Atzinums

Biedrības ieskatā, izstrādājot noteikumu projektu, nav veikta ne pietiekoša esošās situācijas izpēte, ne arī apzinātas nepieciešamās izmaksas  jauno tehnoloģiju ieviešanai, papildus analīžu veikšanai, risku novērtējumam, personāla izmaksām informācijas apkopošanai un sniegšanai sabiedrībai u.c.

Nepieciešams  identificēt iespējamos finanšu avotus, kā arī veikt aprēķinus par iespējamām dzeramā ūdens tarifu izmaiņām un to ietekmi uz sabiedrības maksātspēju, līdz ar to, iespējām saņemt ūdensapgādes pakalpojumus. Noteikumu projekta izstrādes gaitā nav notikusi ieinteresēto pušu, tai skaitā, ūdenssaimniecības nozares, iekšlietu nozares, drošības nozares, pašvaldību, iesaiste.

Izstrādātā projekta mērķis ir tikai transponēt Direktīvas prasības, bet tas faktiski nerisina jau esošās problēmas, kas saistītas ar droša dzeramā ūdens apgādi:
neuzraudzīta pazemes ūdens izmantošana, nepilnīgs urbumu reģistrs, milzīgs skaits pamestu urbumu, kas var radīt draudus jebkuras pilsētas ūdensapgādes sistēmai;
ieviešot risku novērtēšanas pieeju un sistēmu, nav identificētas institūcijas, kas veiks to izvērtējumu un uzraudzību, atbilstoši projektā piedāvātajam normatīvajam regulējam, sistēma būs formāla un nesasniegts direktīvā identificētos ūdens drošuma mērķus;
sadrumstalota institucionālā atbildība par dzeramā ūdens nozares pārraudzību, kas rada haosu gan uzraudzībā, gan ziņošanā;
vienotas ūdens nozares datu bāzes neesamība un datu dublēšanās dažādās datu bāzēs;

Biedrība iebilst pret turpmāku noteikumu projektu virzību līdz iepriekš minēto jautājumu atrisināšanai.

-

Piedāvātā punkta redakcija, kas nosaka definīciju “ēku iekšējam ūdensvadam” ir neskaidra un nesaskan ar Ministru kabineta noteikumos Nr.332 par Latvijas būvnormatīvu LBN 221-15 “Ēku iekšējais ūdensvads un kanalizācija” un “Ūdenssaimniecības pakalpojumu likums” esošajām definīcijām par tehniski identiskiem elementiem ūdensapgādes sistēmā. Projektā jaunieviesto terminoloģiju ir nepieciešams saskaņot ar citos LR normatīvajos aktos izmantoto, lai to būtu iespējams konsekventi un atbilstoši interpretēt un pielietot.

Biedrības ieskatā un līdzšinējā nozares praksē netiek lietots termins “sadales tīkli”. Kā arī iekšējo ēku iekšējo ūdensvadu ūdens izdales vietās var būt uzstādīti ne tikai krāni, kas paredzēti dzeramā ūdens lietošanai, bet arī citas sanitāri tehniskās ierīces, līdz ar to biedrība ierosina sekojošu 3.3.punkta redakciju:
 “ēkas iekšējais ūdensvads” ir cauruļvadi, savienojumi un ietaises, kas ir ierīkotas starp publiskās un privātās telpās uzstādītām sanitāri tehniskām ierīcēm un centralizētām ūdensapgādes sistēmām, bet tikai tad, ja par tiem nav atbildīgs ūdens piegādātājs.

Atbilstoši nepieciešams precizēt terminoloģiju par centralizētām ūdensapgādes sistēmām visa projekta ietvarā.
 

-

Biedrības ieskatā “prioritāru objektu” tvērumu ir nepieciešams paplašināt ar vispārējās izglītības iestādēm (skolām un bērnudārziem), jo attiecīgajās iestādēs ir sastopams liels skaits cilvēku, kā arī potenciāli bieži sastopami gadījumi, kas labvēlīgi Legionella izplatībai. Izglītības iestādēs sezonāli ir novērojams ilglaicīgi (līdz pat 2 mēnešiem) stāvošs ūdens, kas ir istabas temperatūrā (vasarā, kad skolas un bērnudārzi ir tukši aukstā ūdens temperatūra var sasniegt vismaz 22-25 ºC, bet siltā ūdens sildīšana tiek atslēgta), līdz ar to labvēlīgs mikroorganismu augšanai. Tādējādi audzēkņiem atgriežoties skolā, tie tiek pakļauti paaugstinātiem saslimšanas riskiem, it sevišķi pēc sporta nodarbību īstenošanas un dušas izmantošanas. Biedrība lūdz izskatīt attiecīgā punkta paplašināšanas iespējas sabiedrības veselības interesēs.
Ja atbildīgās ministrijas ieskatā punkta redakcija nav maināma, tad biedrība lūdz Veselības ministriju izstrādāt vadlīnijas izglītības iestāžu apsaimniekotājiem par ar ūdens lietošanu saistītu risku novēršanu pēc ilglaicīgiem iestāžu slēgšanas (brīvlaiku) periodiem.
 

-

Izņēmuma gadījums, kas minēts 4.1. punktā nesaskan ar Pārtikas aprites likuma 1.panta 6.punktu “pārtikas aprite — visas darbības ar pārtiku no tās ieguves līdz patēriņam (primārā ražošana, ieguve, pirmapstrāde, apstrāde, pārstrāde, ražošana, iepakošana, uzglabāšana, izplatīšana, transportēšana, pārvietošana pāri valsts robežai, vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība)”, jo Projekta kontekstā nav iespējams nodalīt, piemēram, pārtikas ražošanu, ko īsteno Individuālais komersants savā mājoklī. Faktiski un tehniski nav iespējams izdalīt ūdens apjomu, kas no centralizētām sistēmām tiek izmantots pārtikas apritē. Līdz ar to faktiski visu ūdeni, kas tiek nodrošināts ar centralizētu ūdensapgādes sistēmu ir iespējams interpretēt un uzskatīt par pārtikas apritē esošu ūdeni, jo tā neizmērāma un neatdalāma daļa tiek izmatota, piemēram, individuāla komersanta pārtikas ražošanas vajadzībām, tādējādi uz to neattiecinot šajā Projektā iekļautās prasības. Projektā iestrādātos izņēmumus ir nepieciešams saskaņot ar citos LR normatīvajos aktos izmantoto, lai to būtu iespējams konsekventi un atbilstoši interpretēt un pielietot. Turklāt, biedrības ieskatā sadrumstalotība, kas šobrīd tiek ieviesta likumdošanā, rada būtiskus riskus patērētājam.

-

11.punkta redakcija ir interpretējama un saistīta ar “Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumu”, kur identificētas “piederības robežas: (robeža starp ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēja īpašumā, valdījumā vai turējumā esošajām centralizētajām ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmām un ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotāja īpašumā (dzīvokļu īpašnieku kopīpašumā) vai valdījumā esošajām ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmām), līdz ar to arī iespējami faktiskā pakalpojuma sniedzēja un saņēmēja ietekme uz ūdens kvalitāti. Nepieciešams papildināt ar konkrētām atbildības robežām, līdz kurām atbildīgs par ūdens kvalitāti ir pakalpojumu sniedzējs (ūdensapgādes uzņēmums) un kur sākas pakalpojuma saņēmēja (lietotāja) atbildība, vai papildināt ar atsauci un sasaisti ar attiecīgo likumu.

 

-

11.1. punkta redakciju nepieciešams precizēt, jo izmantotais termins “ūdens pienāk pa krāniem” nav saskaņojams ar citos normatīvajos aktos izmantoto terminoloģiju un latviešu valodas gramatiku.

-

Biedrība vērš uzmanību uz faktu, ka ar šobrīd plaši izmantotām laboratoriskajām metodēm ne vienmēr 24 stundu laikā ir iespējams nodot paraugus vai iegūt analīžu rezultātus par minēto mikroorganismu klātbūtni dzeramajā ūdenī (it sevišķi brīvdienu laikā, kad visas Latvijā esošās akreditētās laboratorijas ir slēgtas), līdz ar to praksē ne vienmēr šo punktu ir iespējams izpildīt.
 

-

Tiek izmantots termins “piederības robeža”, kuram līdz šim projektā nav sniegta definīcija, nepieciešams iekļaut atsauci uz “Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumu”.
 

-

Punktā minētās aktivitātes par iespējamiem dzeramā ūdens piegādes aizliegumiem un alternatīva ūdens piegādes nodrošinājumu ir nepieciešams salāgot ar citiem normatīvajiem aktiem, kas ir saistīti ar civilās aizsardzības nodrošināšanu, kritiskās infrastruktūras darbību, tās nepārtrauktību un noturību. Kā arī dzeramā ūdens piegādes pārtraukumi var radīt būtiskus sabiedrības drošības riskus, jo tādējādi tiek pārtraukta ūdens padeve arī ugunsdzēsības vajadzībām, vides aizsardzības riskus, jo tiek pārtraukta ūdens padeve kanalizācijas sistēmas darbības nodrošināšanai un sabiedrības veselības riskus, jo tiek pārtraukta ūdens padeve apkures vajadzībām. Biedrības ieskatā šī punkta redakcija ir jāsaskaņo ar Aizsardzības ministrijas, Iekšlietu ministrijas, Klimata un Enerģētikas ministrijas, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un Valsts Drošības dienesta pārstāvjiem.

Turklāt, gadījumos, kuros par neatbilstību atbildīgs ir ēku iekšējo ūdensvadu īpašnieks vai pārvaldnieks, nav definēta kārtība, kā pašvaldībai tiktu kompensēti ar alternatīva ūdens piegādes nodrošināšanu saistītie izdevumi. Nepieciešams vai nu precizēt punkta redakciju, iesaistot tajā arī par neatbilstību atbildīgās puses alternatīva dzeramā ūdens piegādē, vai kompensācijas mehānismu.
 

-

Punktu nepieciešams precizēt ar gadījumu, kurā pēc atbilstoša iesnieguma saņemšanas un analīžu veikšanas netiek konstatēta neatbilstība. Nepieciešams identificēt, kas šādā gadījumā sedz radušās izmaksas.
 

-

Biedrības ieskatā risku novērtējumam būtu jābūt salāgotam ar kritiskās infrastruktūras darbības nepārtrauktības plāniem un to izstrādi, līdz ar to biedrības ieskatā šīs nodaļas redakcija ir jāsaskaņo ar Aizsardzības ministrijas, Iekšlietu ministrijas un Valsts Drošības dienesta pārstāvjiem.

Turklāt, risku novērtējums varētu saturēt sensitīvu informāciju par ūdensapgādes sistēmām un kritisko infrastruktūru, līdz ar to būtu jānodrošina atbilstoša datu aprites drošība un personāla atbilstības un uzticamības izvērtēšana gan ūdensapgādes uzņēmumos, gan kontrolējošās institūcijās.
 

-

Biedrība uztur spēkā viedokli, ka Punktu nepieciešams paplašināt ar 49.5. apakšpunktu kā obligātu prasību nosakot aizsargierīces (pretvārsta) uzstādīšanu, atbilstoši LVS EN 1717:2002 “Dzeramā ūdens aizsardzība pret piesārņojumu ūdens iekārtās un vispārīgās prasības ūdensapgādes ierīcēm, lai novērstu iespējamo piesārņojumu atpakaļplūdes dēļ” vismaz jaunbūvējamos objektos, lai samazinātu risku kopējās ūdens sadales sistēmas piesārņojumam.

Biedrības ieskatā “pretvārstu” uzstādīšana būtiski samazina riskus, kas saistīti ar ēku iekšējā ūdensapgādes tīklā esošā ūdens nonākšanu ārējos ūdensapgādes tīklos. Ilustrējot situāciju, ir noticis centralizēto ūdensapgādes tīklu plīsums, tiek atslēgts ūdens un iztukšots cauruļvads, savukārt, ēkas ievadā netiek aizvērta noslēgierīce, tādējādi centralizētos ūdensapgādes tīklos nonāk ūdens, kurā ir iespējami paaugstināts mikroorganismu skaits (stāvošs un uzsilis aukstais ūdens ēku iekšējos tīklos, vai sliktākajā gadījumā, ja nav korekti izbūvēti siltā ūdens sagatavošanas risinājumi, siltais ūdens), kā arī iespējami svina savienojumi (ja iekšējos tīklos ir sastopami svina cauruļvadi). Šāda prakse ir plaši izmantota Eiropas Savienības valstīs un nodrošina risku samazinājumu. Attiecīgu ierīču uzstādīšanas izmaksas nepārsniedz 30-50 EUR (ieskaitot materiālu un uzstādīšanas izmaksas).

Biedrība uzskata, ka “pretvārsta” uzstādīšana ir tieši saistīta gan ar risku samazinājumu, gan dzeramā ūdens kvalitāti, līdz ar to iestrādājama tieši šī normatīvā akta ietvarā.
 

-

Punktā veicamo aktivitāšu īstenošanai ir nepieciešams valsts finansējums, ko nepieciešams iekļaut Projekta finanšu ietekmes aprēķinā.
 

-

Punktā nepieciešams saskaņot terminoloģiju ar citiem normatīvajiem aktiem un citviet šajā projektā izmantoto terminoloģiju – “krāna galā”, “ārējā ūdensapgādes tīklā”.

-

Nav skaidrs kādam mērķim ir nepieciešama šī informācija, kuras detalizēta izplatīšana sabiedrībā par konkrētu sistēmu un tās darbību var radīt draudus ļaunprātīgas rīcības gadījumos, piemēram, mērķtiecīgi sabojājot dezinfekcijas līdzekļu tvertnes un radot vides piesārņojumu un sprādzienbīstamību. Biedrības ieskatā šādu informāciju par konkrētu sistēmu nedrīkst publiskot, to iespējams darīt apkopotā veidā par situāciju un principiem valstī.

Biedrības ieskatā šī punkta redakcija ir jāsaskaņo ar Aizsardzības ministrijas, Iekšlietu ministrijas un Valsts Drošības dienesta pārstāvjiem.

Turklāt, lielākajā daļā ūdensapgādes sistēmu ūdens piegādātājam nav pieejama precīza informācija par faktiski apgādājamo iedzīvotāju skaitu, bet zināms ir pieslēgumu un klientu skaits. Faktiskais iedzīvotāju skaits nav zināms nevienam, jo deklarēto iedzīvotāju skaits bieži nesakrīt ar faktiski dzīvojošo.

-

Izmantots termins “pamatots pieprasījums”, kuram nav izmērāma vai juridiska skaidrojuma, līdz ar to nav iespējams punktu nepārprotami interpretēt. Nepieciešams precizēt punktu.

-

Biedrības ieskatā noteiktajā termiņā nav iespējams veikt paredzētās darbības. Ir nepieciešams detalizēta situācijas analīze, lai identificētu termiņu, kurā darbības ir reāli realizējamas.

-

Tiek izmantots termins “ūdens piegādes objekts”, bet līdz šim Projektā nav bijis skaidrojums šādam terminam. Nepieciešams termina skaidrojums vai salāgošana ar citiem Projektā izmantotajiem terminiem.

Projektā noteiktā Operacionālā monitoringa duļķainības robežvērtība 0,3 NTU ir 10 reižu mazāka nekā līdz šim dzeramā ūdens sagatavošanā un normatīvajā regulējumā iekļautā robežvērtība 3 NTU, līdz ar to, balstoties uz ilgtermiņa pieredzi dzeramā ūdens sagatavošanā un piegādē, projektā iekļauto vērtību esošajās ūdensapgādes sistēmās ir iespējams sasniegt tikai atsevišķos gadījumos. Tādējādi, lai sasniegtu Projektā iekļauto robežvērtību, nepieciešams ne tikai pārbūvēt un pilnveidot dzeramā ūdens sagatavošanas iekārtas, bet arī ārējos ūdensapgādes tīklus. Nepieciešams īstenot finanšu aplēsi šādu investīciju veikšanai.
 

-

Biedrības ieskatā Tieslietu ministrijas izstrādātais kompetenču sadalījums attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas par dzeramā ūdens kvalitāti pārņemšanai nepieciešamo normatīvo aktu pilnveidošanu nav atbalstāms. Atbildības sadalījums starp vairākām institūcijām,  kas, iespējams, neaptver visas jomas, rada riskus ūdensapgādes nozares pārraudzībai, kas var radīt būtiskus riskus ārkārtas situācijas gadījumos, kad nav iespējams noteikt konkrētu atbildīgo. Tas var būtiski apdraudēt iedzīvotāju ūdensapgādes pakalpojumu pieejamību, līdz ar to veselību un drošību.

Biedrība uzskata, ka nepieciešams noteikt vienu atbildīgo institūciju, kuras pārraudzībā ir visi ar direktīvas ieviešanu saistītie jautājumi.

-

Izstrādājot noteikumu projektu, nav veikta ne pietiekoša esošās situācijas izpēte, ne arī apzinātas nepieciešamās izmaksas  jauno tehnoloģiju ieviešanai, papildus analīžu veikšanai, risku novērtējumam, personāla izmaksām informācijas apkopošanai un sniegšanai sabiedrībai u.c. Nepieciešams  identificēt iespējamos finanšu avotus, kā arī veikt aprēķinus par iespējamām dzeramā ūdens tarifu izmaiņām un to ietekmi uz sabiedrības maksātspēju, līdz ar to, iespējām saņemt ūdensapgādes pakalpojumus.

Atbilstoši biedrības veiktajām aplēsēm, mainoties dzeramā ūdens kvalitātes prasībām (it sevišķi pieļaujamo sulfātu koncentrācijas samazinājumu), Zemgales reģionā vien nepieciešamo investīciju apjoms, kas saistīts ar jaunu dzeramā ūdens sagatavošanas tehnoloģiju izbūvi pārsniedz 10 miljonus eiro. Līdz ar to, ja nav iezīmēti papildu finanšu avoti šādu investīciju īstenošanai, prognozējamais tarifa pieaugums, it sevišķi mazās pašvaldībās, var pārsniegt 65% no esošā ūdensapgādes tarifa. Jāņem vērā, ka papildu investīcijas un izmaksas, kas nav iekļautas šajā aplēsē saistāmas ar potenciāli jauno tehnoloģiju ekspluatāciju, ārējo ūdensapgādes tīklu izbūvi un rekonstrukciju, papildu personāla piesaisti sabiedrības informēšanai, kā arī papildu ūdens kvalitātes parametru izmeklējumu veikšanu. Turklāt, noteikumu projektā iekļautās kvalitātes prasības izmaiņas (pazeminātu nekaitīguma un kvalitātes prasību izmaiņas) visbiežāk ietekmēs nomaļus reģionālos centrus, kuros šobrīd ir piemērotas pazeminātas prasības, ar salīdzinoši zemu ienākumu līmeni. Šajās ūdensapgādes sistēmās maksājumi par ūdenssaimniecības pakalpojumiem, pēc pilnīgu šajā noteikumu projektā iekļauto prasību izpildes, būtiski pārsniegtu Pasaules bankas identificēto ūdenssaimniecības pakalpojumu izmaksu slieksni 4% apmērā no kopējiem mājsaimniecības ienākumiem. Tas rada būtiskus riskus iedzīvotāju maksātspējai par saņemtajiem ūdenssaimniecības pakalpojumiem, līdz ar to, iespējamu atteikšanos no centralizēta pakalpojuma saņemšanas. Jau šobrīd maksātspējas ierosināti atteikšanās piemēri ir konstatēti vairākās Latvijas pašvaldībās.

Šī noteikumu projekta izstrādes laikā nav veiktas nekādas aplēses par tā ietekmi uz pašvaldību budžetu, ūdenssaimniecību budžetu, iedzīvotāju izdevumiem, līdz ar to biedrības ieskatā ir būtiski veikt atbilstošus aprēķinus, lai rastu risinājumus Direktīvas būtības reālai nevis formālai ieviešanai Latvijā.

-

Izstrādājot noteikumu projektu, nav veikta ne pietiekoša esošās situācijas izpēte, ne arī apzinātas nepieciešamās izmaksas  jauno tehnoloģiju ieviešanai, papildus analīžu veikšanai, risku novērtējumam, personāla izmaksām informācijas apkopošanai un sniegšanai sabiedrībai u.c. Nepieciešams  identificēt iespējamos finanšu avotus, kā arī veikt aprēķinus par iespējamām dzeramā ūdens tarifu izmaiņām un to ietekmi uz sabiedrības maksātspēju, līdz ar to, iespējām saņemt ūdensapgādes pakalpojumus.

Atbilstoši biedrības veiktajām aplēsēm, mainoties dzeramā ūdens kvalitātes prasībām (it sevišķi pieļaujamo sulfātu koncentrācijas samazinājumu), Zemgales reģionā vien nepieciešamo investīciju apjoms, kas saistīts ar jaunu dzeramā ūdens sagatavošanas tehnoloģiju izbūvi pārsniedz 10 miljonus eiro. Līdz ar to, ja nav iezīmēti papildu finanšu avoti šādu investīciju īstenošanai, prognozējamais tarifa pieaugums, it sevišķi mazās pašvaldībās, var pārsniegt 65% no esošā ūdensapgādes tarifa. Jāņem vērā, ka papildu investīcijas un izmaksas, kas nav iekļautas šajā aplēsē saistāmas ar potenciāli jauno tehnoloģiju ekspluatāciju, ārējo ūdensapgādes tīklu izbūvi un rekonstrukciju, papildu personāla piesaisti sabiedrības informēšanai, kā arī papildu ūdens kvalitātes parametru izmeklējumu veikšanu. Turklāt, noteikumu projektā iekļautās kvalitātes prasības izmaiņas (pazeminātu nekaitīguma un kvalitātes prasību izmaiņas) visbiežāk ietekmēs nomaļus reģionālos centrus, kuros šobrīd ir piemērotas pazeminātas prasības, ar salīdzinoši zemu ienākumu līmeni. Šajās ūdensapgādes sistēmās maksājumi par ūdenssaimniecības pakalpojumiem, pēc pilnīgu šajā noteikumu projektā iekļauto prasību izpildes, būtiski pārsniegtu Pasaules bankas identificēto ūdenssaimniecības pakalpojumu izmaksu slieksni 4% apmērā no kopējiem mājsaimniecības ienākumiem. Tas rada būtiskus riskus iedzīvotāju maksātspējai par saņemtajiem ūdenssaimniecības pakalpojumiem, līdz ar to, iespējamu atteikšanos no centralizēta pakalpojuma saņemšanas. Jau šobrīd maksātspējas ierosināti atteikšanās piemēri ir konstatēti vairākās Latvijas pašvaldībās.

Šī noteikumu projekta izstrādes laikā nav veiktas nekādas aplēses par tā ietekmi uz pašvaldību budžetu, ūdenssaimniecību budžetu, iedzīvotāju izdevumiem, līdz ar to biedrības ieskatā ir būtiski veikt atbilstošus aprēķinus, lai rastu risinājumus Direktīvas būtības reālai nevis formālai ieviešanai Latvijā.


 

-