Atzinums

“(2) Fonda administrācija ir tiesīga no valsts un pašvaldību institūcijām, kā arī privātpersonām saņemt, apstrādāt un iekļaut Reģistrā informāciju par parādnieku, kas raksturo parādnieka sociālo un finansiālo stāvokli, kā arī citu informāciju, kas var liecināt par parādnieka spēju atmaksāt parādu.”

 Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 5.panta pirmās daļas 3.punktā ir noteikts, ka Uzturlīdzekļu garantiju fondam (turpmāk- Fonds) ir tiesības pieprasīt un bez maksas iegūt šā likuma mērķa īstenošanai nepieciešamo informāciju no valsts un pašvaldību iestādēm un institūcijām, kā arī privātpersonām.
Pašvaldību sociālie dienesti izmanto pašvaldību sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu administrēšanas lietojumprogrammu SOPA (turpmāk – SOPA), kā tas noteikts Ministru kabineta 2020. gada 17. decembra noteikumu Nr. 809 “Noteikumi par mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanu un sociālās palīdzības saņemšanu” 3.punktā, lai izvērtētu klienta materiālos un sociālos resursus. SOPA ir iekļauti Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, Lauku atbalsta dienesta, Fonda, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras, Valsts zemes dienesta Kadastra reģistra, Uzņēmumu reģistra, Ceļu satiksmes drošības direkcijas, Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas, Nodarbinātības valsts aģentūras, Valsts ieņēmumu dienesta reģistra aktualizētie dati. Līdz ar to SOPA ir iekļauti dati vienīgi par tiem iedzīvotājiem, kuri ir sociālā dienesta klienti, nevis par visiem Fonda parādniekiem, un  pašvaldību rīcībā nebūs informācija par parādnieka sociālo stāvokli.
Skatīšanās režīmā SOPA izmantojama arī citām iestādēm, kurām nepieciešama paplašināta informācija par sociālā dienesta klientiem 
 ( https://www.zzdats.lv/lietojumprogrammas/sopa/) . Līdz ar to Fondam būtu vērtējama iespēja iegūt informāciju no SOPA par parādnieku, ja parādnieks ir pašvaldības sociālā dienesta klients. 

 

-

Likumprojekta anotācijā norādīts, ka parādniekiem nepieciešams atbalsts sociālo problēmu risināšanā, kas veicinātu viņa problēmu praktisku risināšanu un dzīves kvalitātes uzlabošanos. Piesaistot sociālā darba speciālistus, tiktu nodrošināta individuāla pieeja katram parādniekam, lai praktiski risinātu uzturlīdzekļu parādnieka sociālās problēmas, veicinātu dzīves kvalitātes uzlabošanos, iekļaušanos sabiedrībā un spēju palīdzēt pašam sev, tādējādi veicinot arī uzturlīdzekļu parāda atmaksu un personas atgriešanos darba tirgū, ilgtermiņā veicinot valsts ekonomisko attīstību.

Paskaidrojam, ka Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 7. pants noteic sociālā dienesta klienta pienākumus aktīvi iesaistīties savas problēmas risināšanā, pildot līdzdarbības pienākumus, tajā skaitā piedaloties sociālās rehabilitācijas pasākumos darba un sociālo prasmju saglabāšanai, atjaunošanai un apgūšanai, sniegt ziņas par sevi, sadarboties ar sociālo dienestu savas sociālās situācijas novērtēšanā un pildīt sociālā dienesta ieteikumus šīs situācijas uzlabošanai, aktīvi darboties, lai palielinātu savu pelnītspēju un ienākumus. Savukārt šī likuma 11.panta pirmās daļas 3., 4. punkts pašvaldības sociālajam dienesta noteic pienākumu novērtēt klientu vajadzības, materiālos un personiskos (motivācija, nepieciešamās zināšanas un prasmes, izglītība, profesija u.c.) resursus un sociālā atbalsta sistēmu, noteikt klienta līdzdarbības pienākumus, vienojoties ar viņu par veicamajiem pasākumiem.
Tādējādi pašvaldības sociālais dienests jau veic sociālo darbu ar saviem klientiem (personām, kas vēršas sociālajā dienestā pēc palīdzības) – darbspējīgiem klientiem, nosakot līdzdarbības pienākumus – kā galveno pienākumu nosakot – atrast darbu, īrēt mazāku dzīvokli atbilstoši maksātspējai, sadarboties ar Nodarbinātības valsts aģentūras speciālistiem, izmantojot pārkvalificēšanās iespējas, piedaloties sabiedriskajos darbos, u.c. Savukārt, ja klienti ilgstoši nepilda līdzdarbības pienākumus, viņiem tiek atteikta sociālās palīdzības pabalstu izmaksa.

Pašvaldības  ir lietu dalībnieki daudzās  lietās tiesā, kad Sociālā dienesta klienti ir pārsūdzējuši lēmumu par atteikumu piešķirt sociālās palīdzības pabalstus, jo nav izpildīti līdzdarbības pienākumi. Šīs administratīvās lietas tiek skatītas visās tiesas instancēs. Lai gan tiesa noraida šos klientu pieteikumus, tomēr tiek tērēts nesamērīgs gan pašvaldību, gan tiesas laiks un administratīvais resurss, kā arī finanšu līdzekļi, jo pieteicēji kā personas, kurām piešķirts trūcīgas mājsaimniecības statuss, ir atbrīvoti no valsts nodevas samaksas.
Savukārt praksē, kā atzīst  Sociālie dienesti, nākas konstatēt, ka atsevišķi darbspējīgie klienti ilgstoši nerisina savu nodarbinātības problēmu, pat no 2013.gada. Netieši fakti un situācijas (kas nav pierādāmas ar dokumentiem)  norāda uz to, ka šie klienti gūst ienākumus bez darba tiesisko attiecību nodibināšanas vai uzņēmējdarbības veikšanas, saņemot atlīdzību skaidrā naudā vai tā tiek ieskaitīta viņu Revolut bankas, u.c. ārpus Latvijas reģistrētu kredītiestāžu kontos, bet šie ienākumi netiek deklarēti, aizpildot iztikas līdzekļu deklarāciju.
Līdz ar to nākas secināt, ka darbspējīgiem sociālā dienesta klientiem netrūkst iemaņu, bet gan trūkst motivācijas strādāt algotu darbu, nodibinot darba tiesiskās attiecības, jo izveidotā sociālās palīdzības sistēma darbspējīgām personām piešķir tiesības saņemt sociālās palīdzības pabalstus bez jebkādiem termiņa ierobežojumiem. Līdzīgi arī piešķirtais trūcīgas vai maznodrošinātas mājsaimniecības statuss personām piešķir citos normatīvajos aktos noteiktās tiesības saņemt pakalpojumus bez maksas vai piešķir maksas atvieglojumus medicīnā, nodokļu un nodevu maksājumiem, atbrīvo no tiesāšanās izdevumu samaksas, uzsākot tiesvedības, u.c., kas kopumā neveicina personām vēlmi strādāt un nodrošināt savas vajadzības, bet, izmantojot normatīvo aktu regulējumu, ļauj šīm personām izmantot valsts un pašvaldības sniegto, likumos un Ministru kabineta noteikumos noteikto, sociālo atbalstu.

 Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 11. un 12. pantā noteikti pašvaldības sociālā dienesta uzdevumi un pienākumi. Likumprojekta 5.panta pirmās daļas 6.punkta redakcija kopsakarā ar likumprojekta anotāciju norāda uz to, ka pašvaldības sociālajam dienestam tiek noteikts jauns uzdevums – parādnieka, kas nav sociālā dienesta klients, sociālās situācijas apzināšana un sociālā darba uzsākšana, norāda uz nepieciešamību izdarīt grozījumus arī Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, kā arī paredzēt pastāvīgu finansējuma avotu šai jaunajai funkcijai.

Ja Fonda parādnieks savu sociālo problēmu dēļ ir vērsies pašvaldības sociālajā dienestā, viņam tiek nodrošināts sociālā darba pakalpojums un par šo klientu sociālais dienests var sniegt sociālo situāciju raksturojošu informāciju. Bet tā kā liela daļa šo parādnieku nav sociālā dienesta klienti, sociālās situācijas apzināšanai un sociālā darba uzsākšanai ir nepieciešams sociālajam dienestam viņus atrast un lūgt viņus uzsākt sadarbību ar sociālo dienestu. Šāds piespiedu sociālā darba pakalpojums ir pretrunā ar sociālā darba pamatprincipu par klienta pašnoteikšanās tiesībām un rada papildus slogu sociālajiem dienestiem. Savukārt iesaistot sociālos darbiniekus parādu piedziņas procesā, tiek apdraudētas klienta un sociālā darbinieka sadarbības attiecības un galvenie uzdevumi – atbalsts, izglītošana. Likumprojektā paredzētais finansējums pašvaldību iestādēm darbam ar parādniekiem pats par sevi nerada iespēju sociālajos dienestos izveidot jaunu sociālā darba specializāciju.

Pašvaldību likuma 6.pantā noteikta kārtība, kādā deleģējami valsts pārvaldes uzdevumi pašvaldībai, nodrošinot finansējumu uzdevumu izpildei. Likumprojektam nav pievienoti aprēķini par piedāvāto 10 procentu skaitlisko lielumu euro, vadoties no iepriekšējos kalendārajos gados atgūto līdzekļu apmēra, kā arī nav noteikta kārtība, kādā šos 10 procentus  sadalītu starp pašvaldībām.
Kā atzīst pašvaldības, tad valstij risināms sadarbības jautājums ar citās valstīs reģistrētajām bankām par parādnieku un sociālā dienesta klientu kontos esošajiem naudas līdzekļiem un naudas līdzekļu plūsmu tajos. Savukārt ņemot vērā Nodarbinātības valsts aģentūras rīcībā esošo informāciju par vakancēm un iepazīstoties ar tīmekļa vietnēs publicēto informāciju par darba piedāvājumiem, secināms, ka šo personu kategorijām nepastāv šķēršļu strādāt algotu darbu. Līdz ar to nosakot darbspējīgām personām, kuras ilgstoši nestrādā, ierobežojumus saņemt sociālās palīdzības pabalstus, tiktu ietaupīti valsts un pašvaldību budžeta līdzekļi, un atgūti uzturlīdzekļu parādi, nodrošināti tiesas spriedumu izpildes citās lietās. Tādējādi nodrošinot šo personu atgriešanos darba tirgū un ilgtermiņā veicinot valsts ekonomisko attīstību, kā tas norādīts likumprojekta anotācijā.
Īpaši  vēršam uzmanību, ka  sociālais darbs balstās uz brīvprātīgu klienta līdzdalību un motivāciju mainīt savu situāciju. Ja persona nav motivēta sadarboties, sociālā darba mērķu sasniegšana ir būtiski apgrūtināta. Darbs bez klienta aktīvas iesaistes nesasniedz plānotos rezultātus un var novest pie formālas pieejas, nevis efektīvas problēmu risināšanas.
Lai arī likumprojektā ir dažas pozitīvas novitātes, Fonda funkciju un uzdevumu izpilde nebūtu pārliekama uz citām valsts vai pašvaldību iestādēm. 
Sociālā dienesta uzdevumi sociālo problēmu risināšanā vērsti uz cilvēka dzīves kvalitātes uzlabošanu, veicinot viņu spēju patstāvīgi risināt grūtības un iekļauties sabiedrībā. Sociālā dienesta uzdevums nav kontrolēt personas parādus vai uzlikt tai pienākumu tos samaksāt. Sociālā dienesta galvenais mērķis ir sniegt atbalstu cilvēkiem sociālo problēmu risināšanā, nevis uzraudzīt vai piespiest viņus segt finansiālās saistības.
Tas nozīmē, ka, ja persona pati ir vērsusies sociālajā dienestā, sociālais darbinieks var palīdzēt izvērtēt situāciju, tostarp arī finanšu grūtības, motivēt sadarboties, informēt par parāda sekām, sniegt atbalstu situācijas risināšanā (piemēram, palīdzēt atrast darbu, piedāvāt psihosociālu palīdzību), sadarboties ar citām institūcijām (bet bez kontroles pilnvarām), taču neuzņemas kredīta vai parādu piedzinēja lomu.
Sociālais dienests nav represīva vai sodītgriboša institūcija — tā funkcija ir atbalstoša (palīdzību sniedzoša), nevis kontrolējoša. 
Apstāklis, ka Uzturlīdzekļu garantiju fonda parādnieki slēpj savus ienākumus, ir cieši saistīts ar virkni institūciju, piemēram,  Valsts ieņēmumu dienesta, Valsts Darba inspekcijas un  Nodarbinātības valsts aģentūras kompetenci. Šīm iestādēm ir tiesības un pienākums apkopot un analizēt informāciju par personu oficiālajiem ienākumiem, nodarbinātības statusu, nodokļu nomaksu un tml. Tādējādi tieši šo institūciju sadarbība ar Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrāciju ir būtiska, lai atklātu gadījumus, kad uzturlīdzekļu parādnieki mēģina izvairīties no likumā noteiktajām saistībām, slēpjot vai nedeklarējot ienākumus, vai strādājot neoficiāli.

Pamatojoties uz iepriekš minētājiem argumentiem un apsvērumiem  gadījumā, ja pašvaldībām tiks uzlikts pienākums veikt sociālo darbu ar parādniekiem, kas nav sociālā dienesta klienti, nevaram piekrist uz pašvaldībām attiecināmiem Tieslietu ministrijas virzītajiem grozījumiem Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā, jo tie neatrisinās likumprojektā noteiktos mērķus un, uzdodot jaunus pienākumus, mazinās pašvaldību sociālo dienestu kapacitāti tādējādi iespējams pat radot risku pilnvērtīgai esošo autonomo funkciju izpildei.


 

-

Pozitīvi, ka likumprojektā plānots finansējums jaunai funkcijai.
Vienlaikus no  piedāvātajiem Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 5. panta pirmās daļas grozījumiem nav saprotams, par kāda veida darbu ar parādniekiem pašvaldībai tiktu noteikts finansējums uz laiku (atbilstoši plānotajiem grozījumiem Pārejas noteikumos, 19.punkts, – 2 gadi) un kas plānots pēc tam. Aicinām skaidrot šos  jautājumus.
Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 5. panta otrajā daļa noteikti Fonda pienākumi, tostarp, piedzīt no parādnieka izmaksātos uzturlīdzekļus. Pašvaldības pienākumi minētā panta otrajā daļā attiecībā uz parāda piedziņu nav noteikti. Līdz ar to secināms, ka  iespējams, iecerēts  nākotnē daļu Fonda pienākumu uzdot pildīt pašvaldības iestādei – pašvaldības sociālajam dienestam. Aicinām to skaidrot.
Tāpat likumprojektā nav noteikts, kā tiktu mērīts sociālo dienestu ieguldījums vai panāktais progress darbā ar konkrētiem parādniekiem. Bez skaidriem indikatoriem būs grūti izvērtēt, vai šī pieeja patiešām darbojas.
Būtu nepieciešams vairāk saprast mehānismus, kā Fonds plāno noteikt parādnieka atbalsta pasākumus un kādā veidā sociālie darbinieki tiktu piesaistīti.



 

-