Atzinums

Projekts neatbilst administratīvās atbildības sistēmai. Projektā nav iekļaujams administratīvā pārkāpuma procesa regulējums (projekta 2. pants, projekta 1. pantā iekļautās grozāmā likuma 9. panta septītās daļas pēdējais teikums). Lūdzam izslēgt no projekta minēto regulējumu. Līdzīga rakstura neatbilstības vērojamas arī jau spēkā esošajā Ceļu satiksmes likuma 43.⁸ un 43.⁹ pantā.

1. AAL nav kodekss, kurā būtu apkopotas pilnīgi visas tiesību normas, kas attiecināmas uz administratīvo atbildību. Tādēļ AAL 2. panta mērķis ir dot tiesisko skaidrību par to, kur tiesību sistēmā atrodams katrs atsevišķais administratīvās atbildības tiesību sistēmas elements (Smiltēna A. 1. nodaļa. Vispārīgie noteikumi. Skaidrojumi. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 93. lpp.).

Tomēr AAL noteic vienotu procesuālu kārtību. Zināms izņēmums ir vienīgi sodu izpildes regulējums, kas satur atsauces uz citiem normatīvajiem aktiem (sk. likumprojekta "Administratīvo pārkāpumu procesa likums" (Nr. 1160/Lp11) sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu (anotāciju)). Piemēram, naudas soda piedziņu veic zvērināts tiesu izpildītājs Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā (AAL 269. panta otrā daļa), kā arī kompetentā iestāde izpilda papildsodu atbilstoši tās darbību reglamentējošiem normatīvajiem aktiem (AAL 271. pants). Kā redzams, šādu izņēmumu esība ir skaidri un pietiekami precīzi norādīta AAL.

Ievērojot minēto, projektā un jebkurā citā t. s. nozaru likumā nav iekļaujams regulējums, kas attiecas uz AAL 2. panta otrajā daļā minētajiem jautājumiem. Citiem vārdiem sakot, nozaru likumā var būt atrodams vienīgi AAL 2. panta trešajā daļā norādītais regulējums. Ja arī kāda atkāpe no šīs ideāltipiskās sistēmas ir pieļaujama, tad vienīgi AAL tieši norādītos gadījumos.

2. Pretēji iepriekš minētajam varētu izteikt argumentu, ka AAL nav vienīgais administratīvā pārkāpuma procesa tiesību avots. Salīdzinājumam minams, ka līdz 2006. gada grozījumiem Administratīvā procesa likuma 3. panta otrā daļa noteica, ka administratīvais process tiesā notiek saskaņā ar šo likumu. Praksē dominēja uzskats, ka Administratīvā procesa likums dod izsmeļošu administratīvā tiesas procesa regulējumu, pilnībā aizstājot vecāko regulējumu. Tomēr šādai pieejai nepiekrita Satversmes tiesa, norādot, ka Administratīvā procesa likumā nav pilnībā iekļautas visas administratīvo procesu tiesā regulējošās tiesību normas un tas nevar tikt uzskatīts par vienīgo administratīvā procesa tiesību normu avotu. Tādējādi šāda redakcija rada maldinošu priekšstatu par citos normatīvajos aktos ietverto tiesību normu piemērošanas aizliegumu administratīvajā procesā tiesā un būtu apsverams jautājums par minētās tiesību normas izteikšanu jaunā redakcijā (Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 12., 13. un 18. punkts).

AAL turpretī nesatur izsmeļošu administratīvas atbildības sistēmas un pat administratīvā pārkāpuma procesa regulējumu. Atšķirībā no iepriekš minētā administratīvā procesa regulējuma AAL pietiekami precīzi nodala, kādi jautājumi ir regulējami AAL un t. s. nozaru likumos. Atkāpes no izveidotās administratīvās atbildības sistēmas rada labas likumdošanas principa un tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu.

2.1. No tiesību piemērošanas un iespējamiem vairāk vai mazāk sarežģītiem juridiskiem risinājumiem ir jānošķir tiesību normu jaunrade. Būtisks elements ir labas likumdošanas princips. No tā izriet likumdevēja pienākums saskaņot jaunās tiesību normas ar tiesību sistēmā jau pastāvošajām tiesību normām (Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punkts; Pleps J. Satversmes tiesa un labas likumdošanas princips: piezīmes par spriedumu lietā Nr. 2018-11-01. Jurista Vārds, 26.03.2019., Nr. 12). Likumdevējam ir pienākums nodrošināt tiesību sistēmas iekšējo saskaņotību un harmoniju. Tādējādi likumdevēja uzdevums ir pēc iespējas novērst tādu tiesību normu vienlaicīgu pastāvēšanu, par kuru savstarpējo atbilstību un saskaņotību varētu rasties pamatotas šaubas (Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 12. punkts).

Ja Ceļu satiksmes likumā tiek iekļautas normas, kas regulē administratīvā pārkāpuma procesu, tas acīmredzami neatbilst administratīvās atbildības sistēmai, rada nesaskaņotu un neharmonisku regulējumu. Tiesību piemērotājam katrā konkrētajā gadījumā būtu jārisina sarežģīti jautājumi par šo normu piemērojamību.

2.2. No Latvijas Republikas Satversmes 90. panta izriet prasība, ka likumiem un citiem normatīvajiem aktiem jābūt publiski pieejamiem, pietiekami skaidriem un saprotamiem (Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 16. punkts). Protams, šai prasībai pretrunā nav tiesību normas, kas nav nedz divdomīgas, nedz iekšēji pretrunīgas, bet kuru satura pilnīgai izpratnei vidusmēra cilvēkam tomēr ir jālūdz lietpratēja padoms. Tāpat zināmas grūtības normatīvā akta izpratnē pašas par sevi vēl nepadara šo aktu neparedzamu un pretēju Latvijas Republikas Satversmes 90. panta prasībām (Rudevskis J. Satversmes 90. panta komentārs. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 69. lpp.).

Tomēr administratīvās atbildības sistēmā iekšēji pretrunīgas normas nav pieļaujamas. Pat ja galu galā, izmantojot juridiskās metodes, var rast risinājumu konkrētā situācijā, tad, kā to norādījusi Satversmes tiesa, šāda veida maldinošu normu esība nav pieļaujama (Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 18. punkts).

Vispārīgi likumdevējam ir rīcības brīvība izvēlēties, kurā no vairākiem likumiem tas iekļauj attiecīgu regulējumu. Piemēram, Satversmes tiesa ir secinājusi, ka pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 92. pantu nav arī fakts, ka Ceļu satiksmes likumā ietvertas speciālās tiesību normas, kurās atbildība un soda uzlikšana par administratīvajiem pārkāpumiem ceļu satiksmē ir regulēta citādi nekā Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā ietvertajās vispārīgajās tiesību normās. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normas ir ietvertas likumā, un tās ir tāds pats juridiskais spēks kā Ceļu satiksmes likuma normām. Vienāda juridiskā spēkā tiesību normu savstarpējās atbildības izvērtēšana nav Satversmes tiesas kompetencē. Turklāt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 9. panta trešajā daļā bija tieši paredzēts, ka paaugstinātas bīstamības avota – tātad arī mehanizēta transportlīdzekļa – īpašnieka administratīvās atbildības īpatnības var noteikt citos likumos. Tas, kāda skaidrības pakāpe tiesību normai jāsasniedz gadījumā, kad personai tiek piemērots sods, kas pielīdzināms kriminālsodam, izvērtējams, galvenokārt ņemot vērā Latvijas Republikas Satversmes 92. panta otrajā teikumā paredzētās specifiskās prasības (Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 15.4. punkts).

Šobrīd Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 9. panta trešajai daļai līdzvērtīgs regulējums AAL nav iekļauts. Tāpat, ja likumdevējs reiz ir izveidojis noteiktu administratīvās atbildības sistēmu (t. i., pieeju, kurā normatīvajā aktā iekļaut attiecīgu regulējumu), tad arī likumdevējam pašam ir pienākums šo sistēmu ievērot. Ja to neievēro, tad rezultātā pieņemtās normas no privātpersonas skatpunkta var būt pavisam maldinošas.
 

-

Lūdzam izvērtēt un, ja regulējumu kopumā saglabā, precizēt projekta 1. pantā ietverto deklarēšanas institūtu. Neatkārtojot iebildumu par grozāmā likuma 9. panta septītās daļas pēdējā teikuma neatbilstību administratīvās atbildības sistēmai, projektā esošais deklarēšanas institūta regulējums ir nepilnīgs, fikcijas normas tvērums varētu būt plašāks, kā arī projekta anotācijā nav pilnvērtīgi izvērtēta šā institūta lietderība praksē.

1. Projektā paredzētās grozāmā likuma 9. panta septītās daļas pēdējais teikums būtībā satur fikcijas normu: "Attiecībā uz personu, kas deklarēta kā trešajā valstī reģistrēta transportlīdzekļa īpašnieks, turētājs, valdītājs vai vadītājs, piemērojami Administratīvās atbildības likuma 162. panta nosacījumi par soda piemērošanu transportlīdzekļa īpašniekam (turētājam, valdītājam)." Proti, tā noteic, ka attiecīgais administratīvās atbildības regulējums piemērojams arī tādiem faktiskiem gadījumiem, uz kuriem tas pēc sava tiesiskā sastāva pazīmēm neattiektos (Neimanis J. Ievads tiesībās. Rīga: zv. adv. J. Neimanis, 2004, 56. lpp.).

No vienas puses, šāds administratīvās atbildības regulējums, kā tas iepriekš minēts, nav iekļaujams Ceļu satiksmes likumā, kā arī projekta anotācijā nav atrodams AAL 162. pantā esošās prezumpcijas paplašināšanas pieļaujamības pamatojums attiecībā uz projektā minētajām personām. No otras puses, ja tiek veidots regulējums, ka persona, kura deklarē transportlīdzekļa izmantošanu ceļu satiksmē, ir pielīdzināma transportlīdzekļa īpašniekam, turētājam vai valdītājam (no projekta nav skaidrs, kāds tieši ir pielīdzināmais statuss), tad likumsakarīgi rodas jautājums, ciktāl publiski tiesiskajās attiecībās tas būtu pieļaujams. Domājams, administratīvā atbildība nav vienīgās publiski tiesiskās attiecības, kuras šai personai var rasties. Līdz ar to izvērtējams, vai šāds regulējums nav attiecināma uz visām publiski tiesiskajām attiecībām vai tikai uz kādu ierobežotu loku.

2. Lai arī projekts izveido jaunu tiesību institūtu – transportlīdzekļa izmantošanas deklarēšana –, nav skaidrs šā institūta saturs un regulējums kopumā šķiet nepietiekams.

Pirmkārt, nav precīzi saprotams, ko tieši persona deklarē, proti, kāds ir patiesais "transportlīdzekļa izmantošanas deklarēšana" saturs un kādas ir tās tiesiskās sekas. Ja tas ir pienākums norādīt, ka persona izmanto noteiktu transportlīdzekli, tad jāievēro, ka šādu personu skaits vienam transportlīdzeklim vismaz teorētiski var būt neierobežots. Jebkurā gadījumā vienā laikposmā (piemēram, dienā vai citā laikposmā) vienu transportlīdzekli var izmantot vairākas personas. Valstij nav pamata ierobežot personas īpašuma izmantošanu (piemēram, juridiskai personai piederošu transportlīdzekli var lietot vairāki tās darbinieki. Savukārt ārkārtīgi detalizēts pienākums varētu būt nesamērīgs (piemēram, pienākums pirms katras izbraukšanas norādīt personu). Minētajam apstāklim var būt nozīme, lai piemērotu administratīvo atbildību. Ja personas ir vairākas, "solidāra" vai kolektīva administratīvā atbildība tāpat nav pieļaujama.

Otrkārt, lai īstenotu deklarēšanas pienākumu, tiks izmantota valsts informācijas sistēma. Ja to nodrošinās Ceļu satiksmes drošības direkcija, tad tai tiks deleģēts vēl viens pārvaldes uzdevums (attiecīgi nepieciešams pamatojums deleģēšanas pieļaujamībai un tai atbilstošs regulējums). Savukārt, lai datus iekļautu valsts informācijas sistēmā, nepieciešams atbilstošs regulējums, kas noteiktu datu apstrādes mērķi, datu veidu un apjomu utt. Iespējams, ka šādu regulējumu pilnībā neiekļaus likumā, tātad varētu būt nepieciešams pilnvarojums Ministru kabinetam. Attiecīgi arī projekta anotācijā iekļaujams pilnvarojuma nepieciešamības pamatojums un tā būtības (satura) skaidrojums.

3. Projekta anotācijā pilnvērtīgi jāizvērtē deklarēšanas institūta efektivitāte un lietderība. Piemēram, pavisam vienkārši iedomājama situācija, ka persona nav deklarējusi transportlīdzekļa izmantošanu, bet tās pārkāpumu fiksē ar fotoradaru. Šādā situācijā arī Valsts policija, Valsts robežsardze vai cita institūcija nevar deklarēt transportlīdzekļa izmantošanu, tā kā personai (transportlīdzekļa vadītājam) vispār nav tiešas saskares ar valsts pārvaldes institūcijām. No projekta anotācijas secināms, ka pārkāpumi pamatā tiek fiksēti tieši ar tehniskajiem līdzekļiem, neapturot transportlīdzekli.

Tāpat, ja vienu transportlīdzekli izmanto vairākas personas, tad administratīvās atbildības aspektā projektā paredzētā deklarēšanas pienākuma lietderība kļūst apšaubāma.

Projekta anotācijā nav skaidrots, kāpēc deklarēšanas institūts darbosies tikai saistībā ar M1 un N1 kategorijas transportlīdzekļiem. Piemēram, atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu un citus salīdzinoši bīstamus pārkāpumus var izdarīt arī ar citas kategorijas transportlīdzekli.

4. Aicinām pievērt uzmanību arī juridiskās tehnikas jautājumiem. Tā kā deklarēšanas institūts satur un varētu saturēt vēl apjomīgāku regulējumu, tad tas būtu ietverams vismaz patstāvīgā pantā. Vienā panta daļā neietver vairākas tiesību normas. Tāpat esošo redakciju ir iespējams valodnieciski pilnveidot (piemēram, normatīvajos aktos neizmanto vajadzības izteiksmi (jā-), rīcību apzīmē ar darbības vārdu ("deklarē", nevis "veic deklarēšanu")).
 

-

Projekta 2. pantā paredzētais regulējums par lēmumu stāšanos spēkā, sūdzību iesniegšanu un izpildi, kā arī nodrošinājuma līdzekļu piemērošanu pirmšķietami ir pretrunā vienlīdzības principam, nepieļaujami ierobežo tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz īpašumu, kā arī kopumā neatbilst administratīvās atbildības sistēmai. Līdz ar to šāds regulējums projektā (vai citā likumā) nav iekļaujams.

1. Latvijas Republikas Satversmes 91. pants noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. No Latvijai saistošajām starptautisko cilvēktiesību normām izriet, ka pilsonība ir uzskatāma par vienu no kritērijiem, uz kura pamata diskriminācija ir aizliegta. Tomēr atšķirību noteikšana, pamatojoties uz minēto kritēriju, nav uzskatāma par absolūti aizliegtu, proti, noteiktos gadījumos šā kritērija izmantošana var tikt attaisnota (Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 10.1. punkts).

Jebkurā gadījumā, neskatoties uz to, vai regulējums pieļauj nevienlīdzīgu vai diskriminējošu attieksmi (Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmais vai otrais teikums), lai varētu pastāvēt izņēmumi, nepieciešams objektīvs un saprātīgs pamats. Satversmes tiesa ir attīstījusi metodoloģiju kā šādu pamattiesību ierobežojuma attaisnojamību izvērtēt un pamatot. Projekta anotācijā ierobežojuma attaisnojamības izvērtējums nav atrodams.

2. Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmais un otrais teikums noteic, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu.

Jau 2007.-2008. gadā tika vērtēts jautājums par administratīvā aresta tūlītējas izpildes neatbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam. Piemēram, tiesībsargs norādīja, ka administratīvā aresta izpilde nav saistīta ar pārkāpuma seku tūlītēju novēršanu, bet gan ar personas sodīšanu. Nepastāv nekādi objektīvi iemesli, kādēļ administratīvais arests būtu izpildāms nekavējoties pēc pirmās instances tiesas lēmuma. Tas ir pretrunā ar nevainīguma prezumpciju, jo administratīvo sodu personai izpilda, pirms tās vaina ir pierādīta likumā noteiktajā kārtībā (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-06-01 4. punktu). Līdzīgi Saeimas Juridiskās komisijas sēdēs tika secināts, ka administratīvā aresta izpildes kārtība neatbilst Latvijas Republikas Satversmei un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai un tādēļ būtu grozāma. Vienlaikus tika arī atzīts, ka tiesiskajam regulējumam, kas attiecas uz administratīvā aresta pārsūdzēšanas kārtību, ir jānodrošina uzliktā soda izpilde saprātīgā laikā (Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13.1. punkts).

Ir jānodrošina personai iespēja pārsūdzēt lēmumu par soda piemērošanu vismaz vienā tiesu instancē. Lēmuma stāšanās spēkā nekavējoties pēc tā paziņošanas un soda izpilde rada būtisku personas pamattiesību (gan tiesību uz taisnīgu tiesu, gan īpašuma tiesību) ierobežojumu. Projekta anotācijā pamattiesību ierobežojuma attaisnojamība nav vērtēta.

Ja normas mērķis ir panākt vienīgi to, lai valsts vai pašvaldības budžetā tiktu iemaksāta noteikta naudas summa saistībā ar izdarīto pārkāpumu, bet ne to, lai sodu samaksātu tieši šā pārkāpuma izdarīšanā vainojamā persona, šāds mērķis nevar tikt uzskatīts par leģitīmu (sal. Satversmes tiesas 2013. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr. 2012-23-01 18.3. punkts).

3. Projektā paredzētais regulējums ir krasi atšķirīgs no vispārīgā lēmumu pieņemšanas, paziņošanas, spēkā stāšanās un izpildes regulējuma AAL. Lai arī šobrīd Ceļu satiksmes likumā ir atrodams līdzīga rakstura regulējums, tas nekādi nepamato projekta 2. panta tiesiskumu vai izņēmumu pieļaujamību.

4. Tā kā projekts acīmredzami skar cilvēktiesību jautājumus, tad izvērtējama tā atbilstība Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām un attiecīgi aizpildāma projekta anotācijas 5. sadaļa.

-

Likuma tūlītēja spēkā stāšanās pēc tā izsludināšanas nav pieļaujama un nav pamatota. Lai nodrošinātu tiesības zināt savas tiesības, drīzāk būtu paredzams vēlāks likuma spēkā stāšanās laiks.

Projektā paredzēts, ka likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc izsludināšanas. Tā kā projekts pamatā attiecas uz ārvalstu iedzīvotājiem, tad nepieciešams pietiekami ilgs laika periods, lai personas vispār uzzinātu par šādu regulējumu un pienācīgi informēšanas pasākumi. Līdz ar to drīzāk būtu jāapsver vēlāks likuma spēkā stāšanās laiks, kā arī dažādi pasākumi, kādā veidā personas tiks informētas par jauno regulējumu.
 

-

Nav izvērtēti alternatīvi risinājumi, kā arī citu valstu pieredzes izpēte ir pavisam vispārīga.

Projekta anotācijā norādīts: "Trešajā valstī reģistrētu automobiļu izmantošana ceļu satiksmē Eiropas Savienībā ir būtiski pieaugusi pēc Krievijas izvērstās agresijas Ukrainā, kas sekmēja trešo valstu pilsoņu un iedzīvotāju migrācijas tendences un intensīvāku pārvietošanos uz Eiropas Savienības dalībvalstīm, tostarp ar personīgajiem automobiļiem. Vienlaikus šīs migrācijas tendences nav pastāvīgas un ir tieši atkarības no ģeopolitiskās situācijas un tās mainības. CSDD, izpētot citu valstu pieredzi un uzrunājot vairāku Eiropas Savienību dalībvalstu kompetentās iestādes, konstatēja, ka praktiski visas valstis, kas ar lielu varbūtību saskaras ar līdzīgu problēmu (Lietuva, Polija, Vācija, Čehija), šobrīd aktīvi meklē risinājumus trešajā valstī reģistrētu automobiļu reģistrēto īpašnieku/turētāju/valdītāju vai vadītāju automatizētas identificēšanas iespējai, tomēr nevienā no šīm valstīm vēl nav ieviesti praktiski risinājumi šai problēmai. Vienlaikus prakses neesamība nevar attaisnot risinājumu nemeklēšanu [..]."

Lai arī, iespējams, tieši pēdējā laikā projekta kontekstā nozīmīgo pārkāpumu skaits ir būtiski palielinājies, tomēr citu valstu pilsoņiem piemērotā administratīvā (vai tam pielīdzināma) soda izpildes sarežģījumi ir sen zināma problēma gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās. Gadījumu skaita pieaugums varbūt risināmo jautājumu padara nozīmīgāku, taču tā būtība īpaši nemainās.

Risinājuma meklēšanai ieteicams atvēlēt pietiekami ilgu laiku. Ne vienmēr iespējams atrast optimālu risinājumu, ja īsā laikā tiek radītas vai novērtētas tikai dažas alternatīvas. Risinājumu izvirzīšanas procesā uzmanība jāpievērš tiem problēmu izraisošajiem cēloņiem, kurus iespējams likvidēt, un jāplāno pasākumi nenovēršamo faktoru negatīvās ietekmes mazināšanai (Vadlīnijas tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes novērtēšanai un novērtējuma ziņojuma sagatavošanai Vienotajā tiesību aktu izstrādes un saskaņošanas portālā. Rīga: Valsts kanceleja, 2021, 11. lpp.). Alternatīvu risinājumu izvērtēšana ir būtiska un neatņemama projekta izstrādes sastāvdaļa. Piemēram, viens no alternatīviem risinājumiem varētu būt aizliegums ar attiecīgu transportlīdzekli iebraukt Latvijā, kamēr sods nav samaksāts.
 

-

Nav izvērtēta projekta ietekme uz institūcijām.

Projekta anotācijas 7. sadaļā norādīts, ka institūciju funkcijas un uzdevumi netiks mainīti. Tas acīmredzami neatbilst projekta saturam. Projekts izveido pilnīgi jaunu tiesību institūtu (transportlīdzekļa izmantošanas deklarēšana) un skar arī ar to saistītus administratīvās atbildības jautājumus. Līdz ar to projekts ietekmē institūciju funkcijas un uzdevumus, kā arī, domājams, ir  saistīts pārvaldes uzdevumu deleģēšanu. Ievērojot minēto, aizpildāma projekta anotācijas 7. sadaļa.
 

-