Atzinums

LDDK vērš uzmanību, ka ne anotācijā, ne izziņā nav sniegta pamatota atbilde uz LDDK iebildumiem par nelietderīgo situāciju, kas veidojas tās biedra RP SIA "Rīgas satiksme" darbībā. Proti, ja lielākā RP SIA “Rīgas satiksme” pasažieru daļa, kas izmanto valsts noteiktos braukšanas maksas atvieglojumus, ir saņēmuši un lieto RP SIA “Rīgas satiksme” elektroniskās identifikācijas līdzekli – personalizēto e-talonu, kapēc attiecībā uz RP SIA “Rīgas satiksme” kā pārvadātāju jāpieprasa, lai pasažieru, kas izmanto valsts noteiktos braukšanas maksas atvieglojumus, paralēlai personalizētai uzskaitei tiktu ieviesta vēl viena sistēma. Šīs jaunā sistēmas ieviešana realitātē attiektos tikai apmēram uz 20 tūkstošiem validāciju jeb braucieniem mēnesī, kas ir nesamērīgi maz pret kopējo RP SIA “Rīgas satiksme” pasažieru skaitu – apmēram 10 miljoniem mēnesī.  LDDK ieskatā fakts, ka šī ideja ir radusies 2015.gadā nav un nevar būt pietiekams pamatojums  ievērojamu finanšu līdzekļu ieguldījumam sistēmā, kas RP SIA “Rīgas satiksme” nav nepieciešama, kā arī nav ne lietderīgi, ne samērīgi.

-

Ar Likumprojekta 8. pantu paredzēts papildināt Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma (turpmāk – STPL) 17.pantu ar trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Pasūtītājam ir tiesības vienpusēji atkāpties no līguma, kas noslēgts starp pasūtītāju un pārvadātāju, ja pēc šo grozījumu spēkā stāšanās, ar kompetentās institūcijas konkurences jomā lēmumu, kas stājies spēkā, nav apstrīdams un pārsūdzams, Pārvadātājs ir atzīts par vainīgu konkurences tiesību pārkāpumā, kas izpaužas kā horizontālā karteļa vienošanās, izņemot gadījumus, kad attiecīgā institūcija, konstatējot konkurences tiesību pārkāpumu, par sadarbību iecietības programmas ietvaros Pārvadātāju ir atbrīvojusi no naudas soda vai naudas sodu samazinājusi, vai ir izsniegusi atzinumu par to, ka Pārvadātāja veiktie pasākumi ir pietiekami uzticamības atjaunošanai un tādu pašu un līdzīgu gadījumu novēršanai nākotnē;”

Atkārtoti vēršam uzmanību, ka Likumprojekta 8. pantā piedāvātie grozījumi STPL 17. pantā pasūtītājiem sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas nozarē piešķir tiesības uz atšķirīgu un plašāku attieksmi pret pakalpojumu sniedzējiem, nekā to nosaka vispārīgais publisko iepirkumu un konkurences tiesību regulējums, turklāt atšķirīgā un paplašinātā attieksme nav pienācīgi pamatota un pārkāpj LR Satversmē noteikto tiesiskās vienlīdzības principu.

Nav izvērsti ar ieguvumu un zaudējumu analīzi pamatots, kāpēc tieši sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas nozarē pasūtītājiem ir nosakāmas tiesības attiecībā pret pakalpojumu sniedzējiem pieļaut atšķirīgu pieeju no vispārīgajiem Publisko iepirkumu likuma (turpmāk – PIL) 64. pantā noteiktajiem līguma pirmstermiņa izbeigšanas gadījumiem, proti – uz kādu apsvērumu pamata pasūtītājiem šajā konkrētajā nozarē ir nosakāmas ekskluzīvas tiesības vēl vienā gadījumā vienpusēji atkāpties no tiesiski noslēgta līguma un uz kādu apsvērumu pamata šajā nozarē ir attaisnojama un pieļaujama atšķirīga regulējuma noteikšana. Likumprojektā nav konstatējams tāds pamats vai tādi būtiski atšķirīgi apstākļi, lai sabiedriskā transporta pakalpojumu jomā piemērotu savādāku vai stingrāku tiesību normas regulējumu attiecībā uz līguma vienpusēju izbeigšanu no pasūtītāja puses, tai skaitā būtiski pasliktinot pārvadātāja tiesības, ko tam piešķir PIL. Likumprojekta anotācijā norādītais pamatojums, ka “šādās situācijās negatīvas mantiskas sekas cieš ne tikai pasūtītāji un publiskais finansējums. Pārmaksa [..] tiek faktiski pārnesta arī uz galapatērētājiem”, var tikt vienlīdz attiecināts gan uz konkurences tiesību pārkāpumu sekām sabiedriskā transporta pakalpojumu jomā, gan arī citās nozarēs, piemēram, būvniecībā, ceļu apsaimniekošanā, daudzdzīvokļu dzīvojamo māju energoefektivitātes paaugstināšanas pakalpojumu sniegšanā u.tml., kur Konkurences padome arī ir konstatējusi  aizliegtas horizontālas vienošanās. Tomēr citu nozaru pasūtītājiem likumdevējs nav izvēlējies ar nozari regulējošo normatīvo aktu piešķirt vienpusējas tiesības atkāpties no noslēgtā līguma.

Tādējādi secināms, ka Likumprojekta 8. panta regulējums, jā tāds tiks ieviests, veicinās atšķirīgu attieksmi pret komersantiem pēc to darbības jomas un radīs konstitucionalitātes riskus, kas nebūtu pieļaujami. No Konkurences padomes konstatētām aizliegtām vienošanām izrietošās tiesiskās sekas attiecībā uz publiskajiem iepirkumiem un publisko iepirkumu rezultātā noslēgtajiem likumiem ir nosakāmas “jumta” likumos neatkarīgi no nozares, un to likumdevējs jau ir izdarījis PIL 42. un 64. pantā.

Papildus vēlamies vērst uzmanību uz Ekonomikas ministrijas izstrādātajā informatīvajā ziņojumā “Par Konkurences padomes paveikto funkcijas – metodiskā atbalsta sniegšana publiskām personām zaudējumu atlīdzināšanas procesa ietvaros – īstenošanā” (projekta ID 24-TA-1671)[1] (turpmāk – EM) informatīvais ziņojums, iekļauto secinājumu attiecībā uz Ministru kabineta uzdevuma izpildi - izvērtēt nepieciešamību sagatavot priekšlikumus grozījumiem publisko iepirkumu jomu reglamentējošajos normatīvajos aktos, lai noteiktu publisko iepirkumu līgumos ietveramās pušu tiesības un pienākumus konkurences tiesību pārkāpuma gadījumā: “Izvērtējot nepieciešamību sagatavot priekšlikumus grozījumiem publisko iepirkumu jomu reglamentējošajos normatīvajos aktos, lai noteiktu publisko iepirkumu līgumos ietveramās pušu tiesības un pienākumus konkurences tiesību pārkāpuma gadījumā, tika secināts, ka attiecīgi grozījumi publisko iepirkumu jomu reglamentējošajos normatīvajos aktos nav nepieciešami. Finanšu ministrijas un Iepirkumu uzraudzības biroja ieskatā publisko iepirkumu regulējums ir akcentēts tieši uz iepirkumu procedūru un ar to saistīto jautājumu regulējumu. Vienlaikus, ievērojot Publisko iepirkumu likuma 60.panta otrajā daļā noteikto, pasūtītājs, sagatavojot iepirkuma līgumu, ņem vērā normatīvo aktu prasības attiecībā uz iepirkuma priekšmetā iekļautajiem būvdarbiem, piegādēm un pakalpojumiem. Tajā skaitā Publisko iepirkumu likuma 60.panta otrās daļas 8.punkts jau šobrīd papildus citiem jautājumiem iepirkuma līgumā paredz pienākumu atrunāt kārtību, kādā pieļaujama atkāpšanās no tā. Tādējādi tiek vērsta pasūtītāja uzmanība uz nepieciešamību īpaši apsvērt iespējamās situācijas līguma izpildes gaitā, savlaicīgi tajā iekļaujot attiecīgus risinājumus savu interešu aizstāvībai, tostarp par tirgus dalībnieku īstenotajiem konkurences tiesību pārkāpumiem. Izpētot arī kaimiņvalstu publisko iepirkumu regulējošos normatīvos aktus, Finanšu ministrija secināja, ka to regulējumos nav iekļauti speciāli noteikumi par publisko iepirkumu līgumos ietveramajām pušu tiesībām un pienākumiem konkurences tiesību pārkāpuma gadījumā.”

Ja, neskatoties uz iebildumu par paredzētā regulējuma tiesiskuma riskiem un pretēji EM informatīvajā ziņojumā secinātajam, Likumprojektā tiek atstāts 8. pants, tad vēršam uzmanību, ka šajā pantā piedāvātā STPL 17. panta trešās daļas redakcija ir pieļaujama, ja tās piemērošana tiek noteikta tikai un vienīgi attiecībā  uz līgumiem, kas noslēgti pēc Likumprojekta spēkā stāšanās. Turklāt no normatīvo aktu izstrādes noteikumu viedokļa Likumprojekta 8. panta piemērošanas brīdi korektāk būtu noteikt pārejas noteikumos, nevis pašā STPL 17. panta trešajā daļā[2]. Tāpat no juridiskās tehnikas viedokļa būtu salāgojama Likumprojekta 8. pantā piedāvātā STPL 17. panta trešās daļas terminoloģija ar Likumprojekta 13. pantā piedāvāto pārejas noteikumu 37. punkta terminoloģiju, turklāt 37. punkts būtu tekstuāli papildināms ar norādi uz laika posmu, kādā pasūtītājs var izmantot tiesības vienpusēji atkāpties no līguma pēc kompetentās institūcijas konkurences jomā lēmuma spēkā stāšanās.

 



[1] Par Konkurences padomes paveikto funkcijas – metodiskā atbalsta sniegšana publiskām personām zaudējumu atlīdzināšanas procesa ietvaros – īstenošanā (mk.gov.lv), skatīts 10.07.2024.

[2] Skat. MK 03.02.2009. noteikumu Nr.108 “Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi” 27., 73. Punktu.
 

Ņemot vērā augstāk minēto, t.sk., LDDK 26.01.2024. un 27.05.2024. atzinumos minētos argumentus, aicinām no Likumprojekta svītrot 8. pantu, bet gadījumā, ja 8. panta svītrošana netiek atbalstīta, tad aicinām no Likumprojekta 8. pantā piedāvātās STPL 17. panta trešās daļas redakcijas dzēst vārdus “pēc šo grozījumu spēkā stāšanās” un attiecīgi precizēt Likumprojekta 13. pantā piedāvāto pārejas noteikumu 37. punktu, izsakot abas tiesību normas sekojoši:

17. panta trešo daļu izsakot šādā redakcijā:

“(3) Pasūtītājam ir tiesības vienpusēji atkāpties no līguma, kas noslēgts starp pasūtītāju un pārvadātāju, ja ar kompetentās institūcijas konkurences jomā lēmumu, kas stājies spēkā un nav apstrīdams un pārsūdzams, pārvadātājs ir atzīts par vainīgu konkurences tiesību pārkāpumā, kas izpaužas kā horizontālā karteļa vienošanās, izņemot gadījumus, kad attiecīgā institūcija, konstatējot konkurences tiesību pārkāpumu, par sadarbību iecietības programmas ietvaros pārvadātāju ir atbrīvojusi no naudas soda vai naudas sodu samazinājusi, vai ir izsniegusi atzinumu par to, ka pārvadātāja veiktie pasākumi ir pietiekami uzticamības atjaunošanai un tādu pašu un līdzīgu gadījumu novēršanai nākotnē.”;

pārejas noteikumu 37.punktu izsakot šādā redakcijā:

“37. Šā likuma 17. panta trešo daļu var piemērot līgumam, kas noslēgts starp pasūtītāju un pārvadātāju pēc šīs normas spēkā stāšanās, ja kompetentās institūcijas konkurences jomā lēmums, ar kuru pārvadātājs ir atzīts par vainīgu konkurences tiesību pārkāpumā, kas izpaužas kā horizontālā karteļa vienošanās, ir stājies spēkā pēc šīs normas spēkā stāšanās un ja kopš attiecīgā lēmuma spēkā stāšanās brīža nav pagājis vairāk kā viens gads.”
 

LDDK uztur jau iepriekš sniegtos iebildumus par eID karšu izmantošanas uzsākšanu.
Un atkārtoti norādām, ka pilsētas nozīmes maršrutos eID karšu izmantošanas uzsākšana, sākot no 2025. gada 1. Janvāra, nav reāli izpildāms termiņš, jo, kā jau iepriekš norādījām, šādam procesam ir nepieciešami vismaz 12 mēneši, objektīvi izvērtējot specifikācijas risinājumu un iepirkumu procedūrai, piegādēm, uzstādīšanai, (Rīgas Satiksme gadījumā tās ir apmēram 800 transporta vienībās), programmēšanas darbiem un pārbaužu veikšanai nepieciešamo laika grafiku. Turklāt vēršam uzmanību, ka būtu tikai saprātīgi un lietderīgi, ja šo sistēmu lielākais pilsētas pasažieru pārvadātājs RP SIA “Rīgas satiksme” ieviestu vienlaicīgi ar plānoto jauno biļešu sistēmu. Kā arī lūdzam ņemt vērā, ka LDDK biedrs -RP SIA “Rīgas satiksme” šobrīd nezinot, vai un kad likumprojekts attiecīgajā redakcijā tiks pieņemts, nevar uzsākt sistēmas ieviešanas priekšdarbus, jo arī iepriekš šīs normas reāla ieviešana dzīvē ir vairākkārtīgi atlikta jau ilgstoši.

-

Ņemot vērā pie Likumprojekta 8.panta izteiktos argumentus,

pārejas noteikumu 37.punktu izteikt šādā redakcijā:

“37. Šā likuma 17. panta trešo daļu var piemērot līgumam, kas noslēgts starp pasūtītāju un pārvadātāju pēc šīs normas spēkā stāšanās, ja kompetentās institūcijas konkurences jomā lēmums, ar kuru pārvadātājs ir atzīts par vainīgu konkurences tiesību pārkāpumā, kas izpaužas kā horizontālā karteļa vienošanās, ir stājies spēkā pēc šīs normas spēkā stāšanās un ja kopš attiecīgā lēmuma spēkā stāšanās brīža nav pagājis vairāk kā viens gads.”

Likumprojekta anotācijas sadaļā “Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība” norādītais Likumprojekta normu  pamatojums vairākos gadījumos neatbilst piedāvātajām Likumprojekta normām, tāpēc aicinām salāgot anotācijā norādīto informāciju ar Likumprojekta normām, veicot attiecīgus precizējumus, piemēram:

izslēdzot no anotācijas informāciju par to, ka Likumprojekta normas par pasūtītāja tiesībām vienpusēji atkāpties no līguma piemērojamas arī līgumiem, kas noslēgti pirms Likumprojekta spēkā stāšanās (Likumprojekta retroaktīvas piemērošanas negatīvās sekas un konstitucionalitātes riski ir aprakstīti LDDK 26.01.2024. un 27.05.2024. atzinumos);
no anotācijas daļas, kas apraksta Likumprojekta 8. panta nepieciešamību, svītrojot informāciju par pārejas noteikumu 31. punktu, kas saistīts ar Likumprojekta 10. pantu un reglamentē likuma prasību izpildi Ogres valstspilsētas gadījumā (ieskatam citāts no pašreizējās anotācijas daļas, kas apraksta Likumprojekta 8. panta nepieciešamību:  “Likumprojekts paredz papildināt regulējumu ar sabiedriskā transporta pakalpojumu pasūtītāja tiesībām vienpusēji atkāpties no noslēgtā līguma, ja ar kompetentās institūcijas konkurences jomā lēmumu Pārvadātājs  ir atzīts par vainīgu konkurences tiesību pārkāpumā, kas izpaužas kā horizontālā karteļa vienošanās, izņemot gadījumu, kad attiecīgā institūcija, konstatējot konkurences tiesību pārkāpumu, par sadarbību iecietības programmas ietvaros Pārvadātāju ir atbrīvojusi no naudas soda vai naudas sodu samazinājusi.
Likumprojekts paredz pārejas noteikumu 31. punktā noteiktā termiņa atlikšanu par diviem gadiem.”).
 

-

Likumprojekta anotācijā attiecībā uz Likumprojekta 7.panta (ar kuru paredzēts STPL 15. pantu papildināt ar 9.apakšpunktu) nepieciešamību norādīts, ka ar Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2023.gada 13.septembra lēmumu lietā Nr. 680024923, SKA-779/2023 sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas līgums ir atzīts par publisko tiesību līgumu. Uz publisko tiesību līgumiem attiecas publisko tiesību normas, un tā kā publiskajās tiesībās nav iespējama tāda līguma brīvība kā civiltiesībās un valsts pārvaldei savā rīcībā ir stingri jāievēro normatīvajos aktos noteiktos ierobežojumus, STPL ir nepieciešams  ietvert regulējumu, kas paredzētu iespēju sabiedriskā transporta pakalpojumu pasūtījuma līgumos (ar mērķi nodrošināt pakalpojuma kvalitāti un atbilstību izvirzītajām prasībām) noteikt līgumsodus par sabiedriskā transporta pakalpojumu neizpildi vai nepienācīgu izpildi.

Uzskatām, ka augstāk minētās tiesību normas vienveidīgas un nepārprotamas piemērošanas labad ir nepieciešams noteikt arī šīs normas piemērošanas kārtību. Tas it īpaši nepieciešams tādēļ, ka jau šobrīd ir konstatētas situācijas, kad pasūtītājs pārvadātājiem nezināmu un neizskaidrotu iemeslu dēļ vienpusēji maina līgumos noteikto līgumsodu līdzšinējo piemērošanas praksi, neskatoties uz to, ka valsts pārvaldei nav iespējama tāda līguma brīvība kā civiltiesībās.

 

Priekšlikums papildināt Likumprojektu ar 15³. pantu, ar kuru tiktu noteikta Likumprojekta 7. panta piemērošanas kārtība.[1] Ja no Likumprojekta tiks svītrots līdzšinējais 14. pants, tad attiecīgi mainīsies priekšlikumā minētā panta numerācija no 15.panta uz 14. pantu.                                                                                                                                                                                                         aicinām Likumprojektu papildināt ar 15.⁴pantu šādā redakcijā:“15. Papildināt pārejas noteikumus ar 39⁵. punktu šādā redakcijā:“39. Šā likuma 15. panta 9. apakšpunktu var piemērot sabiedriskā transporta pakalpojumu pasūtījuma līgumiem, kas noslēgti starp pasūtītāju un pārvadātāju pēc šīs normas spēkā stāšanās.”[1] Skat. iepriekšējo vēri.[2] Ja no Likumprojekta tiks svītrots līdzšinējais 14. pants, tad attiecīgi mainīsies priekšlikumā minētā pārejas noteikumu numerācija no 39. punkta uz 38. punktu.

Likumprojekta 14. pants paredz papildināt STPL pārejas noteikumus ar jaunu 38. punktu, kurā piedāvāts regulējums STPL 17. panta trešās daļas 2. punkta piemērošanai. Ņemot vērā to, ka no šobrīd izstrādātās Likumprojekta redakcijas ir svītrots STPL 17. panta trešās daļas 2. punkts, izsakām priekšlikumu attiecīgi svītrot arī Likumprojekta 14. pantu.
 

 svītrot arī Likumprojekta 14. pantu.