Projekta ID
24-TA-453Atzinuma sniedzējs
"Pāvilostas tūrisma sabiedrība"
Atzinums iesniegts
27.01.2025.
Saskaņošanas rezultāts
Nesaskaņots
Iebildumi / Priekšlikumi
Nr.p.k.
Projekta redakcija
Iebildums / Priekšlikums
1.
Likumprojekts (grozījumi)
Iebildums
Pāvilosta, 2025.gada 27.janvāris
VALSTS KANCELEJAI
Biedrības “Pāvilostas tūrisma sabiedrība”
Reģ. Nr. 40008306856, Kalna iela 18A,
Pāvilosta, Dienvidkurzemes nov., LV-3466,
kuru uz biedrības 2024.gada 1.janvārī izsniegtās pilnvaras Nr. 1 pamata pārstāv:
Brigita Bula, personas kods: 260674-10019
e-pasts saziņai:
brigita.bula@gmail.com
Iebildumi par likumprojektu
Grozījumi likumā “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” (Projekta ID 24-TA-453)
Saistībā ar Klimata un enerģētikas ministrijas izstrādātajiem grozījumiem likumā “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” (turpmāk – Grozījumi) biedrība «Pāvilostas tūrisma sabiedrība» (turpmāk – Biedrība) vērš uzmanību uz sekojošo.
Par robežvērtību noteikšanu
1.Ar Grozījumiem ir piedāvāts papildināt likuma “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” (turpmāk – “IVN likums”) 3.pantu par ietekmes novērtējuma principiem, paredzot, ka, “ja Latvijas tiesību akti nenoteic paredzētās darbības ietekmju pieļaujamās robežvērtības, ietekmes novērtējums veicams, prioritārā secībā izmantojot Eiropas Savienības oficiālās vadlīnijas, Eiropas Savienības dalībvalstu tiesību aktus, Eiropas Savienības dalībvalstu vadlīnijas”.
2.Biedrība pievienojas Tieslietu ministrijas priekšlikumam izslēgt šo papildinājumu no Grozījumiem.
3.Papildus Tieslietu ministrijas paskaidrojumiem Biedrība norāda, ka saskaņā ar Satversmes tiesas judikatūru minētais papildinājums neatbilstu labas likumdošanas principam, atbilstoši kuram tiesību normai ir jābūt skaidri formulētai, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt šīs normas piemērošanas sekas, kā arī lai tiesību norma nodrošinātu aizsardzību pret tās patvaļīgu piemērošanu (skat. Satversmes tiesas spriedumus lietā Nr. 2015-11-03, 20.punkts, un lietā Nr. 2017-17-01, 20.punkts).
4.Vispārīgas atsauces uz Eiropas Savienības oficiālām vadlīnijām, Eiropas Savienības dalībvalstu tiesību aktiem un Eiropas Savienības dalībvalstu vadlīnijām neizpilda šo labas likumdošanas principa prasību, jo nav precīzi zināms, par kādiem tiesību aktiem vai vadlīnijām tieši ir runa un tādējādi arī tajos noteiktajām robežvērtībām, kas tādējādi rada to patvaļīgas piemērošanas risku.
5.Paredzētā IVN likuma 3. panta papildinājuma sekas būtu tādas, ka privātpersonām tiktu noteikts pienākums ievērot tām nesaistošus tiesību aktus un dokumentus. Latvijas jurisdikcijā nesaistoši tiesību akti, piemēram, Eiropas Savienības dalībvalstu tiesību akti un vadlīnijas nevar radīt tiesiskus pienākumus privātpersonām, jo tas būtu pretrunā Satversmes 90. pantā nostiprinātajām personas tiesībām zināt savas tiesības.
6.Šādas vispārīgas atsauces ir arī pretrunā tiesiskās drošības principam, kas ir vispārējs tiesību princips, kas nosaka publiskās varas pienākumu nodrošināt, ka indivīds var skaidri zināt, kādas tiesības darbojas noteiktā jomā un noteiktā laikā, lai viņš var pieskaņot tām savu rīcību. Tas nozīmē ne tikai reālu iespēju zināt attiecīgo tiesību aktu, bet jo sevišķi tā saturisko regulējumu indivīdu interesējošā situācijā. Latvijā tiesiskās drošības princips pamatā nostiprināts Satversmes 90. pantā (“Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.”).
Tiesiskās drošības princips ir saistošs visām valsts institūcijām, taču jo sevišķi likumdevējam. Viena no likuma galvenajām funkcijām ir tieši nodrošināt tiesisko drošību, t.i., padarīt valsts rīcību noteiktās situācijās aprēķināmu un paredzamu tā, lai likumpakļautais indivīds zinātu, ko viņš drīkst, ko nedrīkst un kāda būs vai nebūs publiskās varas atbilde uz viņa rīcību. Tas savukārt ir būtisks faktors, lai nodrošinātu likuma izpildi un tiesiskumu. Viens no tiesiskās drošības principa likumdošanā ir noteiktības princips, kas ietver arī saturisko noteiktību – t.i., likuma saturiskajam regulējumam jābūt skaidram, tas nedrīkst būt neskaidrs vai pat pretrunīgs. Labai likumdošanas praksei jācenšas panākt pēc iespējas pilnīgu saturisko noteiktību (šajā ziņā skat. Levits E. Tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principi attiecībā uz likumdevēju Eiropas Savienības tiesībās. Jurista Vārds, 19.01.2016., Nr. 3 (906), 4.lpp.).
7.Biedrība uzsver, ka Latvijā veicamas paredzētās darbības ietekmju robežvērtības ir jānosaka Latvijas likumdevējam vai tā pilnvarotai institūcijai atbilstoši Latvijā esošās vides apstākļiem. Nevar tikt pieļauta situācija, kad ietekmes uz vidi izvērtējumā, ko veic attiecībā uz paredzētu darbību Latvijā, tiktu ņemtas vērā citos nesalīdzināmos vides apstākļos noteiktas robežvērtības.
8.Jēdziena “būtiska ietekme” skaidrojumam jābūt ietvertam IVN likuma 1. pantā, kurā definēti likumā izmantotie termini, jau šobrīd. Likumprojekta protokollēmums paredz, ka Klimata un enerģētikas ministrijai paredzēts noteikt uzdevumu līdz 2025. gada 31. decembrim izvērtēt iespējas precizēt/papildināt IVN likumu, lai skaidrotu šo jēdzienu, kas nav viennozīmīgi definēts ne Eiropas Savienības, ne Latvijas nacionālajos tiesību aktos. Šādam terminam, kas nosaka robežvērtības, kuras pārsniedzot ietekme uz vidi uzskatāma par būtisku, jau ir jābūt paredzētam piedāvātajos IVN likuma grozījumos. Pretējā gadījumā tiks pieļauts tiesiskās nenoteiktības risks un patvaļīgas interpretācijas iespējas.
Par sabiedrības “informēšanu”
9.Biedrība arī iebilst pret Grozījumos paredzēto jauno IVN likuma 15.panta redakciju, saskaņā ar kuru attiecībā uz situāciju, kad ir pieņemts lēmums, ka veicams paredzētās darbības ietekmes novērtējums, sākotnējā sabiedriskā “apspriešana” tiek aizstāta ar sabiedrības “informēšanu”. Biedrība ar vārdu “informēšana” saprot kompetentās iestādes veiktu vienpusēju aktu. Tomēr no minētā panta jaunās redakcijas izriet, ka ikviena persona 20 dienu laikā pēc paziņojuma publicēšanas pašvaldības tīmekļvietnē ir tiesīga sniegt rakstveida priekšlikumus par aspektiem, kas jāvērtē ietekmes novērtējuma procesā. Līdz ar to Biedrība uzskata, ka jaunajā 15.panta redakcijā ir izvēlēts maldinošs termins, kas precīzi neatspoguļo šajā tiesību normā paredzēto. Proti, ikvienas personas tiesības iesniegt rakstveida priekšlikumus ir “apspriešanās” ar sabiedrību vai tās līdzdalība. Biedrība neredz pamatojumu, kāpēc vārds “apspriešana” būtu jānomaina uz citādu izpratni rosinošu vārdu “informēšana”.
10.Biedrība ir iepazinusies ar Grozījumu anotācijā norādīto, ka termins “sākotnējā sabiedrības informēšana” precīzi atspoguļo to, ka sabiedrības tiesības iesaistīties un līdzdarboties tiek nodrošinātas, vienlaikus neradot maldīgu priekšstatu par to, ka paredzētās darbības tehniskie un citi aspekti šajā posmā tiks apspriesti, ņemot vērā projekta agrīno attīstības stadiju. Biedrība uzsver, ka tieši tāpēc šobrīd spēkā esošajā IVN likuma 15.panta redakcijā ir norāde, ka runa ir par “sākotnējo” sabiedrisko apspriešanu, kas nozīmē, ka šajā posmā netiek apspriesti precīzi tehniski aspekti, un tā ir nošķirta no IVN likuma 17.pantā lietotā jēdziena “sabiedriskā apspriešana” (bez vārda “sākotnējā”).
11.Šāda termina maiņa praksē var radīt risku, ka sabiedrības līdzdalība sākotnējās paredzētās darbības posmā var netikt pienācīgi nodrošināta, jo atbildīgās iestādes vai pat tiesas varētu uzskatīt, ka, ņemot vērā šos likumdevēja grozījumus, sākotnējā posmā ieinteresētās sabiedrības priekšlikumu izskatīšanai būtu piemērojams zemāks standarts, principā atstājot kompetentajai iestādei plašu rīcības brīvību aizbildināties ar projekta agrīno stadiju attiecībā uz jebkuru rakstveida priekšlikumu/iebildumu.
12.IVN likuma 11.panta trešās daļas 6. un 7.punkts nosaka, ka paredzētās darbības iespējamo ietekmi uz vidi vērtē ņemot vērā savstarpējo un kopējo ietekmi uz citām esošām vai apstiprinātām paredzētajām darbībām, kas ietekmē vienu un to pašu teritoriju un iespēju pilnvērtīgi samazināt paredzēto ietekmi uz vidi. Šajā kontekstā paredzētās darbības ierosinātājam ir būtiski ne tikai sniegt informāciju par paredzēto darbību, bet arī iespējami agrīnā ieceres attīstības stadijā saņemt atgriezenisko saiti no sabiedrības par plānotās ieceres apkārtnē esošiem vai plānotiem citiem objektiem, kā arī vides situāciju, kas var ietekmēt projekta virzību. Grozījumu anotācijā ietvertais secinājums, ka līdzšinējos gadījumos atgriezeniskās saites process nav efektīvs, iespējams liecina par neefektīvu sabiedrības līdzdalības procesa organizēšanu un neprasmīgu sabiedrības iesaisti, taču šāds arguments nevar kalpot par iemeslu, lai ar likumu liegtu iespējas sabiedrībai pilnvērtīgi piedalīties ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanā iespējami agrīnā projekta attīstības stadijā.
13.Šajā ziņā Biedrība atgādina, ka ieinteresētās sabiedrības tiesības uz savlaicīgu un efektīvu sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā vides aizsardzības jomā paredz gan Satversmes 115.pants (skat. Senāta 2018. gada 26. janvāra lēmumu lietā Nr. SKA-757/2018, ECLI:LV:AT:2018:0126.SKA075718.4.L, 8. un 9. punkts), gan 1998.gada 25.jūnija Orhūsas konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (6.panta 4.punkts). Šī konvencija Latvijai ir saistoša kopš 2002.gada 26.aprīļa. Turklāt Orhūsas konvencija ir Eiropas Savienības tiesību avots, jo Eiropas Savienība ir pievienojusies minētajai konvencijai. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 216.panta 2.punktu Savienības noslēgtie nolīgumi ir saistoši Savienības iestādēm un tās dalībvalstīm. Tāpat Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2012, L 26, 1. lpp.) 6. panta 4. punktā ir noteikts, ka attiecīgajai sabiedrībai atzītajai iespējai piedalīties agrīnā vides lēmumu pieņemšanas posmā ir jābūt reālai un tai ir tiesības sniegt atsauksmes un paust viedokļus kompetentajai iestādei, kamēr vēl tiek izskatītas visas iespējas un nav pieņemts lēmums attiecībā uz attīstības atļaujas piešķiršanas lūgumu.
14.Biedrība vērš uzmanību, ka 2025. gada 14. janvārī ES Pamattiesību aģentūra publicēja savus ieteikumus par pamattiesību ievērošanu Eiropas Zaļā kursa ieviešanā Savienības un nacionālā līmenī. Šo ieteikumu vidū ir arī pienākums nodrošināt efektīvu (jēdzīgu) sabiedrības dalību. ES Pamattiesību aģentūra uzsvēra, ka visas ieinteresētās personas, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizācijas, būtu jāiesaista lēmumu pieņemšanas procesos saistībā ar klimata jomā, lai nodrošinātu efektīvu ietekmēto personu līdzdalību un to, ka visietekmētākās sabiedrības viedokļi tiek pilnībā izskatīti, tādējādi palīdzot stiprināt atbildību, pārskatāmību un pamattiesību ievērošanu (https://fra.europa.eu/en/news/2025/need-more-fundamental-rights-compliant-european-green-deal, 34. lpp.)
15.Biedrība arī norāda, ka lēmuma pieņemšana par paredzētās darbības ietekmes uz vidi novērtējumu var būt cieši saistīta ar citiem būtiskiem lēmumiem, par kuriem ietekmētajai sabiedrībai varētu būt vienīgā iespēja tikt uzklausītai pirms reālas ietekmes uz vidi novērtējuma uzsākšanas. Viens no šādiem lēmumiem ir lēmums par vietas izvēli paredzētās darbības veikšanai.
16.Kā piemēru Biedrība vēlas minēt situāciju ar atkrastes vēja parku “ELWIND”, attiecībā uz kuru lēmumu par vietas izvēli pieņēma ar Ministru kabineta protokollēmumu (nepārsūdzamu administratīvajā tiesā), kurš savukārt balstījās uz ierobežotas pieejamības Informatīvā ziņojumā iekļautu informāciju, kurā bija norādes uz kāda Nīderlandes uzņēmuma pētījumu, kurš iesaka izvēlēties konkrētu teritoriju ELWIND projekta vajadzībām (skat. https://tapportals.mk.gov.lv/declassified_documents/a7f97941-afab-4a70-90f3-263255a1e799: Informatīvā ziņojuma 7.lpp.), bet kurš nebija minēts konkrētajā MK protokollēmumā. Šajos apstākļos pēc lēmuma pieņemšanas par šī projekta ietekmes uz vidi novērtējumu Biedrība vispār nebija varējusi izteikties par minēto pētījumu, kurā izmantotie dati un izvēlētās metodes bija apšaubāmas, un par efektīvas sabiedrības līdzdalības liegšanu šajā ziņā Biedrībai nācās vērsties tiesā, kurā ierosinātā lieta vēl ir procesā.
Par pašvaldības sniegtu informāciju par konceptuālu nodomu
17.Gadījumos, kad paredzētā darbība neatbilst pašvaldības teritorijas plānojumam, ar Grozījumu 6.2 pantu tiek paredzēta jauna kārtība attiecībā uz konsultācijām ar pašvaldību. Izstrādātie grozījumi IVN likuma 7.panta pirmajā daļā un 8.panta pirmajā daļā paredz iespēju ierosinātājam ietekmes novērtējuma procesā iesniegt Valsts vides dienestam un kompetentajai institūcijai pašvaldības sniegtu informāciju par konceptuālu nodomu veikt nepieciešamos teritorijas plānojuma grozījumus vai izstrādāt lokālplānojumu.
Likumprojekta anotācijā ir norādīts, ka tādējādi tiek plānots stiprināt ierosinātāja un investora paļāvību pašvaldības nostājai par paredzētās darbības īstenošanas iespējām attiecīgās pašvaldības teritorijā.
Saskaņā ar Teritorijas attīstības plānošanas likuma 1.panta 8.punktu teritorijas plānojums ir ilgtermiņa teritorijas attīstības plānošanas dokuments. Tas paredz risinājumus ne tikai ilgtspējīgai un līdzsvarotai teritorijas attīstībai, bet arī sabalansē dažādu teritorijas lietotāju intereses. Turklāt teritorijas plānojuma izstrāde ietver plašus sabiedrības, tai skaitā dažādu uzņēmēju iesaisti teritorijas atļautās izmantošanas plānošanā. Tādējādi tiek nodrošināta tiesiskās paļāvības principa ievērošana, persona var paļauties uz valsts un pašvaldību iestāžu konsekventu rīcību un normatīvo aktu ievērošanu attiecībā uz personas tiesībām izmantot savu īpašumu noteiktā veidā, kā arī prognozējamu apkārtējās teritorijas attīstību.
Ņemot vērā to, ka ietekmes uz vidi novērtējuma procesā gan paredzētās darbības tehniskie risinājumi, gan arī ieceres skartā teritorija var mainīties, tad likumprojektā ietvertais formulējums “informācija par konceptuālu nodomu veikt nepieciešamos teritorijas plānojuma grozījumus vai izstrādāt lokālplānojumu” nesniedz tiesisko paļāvību nevienai no procesā iesaistītajām pusēm. Turklāt Grozījumos arī nav iekļauta skaidra norāde, ar kādu dokumentu, lēmumu pašvaldība pieņem šādu konceptuālu nodomu un kādas ir tā tiesiskās sekas.
Par to, ka kompetentā institūcija pieņem lēmumu par paredzētās darbības akceptu
18.Grozījumu 6.1 pants paredz, ka paredzētās darbības akcepta lēmumu pieņem kompetentā institūcija, nevis pašvaldība vai Ministru kabinets, kā tas noteikts šobrīd spēkā esošajā IVN likuma redakcijā. Grozījumu anotācijā norādīts, ka vairumā gadījumu paredzētās darbības akcepta lēmumu pieņem pašvaldības dome, t.i. politiskais līmenis. Grozījumu anotācijas sadaļā Problēmas apraksts ir norādīts: "Pieredze ir parādījusi, ka gadījumā, ja pašvaldība pieņem lēmumu par paredzētās darbības akceptu, pastāv risks, ka lēmums ir balstīts nevis ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojuma secinājumos un kompetentās institūcijas atzinumā, bet gan politiskos apsvērumos. […]” Tas, ka akcepta lēmuma pieņemšanas kompetence tiek nodota kompetentajai institūcijai neizslēdz risku, ka lēmums tiek pieņemts balstoties uz politiskiem apsvērumiem. Pašvaldība un Ministru kabinets lēmumu pieņem koleģiāli, izvērtējot sabiedrības un kompetentās institūcijas viedokli, taču kompetentās institūcijas vārdā lēmumu pieņem darba tiesiskajās attiecībās esoša amatpersona, nevis sabiedrības ievēlēta institūcija. Turklāt pašvaldībai ir gan zināšanas un kompetence savas administratīvās teritorijas plānošanā, gan arī atbildība, kas izriet no Pašvaldību likuma 4.panta pirmās daļas 15.punktā noteiktās autonomās funkcijas - saskaņā ar pašvaldības teritorijas plānojumu noteikt zemes izmantošanu un apbūvi. Līdz ar to attiecībā uz paredzētās darbības akceptu būtu saglabājama šobrīd spēkā esošā kārtība, kad lēmumu pieņem pašvaldība vai Ministru kabinets.
Par konsultāciju ar pašvaldību neesamību
19.Ar likumprojektu plānots papildināt IVN likuma 6.2 pantu, tā 3.daļā paredzot, ka konsultācijas ar pašvaldību nav nepieciešamas paredzētajām darbībām, kuras atbilst attiecīgās pašvaldības teritorijas plānojumam vai lokāplānojumam, paredzētajām darbībām, kuras saistītas ar transporta un elektronisko sakaru tīklu un enerģijas pārvades būvju būvniecību, paredzētajām darbībām, kuras ar likumu atzītas par nepieciešamām sevišķi svarīgu sabiedrības interešu nodrošināšanai, paredzētajām darbībām, kuras noteiktas nacionāla līmeņa plānošanas dokumentā, kā arī paredzētajām darbībām Latvijas Republikas iekšējos jūras ūdeņos, teritoriālajā jūrā vai ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā, paredzētajām darbībām, kas ar likumu atzītas par nepieciešamām sevišķi svarīgu sabiedrības interešu nodrošināšanai, kā arī nacionālo interešu objektiem.
20.Biedrībai nav skaidrs, kuras varētu būt šīs sevišķi svarīgās darbības, kas nav nacionālo interešu objekti. Teritorijas attīstības plānošanas likums paredz, ka teritorijas plāns nav jāievēro nacionālo interešu objektiem. Līdz ar to jāsecina, ka ar Grozījumiem tiks paplašināts to darbību loks, kas var neatbilst teritorijas plānojumam. Lūdzam skaidrojumu.
Par Grozījumu ietekmes uz pamattiesībām novērtējumu
21.Attiecībā uz Grozījumu atbilstību Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām papildus Tieslietu ministrijas norādītajām ES tiesību normām Grozījumu anotācijā ir arī jāskaidro, vai un kā joprojām tiek nodrošināta atbilstība cilvēktiesībām, it īpaši Pamattiesību hartai, ņemot vērā, ka uz Grozījumiem ir attiecināmas ES tiesības. Šajā ziņā Biedrība atgādina, ka ES Pamattiesību aģentūra, atsaucoties uz Stratēģiju, lai stiprinātu Pamattiesību hartas piemērošanu ES, ir uzsvērusi, ka Eiropas Zaļā kursa ieviešanā ir konsekventi un sistemātiski jāizmanto ietekmes novērtējumus un likumdošanas kontroles procedūras, lai nodrošinātu, ka iniciatīvas, ar kurām īsteno ES tiesību aktus, atbilst Hartai. Šajā ziņā ES Pamattiesību aģentūra norāda, ka no pamattiesībām izrietošo juridisko pienākumu un principu iekļaušana Eiropas Zaļā kursa ieviešanā ir vajadzīga, lai nodrošinātu, ka pāreja uz ilgtspējīgu ekonomiku ir vides ziņā ilgtspējīga, sociāli taisnīga un atbilst Pamattiesību hartai (https://fra.europa.eu/en/news/2025/need-more-fundamental-rights-compliant-european-green-deal, 31. un 32. lpp.).
Dažādi
22.Visbeidzot, Biedrība piekrīt arī visiem tiem Tieslietu ministrijas priekšlikumiem, kuri izsaka iebildumus attiecībā uz privātpersonām nelabvēlīgiem noteikumiem. Piemēram, salīdzinājumā ar pašreizējo IVN likumu un Administratīvā procesa likumu tiek piedāvāti ierobežojoši termiņi (piedāvātā IVN 6.1 panta pirmā daļa, 6.1 panta 4.1 daļa, 6.1 panta sestā daļa). Tāpat arī tik svarīga dokumenta kā ietekmes novērtējuma ziņojuma iesniegšanai tiek paredzēts atteikties gan no tā iesniegšanas, gan pieejamības elektroniskā formā, kas var būtiski ierobežot sabiedrības iesaisti.
Ar cieņu, Brigita Bula
VALSTS KANCELEJAI
Biedrības “Pāvilostas tūrisma sabiedrība”
Reģ. Nr. 40008306856, Kalna iela 18A,
Pāvilosta, Dienvidkurzemes nov., LV-3466,
kuru uz biedrības 2024.gada 1.janvārī izsniegtās pilnvaras Nr. 1 pamata pārstāv:
Brigita Bula, personas kods: 260674-10019
e-pasts saziņai:
brigita.bula@gmail.com
Iebildumi par likumprojektu
Grozījumi likumā “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” (Projekta ID 24-TA-453)
Saistībā ar Klimata un enerģētikas ministrijas izstrādātajiem grozījumiem likumā “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” (turpmāk – Grozījumi) biedrība «Pāvilostas tūrisma sabiedrība» (turpmāk – Biedrība) vērš uzmanību uz sekojošo.
Par robežvērtību noteikšanu
1.Ar Grozījumiem ir piedāvāts papildināt likuma “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” (turpmāk – “IVN likums”) 3.pantu par ietekmes novērtējuma principiem, paredzot, ka, “ja Latvijas tiesību akti nenoteic paredzētās darbības ietekmju pieļaujamās robežvērtības, ietekmes novērtējums veicams, prioritārā secībā izmantojot Eiropas Savienības oficiālās vadlīnijas, Eiropas Savienības dalībvalstu tiesību aktus, Eiropas Savienības dalībvalstu vadlīnijas”.
2.Biedrība pievienojas Tieslietu ministrijas priekšlikumam izslēgt šo papildinājumu no Grozījumiem.
3.Papildus Tieslietu ministrijas paskaidrojumiem Biedrība norāda, ka saskaņā ar Satversmes tiesas judikatūru minētais papildinājums neatbilstu labas likumdošanas principam, atbilstoši kuram tiesību normai ir jābūt skaidri formulētai, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt šīs normas piemērošanas sekas, kā arī lai tiesību norma nodrošinātu aizsardzību pret tās patvaļīgu piemērošanu (skat. Satversmes tiesas spriedumus lietā Nr. 2015-11-03, 20.punkts, un lietā Nr. 2017-17-01, 20.punkts).
4.Vispārīgas atsauces uz Eiropas Savienības oficiālām vadlīnijām, Eiropas Savienības dalībvalstu tiesību aktiem un Eiropas Savienības dalībvalstu vadlīnijām neizpilda šo labas likumdošanas principa prasību, jo nav precīzi zināms, par kādiem tiesību aktiem vai vadlīnijām tieši ir runa un tādējādi arī tajos noteiktajām robežvērtībām, kas tādējādi rada to patvaļīgas piemērošanas risku.
5.Paredzētā IVN likuma 3. panta papildinājuma sekas būtu tādas, ka privātpersonām tiktu noteikts pienākums ievērot tām nesaistošus tiesību aktus un dokumentus. Latvijas jurisdikcijā nesaistoši tiesību akti, piemēram, Eiropas Savienības dalībvalstu tiesību akti un vadlīnijas nevar radīt tiesiskus pienākumus privātpersonām, jo tas būtu pretrunā Satversmes 90. pantā nostiprinātajām personas tiesībām zināt savas tiesības.
6.Šādas vispārīgas atsauces ir arī pretrunā tiesiskās drošības principam, kas ir vispārējs tiesību princips, kas nosaka publiskās varas pienākumu nodrošināt, ka indivīds var skaidri zināt, kādas tiesības darbojas noteiktā jomā un noteiktā laikā, lai viņš var pieskaņot tām savu rīcību. Tas nozīmē ne tikai reālu iespēju zināt attiecīgo tiesību aktu, bet jo sevišķi tā saturisko regulējumu indivīdu interesējošā situācijā. Latvijā tiesiskās drošības princips pamatā nostiprināts Satversmes 90. pantā (“Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.”).
Tiesiskās drošības princips ir saistošs visām valsts institūcijām, taču jo sevišķi likumdevējam. Viena no likuma galvenajām funkcijām ir tieši nodrošināt tiesisko drošību, t.i., padarīt valsts rīcību noteiktās situācijās aprēķināmu un paredzamu tā, lai likumpakļautais indivīds zinātu, ko viņš drīkst, ko nedrīkst un kāda būs vai nebūs publiskās varas atbilde uz viņa rīcību. Tas savukārt ir būtisks faktors, lai nodrošinātu likuma izpildi un tiesiskumu. Viens no tiesiskās drošības principa likumdošanā ir noteiktības princips, kas ietver arī saturisko noteiktību – t.i., likuma saturiskajam regulējumam jābūt skaidram, tas nedrīkst būt neskaidrs vai pat pretrunīgs. Labai likumdošanas praksei jācenšas panākt pēc iespējas pilnīgu saturisko noteiktību (šajā ziņā skat. Levits E. Tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principi attiecībā uz likumdevēju Eiropas Savienības tiesībās. Jurista Vārds, 19.01.2016., Nr. 3 (906), 4.lpp.).
7.Biedrība uzsver, ka Latvijā veicamas paredzētās darbības ietekmju robežvērtības ir jānosaka Latvijas likumdevējam vai tā pilnvarotai institūcijai atbilstoši Latvijā esošās vides apstākļiem. Nevar tikt pieļauta situācija, kad ietekmes uz vidi izvērtējumā, ko veic attiecībā uz paredzētu darbību Latvijā, tiktu ņemtas vērā citos nesalīdzināmos vides apstākļos noteiktas robežvērtības.
8.Jēdziena “būtiska ietekme” skaidrojumam jābūt ietvertam IVN likuma 1. pantā, kurā definēti likumā izmantotie termini, jau šobrīd. Likumprojekta protokollēmums paredz, ka Klimata un enerģētikas ministrijai paredzēts noteikt uzdevumu līdz 2025. gada 31. decembrim izvērtēt iespējas precizēt/papildināt IVN likumu, lai skaidrotu šo jēdzienu, kas nav viennozīmīgi definēts ne Eiropas Savienības, ne Latvijas nacionālajos tiesību aktos. Šādam terminam, kas nosaka robežvērtības, kuras pārsniedzot ietekme uz vidi uzskatāma par būtisku, jau ir jābūt paredzētam piedāvātajos IVN likuma grozījumos. Pretējā gadījumā tiks pieļauts tiesiskās nenoteiktības risks un patvaļīgas interpretācijas iespējas.
Par sabiedrības “informēšanu”
9.Biedrība arī iebilst pret Grozījumos paredzēto jauno IVN likuma 15.panta redakciju, saskaņā ar kuru attiecībā uz situāciju, kad ir pieņemts lēmums, ka veicams paredzētās darbības ietekmes novērtējums, sākotnējā sabiedriskā “apspriešana” tiek aizstāta ar sabiedrības “informēšanu”. Biedrība ar vārdu “informēšana” saprot kompetentās iestādes veiktu vienpusēju aktu. Tomēr no minētā panta jaunās redakcijas izriet, ka ikviena persona 20 dienu laikā pēc paziņojuma publicēšanas pašvaldības tīmekļvietnē ir tiesīga sniegt rakstveida priekšlikumus par aspektiem, kas jāvērtē ietekmes novērtējuma procesā. Līdz ar to Biedrība uzskata, ka jaunajā 15.panta redakcijā ir izvēlēts maldinošs termins, kas precīzi neatspoguļo šajā tiesību normā paredzēto. Proti, ikvienas personas tiesības iesniegt rakstveida priekšlikumus ir “apspriešanās” ar sabiedrību vai tās līdzdalība. Biedrība neredz pamatojumu, kāpēc vārds “apspriešana” būtu jānomaina uz citādu izpratni rosinošu vārdu “informēšana”.
10.Biedrība ir iepazinusies ar Grozījumu anotācijā norādīto, ka termins “sākotnējā sabiedrības informēšana” precīzi atspoguļo to, ka sabiedrības tiesības iesaistīties un līdzdarboties tiek nodrošinātas, vienlaikus neradot maldīgu priekšstatu par to, ka paredzētās darbības tehniskie un citi aspekti šajā posmā tiks apspriesti, ņemot vērā projekta agrīno attīstības stadiju. Biedrība uzsver, ka tieši tāpēc šobrīd spēkā esošajā IVN likuma 15.panta redakcijā ir norāde, ka runa ir par “sākotnējo” sabiedrisko apspriešanu, kas nozīmē, ka šajā posmā netiek apspriesti precīzi tehniski aspekti, un tā ir nošķirta no IVN likuma 17.pantā lietotā jēdziena “sabiedriskā apspriešana” (bez vārda “sākotnējā”).
11.Šāda termina maiņa praksē var radīt risku, ka sabiedrības līdzdalība sākotnējās paredzētās darbības posmā var netikt pienācīgi nodrošināta, jo atbildīgās iestādes vai pat tiesas varētu uzskatīt, ka, ņemot vērā šos likumdevēja grozījumus, sākotnējā posmā ieinteresētās sabiedrības priekšlikumu izskatīšanai būtu piemērojams zemāks standarts, principā atstājot kompetentajai iestādei plašu rīcības brīvību aizbildināties ar projekta agrīno stadiju attiecībā uz jebkuru rakstveida priekšlikumu/iebildumu.
12.IVN likuma 11.panta trešās daļas 6. un 7.punkts nosaka, ka paredzētās darbības iespējamo ietekmi uz vidi vērtē ņemot vērā savstarpējo un kopējo ietekmi uz citām esošām vai apstiprinātām paredzētajām darbībām, kas ietekmē vienu un to pašu teritoriju un iespēju pilnvērtīgi samazināt paredzēto ietekmi uz vidi. Šajā kontekstā paredzētās darbības ierosinātājam ir būtiski ne tikai sniegt informāciju par paredzēto darbību, bet arī iespējami agrīnā ieceres attīstības stadijā saņemt atgriezenisko saiti no sabiedrības par plānotās ieceres apkārtnē esošiem vai plānotiem citiem objektiem, kā arī vides situāciju, kas var ietekmēt projekta virzību. Grozījumu anotācijā ietvertais secinājums, ka līdzšinējos gadījumos atgriezeniskās saites process nav efektīvs, iespējams liecina par neefektīvu sabiedrības līdzdalības procesa organizēšanu un neprasmīgu sabiedrības iesaisti, taču šāds arguments nevar kalpot par iemeslu, lai ar likumu liegtu iespējas sabiedrībai pilnvērtīgi piedalīties ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanā iespējami agrīnā projekta attīstības stadijā.
13.Šajā ziņā Biedrība atgādina, ka ieinteresētās sabiedrības tiesības uz savlaicīgu un efektīvu sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā vides aizsardzības jomā paredz gan Satversmes 115.pants (skat. Senāta 2018. gada 26. janvāra lēmumu lietā Nr. SKA-757/2018, ECLI:LV:AT:2018:0126.SKA075718.4.L, 8. un 9. punkts), gan 1998.gada 25.jūnija Orhūsas konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (6.panta 4.punkts). Šī konvencija Latvijai ir saistoša kopš 2002.gada 26.aprīļa. Turklāt Orhūsas konvencija ir Eiropas Savienības tiesību avots, jo Eiropas Savienība ir pievienojusies minētajai konvencijai. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 216.panta 2.punktu Savienības noslēgtie nolīgumi ir saistoši Savienības iestādēm un tās dalībvalstīm. Tāpat Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2012, L 26, 1. lpp.) 6. panta 4. punktā ir noteikts, ka attiecīgajai sabiedrībai atzītajai iespējai piedalīties agrīnā vides lēmumu pieņemšanas posmā ir jābūt reālai un tai ir tiesības sniegt atsauksmes un paust viedokļus kompetentajai iestādei, kamēr vēl tiek izskatītas visas iespējas un nav pieņemts lēmums attiecībā uz attīstības atļaujas piešķiršanas lūgumu.
14.Biedrība vērš uzmanību, ka 2025. gada 14. janvārī ES Pamattiesību aģentūra publicēja savus ieteikumus par pamattiesību ievērošanu Eiropas Zaļā kursa ieviešanā Savienības un nacionālā līmenī. Šo ieteikumu vidū ir arī pienākums nodrošināt efektīvu (jēdzīgu) sabiedrības dalību. ES Pamattiesību aģentūra uzsvēra, ka visas ieinteresētās personas, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizācijas, būtu jāiesaista lēmumu pieņemšanas procesos saistībā ar klimata jomā, lai nodrošinātu efektīvu ietekmēto personu līdzdalību un to, ka visietekmētākās sabiedrības viedokļi tiek pilnībā izskatīti, tādējādi palīdzot stiprināt atbildību, pārskatāmību un pamattiesību ievērošanu (https://fra.europa.eu/en/news/2025/need-more-fundamental-rights-compliant-european-green-deal, 34. lpp.)
15.Biedrība arī norāda, ka lēmuma pieņemšana par paredzētās darbības ietekmes uz vidi novērtējumu var būt cieši saistīta ar citiem būtiskiem lēmumiem, par kuriem ietekmētajai sabiedrībai varētu būt vienīgā iespēja tikt uzklausītai pirms reālas ietekmes uz vidi novērtējuma uzsākšanas. Viens no šādiem lēmumiem ir lēmums par vietas izvēli paredzētās darbības veikšanai.
16.Kā piemēru Biedrība vēlas minēt situāciju ar atkrastes vēja parku “ELWIND”, attiecībā uz kuru lēmumu par vietas izvēli pieņēma ar Ministru kabineta protokollēmumu (nepārsūdzamu administratīvajā tiesā), kurš savukārt balstījās uz ierobežotas pieejamības Informatīvā ziņojumā iekļautu informāciju, kurā bija norādes uz kāda Nīderlandes uzņēmuma pētījumu, kurš iesaka izvēlēties konkrētu teritoriju ELWIND projekta vajadzībām (skat. https://tapportals.mk.gov.lv/declassified_documents/a7f97941-afab-4a70-90f3-263255a1e799: Informatīvā ziņojuma 7.lpp.), bet kurš nebija minēts konkrētajā MK protokollēmumā. Šajos apstākļos pēc lēmuma pieņemšanas par šī projekta ietekmes uz vidi novērtējumu Biedrība vispār nebija varējusi izteikties par minēto pētījumu, kurā izmantotie dati un izvēlētās metodes bija apšaubāmas, un par efektīvas sabiedrības līdzdalības liegšanu šajā ziņā Biedrībai nācās vērsties tiesā, kurā ierosinātā lieta vēl ir procesā.
Par pašvaldības sniegtu informāciju par konceptuālu nodomu
17.Gadījumos, kad paredzētā darbība neatbilst pašvaldības teritorijas plānojumam, ar Grozījumu 6.2 pantu tiek paredzēta jauna kārtība attiecībā uz konsultācijām ar pašvaldību. Izstrādātie grozījumi IVN likuma 7.panta pirmajā daļā un 8.panta pirmajā daļā paredz iespēju ierosinātājam ietekmes novērtējuma procesā iesniegt Valsts vides dienestam un kompetentajai institūcijai pašvaldības sniegtu informāciju par konceptuālu nodomu veikt nepieciešamos teritorijas plānojuma grozījumus vai izstrādāt lokālplānojumu.
Likumprojekta anotācijā ir norādīts, ka tādējādi tiek plānots stiprināt ierosinātāja un investora paļāvību pašvaldības nostājai par paredzētās darbības īstenošanas iespējām attiecīgās pašvaldības teritorijā.
Saskaņā ar Teritorijas attīstības plānošanas likuma 1.panta 8.punktu teritorijas plānojums ir ilgtermiņa teritorijas attīstības plānošanas dokuments. Tas paredz risinājumus ne tikai ilgtspējīgai un līdzsvarotai teritorijas attīstībai, bet arī sabalansē dažādu teritorijas lietotāju intereses. Turklāt teritorijas plānojuma izstrāde ietver plašus sabiedrības, tai skaitā dažādu uzņēmēju iesaisti teritorijas atļautās izmantošanas plānošanā. Tādējādi tiek nodrošināta tiesiskās paļāvības principa ievērošana, persona var paļauties uz valsts un pašvaldību iestāžu konsekventu rīcību un normatīvo aktu ievērošanu attiecībā uz personas tiesībām izmantot savu īpašumu noteiktā veidā, kā arī prognozējamu apkārtējās teritorijas attīstību.
Ņemot vērā to, ka ietekmes uz vidi novērtējuma procesā gan paredzētās darbības tehniskie risinājumi, gan arī ieceres skartā teritorija var mainīties, tad likumprojektā ietvertais formulējums “informācija par konceptuālu nodomu veikt nepieciešamos teritorijas plānojuma grozījumus vai izstrādāt lokālplānojumu” nesniedz tiesisko paļāvību nevienai no procesā iesaistītajām pusēm. Turklāt Grozījumos arī nav iekļauta skaidra norāde, ar kādu dokumentu, lēmumu pašvaldība pieņem šādu konceptuālu nodomu un kādas ir tā tiesiskās sekas.
Par to, ka kompetentā institūcija pieņem lēmumu par paredzētās darbības akceptu
18.Grozījumu 6.1 pants paredz, ka paredzētās darbības akcepta lēmumu pieņem kompetentā institūcija, nevis pašvaldība vai Ministru kabinets, kā tas noteikts šobrīd spēkā esošajā IVN likuma redakcijā. Grozījumu anotācijā norādīts, ka vairumā gadījumu paredzētās darbības akcepta lēmumu pieņem pašvaldības dome, t.i. politiskais līmenis. Grozījumu anotācijas sadaļā Problēmas apraksts ir norādīts: "Pieredze ir parādījusi, ka gadījumā, ja pašvaldība pieņem lēmumu par paredzētās darbības akceptu, pastāv risks, ka lēmums ir balstīts nevis ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojuma secinājumos un kompetentās institūcijas atzinumā, bet gan politiskos apsvērumos. […]” Tas, ka akcepta lēmuma pieņemšanas kompetence tiek nodota kompetentajai institūcijai neizslēdz risku, ka lēmums tiek pieņemts balstoties uz politiskiem apsvērumiem. Pašvaldība un Ministru kabinets lēmumu pieņem koleģiāli, izvērtējot sabiedrības un kompetentās institūcijas viedokli, taču kompetentās institūcijas vārdā lēmumu pieņem darba tiesiskajās attiecībās esoša amatpersona, nevis sabiedrības ievēlēta institūcija. Turklāt pašvaldībai ir gan zināšanas un kompetence savas administratīvās teritorijas plānošanā, gan arī atbildība, kas izriet no Pašvaldību likuma 4.panta pirmās daļas 15.punktā noteiktās autonomās funkcijas - saskaņā ar pašvaldības teritorijas plānojumu noteikt zemes izmantošanu un apbūvi. Līdz ar to attiecībā uz paredzētās darbības akceptu būtu saglabājama šobrīd spēkā esošā kārtība, kad lēmumu pieņem pašvaldība vai Ministru kabinets.
Par konsultāciju ar pašvaldību neesamību
19.Ar likumprojektu plānots papildināt IVN likuma 6.2 pantu, tā 3.daļā paredzot, ka konsultācijas ar pašvaldību nav nepieciešamas paredzētajām darbībām, kuras atbilst attiecīgās pašvaldības teritorijas plānojumam vai lokāplānojumam, paredzētajām darbībām, kuras saistītas ar transporta un elektronisko sakaru tīklu un enerģijas pārvades būvju būvniecību, paredzētajām darbībām, kuras ar likumu atzītas par nepieciešamām sevišķi svarīgu sabiedrības interešu nodrošināšanai, paredzētajām darbībām, kuras noteiktas nacionāla līmeņa plānošanas dokumentā, kā arī paredzētajām darbībām Latvijas Republikas iekšējos jūras ūdeņos, teritoriālajā jūrā vai ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā, paredzētajām darbībām, kas ar likumu atzītas par nepieciešamām sevišķi svarīgu sabiedrības interešu nodrošināšanai, kā arī nacionālo interešu objektiem.
20.Biedrībai nav skaidrs, kuras varētu būt šīs sevišķi svarīgās darbības, kas nav nacionālo interešu objekti. Teritorijas attīstības plānošanas likums paredz, ka teritorijas plāns nav jāievēro nacionālo interešu objektiem. Līdz ar to jāsecina, ka ar Grozījumiem tiks paplašināts to darbību loks, kas var neatbilst teritorijas plānojumam. Lūdzam skaidrojumu.
Par Grozījumu ietekmes uz pamattiesībām novērtējumu
21.Attiecībā uz Grozījumu atbilstību Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām papildus Tieslietu ministrijas norādītajām ES tiesību normām Grozījumu anotācijā ir arī jāskaidro, vai un kā joprojām tiek nodrošināta atbilstība cilvēktiesībām, it īpaši Pamattiesību hartai, ņemot vērā, ka uz Grozījumiem ir attiecināmas ES tiesības. Šajā ziņā Biedrība atgādina, ka ES Pamattiesību aģentūra, atsaucoties uz Stratēģiju, lai stiprinātu Pamattiesību hartas piemērošanu ES, ir uzsvērusi, ka Eiropas Zaļā kursa ieviešanā ir konsekventi un sistemātiski jāizmanto ietekmes novērtējumus un likumdošanas kontroles procedūras, lai nodrošinātu, ka iniciatīvas, ar kurām īsteno ES tiesību aktus, atbilst Hartai. Šajā ziņā ES Pamattiesību aģentūra norāda, ka no pamattiesībām izrietošo juridisko pienākumu un principu iekļaušana Eiropas Zaļā kursa ieviešanā ir vajadzīga, lai nodrošinātu, ka pāreja uz ilgtspējīgu ekonomiku ir vides ziņā ilgtspējīga, sociāli taisnīga un atbilst Pamattiesību hartai (https://fra.europa.eu/en/news/2025/need-more-fundamental-rights-compliant-european-green-deal, 31. un 32. lpp.).
Dažādi
22.Visbeidzot, Biedrība piekrīt arī visiem tiem Tieslietu ministrijas priekšlikumiem, kuri izsaka iebildumus attiecībā uz privātpersonām nelabvēlīgiem noteikumiem. Piemēram, salīdzinājumā ar pašreizējo IVN likumu un Administratīvā procesa likumu tiek piedāvāti ierobežojoši termiņi (piedāvātā IVN 6.1 panta pirmā daļa, 6.1 panta 4.1 daļa, 6.1 panta sestā daļa). Tāpat arī tik svarīga dokumenta kā ietekmes novērtējuma ziņojuma iesniegšanai tiek paredzēts atteikties gan no tā iesniegšanas, gan pieejamības elektroniskā formā, kas var būtiski ierobežot sabiedrības iesaisti.
Ar cieņu, Brigita Bula
Piedāvātā redakcija
-