Atzinums

Nacionālās drošības likuma 18.¹ panta pirmā daļa uzskaita tās personu grupas, kurām iekšlietu ministrs ar lēmumu var noteikt aizliegumu izceļot no Latvijas Republikas.

 Likumprojekts paredz, ka Nacionālās drošības likuma 18.¹ panta pirmā daļa tiek papildināta ar jaunām personu kategorijām, kurām iekšlietu ministrs ar lēmumu var noteikt aizliegumu izceļot no Latvijas Republikas. 

Šādas jaunas likumprojektā paredzētas personu kategorijas ir: 
1) valsts, kas piemēro Šengenas acquis nosacījumus, par personu brīvu pārvietošanos, valstspiederīgais, kam Latvijas Republikā izsniegta uzturēšanās atļauja;
2) citas valsts valstspiederīgais, attiecībā uz ko nav iespējams pieņemt lēmumu par liegumu ieceļot Latvijas Republikā.

Saskaņā ar Nacionālās drošības likuma 18.¹ panta otro daļu iekšlietu ministrs var pieņemt lēmumu par aizliegumu šā panta pirmajā daļā minētajai personai izceļot no Latvijas Republikas uz noteiktu laiku līdz vienam gadam, ja valsts drošības iestāde ir sniegusi informāciju, ka minētā persona ārpus Latvijas Republikas plāno iesaistīties bruņotā konfliktā, teroristiskās darbībās vai citās darbībās, kā rezultātā ir pietiekams pamats uzskatīt, ka persona pēc atgriešanās Latvijas Republikā apdraudēs tās nacionālo drošību.

Vēršam uzmanību, ka tiesību akta projekta "Grozījumi Nacionālās drošības likumā" sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojumā (anotācijā) norādīts, ka likumprojekts izstrādes mērķis ir, ka " likumprojekts paredz īstenot Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 28.novembra Regulu (ES) 2018/1862 par Šengenas Informācijas sistēmas (SIS) izveidi, darbību un izmantošanu policijas sadarbībā un tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās un ar ko groza un atceļ Padomes Lēmumu 2007/533/TI un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr.1986/2006 un Komisijas Lēmumu 2010/261/ES (turpmāk – Regula 2018/1862) daļā, kas jau netiek aptverta ar nacionālajiem normatīvajiem aktiem.". Atbilstoši Regulas 2018/1862 2.pantam ar šo regulu paredz nosacījumus un kārtību tādu brīdinājumu ievadīšanai un apstrādei SIS, kas izdoti attiecībā uz personām un priekšmetiem, un par papildinformācijas un papildu datu apmaiņu ar mērķi policijas un tiesu iestādēm sadarboties krimināllietās. Tāpat ar šo regulu paredz noteikumus par SIS tehnisko uzbūvi, par dalībvalstu un Eiropas Savienības Aģentūras lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā pienākumiem (“eu-LISA”), par vispārēju datu apstrādi, par attiecīgo personu tiesībām un par atbildību.

Taču ar likumprojektu (grozījumu Nacionālās drošības likuma 18.¹ panta pirmajā daļā) tiek paplašināts to personu loks, kurām saskaņā ar iekšlietu ministra pieņemtu lēmumu var aizliegt izceļot no Latvijas Republikas.

Līdz ar to secināms, ka likumprojekta aptverto jautājumu loks ir plašāks par Regula 2018/1862 (daļā, kas jau netiek aptverta ar nacionālajiem normatīvajiem aktiem). Regula 2018/1862 regulē, ar kādiem datiem valstis var apmainīties, izmantojot SIS, bet likumprojekts jau paredz reālu izceļošanas ierobežojumu noteikšanu papildus jaunām personu kategorijām.

Papildus norādāms, ka Regulā 2018/1862 nav tikušas minēts tādas personu kategorijas "valsts, kas piemēro Šengenas acquis nosacījumus, par personu brīvu pārvietošanos, valstspiederīgais, kam izsniegta uzturēšanās atļauja; citas valsts valstspiederīgais, attiecībā uz ko nav iespējams pieņemt lēmumu par liegumu ieceļot".

Vienlaikus norādāms, ka anotācijas 1.3.apakšpunktā minēts, ka atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību 4. panta otrajai daļai Savienība respektē valstu galvenās funkcijas, tostarp aizsargājot valsts drošību. Jo īpaši valsts drošība paliek vienīgi katras dalībvalsts atbildībā.

Uzskatām, ka likumprojektā ietvertais Nacionālās drošības likuma 18.¹ panta pirmās daļas papildinājums būtu redakcionāli pilnveidojams, nodrošinot skaidrāku minētās normas izpratni. Patlaban nav viennozīmīgi skaidrs, kas tieši tiek domāts ar "valsts, kas piemēro Šengenas acquis nosacījumus, par personu brīvu pārvietošanos, valstspiederīgais, kam izsniegta uzturēšanās atļauja"; "citas valsts valstspiederīgais, attiecībā uz ko nav iespējams pieņemt lēmumu par liegumu ieceļot". Nav saprotams, kādēļ liegums izceļot tiks piemērots tikai "valsts, kas piemēro Šengenas acquis nosacījumus, par personu brīvu pārvietošanos, valstspiederīgajam, kam izsniegta uzturēšanās atļauja", bet netiks piemērots citām personām, kam piešķirta uzturēšanās atļauja. Nav saprotams, vai likumprojekta 1.pantā (Nacionālās drošības likuma 18.¹ panta pirmajā daļā) minētais "citas valsts valstspiederīgais" ir jau ieceļojis Latvijas Republikā un patlaban vēlas no valsts izceļot vai arī tās ir personas, kuras vēl nemaz nav Latvijas Republikā ieceļojušas, bet vēlas ieceļot, bet jau ir zināms, ka šīm personām tiks piemērots liegums izceļot. Jautājums, vai šādā gadījumā būtu pieļaujams, ka persona valstī vispār ieceļo, ja jau ir pieejama informācija par to, ka persona varētu radīt nacionālās drošības apdraudējumu.
 
Vienlaikus lūdzam arī papildināt anotāciju ar izvērstāku skaidrojumu, kādi ir tie gadījumi, kad personas Latvijā ieceļo, kādā no šiem diviem jaunajiem statusiem "valsts, kas piemēro Šengenas acquis nosacījumus, par personu brīvu pārvietošanos, valstspiederīgais, kam izsniegta uzturēšanās atļauja" un "citas valsts valstspiederīgais, attiecībā uz ko nav iespējams pieņemt lēmumu par liegumu ieceļot", vai minētās personu kategorijas jau neaptveras kādā no esošajām Nacionālās drošības likuma 18.¹ panta pirmajā daļā minētajām personu kategorijām. 

Anotācijā minēts piemērs par humāniem apsvērumiem, ka personas apgādībā vai aprūpē esošo vecāka gada gājuma cilvēku, kam nav citu personu, kas varētu nodrošināt aprūpi. Vēršam uzmanību, ka personām, jo īpaši vientuļām personām, aprūpes pakalpojumus un sociālo palīdzību nodrošina pašvaldība (atsevišķos gadījumos valsts) saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteikto. Savukārt apgādību (piemēram, finanšu palīdzību) var sniegt arī neatrodoties valstī. Līdz ar to aprūpe un apgādība nav iemesls paplašināt normu ar personām, kas var radīt drošības riskus. Ņemot vērā iepriekš minēto, lūdzam anotācijā skaidrot “citi humāni apsvērumi”.

Redakcionāli precizēt likumprojekta 1.pantu, nodrošinot skaidru un nepārprotamu minētajā tiesību normā ietverto personu tvērumu, novēršot iespējamu neviennozīmīgu normas izpratni.

Lūdzam atbilstoši papildināt anotācijas 1.2.apakšpnktu (likumprojekta izstrādes mērķi), kā mērķi norādīt ne tikai Regulu 2018/1862, bet arī citus atbilstošos likumprojekta izstrādes nolūkus, kādēļ tiek paplašināts personu loks, kurām saskaņā ar iekšlietu ministra pieņemtu lēmumu var aizliegt izceļot no Latvijas Republikas.

Lūdzam anotācijas 1.3.apakšpunktu papildināt, kuras ir valstis "piemēro Šengenas acquis nosacījumus, par personu brīvu pārvietošanos". Patlaban anotācijā ir ietverts likumprojektā lietotais termins "valsts, kas piemēro Šengenas acquis nosacījumus, par personu brīvu pārvietošanos, valstspiederīgais, kam Latvijas Republikā izsniegta uzturēšanās atļauja", kā arī sniegts, kādēļ šī mērķa grupa ir svarīga. Taču nav tālāk paskaidrots, kas tad īsti ietilpst šajā mērķa grupā.
 
Anotācijas 1.3.apakšunktā patlaban sniegtā informācija: "Papildinājums “valsts, kas piemēro Šengenas acquis nosacījumus, par personu brīvu pārvietošanos, valstspiederīgajam, kam Latvijas Republikā izsniegta uzturēšanās atļauja” nepieciešams, jo valstu starpā, kur nepastāv iekšējās robežas, piemēram, uzturēšanās atļaujas anulēšana un attiecīgi izbraukšanas rīkojuma vai piespiedu izraidīšanas lēmuma izdošana nesasniegtu vēlamo mērķi. Proti, personai ieceļošana Latvijas Republikā Savienības iekšējo robežu ietvaros nebūtu liegta. Tādējādi iespējamais valsts drošības apdraudējums citādi netiktu novērsts."

Lūdzam anotācijas 1.3.apakšpunktā sniegt izvērstāku skaidrojumu, kuras ir tās pilngadīgās personas un bērni, kuri tiek aptverti ar personu kategoriju "citas valsts valstspiederīgajam, attiecībā uz ko nav iespējams pieņemt lēmumu par liegumu ieceļot Latvijas Republikā".

Vienlaikus rosinām anotācijā sniegt papildu informāciju par to, vai un kādi ir valsts rīcībā pieejamie mehānismi (piemēram, aizlieguma noteikšana ieceļot atpakaļ Latvijas Republikā), lai risinātu tādas situācijas, kad Nacionālās drošības likuma 18.¹ panta pirmajā daļā minētā persona jau ir izceļojusi no Latvijas Republikas, plāno vai jau ir iesaistījusies bruņotā konfliktā, teroristiskās darbībās vai citās darbībās, kā rezultātā ir pietiekams pamats uzskatīt, ka persona pēc atgriešanās Latvijas Republikā apdraudēs tās nacionālo drošību. Piemēram, vai valsts rīcībā ir preventīvi mehānismi, kā novērst, ka šādām personām ir iespējams atgriezties Latvijas Republikā, lai novērstu, ka minētās personas pēc atgriešanās Latvijas Republikā apdraudēs tās nacionālo drošību.