Atzinums

Tiesiskā kārtība uzliek Ministru kabinetam pienākumu strikti ievērot objektivitāti, likuma prasības un sabiedrības intereses. Tas nozīmē, ka, izstrādājot un pieņemot konkrēta satura rīkojumu, Ministru kabinets nav tiesīgs atkāpties no vispārējiem valsts pārvaldes un administratīvā procesa principiem. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pantu (tiesiskuma princips) un 11. pantu (labas pārvaldības princips), kā arī Administratīvā procesa likuma 1., 2. un 10. pantu, valsts pārvaldei ir pienākums rīkoties tiesiski, objektīvi, pamatoti un sabiedrībai pārbaudāmā veidā, un šīs prasības pilnā apjomā saista Ministru kabinetu arī individuāla rīkojuma izdošanas procesā.
Nepieņemami, ka privātpersonām nākas norādīt valsts augstākajai izpildvaras institūcijai par likuma “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” (IVN likuma) 22. panta otrajā daļā Ministru kabinetam noteiktajiem aktīvajiem pienākumiem – vispusīgi izvērtēt kompetentās institūcijas atzinumu un sabiedrības viedokli pirms paredzētās darbības akceptēšanas. Konkrētajā rīkojuma projektā ir acīmredzams, ka nav veikts patstāvīgs Enerģētikas un vides aģentūras atzinuma tiesiskuma izvērtējums, rīkojuma projekts nesatur sabiedrības viedokļa izvērtējumu pēc būtības, kā arī nav analizēts, kādēļ un vai tiesiski pamatoti atzinums balstīts ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojuma 4. redakcijā, kas nav bijusi sabiedriskās apspriešanas priekšmets. Tādējādi Ministru kabinets nav izpildījis IVN likuma 22. panta otrajā daļā noteikto pienākumu, bet ir aprobežojies ar formālu atsauci uz šīs normas esamību, faktiski atsakoties no tam likumā piešķirtās lēmējinstitūcijas funkcijas.
Īpaši nepieņemami, ka sabiedrībai nākas aizrādīt Ministru kabinetam par pienākumu ievērot Administratīvā procesa likuma 10. pantā noteikto objektīvās izmeklēšanas principu, jo rīkojuma projekts apliecina, ka Ministru kabinets apzināti atsakās īstenot likumā noteikto kompetenci noskaidrot un izvērtēt visus būtiskos apstākļus. Konkrētajā gadījumā nav noskaidrota un izvērtēta sabiedriskās apspriešanas faktiskā robeža, jo sabiedrībai apspriešanai tika nodota ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojuma 3. redakcija, savukārt kompetentās institūcijas atzinums izdots par ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojuma 4. redakciju, lai gan starp šīm redakcijām pastāv būtiskas atšķirības. Ministru kabinets šo apstākli ignorē un pieļauj akceptēt atzinumu, kurā nav ņemts vērā sabiedrības viedoklis, tādējādi klaji ignorējot sabiedrības intereses.
Ministru kabinets nav ievērojis Administratīvā procesa likuma 62. pantā noteiktās sabiedrības līdzdalības tiesības, kā arī 67. pantā noteikto pamatojuma pienākumu, jo rīkojuma projekts nesatur argumentētu apsvērumu izvēli un apstākļu kopsakarības izvērtējumu, kas liedz pārbaudīt, kāpēc paredzētā darbību Ministru kabinets akceptē tieši šādi. Tam ir īpaši būtiska nozīme apstākļos, kad vietējās kopienas sabiedrība ir paudusi būtiskus un pamatotus iebildumus pret paredzēto darbību.
Ministru kabinetam ir pienākums ievērot arī Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. un 11. pantu, rīkojuma projekta saturs liecina par pretējo. Sabiedrībai nav sniegts saprotams un pārbaudāms rīkojuma pamatojums, nav objektīvi izvērtēti un atspēkoti sabiedrības iebildumi. Tātad nav ievērota atklātība pret privātpersonu un sabiedrību, nav taisnīgas procedūras īstenošana, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses. Likumam neatbilstoša atzinuma akceptēšana noteikti nav sabiedrības interesēs.
Turklāt ar šo rīkojuma projektu Ministru kabinets faktiski pārliek likumā noteiktās kompetences īstenošanu uz nākamo procesa stadiju – būvatļaujas izdošanu, lai gan būvatļaujas stadijā kompetentā institūcija nav tiesīga pārvērtēt Ministru kabineta rīkojuma tiesiskumu vai labot Ministru kabineta pieļautos procesuālos un materiāltiesiskos trūkumus. Līdz ar to Ministru kabineta atteikšanās veikt pilnvērtīgu izvērtējumu IVN akceptēšanas stadijā, pārliekot būtiskos jautājumus uz būvatļaujas stadiju, ir prettiesiska un neatbilst valsts pārvaldes kompetenču sadalījumam.
Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka šādā redakcijā rīkojuma projekts nav pieļaujams. Tas demonstrē nevis objektīvu un atbildīgu izvērtējumu, bet apzinātu atteikšanos no likumā noteikto uzdevumu izpildes, kas pēc būtības kvalificējama kā tiesiskā nihilisma izpausme augstākās izpildvaras rīcībā, tā nav savienojama ar demokrātiskas tiesiskas valsts pamatprincipiem.
Izskatāmajā gadījumā gan ietekmes uz vidi novērtējums, gan sabiedriskā apspriešana, gan IVN ziņojuma izvērtēšana kompetentajā iestādē, gan arī šīs iestādes atzinuma akceptēšana Ministru kabinetā veido vienotu formālisma kopumu un pēctecību.  Proti, procedūras izpilda kā pašmērķi, nevis izmanto kā instrumentu tiesiska   lēmuma satura izvērtēšanai. Sabiedrības līdzdalība ir reducēta līdz deklaratīvai formalitātei, ietekmes uz vidi izvērtējums – līdz obligātai atzīmei procesa turpināšanai, bet Ministru kabineta rīcība – līdz automātiskai citu institūciju secinājumu apstiprināšanai, neīstenojot likumā noteikto patstāvīgo izvērtēšanas pienākumu. Šāda procesa imitācija ir klaji pretrunā ietekmes uz vidi novērtējuma jēgai, sabiedrības līdzdalības būtībai.

 

Atteikt akceptēt Enerģētikas un vides aģentūras atzinumu par sabiedrības ar ierobežotu atbildību “K2 Ventum” ieceri – paredzēto darbību “Vēja elektrostaciju parka ‘K2 Ventum’ būvniecība Dienvidkurzemes novada Sakas pagastā un elektropārvades pieslēguma izveide Dienvidkurzemes novada Sakas pagastā un Kuldīgas novada Alsungas pagastā” –, kas sagatavots saistībā ar sabiedrības ar ierobežotu atbildību “K2 Ventum” 2025. gada 31. oktobra iesniegumu, kā tiesiski nepamatotu un pieņemtu, neievērojot ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras būtiskās prasības, tostarp sabiedrības līdzdalības nodrošināšanu un vispusīgu izvērtējumu.