Atzinums

Likumprojekta 1. pantā paredzēts noteikt, ka informāciju par dienestam nepakļautajām Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālo dienesta pakāpi, kā arī Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālo dienesta pakāpi, kurām atliek dienestu, Aizsardzības ministrija pieprasa no attiecīgās iestādes.
No likumprojekta 1. pantā paredzētā izriet, ka Aizsardzības ministrija pieprasīs informāciju ne tikai par amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, kuras netiek pakļautas valsts aizsardzības dienestam, bet arī par tām, kurām atliek dienestu. Savukārt likumprojekta anotācijas 1.3. sadaļā norādīts tikai, ka Aizsardzības ministrija informāciju pieprasīs par amatpersonām, kuras atbilstoši likuma 8. panta pirmās daļas 7. punktam nav pakļautas dienestam.
Tādējādi lūdzam papildināt anotācijas 1.3. sadaļu ar attiecīgu informāciju par Valsts aizsardzības dienesta likuma 9. panta pirmās daļas 1. punktā norādītajām amatpersonām, kurām atliek dienestu un dienesta atlikšanai pamatu.   
 

-

Ar projekta 2.pantu paredzēts papildināt Valsts aizsardzības dienesta likuma 8.panta pirmo daļu ar 11.punktu, nosakot, ka Valsts aizsardzības dienestam nav pakļauts pilsonis, kuram ir dubultā pilsonība ar Pilsonības likuma 9.panta pirmās daļas 1.-4.punktā neminētu valsti.
Vēlamies vērst uzmanību, ka dubultā pilsonība ar Pilsonības likuma 9.panta pirmās daļas 1., 2., 3. un 4. punktā neminētajām valstīm var izveidoties vēl vairākām personu kategorijām (grupām) saskaņā ar Pilsonības likumā noteikto, proti:
1) bērniem, kuriem dubultā – Latvijas un Pilsonības likuma 9.panta pirmās daļas 1., 2., 3. un 4.punktā neminētas valsts pilsonība – izveidojas līdz viņu pilngadībai un, ja šī citas valsts pilsonība nav iegūta Pilsonības likuma 9.panta pirmās daļas 5. un 6.punktā minētajā veidā, vai šāda dubultā pilsonība nav izveidojusies saskaņā ar Pilsonības likuma 8.¹ panta otro daļu (trimdinieku pēcnācēji, kuri dzimuši līdz 2014.gada 1.oktobrim), atbilstoši Pilsonības likuma 23.panta trešajai daļai tikai līdz 25 gadu vecumam viņiem ir jāatsakās no Latvijas pilsonības, ja viņi izvēlas saglabāt Pilsonības likuma 9.panta pirmās daļas 1., 2., 3. un 4.punktā neminētas valsts pilsonību;
2) personām, kuras Latvijas pilsonību iegūst pēc 2013.gada 1.oktobra saskaņā ar Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 3.punktu kā latvieši vai līvi;
3) personām, kuras Latvijas pilsonību reģistrē pēc 2013.gada 1.oktobra saskaņā ar Pilsonības likuma 8.¹ panta kā trimdinieki vai to pēcnācēji, kuri, kā iepriekš arī norādīts, dzimuši līdz 2014.gada 1.oktobrim;
4) personām, kuras Latvijas pilsonību ir reģistrējušas saskaņā ar Augstākās Padomes 1991.gada 15.oktobra lēmumu “Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem” un saskaņā ar Pilsonības likuma regulējumu līdz 1995.gada 1.jūlijam, ievērojot Pilsonības likuma pārejas noteikumu 1.punktu – redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada 30.septembrim;
5) personām, kurām Latvijā piešķirts bēgļa statuss un kuras Latvijas pilsonību iegūst naturalizācijas kārtībā;
6) personām, kuras ieguvušas Latvijas pilsonību ar Latvijas Republikas Saeimas lēmumu saskaņā ar Pilsonības likuma 13.pantu (vai ar speciālu likumu) par īpašiem nopelniem Latvijas labā;
7) personām, kuras saņēmušas Ministru kabineta atļauju saglabāt Latvijas pilsonību atbilstoši svarīgām valsts interesēm;
8) personas automātiski ieguvušas citas valsts pilsonību, apprecoties (ieguvis ex lege) vai adopcijas rezultātā.
Tādējādi likumdevējs ir noteicis speciālu tiesisko regulējumu par dubultās pilsonības pieļaujamību iepretim Pilsonības likuma 9.panta pirmajā daļā 1., 2., 3. un 4. punktā minētajam vispārējam dubultās pilsonības tiesiskajam regulējumam. Proti, likumdevējs ir noteicis to personu loku, kurām attiecīgajos gadījumos ir neierobežotas tiesības saglabāt dubulto pilsonību ar jebkuru pasaules valsti, reģistrējoties par Latvijas pilsoni vai iegūstot Latvijas pilsonību. Saskaņā ar Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām pilsonības jautājumu regulēšana ir katras valsts ekskluzīvā kompetencē, proti, valstīm ir suverēnas tiesības pašām ar saviem likumiem noteikt savu pilsoņu loku (skatīt Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2007. gada 21. augusta lēmuma “Par tiesvedības izbeigšanu” 8. punktu). Likumdevējs, izšķiroties par labu dubultās pilsonības pieļaušanai, nosaka to, kurām personām un kādos gadījumos dubultā pilsonība ir pieļaujama, ņemot vērā valsts intereses, politisko situāciju un pilsonības politiku. Dubultās pilsonības jautājums pamatā ir politisks, nevis tāds, kas būtu izšķirams, balstoties uz juridiskiem apsvērumiem (skatīt Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2010.gada 13.maija sprieduma lietā Nr.2009-94-01 16.5. apakšpunktu un 17. punktu).
Projekta sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojumā (anotācijā) (turpmāk – anotācija) 1.3.sadaļā norādīts, ka Pilsonības likums kopš 2013.gada 1.oktobra paredz iespēju personām saglabāt dubulto pilsonību ar konkrētām valstīm. Kā tas norādīts likuma “Grozījumi Pilsonības likumā”, sākotnējās ietekmes izvērtējuma ziņojumā (anotācijā), šāda regulējuma (dubultās pilsonības atļaušana) nepieciešamība ir tiesībpolitiski nozīmīga Latvijai kā nacionālai valstij, lai nezaudētu pilsoņu kopumu un identitāti globalizācijas, eiropeiskās integrācijas un ekonomiskās migrācijas procesos. Tādējādi Latvija politiski ir nodefinējusi un likumā noteikusi konkrētas valstis, kuras tā atzīst par tādām, ar kurām dubultā pilsonība ir atbalstāma. Attiecīgi var secināt, ka valsts, kura nav minēta Pilsonības likuma pirmās daļas 1. - 4.punktā, nav uzskatāma par tādu, ar kuru dubultās pilsonības izveidošanās atbilst Latvijas valsts interesēm. Aizsardzības ministrijas ieskatā persona, kura vēlas veidot vai saglabāt noturīgu, tiesisku saikni ar valsti, ar kuru dubultā pilsonība saskaņā ar Pilsonības likumu nav pieļaujama, un vēlas būt šīs valsts pilsonis, var potenciāli radīt apdraudējumu nacionālās drošības interesēm.
Ņemot vērā norādīto, vēlamies vērst uzmanību, ka projekta anotācijas 1.3.sadaļā norādītā informācija no likumprojekta “Grozījumi Pilsonības likumā” (Reģ. Nr.52/Lp11) anotācijas ir uzskatāma par nepilnīgu, jo gan uz 2. un 3.lasījumu minētā likumprojekta teksts tika attiecīgi precizēts. Līdz ar to nav viennozīmīgi prezumējams, ka likumdevējs Pilsonības likumā ir noteicis konkrētas valstis, kuras tas atzīst par tādām, ar kurām dubultā pilsonība ir pieļaujama.
Attiecībā par Aizsardzības ministrijas ierosinājumu noteikt ierobežojumu pakļaut valsts aizsardzības dienestam pilsoņus ar dubulto pilsonību ar valstīm, ar kurām dubultā pilsonība nav pieļaujama, norādāms, ka Latvijas Republikas Satversmes 91. un 101.pants, un 106.panta pirmais teikums nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma priekšā un cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu. Vienlaikus 116.pants paredz, ka personas tiesības, kas noteiktas Latvijas Republikas Satversmes arī simt sestajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.
Lai gan tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos aizsargā personu pret valsts darbībām, kas ierobežo brīvību izvēlēties nodarbošanos, tomēr šīs tiesības neliedz valstij noteikt prasības, kas personai jāizpilda, lai tā konkrētu nodarbošanos varētu īstenot. Likumdevējam ir rīcības brīvība izvirzīt prasības attiecībā uz konkrētu profesionālo darbību, ciktāl tas nepieciešams sabiedrības interesēs. Valstij ir pienākums arī atturēties no tādu tiešu vai netiešu apstākļu radīšanas, kuri traucētu personai īstenot tās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos (piemēram, skatīt Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2021. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2020-20-01 11.2. apakšpunktu).
Izdarot grozījumus normatīvajā aktā ir izsverams samērīgums ar aizliegumu pildīt valsts aizsardzības dienestu gadījumā, ja Latvijas pilsoņiem ir izveidojusies dubultā pilsonība ar tādu valsti, ar kuru saskaņā ar Pilsonības likuma 9.panta pirmās daļas 1., 2., 3. un 4.punktā noteikto dubultā pilsonība nav pieļaujama, tai skaitā ņemot vērā, ka personām izvirzāmās prasības ir pamatojamas to spējā izpildīt noteiktus pienākumus un uzdevumus, līdz ar to šāds noteiktais ierobežojums ir saistāms ar attiecīgā valsts aizsardzības dienesta veicamajām funkcijām. Citiem vārdiem sakot, ir izvērtējamas gan funkcijas, ko pilda personas, pildot valsts aizsardzības dienestu, gan arī ierobežojums, kas tām noteikts sakarā ar valsts aizsardzības dienesta pildīšanu.
Ņemot vērā minēto, norādāms, ka ierobežojums pildīt valsts aizsardzības dienestu personām ar dubulto pilsonību ar valstīm, ar kurām dubultā pilsonība nav pieļaujama, ir argumentēti pamatojams un izvērtējams kopsakarā ar Latvijas Republikas Satversmes attiecīgajos pantos noteikto. Šāda izvērtējuma rezultātā arī konstatējot, vai vispār šāds ierobežojums ir nosakāms.
Vienlaikus norādāms, ka, vērtējot pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitāti, ir noskaidrojams, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personu pamattiesības aizskartu mazāk.
Vienlaikus vēršama uzmanība uz to, ka šobrīd Militārā dienesta likumā un Zemessardzes likumā nav ietverts šāds ierobežojums attiecībā uz profesionālā dienesta karavīriem un pretendentiem, kā arī attiecībā uz zemessardzes dienesta zemessargiem un pretendentiem.
 

-

Militāro dienestu iespējams pildīt trīs veidos (Valsts aizsardzības dienesta (turpmāk – VAD) likuma 3. panta pirmā daļa):
1) 11 mēnešus NBS regulāro spēku vai Latvijas Republikas Zemessardzes vienībā;
2) piecus gadus Zemessardzē kopumā, pildot dienesta uzdevumus ne mazāk kā 21 individuālās apmācības dienu un ne vairāk kā septiņas kolektīvās apmācības dienas katru gadu;
3) piecu gadu laikā apgūstot augstskolu un koledžu studentiem paredzēto rezerves virsnieka programmu militārās izglītības iestādē un Nacionālo bruņoto spēku vienībā, kuras kopējais apmācību un dienesta uzdevumu izpildes laiks nav mazāks par 180 dienām.
Pēc VAD beigām personu atvaļina rezervē vai rezervistos (VAD likuma 19. panta pirmā daļa; 4. panta piektā daļa; 25. panta pirmā daļa). VAD likuma 8. panta pirmās daļas 7. punktā noteikts, ka amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi, kura Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs nepārtraukti nodienējusi ne mazāk kā divus gadus, nav pakļauta VAD un Militārā dienesta likuma 63. panta trešās daļas 3. punktā noteikts, ka rezervistos ieskaita Latvijas pilsoņus pēc valsts aizsardzības civilā dienesta beigšanas.
VAD likuma 32. pantā noteikts, ka pilsoņiem, kas brīvprātīgi pieteikušies valsts aizsardzības dienestā un pabeiguši to, ja studēt gribētājs atbilst studiju programmas uzņemšanas noteikumiem, tad koledžas tām gadskārtējā valsts budžetā un vidēja termiņa budžeta ietvara likumā apstiprinātā finansējuma ietvaros finansē studijas īsā cikla profesionālās augstākās izglītības un pirmā cikla augstākās izglītības posmos.
 Ar grozījumu plānots iekļaut kritēriju - un atvaļināts rezervē un studijas arī otrā cikla augstākās izglītības programmā.
Ministru kabineta 2023. gada 29. augusta noteikumi Nr. 496 "Noteikumi par kārtību, kādā tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonas tiek nosūtītas izglītības iegūšanai, kā arī mācību izdevumu segšanas un atmaksāšanas kārtību" paredz līguma slēgšanu un pēctecīgu izdevumu atmaksu vai faktiski piespiedu dienestu vismaz divu gadu garumā.
Attiecīgi personas uzņemtās saistības, to izpildes ilgums un risks ir neizdevīgs, salīdzinājumā ar personu, kura izvēloties VAD, izpilda to un pēctecīgi izvēlas studēt kādā no IeM sistēmas iestāžu izglītības iestādē, kur atbilstoši VAD likuma 32. pantā noteiktajam, šim pilsonim mācības jau paredzēts finansēt par valsts līdzekļiem un atmaksas pienākums netiek noteikts.
Ņemot vērā minēto, pastāv sekojošs risks - personas, kas neatbilst augstskolas un studiju programmas uzņemšanas prasībām, tādējādi radīs iespēju iegūt koledžas izglītību bez maksas, kas nostāda neizdevīgā pozīcijā tos, kuri būs slēguši līgumus par studijām IeM sistēmas iestāžu izglītības iestādēs.

Noteikt mācību izdevumu segšanas un atmaksāšanas kārtību arī tiem, kuri izvēlas pēctecīgi studijas pēc VAD un neturpina darbu izvēlētajā profesijā vai ir nesekmīgi jau studiju apguves laikā.

Likumprojekta anotācijas 1.3. sadaļā "Risinājuma aprakts" tostarp norādīts, ka likuma normas šobrīd neparedz datu apmaiņu ar Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldi, lai valsts aizsardzības dienesta 2024. gada jūlija iesaukumam izpildītu likumā noteikto un iegūtu informāciju par personām, kuras atbilstoši Valsts aizsardzības dienesta likuma 8. panta pirmajai daļai nav pakļautas iesaukšanai dienestā. Aizsardzības ministrija ir paredzējusi līdz 2025. gada 1. jūlijam izveidot valsts informācijas sistēmu, kurā veiks dienestam pakļauto pilsoņu, pilsoņu, kuri brīvprātīgi pieteikušies valsts aizsardzības dienesta militārajam dienestam, un dienestā iesaukto pilsoņu reģistrāciju un uzskaiti, ir nepieciešams veikt grozījumus Valsts aizsardzības dienesta likumā, kas  nodrošina tiesiskā regulējuma pamatu, ļaujot iegūt datus no Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes resursu vadības sistēmām.
Tādējādi lūdzam papildināt likumprojekta anotāciju, norādot, kādā veidā informācijas apmaiņa notiks līdz 2025. gada 1. jūlijam un turpmāk, kā arī izvērtēt, vai likumprojektu nav nepieciešams papildināt ar pārejas noteikumu.
 

-