Atzinums

LBAS uzskata, ka atkāpes no Darba likuma (DL) 6.panta pirmās daļas noteikumiem būtu pieļaujamas tikai tādos darba koplīgumos, kas slēgti ar darbinieku arodbiedrību.
Par šādu atkāpes klauzulu sociālie partneri jau vienojās veicot grozījumus DL 76.pantā.
Ņemot vērā iepriekš minēto, LBAS lūdz papildināt 6.pantu ar trešo daļu šādā redakcijā: “(3) Likumā noteiktos gadījumos darba koplīgumā, kas noslēgts ar darbinieku arodbiedrību, var atkāpties no šā panta pirmās daļas noteikumiem, nesamazinot darbinieku kopējo aizsardzības līmeni.”
Vienlaikus LBAS aicina anotācijā plašāk skaidrot, ko nozīmē darbinieku kopējā aizsardzības līmeņa nesamazināšana.
 

-

LBAS iebilst pret piedāvāto regulējumu, jo tas veicinās situācijas, kad darba devēji apzināti vilcinās koplīguma pārrunas un izvairīsies no jauna koplīguma noslēgšanas.
Tā kā darba koplīguma mērķis ir uzlabot darbinieku tiesisko stāvokli un pēc iespējas garantēt sociālo mieru, tad koplīguma noteikumu nepiemērošana, pēc koplīguma izbeigšanās, būs tieši pretēja šim mērķim.
Spēkā esošā DL 19. panta trešā daļa noteic, ka “pēc darba koplīguma izbeigšanās tā noteikumi, izņemot šā likuma 17. panta otrās daļas 1.punktā noteikto pienākumu, ir spēkā līdz jauna darba koplīguma spēkā stāšanās laikam, ja puses nav vienojušās citādi.”
Tas nozīmē, ka jau šobrīd slēdzot darba koplīgumu, puses var paredzēt atkāpi no vispārējā noteikuma. Savukārt, ar likumprojektu pārgrozot jau noslēgtu darba koplīgumu spēkā esamības nosacījumus, tiks pārkāpts tiesiskās paļāvības princips.
 

-

Direktīvas 2019/1152 4.panta 2.punkta f) apakšpunktā ir norādīts, ka līgumā ietver informāciju par lietotājuzņēmuma identitāti, tiklīdz tā ir zināma.
Lūdzam precizēt likumprojekta 5.pantu atbilstoši direktīvā norādītajam, lai nodrošinātu, ka darbinieks savlaicīgi (nevis, piemēram, pāris stundas pirms norīkošanas) uzzina darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmēja identitāti.
 

-

Par piedāvāto DL 40.panta otrās daļas 4.punkta redakciju.
Nav saprotams, kāda ir atšķirība starp spēkā esošajā redakcijā lietoto terminoloģiju “darbinieku var nodarbināt dažādās vietās” un piedāvāto “darbinieks ir nodarbināts vairākās darba vietās”.
LBAS ierosina pantā noteikt, ka darba devējam ir pienākums norādīt konkrētu darba vietu (vai vietas) noteiktas administratīvās teritorijas ietvaros, kurā darbinieks var tikt nodarbināts. To ir nepieciešams noteikt, lai izvairītos no situācijām, kad darba devējs liek darbiniekam no Daugavpils veikala braukt strādāt uz Ventspils veikalu.
Lūdzam anotācijā arī skaidrot, kas ir “reģistrētā uzņēmējdarbības vieta” un ar ko tā atšķiras no uzņēmuma juridiskās adreses.

Par piedāvāto DL 40.panta otrās daļas 7.punkta redakciju.
Direktīvas 2019/1152 4.panta 2.punkta l) apakšpunktā ir norādīts, ka līgumā ietver informāciju par parastās dienas vai nedēļas ilgumu, ja darba režīms ir pilnīgi vai lielākoties paredzams, savukārt, likumprojektā tiek lietoti vārdi “darbinieka darba grafiks ir skaidri paredzams”.
LBAS lūdz skaidrot, kāpēc likumprojektā tiek lietots termins “darba grafiks” un kādās situācijās varētu atzīt, ka tas ir “skaidri paredzams” (piemēram, darbiniekiem, kuriem ir noteikts normālais darba laiks).

Par piedāvāto DL 40.panta otrās daļas 7.1 punkta redakciju.
LBAS lūdz detalizēti skaidrot, kādās situācijās varētu atzīt, ka darba grafiks nav “skaidri paredzams”, vai šis regulējums būtu/nebūtu attiecināms uz summēto darba laiku un darbu maiņās?
Šāds neskaidrs regulējums (arī saistītajos likumprojekta pantos) nav pieļaujams, jo novedīs pie tā, ka darba devēji pakļaus darbiniekus nenoteiktībai darba attiecībās. Piedāvātā redakcija rada risku, ka darba devējs ar darbiniekiem vismaz sākotnēji var noslēgt līgumus uz, piemēram, 8 garantētajām apmaksātajām stundām mēnesī un pārējās stundas nodarbināt “pēc izsaukuma”. Tādējādi darbiniekam nenodrošinot ne pietiekamu atalgojumu, ne drošības sajūtu, ne arī iespēju plānot savu laiku (ja minimālo paziņošanas laiku darba devējs nosaka, piemēram, 24 stundas).
Tāpat LBAS ieskatā anotācijā ir nepieciešams skaidrot, ka šis regulējums nevar tikt izmantots, lai legalizētu praksē nepamatoti ieviesto “nepilnu summēto darba laiku”.

Par piedāvāto DL 40.panta otrās daļas 13. punkta redakciju.
LBAS lūdz skaidrot, kādos gadījumos šis punkts ir praktiski piemērojams.

Par piedāvāto DL 40.panta trešās daļas redakciju.
Piedāvātā redakcija paredz, ka “Darba devējs rakstveidā paziņo darbiniekam par jebkurām izmaiņām darba koplīgumā [ ..] ne vēlāk kā dienā, kad tās stājas spēkā.”
LBAS lūdz šādu regulējumu noteikt arī DL 24. panta pirmajā daļā, tādējādi novēršot pretrunas.

 

-

LBAS uzskata, ka atkāpes būtu pieļaujamas tikai tādos darba koplīgumos, kas slēgti ar darbinieku arodbiedrību. Līdzīga atkāpes klauzula jau ir ietverta DL 76.pantā.
Līdz ar to LBAS varētu atbalstīt šādu DL 46.panta otrās daļas redakciju:
“Darba koplīgumā, kas noslēgts ar darbinieku arodbiedrību, nesamazinot darbinieku kopējo aizsardzības līmeni, var vienoties par pārbaudes laika noteikšanu, kas ir ilgāks par trīs mēnešiem, bet nepārsniedz sešus mēnešus.”
 

-

Lūgums skaidrot, kādi ir tie darbi “kad darba grafiks nav skaidri paredzams”.
 

-

LBAS aicina piedāvāto DL 52. panta otrās daļas redakciju precizēt, lai no tās būtu saprotams, kas ir iepriekš noteiktās atsauces stundas (dienas), proti, vai tās ir stundas (dienas), kurās darbiniekam ir pienākums veikt darbu vai tās ir stundas (dienas), kurās darba devējs drīkst likt viņam veikt darbu vai tomēr, tām ir cits skaidrojums.
Tāpat nav skaidrs, kas ir pienācīgā kārtā veikta paziņošana – vai tas ir laiks, cik ilgi iepriekš jāpaziņo, vai tas ir veids, kādā paziņo?
 

-

a. Par piedāvāto DL 53. panta piektās daļas redakciju.
Lūgums skaidrot, kas ir “pabalsti natūrā”.

b. Par piedāvāto DL 53. panta sestās daļas redakciju.
Lūgums precizēt, ka darba devējam ir pienākums “laikus” rakstveidā paziņot darbiniekam par jebkurām izmaiņām [..]. Tādējādi tiks nodrošināts, ka darbinieki pēc iespējas ātrāk tiks informēti par veiktajām izmaiņām saistībā ar komandējumu vai darba braucienu.

c. Par piedāvāto DL 53. panta septītās daļas redakciju.
Lūgums svītrot piedāvāto redakciju. LBAS uzskata, ka DL 53. panta 5. daļā norādītā informācija ir jāsniedz pirms visiem  komandējumiem vai darba braucieniem, neatkarīgi no to ilguma.
 

-

LBAS uzskata, ka atlīdzības par dīkstāvi samazinājums būtu pieļaujams tikai tad, ja šāda atkāpe būt paredzēta darba koplīgumā, kas noslēgts ar darbinieku arodbiedrību.
Tāpat ir jānodrošina papildus aizsardzība darbiniekiem, kuru apgādībā ir bērni. Savukārt, ja darba devējam dīkstāve ilgst vairāk kā piecas darba dienas pēc kārtas un darbinieks nepiekrīt atlīdzības par dīkstāvi samazinājumam, tad darbiniekam ir jābūt tiesībai uzteikt darba līgumu nekavējoties un saņemt atlaišanas pabalstu.
Ņemot vērā iepriekš minēto, LBAS ierosina likumprojekta 10.pantu izteikt šādā redakcijā:
Papildināt 74.pantu ar 2.¹, 2.² un 2.³ daļu šādā redakcijā:
“(2.¹) Darba koplīgumā, kas noslēgts ar darbinieku arodbiedrību, nesamazinot darbinieku kopējo aizsardzības līmeni, var vienoties, ka gadījumā, ja dīkstāve ilgst vairāk par piecām darba dienām pēc kārtas, darba devējam ir tiesības samazināt šā panta otrajā daļā noteikto atlīdzību līdz 70 procentiem. Jebkurā gadījumā darbiniekam saglabājamās atlīdzības apmērs nevar būt mazāks par minimālo mēneša darba algu. Darbiniekam, kura apgādībā ir nepilngadīgs bērns vai bērns, kas turpina vispārējās, profesionālās, augstākās vai speciālās izglītības iegūšanu, bet vēl nav sasniedzis 24 gadu vecumu, papildus saglabājami līdzekļi par katru apgādībā esošu bērnu valsts noteiktajā minimālajā uzturlīdzekļu apmērā. Darba devējam ir pienākums savlaicīgi informēt darbinieku par iespējamo atlīdzības samazinājumu dīkstāves laikā.
(2.²) Darbiniekam, kurš nepiekrīt šā panta 2.¹ daļā minētajam atlīdzības samazinājumam, ir tiesības uzteikt darba līgumu, neievērojot šā likuma 100. panta pirmajā daļā noteikto termiņu. Šādā gadījumā darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekam atlaišanas pabalstu šā likuma 112. pantā noteiktajā apmērā.
(2.³) Darba devējam ir pienākums paziņot darbiniekam par dīkstāves iestāšanos, kā arī tiem noteikumiem, kas ievērojami dīkstāves laikā attiecībā uz darbinieka atrašanos darbavietā, veidu, kādā dīkstāve tiek izbeigta, kā arī laikposmu, kādā darbiniekam jāatsāk darba pienākumu izpilde, ja dīkstāves laikā darba devējs ir noteicis darbinieka tiesības neatrasties darbavietā. Darba devējam ir pienākums pierādīt, ka darbinieks ir informēts par darba devēja paziņošanas pienākuma izpildi.”

-

Likumprojektā piedāvātā DL 75.² panta pirmās daļas redakcija, neskatoties uz to, ka tiek mainīts panta nosaukums, paredz regulējumu tikai attiecībā uz darbinieku nosūtīšanas gadījumiem. Proti, panta pirmās daļas otrais teikums “Šādā gadījumā darbiniekam ir tiesības prasīt visas neizmaksātās darba samaksas izmaksu šo līgumsaistību ietvaros minimālās darba algas likmes apmērā, kāda tā noteikta valstī, uz kuru darbinieks ir nosūtīts” sašaurina normas piemērošanu un paredz īstenošanas regulējumu tikai darbinieku pārrobežu nosūtīšanas gadījumā.
Lai nerastos pārpratumi, ka norma attiecas tikai uz darbinieku norīkošanu, lūdzam svītrot pirmās daļas otro teikumu, vai arī iekļaut papildus teikumu, kas regulē darbinieka tiesības prasīt neizmaksātās darba samaksas izmaksu gadījumos, kad pakalpojumu sniegšana neietver darbinieku pārrobežu norīkošanu.
 

-

LBAS neatbalsta piedāvāto redakciju, jo tā var radīt maldīgu priekšstatu, ka tiek plānotas regulāras ārkārtējās situācijas. Ne katrā ārkārtējā situācijā ir automātiska nepieciešamība noteikt šādu atkāpi par virsstundu darbu, savukārt, jā tāda atkāpe būs nepieciešama, tad tā ir jāietver attiecīgā rīkojumā par ārkārtējās situācijas izsludināšanu.
 

-

LBAS neatbalsta summētā darba laika pārskata perioda pagarināšanu darba līgumos, jo tas pasliktina darbinieku tiesisko stāvokli. Šādas atkāpes ir pieļaujamas tikai darba koplīgumos.
Kaut arī anotācijā ir norāde uz to, ka šāds regulējums būtu saskanīgs arī ar to, kas ietverts Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14.panta devītās daļas normā, LBAS ieskatā, tas nevar būt par pamatu izmaiņām DL, bet drīzāk ir nepieciešams labot Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma regulējumu.

-

 a. Par piedāvāto DL 148.panta ceturtās daļas redakciju.

Lūgums skaidrot, ko nozīmē darba laika organizācijas pielāgojums, piemēram, vai  tā ir iespēja prasīt elastīgu darba laika sākuma un beigu noteikšanu, vai iespēja prasīt pilnīgu autonomiju darba laika noteikšanai, vai arī ar šo jēdzienu ir domāta pāreja no normālā uz summēto darba laiku u.t.t.
 

-

LBAS pilnībā pievienojas tam, ka darbinieku nedrīkst sodīt par savu tiesību izmantošanu, vienlaikus rodas jautājums vai iepriekš minētā aizsardzība jau netiek aptverta ar DL 9.panta pirmajā daļā noteikto, ka “Aizliegts sodīt darbinieku vai citādi tieši vai netieši radīt viņam nelabvēlīgas sekas tāpēc, ka darbinieks darba tiesisko attiecību ietvaros pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības [..]”.
LBAS uzskata, ka atsevišķos DL pantos izceļot aizsardzību, kas jau ir ietverta DL 9.pantā, tiesību normu piemērotājam var rasties nepareizs priekšstats par DL 9.panta tvērumu.

-

Ar terminu “mājsaimniecība” klasiski saprot vairākas personas, kuras dzīvo vienā mājoklī un kopīgi sedz izdevumus.
Norādām, ka dzīvošana vienā mājoklī nedrīkst būt par izšķirošu nosacījumu, lai kvalificētos šāda atvaļinājuma saņemšanai, jo, ņemot vērā Latvijas kultūru un tradīcijas, kopjami vecāki ne vienmēr dzīvo kopā ar saviem bērniem, tāpēc LBAS lūdz pantā svītrot vārdus “kura dzīvo ar darbinieku vienā mājsaimniecībā”.
Tāpat LBAS uzskata, ka šādam atvaļinājumam ir jābūt apmaksātam, līdz ar to šis regulējums ir jāiestrādā DL 151.pantā “Papildatvaļinājums”.
 

-

Lūgums sniegt skaidrojumu, ko nozīmē “bērna kopšanas atvaļinājuma izmantošana elastīgā veidā.”
 

-

Ņemot vērā, ka LBAS iebilst pret likumprojekta 4.pantu, nav atbalstāms arī saistītais likumprojekta 21.pants.
 

-