Atzinums

Noteikumu 11.punktā noteikts elektroenerģijas ražotājam pienākums veikt VES trokšņa monitoringu tikai vienā punktā ietekmējamā teritorijā, saskaņojot to ar Veselības inspekciju un Valsts vides dienestu. Šāda prasība, īpaši vēja parku gadījumā, kas var aizņemt plašas teritorijas un ietekmēt daudzus nekustamos īpašumus, šķiet acīmredzami nepietiekama, lai nodrošinātu efektīvu kontroli pār trokšņa robežlielumu ievērošanu visā ietekmes zonā. Tas rada risku, ka trokšņa pārsniegumi citās vietās var palikt nekonstatēti, tādējādi nenodrošinot pienācīgu vides aizsardzību un pārkāpjot personu tiesības uz labvēlīgu vidi. Ietekmes mazināšanai ir jāizvirza mērķēti tehniskie noteikumi, taču monitoringa veikšana tikai vienā punktā var nebūt pietiekami mērķēts un efektīvs pasākums.

-

Norma paredz, ka, Veselības inspekcijai ierodoties veikt pārbaudi pēc iedzīvotāja iesnieguma, trokšņa mērījumi tiek veikti tikai tad, ja pārbaudes laikā troksnis ir dzirdams. Ja inspektors konstatē, ka troksnis "nav dzirdams", mērījumi netiek veikti. Šāds nosacījums ir klaji subjektīvs un neatbilst mūsdienu vides kontroles standartiem. Trokšņa, īpaši zemas frekvences trokšņa, ietekme uz cilvēka veselību un labsajūtu ne vienmēr ir saistīta ar tā skaļu dzirdamību. Tiesu prakse ir skaidri nostiprinājusi principu, ka pārbaudei jābūt objektīvai un tādai, kas spēj fiksēt iespējamo pārkāpumu. Augstākā tiesa ir atzinusi, ka pārbaude, kas veikta laikā, kad trokšņa avots nedarbojas, nevar sniegt objektīvus rādītājus (Senāta 25.07.2023. Lieta Nr. A420299318, SKA-93/2023). Līdzīgi, atteikšanās veikt instrumentālus mērījumus, pamatojoties uz inspektora subjektīvu dzirdes uztveri, liedz objektīvi noskaidrot faktiskos apstākļus un pārbaudīt sūdzības pamatotību. Šāda norma ir pretrunā ar iestādes pienākumu iegūt visu nepieciešamo informāciju lēmuma pieņemšanai  un var novest pie tā, ka lēmums nav balstīts uz faktiem un pierādījumiem. Tas rada būtisku šķērsli personas tiesību uz labvēlīgu vidi un veselības aizsardzību  efektīvai aizsardzībai.

-

Nepieciešams uzlabot piedāvāto regulējumu. Norma atļauj nekustamā īpašuma īpašniekam divu kilometru rādiusā pašam organizēt neatkarīgus, akreditētus trokšņa mērījumus. Diskutējams ir jautājums, par šādas atļaujas nepieciešamību. Neatkarīgu ekspertu uzaicināt nav aizliegts un to varētu darīt arī bez šāda normatīva pilnvarojuma. Problemātisks aspekts no cilvēktiesību viedokļa ir tas, ka regulējums paredz, ka izdevumus par mērījumiem sedz elektroenerģijas ražotājs tikai tad, ja tiek konstatēts trokšņa robežlielumu pārsniegums. Ja pārsniegums netiek konstatēts, izdevumi jāsedz pašam iedzīvotājam. Šāda kārtība uzliek nesamērīgu finansiālo risku privātpersonai, kas vēlas aizstāvēt savas tiesības. Tas var atturēt iedzīvotājus no savu tiesību aizstāvēšanas, jo pastāv risks zaudēt ievērojamus finanšu līdzekļus, pat ja pastāv pamatotas aizdomas par pārkāpumu. Šāds šķērslis var būt pretrunā ar Satversmes 92. pantā garantētajām tiesībām uz savu tiesību un likumisko interešu aizstāvēšanu taisnīgā tiesā (un iestādē), kā arī efektīvu tiesību uz labvēlīgu vidi aizsardzību.
 

-

Norma atbrīvo elektroenerģijas ražotāju no 11. punktā noteiktā ikgadējā monitoringa pienākuma, ja vēja parks atrodas tālāk par diviem kilometriem no jebkuras novērtēšanas vietas. Šī norma rada situāciju, ka vēja parkiem, kas atrodas nedaudz ārpus šī rādiusa, netiek veikta nekāda proaktīva trokšņa kontrole no operatora puses. Tas ir pretrunā ar piesardzības principu, kas paredz veikt pasākumus, lai novērstu vai samazinātu vides piesārņošanu vai tās risku, un var atstāt bez aizsardzības iedzīvotājus, kuru īpašumi, lai arī atrodas ārpus 2 km zonas, tomēr var tikt pakļauti negatīvai ietekmei.

-

No valsts puses nebūtu pieļaujama tik nopietna diferenciācija attiecībā uz tehniskā aprīkojuma prasībām pirms 2020. gada uzstādītām iekārtām, kuras bez atjaunošanas iespējams tiks ekspluatētas vēl vismaz 20 gadus. Tādēļ aicinām normatīvajā regulējumā skaidri noteikt vienotu minimālo prasību kopumu enerģijas ražotājiem un paredzēt tā piemērošanu ilgtermiņā,  nodrošinot, ka jebkāda atšķirīga attieksme pret atsevišķām elektroenerģijas ražotāju kategorijām ir objektīvi pamatota, samērīga un vērsta arī uz skaidri definēta sabiedrības interešu mērķa sasniegšanu.
Valstij, nosakot enerģijas ražošanas nozares regulējumu, būtu jānodrošina ne tikai konkrētā brīža politikas mērķu sasniegšana, bet arī ilgtermiņā prognozējama un vienlīdzīga regulatīvā vide, kurā enerģijas ražotājiem ir skaidri zināms visiem vienāds minimālais prasību līmenis. No iedzīvotāju aizsardzības viedokļa nav būtiski, kad iekārtas ir tikušas nodotas ekspluatācijā. Cilvēkiem ir svarīgi, lai saprotamā termiņā uz visiem ražotājiem tiktu attiecinātas vienādas vismaz minimālās prasības.

-

Punkta loģiskā struktūra ļauj secināt, ka tiek pieņemti vispārsaistoši normatīvi Ministru kabineta līmeņa normatīvajā aktā, bet vienlaikus pastāv prasības cita līmeņa aktos ( VVD atzinums, tehniskie noteikumi, pašvaldības akcepta lēmums), kuras var būt atšķirīgas, proti stingrākas prasības, kuras izriet no zemāka līmeņa normatīviem aktiem. Šāda punkta konstrukcijas interpretācija un piemērošana varētu būt problemātiska, raugoties no tiesiskās vienlīdzības principa. 

Noteikumi nosaka vēja elektrostacijas ekspluatācijas minimālās prasības attiecībā uz vēja elektrostacijas pieļaujamiem trokšņa robežlielumiem, vizuālo (rotējošo lāpstiņu radītās ēnas) ietekmi dienasgaismas periodā (mirgošanu) un tehniskā aprīkojuma atbilstību dabas aizsardzības, vides aizsardzības un drošības noteikumiem, ko ievēro elektroenerģijas ražotājs, kura vēja elektrostacija atrodas Latvijas Republikas teritorijā, iekšējos jūras ūdeņos, teritoriālajā jūrā vai ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā un kuras uzstādītā jauda ir vienāda ar vienu megavatu vai lielāka par to, kā arī šo prasību izpildes un uzraudzības kārtību. Valsts vides dienesta (turpmāk – dienesta) atzinumā par ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumu (turpmāk – atzinums), pašvaldības akcepta lēmumā (turpmāk – akcepta lēmums) vai dienesta tehniskajos noteikumos (turpmāk – tehniskie noteikumi) var būt paredzētas stingrākas prasības.

Lūdzam pārskatīt un atbilstoši aizpildīt noteikumu projekta anotācijas 8.1.12. apakšpunktu, īsi identificējot noteikumu projekta ietekmi uz cilvēktiesībām, tnorādot ietekmētās cilvēktiesību jomas un raksturojot noteikumu projekta radīto ietekmi uz tām.

Šī brīža anotācijas redakcijā norādīts, ka projekts šo jomu neskar. Vienlaikus noteikumu projekts nosaka, ka noteikumu mērķis (2.punkts) ir veicināt cilvēku veselībai, dzīves kvalitātei, dabai un videi drošu vēja elektrostacijas ekspluatāciju. Tiesībsargs atzinumā pārbaudes lietā Nr. 2024-21-16C,22F (turpmāk – atzinums) tika norādījis, ka pienācīgā kārtā nav izpildīts Ministru kabineta 2022. gada 14. jūnija sēdes protokollēmuma (prot. Nr. 32 38. §) 6. punktā noteiktais uzdevums līdz 2023. gada 1. jūnijam izstrādāt un iesniegt Ministru kabinetā izskatīšanai noteikumu projektu, kas noteiktu trokšņu, mirguļošanas un zemfrekvences skaņas ietekmes novērtējumu uz cilvēka veselību, kā arī vēlāk vairākkārt tika atgādinājis Klimata un enerģētikas ministrijai par šī normatīvā akta izstrādes nepieciešamību un tā aktualitāti tieši cilvēktiesību ievērošanas aspektā. Tiesībsarga birojs nav saņēmis tiesību akta projektu saskaņošanai, tādējādi tiek ignorēta tiesībsardzes īpašā ieinteresētība šī jautājuma pienācīgā atrisināšanā un tiesībsarga sniegtās rekomendācijas izpildē. Lūgums novērst norādīto nepilnību un turpmāk nepieļaut šādu nevērību.

-