Atzinums

Ar likumprojektu "Sporta likums" (turpmāk - likumprojekts) tiek paredzēts jauns administratīvais pārkāpums sporta jomā. Taču nav izvērtēta administratīvās atbildības nepieciešamība un pieļaujamība, kā arī paredzētais regulējums neatbilst administratīvās atbildības regulējumam noteiktajām prasībām. Izziņā norādītais skaidrojums, ka likumprojekta anotācija ir papildināta ar nepieciešamo informāciju, neatbilst faktiskajai situācijai. Turklāt likumprojekta sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojumā (turpmāk – anotācija) ir saglabāts skaidrojums par pārkāpumu, kurš no likumprojekta ir izslēgts. 

1. Atkārtoti informējam, ka pirms noteikt jaunu administratīvās atbildības pamatu, jāizvērtē vismaz šādi kritēriji:
1) administratīvā akta (procesa) prioritātes princips;
2) sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte;
3) problēmsituācijas attiecināmība uz publiski tiesiskajām attiecībām;
4) problēmsituācijas bīstamība un kaitīgums;
5) aizliegums paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu (detalizētāk par katru kritēriju informācija ir jau sniegta Tieslietu ministrijas 2025. gada 10. jūnija atzinumā).

Ievērojot minēto, lai varētu izvērtēt administratīvās atbildības nepieciešamību un pieļaujamību likumprojektā paredzētajā gadījumā, anotācijā jāietver argumentēts visu iepriekš minēto kritēriju izvērtējums. Kā piemēru aicinām skatīt Ugunsdrošības, ugunsdzēsības un glābšanas darbu likuma anotāciju. Ja, izvērtējot administratīvās atbildības pieļaujamības un nepieciešamības kritērijus, tiek konstatēta neatbilstība kādam no kritērijiem, administratīvā atbildība nebūtu paredzama.

Prasība anotācijā iekļaut administratīvās atbildības pieļaujamības un nepieciešamības kritēriju izvērtējumu nav vērtējama kā birokrātiska prasība vai lieks apgrūtinājums normu izstrādātājiem un pieņēmējiem. Administratīvās atbildības pieļaujamības un nepieciešamības kritēriju izvērtējums ir būtisks, lai nodrošinātu regulējuma atbilstību tiesiskās noteiktības principam. Ja likumdevējs reiz ir izveidojis vai akceptējis noteiktus administratīvās atbildības noteikšanas pamatprincipus, tad arī to konkretizējumam normatīvajos aktos un piemērošanas praksē jābūt konsekventam (sal. Danovskis E. Publisko un privāto tiesību dalījuma nozīme un piemērošanas problēmas Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2015, 187. lpp.).

2. Anotācijā iekļaujams arī paredzēto pārkāpumu satura skaidrojums, tostarp jānorāda korespondējošās tiesību normas, par kuru neievērošanu būs paredzēta administratīvā atbildība. Tās ir likumprojekta vai citu normatīvo aktu vienības, kurās ir noteikti pienākumi, par kuru neievērošanu tad būs piemērojama administratīvā atbildība.

3. Likumprojektu ir nepieciešams papildināt ar regulējumu, kas nosaka administratīvā pārkāpuma pazīmju saturu (regulējums, par kura neievērošanu tiek paredzēta administratīvā atbildība).  
Nav pieļaujama situācija, ka administratīvā pārkāpuma saturu būtībā nosaka Ministru kabinets vai Latvijā atzītās sporta federācijas (piemēram, nosakot sporta darbinieku kvalifikācijas prasības, kas ir par pamatu sertifikāta iegūšanai, vai, piemēram, sporta reģistrā obligāti sniedzamās informācijas saturu).
Administratīvo pārkāpumu (t. i., tā pazīmes, nodarījumu, nepieļaujamo rīcību) un par to piemērojamo sodu var noteikt tikai formālais likumdevējs – Saeima. Nav pieļaujama situācija, ka pārkāpuma saturu patiesībā noteiktu izpildvara – Ministru kabinets, pārvaldes iestāde u. tml. Lai arī blanketas normas ir pieļaujamas, tomēr likumā, definējot pārkāpumu, ir jānorāda visas tā nepieciešamās pazīmes. 

Vienlaikus norādām, ka pārkāpumu formulējumā neizmanto tādas frāzes kā "bez normatīvajos aktos noteiktā" vai tamlīdzīgi. Pašsaprotami, ka attiecīgajam pienākumam jābūt normatīvi noteiktam. Attiecīgi lūdzam šādu frāzi izslēgt ("Par sporta tiesneša vai sporta trenera profesionālo darbību bez normatīvajos aktos noteiktā sertifikāta").

4. Anotācijā iekļaujams soda veida un apmēra izvēles pamatojums (detalizētāks skaidrojums ir ietverts  Tieslietu ministrijas 2025. gada 10. jūnija atzinumā).
Anotācijā iekļautais skaidrojums, ka naudas soda apmērs iekļaujas Administratīvās atbildības likumā noteiktajā minimālajā un maksimālā naudas soda apmērā, nepamato likumprojektā iekļauto pārkāpumu paredzēto naudas sodu apmēru. Tiklab par pārkāpumiem varētu piemērot arī naudas sodu 400 naudas soda vienību apmērā. Lūdzam soda veida un apmēra izvēles pamatojumu saistīt ar pārkāpuma smagumu un tā iespējamām sekām, tostarp vērtējot jau pastāvošo administratīvo atbildību salīdzināmās situācijās citos likumos.

-

Atkārtoti aicinām anotācijas 5.3. apakšsadaļā ne tikai norādīt starptautiskos tiesību aktus un dokumentus, bet pēc būtības papildināt anotācijas 5.2. apakšsadaļu un 5.5. apakšsadaļas 2. tabulu, sniedzot informāciju par starptautiskajos tiesību aktu vienībās paredzēto saistību izpildi konkrētās likumprojekta vienībās, kā arī 5.3. apakšsadaļā sniedzot izvērstāku skaidrojumu par konkrēto, juridiski nesaistošo starptautisko dokumentu prasību pārņemšanu likumprojektā. Lai gan izziņā norādīts uz konkrētā iebilduma ņemšanu vērā, faktiski detalizēts skaidrojums (ar informāciju par konkrētu saistību izpildi) sniegts vienīgi par 2013. gada 15. novembra Pasaules Antidopinga aģentūras Pasaules Antidopinga kodeksa saistību izpildi (1.3. apakšsadaļā tostarp vispārīgi norādīts arī uz Starptautiskās konvencijas pret dopingu sportā izpildi ar likumprojektu).

-

Atbilstoši juridiskās tehnikas prasībām lūdzam atrunāt saīsinājumu "antidopinga konvencijas" pirmajā vietā likumprojekta pamattekstā, kur šis saīsinājums tiek lietots.

-

Atkārtoti vēršam uzmanību uz to, ka Valsts pārvaldes iekārtas likuma 40. panta pirmā daļa noteic, ka publiska persona var deleģēt privātpersonai un citai publiskai personai pārvaldes uzdevumu, ja pilnvarotā persona attiecīgo uzdevumu var veikt efektīvāk. Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 40. panta otrajā un trešajā daļā noteiktajam privātpersonai pārvaldes uzdevumu var deleģēt ar ārēju normatīvo aktu vai līgumu, ja tas paredzēts ārējā normatīvajā aktā, ievērojot šā likuma 41. panta otrās un trešās daļas noteikumus. Citai publiskai personai pārvaldes uzdevumu var deleģēt likumā noteiktajos gadījumos. Šādā gadījumā piemērojami šīs nodaļas noteikumi, ciktāl citu likumu speciālajās tiesību normās nav noteikts citādi.
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 49. panta pirmā daļa noteic, ka privātpersonu ar ārēju normatīvo aktu vai līdzdarbības līgumu (50. pants) var pilnvarot veikt pārvaldes uzdevumu, kurš neietver pārvaldes lēmuma pieņemšanu vai sagatavošanu. Savukārt Valsts pārvaldes iekārtas likuma 54. panta ceturtā un piektā daļa noteic, ka iestādes var sadarboties gan atsevišķā gadījumā, gan pastāvīgi. Sadarbojoties pastāvīgi, iestādes var slēgt starpresoru vienošanos (58.-60. pants). Publiskas personas sadarbojoties var slēgt sadarbības līgumu (61. pants).
Ievērojot minēto, atkārtoti lūdzam izvērtēt likumprojekta 9. panta otrās daļas 4. punktā paredzēto regulējumu (proti, kādus līgumus paredzēts slēgt atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajā kārtībā) un precizēt to, kā arī precizēt anotācijā ietverto attiecīgo informāciju.

Papildus lūdzam izslēgt likumprojekta 9. panta otrās daļas 4. punktā vārdus "ar privāto vai publisko tiesību subjektu", jo Valsts pārvaldes iekārtas likumā ir noteikts, kādi subjekti var slēgt attiecīgos līgumus.

-

Atkārtoti vēršam uzmanību uz to, ka Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 47. punkts noteic, kā izstrādā pilnvarojumu Ministru kabinetam izdot ārēju normatīvo aktu. Vienlaikus vēršam uzmanību uz to, ka Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 62. punktā noteiktajam likumprojektā neietver atsauces uz zemāka juridiskā spēka normatīvo aktu, kā arī uz normatīvo aktu, kas vēl nav stājies spēkā. Atsauce var norādīt uz normatīvo aktu, kas vēl nav stājies spēkā, ja tas stāsies spēkā pirms likumprojekta stāšanās spēkā vai vienlaikus ar to.
Ievērojot minēto, atkārtoti lūdzam izvērtēt likumprojektā (piemēram, likumprojekta 10. panta piektās daļas 3. punktā, 14. panta pirmajā daļā un otrās daļas 3. punktā, 22. panta pirmajā daļā) paredzēto regulējumu un attiecīgi precizēt to.

-

Lai normu varētu iespējami precīzi piemērot atbilstoši tās mērķim, aicinām to izteikt šādā redakcijā, norādot, ka apstrādājamās personas datu kategorijas ir izsmeļošas.

-

Atkārtoti vēršam uzmanību uz to, ka no Administratīvā procesa likuma 185. panta ceturtās daļas 8. un 10. punktā noteiktā izriet, ka pieteikuma iesniegšana tiesā par to, ka ar administratīvo aktu tiek atteikts nodibināt tiesiskas attiecības, kā arī gadījumos, kad administratīvais akts atceļ, anulē vai aptur speciālo atļauju (licenci, sertifikātu, akreditāciju u.tml.), neaptur administratīvā akta darbību no dienas, kad pieteikums saņemts tiesā.
Ievērojot minēto, kā arī to, ka atbilstoši Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 3.2. apakšpunktā noteiktajam normatīvā akta projektā neietver normas, kas dublē augstāka vai tāda paša spēka normatīvā akta tiesību normās ietverto normatīvo regulējumu, lūdzam izslēgt likumprojekta 17. panta trešajā daļā regulējumu par to, ka lēmuma par sporta federācijas statusa atteikumu to atzīt vai lēmuma par atzītās sporta federācijas statusa zaudēšanu pārsūdzēšana neaptur tā darbību, ka arī papildināt anotāciju ar atbilstošu informāciju par to, ko paredz Administratīvā procesa likuma 185. panta ceturtās daļas 8. un 10. punkts.
Vienlaikus vēršam uzmanību uz to, ka Administratīvā procesa likuma 80. panta pirmā daļa noteic, ka iesniegums par administratīvā akta apstrīdēšanu aptur tā darbību no dienas, kad iesniegums saņemts iestādē, izņemot gadījumus, kas paredzēti šā likuma 360. panta otrajā un trešajā daļā, kā arī gadījumos, kad iesniegumu iesniedzis labvēlīga administratīvā akta adresāts, lai panāktu vēl labvēlīgāka administratīvā akta izdošanu, vai ja iesniegums iesniegts par vispārīgo administratīvo aktu.
Turklāt Administratīvā procesa likuma 185. pants neparedz, ka pieteikuma iesniegšana tiesā par labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru nodibinātas tiesiskas attiecības, neaptur administratīvā akta darbību no dienas, kad pieteikums saņemts tiesā.
Administratīvā procesa likuma 3. panta pirmā un otrā daļa noteic, ka šo likumu piemēro administratīvajā procesā iestādē, ciktāl citu likumu speciālajās tiesību normās nav noteikta cita kārtība. Savukārt administratīvais process tiesā notiek saskaņā ar šo likumu. Ja cita likuma speciālā tiesību norma nosaka citu kārtību, kas nav pretrunā ar šā likuma pamatmērķiem un principiem, administratīvajā procesā tiesā piemēro cita likuma speciālo tiesību normu. Līdz ar to, ja likumprojektā ir nepieciešams citādāku regulējumu nekā Administratīvā procesa likumā, anotācijā jāietver attiecīgs pamatojums.
Ievērojot minēto, atkārtoti lūdzam papildināt anotāciju ar atbilstošu pamatojumu (proti, kādēļ likumprojektā nepieciešams attiecīgais regulējums).

-

Izsakām priekšlikumu precizēt likumprojektu, norādot, kādam nolūkam Latvijas Antidopinga birojs apstrādās personas datus, kā arī norādot, kādu kategoriju subjektu dati tiks apstrādāti un apstrādājamās datu kategorijas.Ņemot vērā izziņā sniegto skaidrojumu, saprotams, ka normas mērķis ir noteikt Latvijas Antidopinga biroja tiesības apkopot informāciju par sportistu atrašanās vietu un citu informāciju, kas saistīta ar zemākas prioritātes sportistu testēšanu, lai nodrošinātu dopinga kontroļu plānošanu un veikšanu. Forma, kādā tiek uzkrāta šī informācija (reģistrs, kartotēka u.tml.) nav izšķiroša, jo šī informācijas apstrāde tiek veikta likumprojektā noteikto uzdevumu ietvaros. Vienlaikus, ņemot vērā, ka Latvijas Antidopinga birojs veiks personas datu apstrādi, kas ir saprotams arī kā personas pamattiesību uz personas datu aizsardzību ierobežojums, likumdevējam ir nepieciešams noteikt šī pamattiesību ierobežojuma apjomu.

-

Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9. panta sestās daļas 3. punkts paredz, ka, ja konstatē pretrunu starp vienāda juridiska spēka tiesību normām, piemēro jaunāko tiesību normu (noteicošais ir tiesību normas pieņemšanas datums). Līdz ar to, lai nerastos neskaidrības par tiesību normu piemērošanu, ierosinām papildināt konkrēto normu ar vārdiem "izņemot Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktos gadījumus".

-

Atkārtoti lūdzam precizēt anotācijas 1.3. apakšsadaļā ietverto informāciju atbilstoši precizētajiem likumprojekta pārejas noteikumiem.

-

Vēršam uzmanību uz to, ka Satversmes tiesa ir norādījusi, ka Ministru kabinets ārējo normatīvo aktu var izdot tikai tādā gadījumā, ja likumdevējs likumā formulējis pilnvarojumu šāda akta izdošanai un noteicis pilnvarojuma robežas (skat., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-23-03 16. punktu). Jēdziens "kārtība" nozīmē norises īstenošanas veidu vai darbības organizāciju (skat., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03 13.3. apakšpunktu). Atsevišķos gadījumos Ministru kabineta noteikumu saturu var veidot arī materiālās normas, taču tām jābūt pieņemtām, pamatojoties uz nepārprotamu likumdevēja pilnvarojumu (skat., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-33-03 14. punktu).

Vienlaikus vēršam uzmanību uz to, ka Valsts iestāžu juridisko dienestu vadītāju 2020. gada 22. oktobra sanāksmes protokola Nr. 2 1. § 2.1. apakšpunktā ir norādīts, ka, izstrādājot jaunu pilnvarojumu, savlaicīgi izsvērt nākotnes regulējuma saturu un gadījumā, ja uz pilnvarojuma pamata būs jāizdod arī materiāla rakstura tiesību normas, – izvairīties pilnvarojumā lietot vārdu "kārtība" vai papildināt pilnvarojumu ar vārdiem atbilstoši pilnvarojuma mērķim (piemēram, "Ministru kabinets nosaka kārtību un kritērijus [..]"), lai neradītu šaubas par pilnvarojuma apjomu.

Atbilstoši Valsts iestāžu juridisko dienestu vadītāju 2020. gada 22. oktobra sanāksmes protokola Nr. 2 1. § 2.2. apakšpunktam pilnvarojošā norma – "noteikt kārtību" – neizslēdz Ministru kabinetam tiesības pieņemt materiāla rakstura normas, ja tās atbilst likuma mērķim un citiem Latvijas Republikas Satversmes un demokrātiskas valsts pamatprincipiem un neveido jaunas, pilnvarojumā neparedzētas tiesiskās attiecības. Vienlaicīgi nepieciešams gūt pārliecību (no tiesību akta anotācijas, Latvijas Republikas Saeimas sēžu stenogrammas, Latvijas Republikas Saeimas komisiju protokoliem, priekšlikumu vēstulēm vai citiem materiāliem), ka likumdevējs, pilnvarojot Ministru kabinetu "noteikt kārtību", ir vēlējies uzdot izstrādāt ne tikai procesuāla rakstura normas.

Papildus vēršam uzmanību uz to, ka Administratīvā procesa likuma 11. pants noteic, ka privātpersonai nelabvēlīgu administratīvo aktu izdot vai faktisku rīcību veikt iestāde var uz Latvijas Republikas Satversmes, likuma, kā arī uz starptautisko tiesību normas pamata. Ministru kabineta noteikumi vai pašvaldību saistošie noteikumi var būt par pamatu šādam administratīvajam aktam vai faktiskai rīcībai tikai tad, ja Latvijas Republikas Satversmē, likumā vai starptautisko tiesību normā tieši vai netieši ir ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam, izdodot noteikumus, vai pašvaldībām, izdodot saistošos noteikumus, tajos paredzēt šādus administratīvos aktus vai faktisko rīcību.

Ievērojot minēto, kā arī anotācijas 4.1. apakšsadaļā ietverto Ministru kabineta noteikumu projektu satura aprakstus, lūdzam izvērtēt likumprojektā paredzētos pilnvarojumus Ministru kabinetam un nepieciešamības gadījumā precizēt tos, kā arī attiecīgi precizēt anotācijas 4.1. apakšsadaļā ietverto informāciju.

-

Lūdzam precizēt anotācijas 4.1.14. apakšsadaļā ietverto informāciju, norādot likumprojekta tiesību normu, kurā ietverts attiecīgais pilnvarojums Ministru kabinetam.

-

Lūdzam precizēt anotācijas 4.1.1. un 4.1.2. apakšsadaļā ietverto informāciju, norādot korektas likumprojekta tiesību normas, kurās ietverts attiecīgais pilnvarojums Ministru kabinetam.

-