiem, kas paredz, ka dalībvalstīm ir jāuzticas un jārespektē viena otras tiesību sistēma un to pieņemtie lēmumi.[4] Šī principa pamatā ir pieņēmums, ka visas dalībvalstis atbalsta kopīgas vērtības, ievēro tiesiskumu un nodrošina līdzvērtību personu tiesību un brīvības aizsardzības līmeni, tostarp, konkrētajā gadījumā izpilda AML direktīvā noteiktās kopīgās minimālās prasības.
Ievērojot iepriekš minēto, Biedrība uzskata, ka Likumprojektā, AIL 53. panta trešajā daļā, neiekļaujot arī Latvijas Republikā reģistrētas kredītiestādes, maksājuma iestādes un elektroniskās naudas iestādes, tiek paredzētā diskriminējošā ierobežojuma noteikšana, kas neatbilst Savienības tiesību aktiem un kas var būt par pamatu, lai Eiropas Komisija pēc šo grozījumu spēkā stāšanās uzsāktu pārkāpuma procedūru pret Latviju.
Otrkārt, Biedrība uzskata, ka Likumprojektā, paaugstinot vecuma ierobežojumu dalībai visa veida azartspēles, ir jāietver pārejas noteikumi, atbilstoši kuriem tiks noteikta kārtība, kāda šāds ierobežojums stāsies spēkā un tiks piemērots attiecībā uz personām, kuras līdz šā ierobežojuma spēkā stāšanās brīdim būs sasniegušas 18 gadu vecumu un likumīgi uzsākušas piedalīties azartspēlēs.
Likumprojekts paredz personām visa veida azartspēļu spēlēšanai vecuma sliekšņa paaugstināšanu, nosakot, ka azartspēļu spēlēšana atļauta personām no 21 gada vecuma. Tomēr Likumprojektā vai tā anotācijā nav ietverts jebkāds skaidrojums vai kārtība tam, kādā veidā notiks pāreja pēc vecuma ierobežojuma paaugstināšana dalībai azartspēlēs.
Biedrība izprot, ka Likumprojektā ir paredzēt, ka jaunais vecuma ierobežojums stāsies spēkā 2024. gada 1. maijā, taču tas nekādā veidā neatrisina problēmu, ka vecuma ierobežojuma paaugstināšanas rezultātā būs personas, kuras pirms grozījumu stāšanās spēkā jau būs sasniegušas 18, 19 un 20 gadu vecumu un kuras jau būs uzsākušas piedalīties azartspēlēs. Līdz ar to, paaugstinot vecuma ierobežojumu dalībai azartspēles, joprojām būs ievērojams skaits indivīdu, kuriem tiks atņemtas jau iegūtās tiesības piedalīties azartspēlēs. Šādas rīcības rezultātā tiks aizskarta šo personu tiesiskā paļāvība, ka tās varēs turpināt netraucēti piedalīties azartspēlēs, ja tās, sasniedzot 18 gadu vecumu, ir likumīgi uzsākušas spēlēt azartspēles pirms vecuma ierobežojuma paaugstināšanas.
Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma (turpmāk – OPTIL) 9. panta ceturtā daļa paredz, ka normatīvajam aktam vai tā daļai nav atpakaļejoša spēka, izņemot likumā īpaši paredzētus gadījumus.
No OPTIL 9. panta ceturtajā daļā norādītā secināms, ka, paaugstinot vecuma ierobežojumu dalībai azartspēlēs, nevar tikt grozītas tiesiskās attiecības (iegūtās tiesības – aut.), kas ir nodibinātas pirms attiecīgo grozījumu spēkā stāšanās. OPTIL 9. panta ceturtā daļā ir atspoguļots tiesiskās paļāvības princips, saskaņā ar kuru, grozot tiesisko regulējumu, valstij ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība. Tiesiskās paļāvības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts.[5]
Šobrīd ikviena persona, sasniedzot 18 gadu vecumu, ir tiesīga kā savu brīvā laika pavadīšanas veidu izvēlēties azartspēļu spēlēšanu. Tādējādi ikviena persona, kura sasniedz 18 gadu vecumu iegūst tiesisko paļāvību, ka tā var un turpmāk varēs likumīgi izklaidēties spēlējot azartspēles. Atbilstoši Satversmes tiesas atziņām šāda tiesība izvēlēties izklaides veidu ir daļa no ikvienas personas tiesībām uz privāto dzīvi un pašnoteikšanās brīvību, ko aizsargā Satversmes 96. pants. Ja šīm personām tiks liegts turpināt spēlēt azartspēles, ko tās, sasniedzot 18 gadu vecumu, ir uzsākušas likumīgi darīt, šo personu iepriekš iegūtās tiesības tiks atņemtas, nepamatoti ierobežojot šo personu tiesisko paļāvību par reiz iegūtu tiesību saglabāšanu. Tādā veidā jaunais ierobežojumu tiks attiecināts uz iepriekš nodibinātām tiesiskajām attiecibām, ierobežojot to personu Satversmes 96. pantā garantētās tiesības, kuras jau likumīgi varēja un/vai bija uzsākušas azartspēļu vai interaktīvo azartspēļu spēlēšanu. Šādu rīcība ir aizliegta saskaņā ar OPTIL 9. panta ceturto daļu un tiesiskās paļāvības principu.
Arī Satversmes tiesas[6] un Senāta[7] judikatūrā ir atzīts, ka, grozot tiesisko regulējumu, valstij ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība. Tiesību normai var paredzēt atpakaļvērstu spēku, ja tā paredz labvēlīgākas sekas nekā iepriekš noteiktās, kā arī tad, ja ir pietiekams pamats ierobežot indivīda uzticību tiesībām. Tiesiskās paļāvības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts. Vēl jo vairāk, Senāts savā praksē ir skaidrojis, ka gadījumā, ja likumdevējs tiesību normai piešķir atpakaļvērstu spēku, likumdevējam ir jāparedz pārejas noteikumi.[8]
Ņemot vērā to, ka vecuma sliekšņa paaugstināšana dalībai azartspēlēs ietekmēs arī tādas tiesiskās attiecības, kuras ir likumīgi uzsāktas pirms ierobežojuma spēkā stāšanās, likumdevējam ir jāparedz pārejas noteikumi tam, kādā veidā ierobežojums tiks piemērots uz šīm tiesiskajām attiecībām. Pretējā gadījumā būs pamats konstatēt, ka likumdošanas procesā ir pieļauta būtiska kļūda. Gadījumā, ja FM apšauba Biedrības vērtējumu šajā jautājumā, lūgums savlaicīgi lūgt skaidrojumu Saeimas Juridiskajam birojam.
Treškārt, Likumprojekta 22. punkts paredz izdarīt grozījumus AIL 54.1 pantā, izsakot septīto daļu šādā redakcijā: “(7) Šā panta ceturtajā un sestajā daļā minētā informācija reizi mēnesī apkopojama un iesniedzama Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijai, kas nodrošina šīs informācijas saglabāšanu piecus gadus.” Minētās prasības paredz ievākt informāciju par spēlētāja vārdu, uzvārdu, personas kodu, dzimšanas datumu, konta numuru un visām spēlētāja spēles kontā veiktajām iemaksām un izmaksām un attiecīgi tālāk nodot to Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijai.
Biedrībā vērš FM uzmanību uz to, ka pirms veikt personas datu apstrādi ir jānosaka datu apstrādes mērķis un jāizvēlas atbilstošs tiesiskais pamats, tāpat ir jāievēro  Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (turpmāk – Vispārīgā datu aizsardzības regula) 5. pantā nostiprinātie principi, piemēram, nolūka ierobežojuma princips un datu minimizācijas princips. Atbilstoši plānotājiem grozījumiem Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcija apstrādās ievērojamu personas datu apjomu, tomēr nav viennozīmīgi skaidrs, kādam nolūkam šie personas dati ir vajadzīgi šādos apmēros. Attiecīgi nav iespējams pārliecināties, vai ir ievēroti datu apstrādes principi, piemēram, datu minimizācijas princips. Proti, iespējams, minētos datus var apstrādāt mazākā apmērā vai ieviest citus mērus, piemēram, datu pseidonimizāciju (apstrādājot pēc iespējas spēlētāja ID).
Minētie grozījumi potenciāli varētu būt pretrunā Vispārīgās datu aizsardzības regulas 25. pantam, kas paredz ievērot integrēto datu aizsardzību un datu aizsardzība pēc noklusējuma. Atbilstoši šīm prasībām pārzinim ir jāīsteno atbilstoši tehniski un organizatoriski pasākumi, lai nodrošinātu, ka pēc noklusējuma tiek apstrādāti tikai tādi personas dati, kas ir nepieciešami katram konkrētajam apstrādes nolūkam. Minētais pienākums attiecas uz vākto personas datu apjomu, to apstrādes pakāpi, glabāšanas laikposmu un to pieejamību. Attiecīgi ir nepieciešams padziļināti izvērtēt šos aspektus, tajā, skaitā minēto personas datu sniegšanu šādas detalizācijas pakāpē Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijai




[1] sk. EST 2007. gada 5. jūlija sprieduma lietā C‑522/04 "Komisija/Beļģija", ECLI:EU:C:2007:405, 37. punktu.

[2] sk. turpat.

[3] EST 1995. gada 30. novembra spriedums lietā C-55/94 Gebhard, 37. punkts; EST 1993. gada 31. marta spriedumu lietā C‑19/92 Kraus, 32. punkts.

[4] sk., piemēram: EST 2014. gada 18. decembra atzinums 2/13, ECLI:EU:C:2014:2454, 168. un 191. punktu.

[5] sk. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 24. novembra spriedumu lietā Nr. A420743410, SKA-708/2011.

[6] sk. Satversmes tiesas 2010.gada 6.decembra sprieduma lietā Nr.2010-25-01 4. punktu.

[7] sk. Senāta 2011. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. A420743410, SKA-708/2011 12. punktu.

[8] sk. turpat.
 

-