Atzinums

Lūdzam anotācijā izvērstāk iekļaut noteikumu projekta izstrādes mērķi. Vēršam uzmanību ka, kārtība, kādā tiek iznomāta publiskas personas zeme, atvieglojot un veicinot vēja enerģiju, nav tas pats, kas apbūves tiesību piešķiršana. Tie ir divi dažādi tiesību institūti.

-

Vēršam uzmanību, ka Civillikuma 1129.¹pants nosaka, ka apbūves tiesība ir ar līgumu piešķirta mantojama un atsavināma lietu tiesība celt un lietot uz sveša zemes gabala nedzīvojamu ēku vai inženierbūvi kā īpašniekam šīs tiesības spēkā esamības laikā. Saskaņā ar Būvniecības likuma 1. panta 2. punktā sniegto likuma skaidrojumu būvdarbi — būvniecības procesa sastāvdaļa, darbi, kurus veic būvlaukumā vai būvē, lai radītu būvi, novietotu iepriekš izgatavotu būvi vai tās daļu, pārbūvētu, atjaunotu, restaurētu, iekonservētu, nojauktu būvi vai ierīkotu inženiertīklu. Turpmākajos Būvniecības likuma 1. panta punktos skaidroti katrs no šiem būvdarbu veidiem. Tādējādi nav saprotams, kuram no Būvniecības likumā paredzētajiem būvdarbu veidiem atbilst vēja elektrostacijas izvietošana.
 

-

Apbūves tiesības piešķiršana vēja elektrostaciju izvietošanai paredzētā kārtība pirmšķietami neatbilst Civillikumā noteiktajai apbūves tiesības būtībai un regulējumam, turklāt nav salāgota iekšēji ar pašiem Noteikumiem Nr. 350, tādējādi, piemēram, nav saprotams, kāds zemesgabals tad tiks izsolīts, par kādu apbūves tiesību maksu, uz kuru zemesgabalu attieksies apbūves tiesība, uz kāda pamata apbūves tiesīgais varēs rīkoties un vai tas vispār varēs realizēt savas apbūves tiesīgā tiesības, ja apbūves tiesība nebūs nostiprināta zemesgrāmatā.

Skaidrojam, ka apbūves tiesību būtība ir celt un lietot uz sveša zemesgabala nedzīvojamu ēku vai inženierbūvi kā īpašniekam apbūves tiesības spēkā esamības laikā (sk. Civillikuma 1129.pantu¹). Turklāt tā tiek nodibināta un ir spēkā tikai pēc apbūves tiesības ierakstīšanas zemesgrāmatā (sk. Civillikuma 1129.pantu³).  Apbūves tiesība nepastāv pirms tās ierakstīšanas zemesgrāmatā. Tas nozīmē, ka apbūves tiesīgais iegūst visas tiesības un pienākumus tikai pēc tam, kad apbūves tiesība ir ierakstīta zemesgrāmatā. Apbūves tiesīgais neiegūst apbūves tiesīgā statusu ar līguma par apbūves tiesību piešķiršanu līgumu, tādējādi, Tieslietu ministrijas ieskatā, trešās personas neredz apbūves tiesīgo un tā tiesības, līdz ar to apbūves tiesīgais nebūs iespējams tiesīgs veikt virkni darbību, lai realizētu vēja elektrostaciju izvietošanu.  Apbūves tiesību nevar nodibināt sākotnēji un tad vēlreiz nodibināt precizējot apbūves tiesību. Tāpat būtisks apbūves tiesības aspekts ir zemesgabals, par ko pusēm ir jāvienojas. Proti, ir jābūt nepārprotami skaidri, tieši uz kādu zemesgabalu apbūves tiesība ir nodibināma.

Būtiski ir saprast (ne pēc anotācijas, ne projekta normām netika gūta pārliecība, kāda ir Ekonomikās ministrijas vīzija un tas, ka, vienojoties par apbūves tiesību, ir jābūt konkrētam neapbūvētam zemesgabalam:
1) apbūves tiesības nodibināšanai ir nepieciešams nekustamais īpašums, zemes vienība vai zemes vienības daļa, uz ko apbūves tiesība attieksies;
2) apbūves tiesību nav iespējams nodibināt uz "teritoriju" (potenciālo vēja elektrostacijas izpētei, izvietošanai vai izmantošanai paredzēto teritoriju), bet tās robežas ir aprobežotas ar vienu konkrētu nekustamo īpašumu, turklāt ar konkrētām robežām. T.i., ja vēja elektrostacijas inženierizpētei, projektēšanai un būvniecībai un ekspluatācijai “teritorija” aptver 20 dažādus nekustamos īpašumus (pieņemot, ka visi pieder publiskai personai) uz to nav iespējams nodibināt vienu apbūves tiesību. Tās būs 20 apbūves tiesības (uz katru nekustamo īpašumu viena apbūves tiesība). 

Par minētajiem aspektiem: 
1) pirmā aspekta kontekstā būtisks ir paredzētais modelis vēja elektrostaciju attīstībai. Vai apbūves tiesīgais cels tikai pašas turbīnas un to laukumus vai arī ierīkos pārējo infrastruktūru energoapādes tīkla pieslēgšanai kopējam tīklam? Ja tas ceļ tikai turbīnas un laukumus, apbūves tiesība būs nodibināma uz attiecīgajām zonām. Savukārt, ja tas cels visu infrastruktūru un apbūves tiesīgajam būs svarīgi, ka visas inžnenierbūves tiek ierakstītas apbūves tiesības sastāvā (finansējuma piesaistei vai iekļaušanai savā bilancē), varētu kļūt ļoti sarežģīti veidot zemes vienību neatdalītas daļas, lai nodibinātu apbūves tiesību, kas aptver visu būvdarbu teritoriju. Šis nav tik svarīgi, ja visa pārējā infrastruktūra tiek celta, pamatojoties uz pārējo Enerģētikas likuma regulējumu un nav nepieciešamība to iekļaut apbūves tiesības sastāvā. Tāpat tas nav būtiski, ja ir pietiekami, ka komersants iegūs saskaņojumu un saistību ietvaros (ne lietu tiesību) tiesības būvēt pārējo infrastruktūru un to ekspluatēt. Taču, ja visam būs jābūt apbūves tiesības sastāvā, šis var būt fundamentāls šķērslis projekta ātrai realizācijai, jo katrā zemes vienībā būs jāveido zemes vienību daļas (kas prasa laiku), kas arī ne visos gadījumos varētu būt iespējams (kas prasīs grozīt vēl normatīvos aktus). Hipotētiski pastāv iespēja nodibināt apbūves tiesību uz visu nekustamo īpašumu (konkrēto zemesgrāmatas nodalījumu), līgumā regulējot, kur/kas tiks celts un kas/ko lietos un par ko atbildēs. Tomēr šādā modelī pastāv prakses problēmas, kuras tiks saasinātas, to izmantojot valsts meža zemēs. Minētais izriet no tā, ka mežu pārvaldītājs jau turpinās pamatā lietot zemi, atsavināt cirsmas tiesības, nomāt medību tiesības un citādi rīkoties ar apbūvei nodoto zemi (kaut arī apbūves tiesība paredz ļoti plašu apbūves tiesīgā varu pār apbūvei nodoto zemi). Vienlaikus, katrs no minētajiem aspektiem, var fundamentāli apturēt jau iesāktu projektu virzību;

2) Kā jau minēts apbūves tiesības maksimālais tvērums ir viena nekustamā īpašuma (zemesgrāmatas nodalījuma) robežas, kas kā koncepts nav maināms (to nevar mainīt nekā, jo īpašnieka rīcība nevar iziet ārpus sava konkrētā nekustamā varas robežām). Ja ir paredzēts celt vēja elektrostaciju, kas aptvers vairākus nekustamos īpašumus, šobrīd to ir iespējams veikt, tikai nodibinot vairākas apbūves tiesības (viena apbūves tiesība uz katru skarto nekustamo īpašumu).  Publiskai personai šobrīd nepastāv normatīvā ietvara, kas ļautu viena procesa (vienas izsoles) ietvaros rīkoties ar vairākiem nekustamiem īpašumiem. T.i., ka ir viena izsole, uz kā rezultāta pamata tiek nodibinātas, piemēram, 20 apbūves tiesības. Tādējādi, ja valsts meža zemes kā nekustamie īpašumi nav veidotas lielos blokos katra novada ietvaros (ka viens nekustamais īpašums aptver visu vēja elektrostacija teritoriju), nebūs iespējams veidot centralizētu modeli vēja parka attīstībai. Savukārt pats jautājums ir tik būtisks (rīcība ar ļoti nozīmīgiem sabiedrības resursiem), ka to nevar risināt vēlāk un atrauti no tiesību normām, kas paredz iespēju iegūt privilēģijas uz sabiedrības mantu. Pamatjautājumi būtu regulējami likuma līmenī, uz kā pamata jau var veidot tehniskos ietvarus.

Līdz ar to lūdzam atkārtoti identificēt visus problēmjautājumus un nepieciešamos risinājumus, kā arī izvērtēt visas tiesību normas un tās precizēt, lai būtu savstarpēji salāgotas un atbilstu gan terminoloģiski, gan pēc būtības apbūves tiesības tiesiskajam regulējumam, turklāt detalizētāk skaidrojot normas būtību anotācijā. Vēršam uzmanību, ka ar Ministru kabineta noteikumiem nevar atcelt noteikto kārtību likumos. Noteikumu projekts ir tik neskaidrs, ka tas rada virkne nerisinātu jautājumu, un jau šobrīd ir redzams, ka radīs problēmas praksē.
 

-

Tieslietu ministrija neatbalsta projekta virzību pašreizējā redakcijā, jo tas ne vien nav skaidrs, bet arī neatbilst ne augstākām tiesību normām (piemēram, Civillikumam un Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumam), ne likumos noteiktajam pilnvarojumam Ministru kabinetam (sk. Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta pirmo daļu). Demokrātiskā valstī likumdošanas vara pieder tautai un likumdevējam, tātad – Saeimai. Savukārt izpildu varai – Ministru kabinetam – ir tiesības izdot noteikumus tikai likumā noteiktos gadījumos, likuma ietvaros un tie nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un citiem likumiem. Tas izriet no likumības un varas dalīšanas principiem, kas ir jebkuras tiesiskas valsts eksistences pamats (sk. Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija spriedumu lietā Nr. 04-03(98)).  Tas nozīmē, ka Ministru kabineta noteikumi nevar grozīt likumā noteikto tiesisko regulējumu, ja tam nav īpašs pilnvarojums.

Lūdzam izvērtēt noteikumu projekta atbilstību likumam un to attiecīgi precizēt. Kā arī izvērtēt nepieciešamību grozīt attiecīgus likumus, ja tiek secināts, ka ir nepieciešams tiesiskais regulējums likuma līmenī. Lūdzam visu noteikumu projektu precizēt arī  terminoloģiski un stilistiski, lai tas iederētos ne vien tiesību sistēmā, bet arī pašos Ministru kabineta 2018. gada 19. jūnijā noteikumos  Nr. 350 “Publiskas personas zemes nomas un apbūves tiesības noteikumi” (turpmāk – Noteikumi Nr. 350), lai tie būtu skaidri un uztverami.

Tieslietu ministrija aicina Ekonomikas ministriju pēc būtības pārdomāt, kas ir nepieciešams iecerēto mērķu sasniegšanai un izstrādāt reālu rīcības plānu tam, uz kā bāzes varētu sākt konsekventi strādāt enerģētiskās neatkarības sasniegšanas mērķa virzienā, kā arī izstrādāt kvalitatīvu tiesisko regulējumu un tā detalizētu pamatojumu, kas atbilst tiesību sistēmai, augstāk stāvošām tiesību normām. Iepazīstoties ar izstrādāto noteikumu projektu, netapa skaidrs apbūves tiesību piešķiršanas redzējums un tas, kā tiek plānota vēja elektrostacijas būvniecība. 
 

-

Iepazīstoties ar minēto normu, Tieslietu ministrija secina, ka tā 1) paredz subjektu, kuram ir tiesības piešķirt apbūves tiesības – t.i. Ministru kabinets; 2) nosaka konkrētu subjektu (subjektam, kura kapitāla daļas vai akcijas pieder publiskai personai), kuram šīs tiesības tiek piešķirtas bez izsoles; 3) nosaka mērķi – stratēģiski nozīmīgu vēja elektrostaciju izvietošanai. Tādējādi minētā norma paredz būtiskus izņēmumus no parastās kārtības, kā tiek piešķirtas apbūves tiesības, turklāt tiek sniegta privilēģija konkrētam subjektam, lai sasniegtu valstij nozīmīgu mērķi.  Minētā norma neatbilst augstāk stāvošai normai, neatbilst likumā paredzētajam pilnvarojumam Ministru kabinetam noteikt šādu privilēģiju, anotācijā nav izvērsts pamatojums šādam izņēmumam, turklāt nav skaidra Ministru kabineta apbūves tiesības piešķiršanas kārtība un kritēriji.

Ievērojot minēto, lūdzam svītrot minēto normu.

1.Normas un procesa skaidrība

Ne no noteikumu projekta, ne anotācijas nav saprotams apbūves tiesību piešķiršanas process un kritēriji, kad iesaistās Ministru kabinets. Noteikumu 87.¹ punkts paredz, ka Ministru kabinets var pieņemt lēmumu par neapbūvēta zemesgabala apbūves tiesības piešķiršanu stratēģiski nozīmīgu vēja elektrostaciju izvietošanai, valsts stratēģijas klimatneitralitātes sasniegšanai vai enerģētiskās neatkarības nodrošināšanai. Viss pārējais nodaļas  "4.1 Apbūves tiesības piešķiršana  vēja elektrostaciju izvietošanai"  saturs ir tikai par apbūves tiesību vēja elektrostaciju izvietošanai. Citus nosacījumus un kritērijus ne noteikumu projekts, ne Noteikumu Nr. 350 neparedz (tajā skaitā, arī netiek skaidrots kritērijs - valsts stratēģijas klimatneitralitātes sasniegšanai un enerģētikas neatkarības nodrošināšanai). Piemēram, norma paredz, ka lēmumu var pieņemt Ministru kabinets, tas nozīmē ka minētajos gadījumos lēmumu var pieņemt arī publiskas personas institūcija, kuras valdījumā ir attiecīgais neapbūvētais zemesgabals. Tāpat ne no tiesību normām, ne anotācijas nav saprotams, kas ir saprotams ar stratēģiski nozīmīgām vēja elektrostacijām, kāds ir process to noteikšanai, kādi ir kritēriji, kas kvalificē vēja elektrostacijas par nozīmīgām. Noteikumu projekts paredz, ja lēmumu par neapbūvēta zemesgabala apbūves tiesību piešķiršanu ir pieņēmis Ministru kabinets, izsole netiek rīkota. Taču anotācijā nav iekļauts izņēmumu tiesiskais pamatojums. Proti, kādēļ izsole šajā gadījumā nav pamatota; kādēļ apbūves tiesība konkrētajā gadījumā piešķirama konkrētam subjektam; vai un kā tas atbilst konkurences tiesībām vai valsts atbalsta tiesiskajam regulējumam. Tāpat nav saprotams, vai ir domāts sasaistīt arī ar lielāku nogabalu, kurā ietilpst vairāki nekustamie īpašumi, uz kuru attieksies apbūves tiesība, ko varēs piešķirt Ministru kabinets (sk. skaidrojumu par zemesgabalu, uz kuru attiecas apbūves tiesa, minētais attieksies arī uz Ministru kabinetu), kā Ministru kabinets precizēs apbūves tiesību platību pirms būvniecības.

Vienlaikus anotācijā noteikts, ka maksas apmēru par tiesībām noslēgt apbūves tiesības likumu noteiks atbilstoši neatkarīga vērtētāja sniegtajam vērtējumam.  Jānorāda, ka šāds apgalvojums neatspoguļo neviena tiesību norma, līdz ar to skaidrot, kura tiesību norma to paredz. Tāpat, ir jāiekļauj pamatojums, kādēļ to noteikts vērtētājs, kādēļ tiek paredzēta savādāka kārtība. Vienlaikus nav saprotams pēc kādiem kritērijiem tad to noteiks vērtētājs un kurā brīdī.

Jānorāda, ka informatīvo ziņojumu pieminēšana anotācijā, neiekļaujot anotācijā problēmas aprakstu, risinājuma skaidrojumu un pamatojumu, nav uzskatāma par tiesību normas pamatojumu. Informatīvā ziņojumā var būt izpētīta citu valstu pieredze, normatīvo aktu problemātika vai apkopota cita derīga informācija par problēmu, ko var izmantot kā pamatojumu anotācijā, bet pats informatīvais ziņojums nav pamatojums tiesību normām.

Nav arī saprotams, kā noteiktās Ministru kabineta tiesības saskan ar noteikumu projektā paredzēto kārtību, ka zemesgabala platība tiek precizēta, vai tas nozīmē, ka MK būs atkārtoti jāgroza savs lēmums, kā tiks slēgts līgums.

Līdz ar to apbūves tiesību piešķiršanas process šajā gadījumā ir neskaidrs un necaurspīdīgs. Nevar iegūt kopēju redzējumu par procesu un to, kā piemērojami būs Noteikumi Nr. 350.

2. Likuma līmeņa tiesiskais regulējums, atbilstība augstākstāvošai normai un likumā paredzētais pilnvarojums

Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 6.⁵ panta otrā daļa nosaka subjektu, kuram ir tiesības ar lēmumu piešķirt publiskas personas neapbūvēta zemesgabala apbūves tiesības. Tā skaidri nosaka, ka tā ir publiskas personas institūcija, kuras valdījumā atrodas attiecīgais neapbūvētais zemesgabals. Likumdevējs pats ir izvēlējies noteikt, kurš piešķirs apbūves tiesības. Savukārt minētā panta trešā daļa paredz, ka Ministru kabinets ir tiesīgs noteikt tikai apbūves tiesību piešķiršanas kārtību. Minētais pilnvarojums neaptver ne tiesības noteikt apbūves tiesīgo vai citus īpašus kritērijus, vai citu kārtību, kas dotu privilēģijas kādā pēc noteiktiem kritērijiem identificētā gadījumā kādam konkrētam subjektam.

Tieslietu ministrija piekrīt, ka šādu lēmumu par apbūves piešķiršanu stratēģiski nozīmīgu vēja elektrostaciju izvietošanai būtu jāpieņem tikai Ministru kabinetam. Vienlaikus, Tieslietu ministrijas ieskatā, Ministru kabinetam tiesības piešķirt apbūves tiesības konkrētam subjektam, konkrētos gadījumos, neievērojot vispārīgo kārtību (tādā veidā izslēdzot citus investorus no iespējām piedalīties vēja elektrostacijas izvietošanai) – faktiski piešķirt ekskluzīvas un nozīmīgas tiesības - var dot tikai Saeima, turklāt pamatlietas un kritērijus noregulējot likuma līmenī ar izvērstu un detalizētu pamatojumu. Šobrīd, ņemot vērā, ka, lai padarītu procesu skaidrāk, ir nepieciešams ietvert virkni kritēriju un nosacījumu, Tieslietu ministrijas ieskatā, tas nav izdarāms Noteikumos Nr. 350, jo likums neparedz pietiekamu pilnvarojumu Ministru kabinetam attiecīgu situāciju regulēt ar Ministru kabineta noteikumiem.
 

-

Lūdzam atkārtoti izvērtēt savu redzējumu kopsakarā ar esošo tiesisko regulējumu, kas ietverts Noteikumos Nr. 350. Tieslietu ministrijai netapa skaidrs, vai un kādā apmērā piemērojams tajos jau noteiktais regulējums.

-

Norma paredz apbūves tiesības vēja elektrostaciju izvietošanai plānots piešķirt uz maksimālo laiku 70 gadi. Tātad ir paredzēts noteikt maksimālo apbūves tiesības termiņu uz publiskas personas zemi uz 70 gadiem.  Minētā norma neatbilst augstāk stāvošai normai, neatbilst likumā paredzētajam pilnvarojumam Ministru kabinetam noteikt apbūves tiesības piešķiršanas termiņu, anotācijā nav izvērsts pamatojums 70 gadu izvēlei, kā arī normas mērķis un būtība nav skaidra, kā arī pilnveidojama stilistiski.

Ievērojot minēto, lūdzam svītrot minēto normu.

1. Atbilstība augstākstāvošai normai

Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 6.⁵ pants ir tā norma, kas regulē publiskas personas neapbūvēta zemesgabala apbūves tiesības piešķiršanu. Panta pirmā daļa dod tiesības nevis pienākumu publiskai personai izvēlēties un izvērtēt piešķirt vai nepiešķirt apbūves tiesības uz sev piederoša zemesgabala, tāpat norma nosaka gan minimālo (t.i. 10 gadi), gan maksimālo (t.i. 30 gadi, ja nozares speciālajā tiesiskajā regulējumā nav noteikts cits zemesgabala nomas termiņš) apbūves tiesību termiņu, ko publiskas persona var izvēlēties.

No noteikumu projekta normas izriet, ka publiskai personai vienmēr ir pienākums piešķirt apbūves tiesību uz 70 gadiem. Šāda norma ir pretēja likumdevēja redzējumam par apbūves tiesību piešķiršanu un tā termiņu. Turklāt anotācijā šādam regulējumam nav nedz problēmas apraksta, nedz izvēlētā risinājuma detalizēts pamatojums.

2. Likumā paredzētais pilnvarojums

Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 6.⁵ panta panta pirmā daļa nosaka apbūves tiesību minimālo un maksimālo apbūves termiņu, taču minētā norma neparedz, ka Ministru kabinets varētu noteikt apbūves tiesību vēja elektrostacija izvietošanai termiņu ilgāku par 30 gadiem.

Iepazīstoties ar Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 6.¹ panta pirmo daļu un 6.⁵ panta pirmo daļu, to mērķi un būtību, kā arī normas izstrādes un pieņemšanas dokumentus, secināms, ka: a) apbūves tiesības var piešķirt uz laiku, kas nav ilgāks par 30 gadiem vai kas nav ilgāks par citos nozaru speciālajos normatīvajos aktos noteikto termiņu publiskas personas zemes nomai; b) normas norāda uz to, ka var būt jau spēkā esoši tiesību akti (gan likums, gan Ministru kabineta noteikumi), kas nosaka publiskas personas zemes nomas termiņu, kas ir ilgāks par 30 gadiem. Tikai konkrētas nozares specifiskajos gadījumos piemērojamas šīs normas ar citādu termiņu kā 30 gadi. Tas, kā gramatiski ir veidotas normas, nekādā veidā nedod Ministru kabinetam tiesības noteikt nedz nomas līguma, nedz apbūves tiesības termiņu ilgāk kā 30 gadiem. Arī likuma 6.¹ panta trešā daļa un 6.⁵ panta trešā daļa, kas konkrēti paredz Ministru kabineta pilnvarojuma tvērumu, neparedz Ministru kabinetam noteikt maksimālo termiņu apbūves tiesībai.

Tikai likumdevējam – Saeimai ir tiesības noteikt atšķirīgu apbūves tiesības maksimālo termiņu, kas nav 30 gadi vai izvēlēties pilnvarot Ministru kabinetu to noteikt. Šajā gadījumā minētajās normās šāda pilnvarojuma nav, līdz ar to, termiņu nevar noteikt Noteikumos Nr. 350.

3. Pamatojums

Šobrīd pamatā nekustamā īpašuma nomas/apbūves tiesības maksimāli termiņi ir 30 gadi. Garāki termiņi tiek pieļauti, bet tikai izņēmuma gadījumos un ir sasaistīti ar noteiktu kritēriju izpildi. Vēršam uzmanību, ka garāki termiņi ir saistīti ar ļoti būtiskiem sabiedrības mantas izšķērdēšanas riskiem un Latvijas praksē netrūkst piemēru, kur vispārīgi koncepti ir bijuši destruktīvi iecerēto mērķu sasniegšanai. 

Minētā kontekstā ir jāpievēršas 3 aspektiem: 
1) kāpēc piedāvātais termiņš ir tieši 70 gadi? Kādi rādītāji un kritēriji ir izmantoti tā noteikšanā un kā šāds termiņš palīdzēs sasniegt iecerētos mērķus pēc iespējas efektīvā, bet vienlaikus konkurenci un attīstības iespējas (kā arī ievērojot citus publiskās pārvaldes darbības principus) saglabājošā veidā? Šobrīd anotācijā ir sniegti vispārīgi apsvērumi bez avotiem, norādot, ka termiņš ļaus projektus īstenot ar diviem turbīnu ekspluatācijas cikliem un atjaunošanas darbus starp cikliem. Diviem turbīnu ekspluatācijas cikli nav pamatojums, lai noteiktu izņēmumu vispārēji pieņemtam maksimālajam termiņam tiesību nodošanai uz publiskas personas nekustamo īpašumu. Latvijā nav vēja enerģijas ieguves parku attīstīšanas prakses (prakses novērojumi ir izklāstīto argumentu pamatā), lai no tā būtu iespējams ko secināt. Kā jau minēts šajā atzinumā izteiktajos iebildumos, paredzētajam modelim ir būtiska loma tajā, ko varēs uzskatīt par saimnieciski lietderīgu (vai komersants būvēs tikai pašas vēja turbīnas vai arī visu infrastruktūru līdz kopējam energoapgādes tīklam un kuras kategorijas prasa kādas investīcijas), bet pats modelis nav definēts. Sniegto apsvērumu ietvaros ir jautājums, vai runa ir par pašu turbīnu vai visas inženierbūves (ietverot mastu, laukumu, lāpstiņas) ekspluatācijas laiku. Vai ekspluatācijas laiki dažādām iekārtām ir identiski un vai visos gadījumos ir runa par to, ka 70 gadi ir nepieciešamais laiks, lai instruments būtu paredzēto darbību veicinošs. Arguments par to, ka ir nepieciešami divi ekspluatācijas cikli esošajā redakcijā neiztur kritiku, jo nekas netraucē pēc pirmā ekspluatācijas cikla organizēt jaunu izsoli un teritoriju turpināt izmantot tai pašai funkcijai. T.i., ir jābūt iemeslam, kādēļ sākotnējais investors iegūs tiesības arī uz vēl vienu darbības ciklu (un kā tas iet kopā ar iespējām šodien slēgtā līgumā regulēt nākotni 70 gadus tā, lai tas būtu lietderīgi).  Ja viena vēja torņa ekspluatācijas laiks ir 30 gadi, nav iemesla vienam komersantam paredzēt termiņu diviem ekspluatācijas cikliem (ja vien tam nav īpašs pamatojums), jo 30 gadu laikā mainās pārāk daudz aspektu, lai tos varētu objektīvi prognozēt šodien noslēdzama līguma ietvaros.

Līdz ar to ir nepieciešams reāls pamatojums 70 gadu termiņam: 
- kādas investīcijas prasa iecerēto parku radīšana un kādu to daļu uzņemsies investors; 
- kādi ir vidējie ekspluatācijas laiki iekārtām, kas tiek izmantotas līdzīgos projektos;
- kāpēc esošie termiņi ir pārāk īsi, lai varētu realizēt mērķus vai iegūt lielāku labumu no tiesību piešķiršanas vai padarīt saimnieciski racionālas publiskās personas puses investīcijas (ja tādas ir paredzētas);
- kādi modeļi un termiņi tiek izmantoti citās valstīs, kurās jau strādā šādi parki;
- kā izvēlētais termiņš ir salāgots ar riskiem, ko šādi termiņi rada.

Tieslietu ministrija jau iepriekš bija aicinājusi Ekonomikas ministriju interesēties par praksi un rīcības modeļiem valstīs, kurās vēja parki jau ir tikuši attīstīti, kas var dot plašu ieskatu vidē, kādā strādā potenciālie investori.

2) kā jau minēts, izņēmumi no vispārējā vienmēr ir saistīti ar kādu kritēriju izpildi (skat. "Likums Par ostām"). Tomēr piedāvātā tiesību norma paredz tikai mērķa sasaisti (vēja enerģijas ieguvei). Nav nedz investīciju apmēra, nedz uzstādāmo jaudu, nekādu citu kritēriju, kā pamatā ir izvēlēts 70 gadu termiņš. Tādējādi pastāv iespēja, ka apbūves tiesība uz 70 gadu termiņu tiks nodibināta arī mazas jaudas/investīciju projektiem, kuriem šāds termiņš nav nepieciešams nedz projekta realizācijas veicināšanai, nedz tā saimnieciskajai loģikai. T.i., tiek radīts risks, ka instruments tiks izmantots neefektīvā veidā, kas tiešā veidā arī atsaucas uz tā lietderību un kas var novest pie tā, ka rīcība ar sabiedrības resursiem nav lietderīga vai vispār nonāk līdz izšķērdēšanai. Ievērojot minēto, lūdzam izvērtēt, vai 70 gadu termiņš nav jāparedz sasaistē ar konkrētu kritēriju izpildi;

3) Latvijā ir plaši bijusi izplatīta prakse iegūt ekskluzīvas tiesības uz sabiedrības mantu, kur iecerētie mērķi netiek sasniegti. Būtība šādos gadījumos slēpjas tajā, ka subjekti, kas uzdodas par investoriem, iegūst tiesības (parasti kopā ar publiskai personai nelabvēlīgiem līgumu noteikumiem), kas ļauj kontrolēt publiskas personas nekustamo īpašumu līdz brīdim, kad parādās reāls investors. Šāds stāvoklis dod iespēju attiecīgajam tiesību subjektam gūt labumu, jo bez tā iesaistes teritorijas attīstība nav iespējama. Piedāvātās tiesību normas kontekstā var pastāvēt iespēja, ka konkrēti tiesību subjekti iegūst apbūves tiesības uz 70 gadiem, bet vēja parkus neattīsta (un nedara to gadiem), jo gaida investoru, kam atsavināt apbūves tiesību. Minētais nozīmētu, ka Latvija nevar sasniegt savus mērķus vai to sasniegšana tiek atlikta uz nenoteiktu laiku, kamēr notiek sarežģīti juridiski strīdi valsts kontroles atgūšanai. Tāpēc izņēmuma tiesībām vienmēr būtu jānāk kopā ar līdzsvarojošiem mehānismiem, kas mazina galvenos riskus (nodrošina tiesību sasaisti ar reālu mērķu realizāciju). Šie mehānismi var būt likuma noteikumos vai risināti līgumos, bet pareizā modelī konceptuālie un principiālie jautājumi tiek ietverti likumā, kā detaļas tiek tālāk atrisinātas tehniski tiesiskajos ietvaros (MK noteikumi) un pašos līgumos. Ievērojot visu minēto, Tieslietu ministrijas ieskatā paredzētājām privilēģijām ir nepieciešami līdzsvarojoši mehānismi likuma līmenī, kas nodrošinātu, ka instruments tiek izmantots mērķa sasniegšanai un valstij ir iespējas atgūt kontroli pār valsts zemi, ja mērķi netiek sasniegti. Svarīgi ir realizēt mērķi un iegūt neatkarīgas enerģijas ražošanas jaudas, nevis zaudēt kontroli pār attīstāmām teritorijām un iegūt lielisku iespēju 10 gadus tiesāties par kontroles atgūšanu.

Šī jautājuma praktiska risināšana ir pārāk kompleksa un to šis noteikumu projekts nerisina, tādēļ Tieslietu ministrija aicina Ekonomikas ministriju strādāt pie tāda modeļa attīstīšanas, kurā būs paredzēti mehānismi un modeļi gadījumiem, kur projektu virzība nenotiek (piemēram, ar noteikumu projektu netiek saskatīts, kā publiska persona varētu aizsargāt savas tiesības). 

 

-

Tieslietu ministrijas ieskatā, ja netiek veikta būvniecība un, piemēram, veikta tikai inženierizpēte, un publiskai personai ir nepieciešams zemesgabals, tad apbūves tiesību nav nepieciešams nodibināt. Apbūves tiesības līguma noslēgšana un apbūves tiesību nodibināšana (ierakstot apbūves tiesību zemesgrāmatā) nepieciešama tiklīdz tiek sākta būvniecība vai nepieciešams, ka apbūves tiesīgajam rodas no apbūves tiesības izrietošās tiesības. Turklāt vēršam uzmanību, ka, lai būve nekļūtu par zemes īpašnieka īpašumu un apbūves tiesīgais baudītu visas apbūves tiesīgā tiesības, būvatļauja izsniedzama tikai pēc tam, kad apbūves tiesība ir ierakstīta zemesgrāmatā. Tāpat, kamēr apbūves tiesība nav ierakstīta zemesgrāmatā, tā nav saistoša trešajām personām, līdz ar to apbūves tiesīgajam nebūs visas tiesības, lai iegūtu un realizētu savas kā apbūves tiesīgā tiesības. Apbūves tiesības līgums bez apbūves tiesības ierakstīšanas zemesgrāmatā ir saistību tiesību, kas saista tikai pašas līguma puses.

Lūdzam atkārtoti izvērtēt to, ko minētā norma paredz, īpaši kopsakarā ar  87.⁵  punktā paredzēto. Tieslietu ministrijas ieskatā, gan 87.⁴ , gan 87.⁵  punkts paredz apbūves tiesību nodibināšanu, vienlaikus atbilstoši Civillikumam apbūves tiesība ir nodibināta tikai pēc apbūves tiesības ierakstīšanas zemesgrāmatā.

Anotācijā tiek skaidrots, ka tā ir atkāpšanās no ierastās apbūves tiesības nostiprināšanas zemesgrāmatā prakses, kam Tieslietu ministrija nevar piekrist, jo, lai nodibinātu apbūves tiesību tā ir ierakstāma zemesgrāmatā un no šādas kārtības nav iespējams atkāpties. Tieslietu ministrijas ieskatā, noteikumu projekts paredz, ka tiek noslēgts apbūves tiesību līgums, taču tas netiek ierakstīts zemesgrāmatā, līdz ar to apbūves tiesība iespējams tiks nodibināta tikai pēc pieciem gadiem, turklāt, vai un kas notiek piecu gadu laikā nav saprotams. Lūdzam anotācijā skaidrot normu būtību atbilstoši Civillikumā ietvertajam un Noteikumu Nr. 350 ietvertajam tiesiskajam regulējumam. Tāpat lūdzam dzēst anotācijā visu par atzīmi par apbūves tiesības līguma esamību, jo minētais nav nedz tiesiski, nedz praktiski iespējams (to neparedz anotācijā norādītais Zemesgrāmatu likuma 45.pants). Atzīme nerada ne tiesības, ne pienākumus apbūves tiesīgajai, neaizsargā to, nedod tam nekādas garantijas, kā arī nedod visas apbūves tiesīgā tiesības, tā nav saistoša trešajām personām, ja mērķis ir informēt trešās personas. Zemesgrāmatu likuma 4.pantā noteiktie tiesību nodrošinājumi un aprobežojumi attiecas uz Civillikumā noteikto lietu tiesību nodrošinājumu un aprobežojumu ierakstīšanu. Ievērojot, ka zemesgrāmatai piemīt lietu tiesību apkalpojoša funkcija, zemesgrāmatas kā publiska reģistra nozīme ir sniegt publiski ticamu informāciju par nekustamo īpašumu un uz to nostiprinātām tiesībām, nevis informāciju par visām ar konkrēto īpašnieku saistītajām tiesiskajām attiecībām.
 

-

Lūdzam minēto normu saskaņot ar projekta 87.⁴  punktu un izvērtēt visus riskus, kas saistīts ar apbūves tiesības neierakstīšanu zemesgrāmatā (piemēram, īpaši attiecībās ar valsts iestādēm, kur apbūves tiesību spēkā esamība būs svarīga, savstarpējo atbildību). Tāpat izvērtēt visas noteikumu normas (piemēram, Noteikumu Nr. 350 6.punktu) , kuras runā par apbūves tiesīgā pienākumiem, jo atbilstoši Civillikuma 1129.⁴pantam apbūves tiesīgajam pienākumi rodas apbūves tiesības spēkā esamības laikā, t.i., pēc apbūves tiesības ierakstīšanas zemesgrāmatā.

-

Lūdzam skaidrot anotācijā normas būtību un mērķi. Lūdzam skaidrot, precizējot par kādu izbeigšanas kārtības noteikšanu apbūves tiesības līgumā ir runa un kā minētā norma sader ar  Noteikumu Nr. 350 80. un 84. punktu. Vēršam uzmanību, ka izbeigšanas kārtība nevar tikt noteikta citādāk, kā to jau nosaka Civillikums un nav nepieciešams to atkārtot noteikumos. Savukārt, ja padomā ir kas īpašs, tad tas ir skaidri jāatrunā tiesību normā, turklāt to skaidrojot anotācijā, tajā skaitā, iekļaujot pamatojumu.

-

Lūdzam skaidrot anotācijā normas mērķi un būtību. Tāpat skaidrot, kā minētā norma sader ar Noteikumu Nr. 350 80., 84. un 85. punktu. Tieslietu ministrija nesaskata šādas normas nepieciešamību. No vienas puses līgumā par apbūves tiesības piešķiršanu var paredzēt publiskas personas tiesības izbeigt līgumu pēc saviem ieskatiem, taču nav saprotami iemesli, kādēļ tas būtu jāpielīgst. Tāpat nav skaidrs, vai norma attieksies, ja arī apbūves tiesīgais izbeigs līgumu, vai minēto normu ir domāts attiecināt uz periodu, kad apbūves tiesība vēl nav nodibināta. Lūdzam skaidrot arī, par kādu zaudējumu segšana ir runa, īpaši ņemot vērā, ka nemaz netiks maksāta pilna apbūves tiesības maksa, kā arī apbūves tiesīgajam nebūs apbūves tiesīgā tiesības.

-

Lūdzam saskaņot savstarpēji 87.⁸ ar 87.⁹ punktu, jo viena norma paredz, ka apbūves tiesības maksa maksājama pēc  elektrostacijas nodošanas ekspluatācijā, otra vēl paredz papildus kritēriju - ne vēlāk kā pēc astoņiem gadiem no apbūves tiesības līguma noslēgšanas brīža. Apbūves tiesības maksas piemērošanas sākuma datums ir vitāli svarīgs.

-

Lūdzam skaidrot 87.⁹ punkta būtību, jo nav saprotams apbūves tiesības maksas maksāšanas sākuma brīdis, kā arī nodokļu maksāšanas sākuma brīdis. Tāpat nav saprotams, vai un kā tas iet kopā ar Noteikumu Nr. 350 80.punktu. Skaidrojam, ka līguma noslēgšanas brīdis, apbūves tiesības ierakstīšana zemesgrāmatā  – nodibināšana, nodošana ekspluatācijā un uzbūvētās inženierbūves ierakstīšana zemesgrāmatā ir dažādi brīži, līdz ar to nav saprotams, kāda maksa, kad ir jāsāk maksāt. Tieslietu ministrijas ieskatā norma nav skaidra, tādēļ lūdzam to izteikt precīzāk, lai nerodas nekādas šaubas par brīdi, kad piemērojas konkrētā apbūves tiesības maksa noteikšanas kārtība. Turklā lūdzam ņemt vērā arī likuma "Par nekustamā īpašuma nodokli" 2. panta 11. daļu, kas noteic, ka nekustamā īpašuma nodokli par Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrētu un uz apbūves tiesības pamata uzceltu ēku vai inženierbūvi maksā apbūves tiesīgais.
 
Lūdzam anotācijā skaidrāk (gan vizuāli, gan saturiski) paskaidrot apbūves tiesības maksas noteikšanas kārtību un apmēru. Turklāt lūdzam skaidri nodalīt ārvalstu praksi, no risinājuma pamatojuma, kādēļ tāda ieviešama Latvijā, turklāt skaidrojot katru normu, izmantot normās paredzēto terminoloģiju. Citādi nav saprotama normu būtība un tās pamatojums.

-

No normas nav saprotams ne inženierizpētes, ne būvniecības stadijas ilgums. Tas ir  jāsaprot, vai tiek noteikts stadijas ilgums, vai konkrēti jāparedz, kad sākas un kad beidzas periods, kad tiek maksāta konkrēta apbūves tiesības maksa, kas noteikta pēc noteiktiem kritērijiem. Iespējams ir atsevišķi jānosaka apbūves tiesības maksas noteikšana metodika, tad jānosaka, kurā periodā tā tiek piemērota, skaidri nosakot sākuma un beigu atskaites punktu, visbeidzot jānosaka maksāšanas kārtība katram periodam atsevišķi, ja tas nepieciešams. Šobrīd ne no minētās normas redakcijas, ne citām normām nerodas skaidrs priekšstats ne par etapiem, ne apbūves tiesības maksas noteikšanu, ne maksāšanas kārtību. Turklāt nav saprotams, vai un kā tas iet kopā piemēram ar Noteikumu Nr. 350 6. vai 80.punktu. Lūdzam atkārtot izvērtēt normas redakciju un to precizēt, lai tā neradītu dažādas interpretācijas iespējas un līdz ar to dažādas tiesiskas sekas un  ir skaidra bez anotācijas izlasīšanas.
 

-

Norma paredz, ka apbūves tiesības maksa noteikšana ir saistīta ar vienu projektējamo MW atbilstoši plānotajai vēja elektrostacijas jaudai vai vienu MW. No normas un noteikuma projekta nav saprotams, kas to noteiks, kur tas būs fiksēts, vai puses par to vienosies, vai tas būs noteikts pirms izsoles, vai to laika gaitā varēs mainīt, Minētais ir pietiekami būtisks, kas ir jānosaka tiesību normā. Lūdzam precizēt normu.

 

-

Lūdzam skaidrot, ko nozīmē apbūves tiesības maksa, kas maksājama priekšapmaksas veidā, t.i., vai tas nozīmē, ka to samaksā pirms līguma slēgšanas vai pirms konkrētā stadijas? No normas nav saprotams brīdis, kad priekšapmaksa ir samaksājama. Lūdzam normu izteikt tā, lai būtu skaidrs gan apbūves tiesības maksas noteikšanas kārtība, gan periods, gan maksāšanas kārtība, gan termiņi, kādā tā samaksājama.

-

Lūdzam skaidrot normas būtību, mērķi un  pamatojumu, kādēļ šāda norma ietverama noteikumos. Tieslietu ministrijas ieskatā, tā dublē Civillikumu, līdz ar to svītrojama no noteikumu projekta. Turklāt zemesgabala īpašnieks ir atbildīgs par savu īpašumu un realizē savas kā īpašnieka tiesības, kamēr apbūves tiesība nav ierakstīta zemesgrāmatā. Tāpat nav saprotams apsaimniekošanas saturs.

-

Normas būtība īsti nav skaidra un nav saprotams, kā tiek piemērots Noteikumu Nr. 350 33.punkts kopsakarā ar minēto normu.

-

Lūdzam normu salāgot terminoloģiski  ar Noteikumiem Nr. 350. Lūdzu izvērtēt vai un kā minētā norma sader ar izsoles regulējumu Noteikumos Nr. 350., un vai nav nepieciešams papildu noteikumi vai precizējumi, piemēram, kas saistīta ar informāciju par apbūvējamo zemesgabalu. Nav saprotams, kas tiek izsolīts  - apbūves tiesība vai tiesība nākotnē noslēgt apbūves tiesības līgumu. Lūdzam normu precizēt, turklāt to skaidrot anotācijā.

-

Minētā norma var palikt tikai tad, ja likuma līmenī ir atrunāti aspekti par Ministru kabineta tiesībām un galvenajiem aspektiem, kas minēti iepriekš izteiktos iebildumos.

-

Lūdzam skaidrot normas būtību, mērķi un pamatojumu, kādēļ šāda norma ietverama noteikumos. Nav jādublē tas, ko minētie noteikumi jau paredz, tādēļ lūdzam minēto normu svītrot. Tieslietu ministrijas ieskatā būtiskāk būtu atrunāt un skaidrot, kas un kā minēto infrastruktūru izbūvē, vai tā būs publiska vai privāta, un citus aspektus, ko iespējams regulē vai neregulē spēkā esošais tiesiskais regulējums, jo no noteikumu projektā paredzētā regulējuma netapa skaidrs, kā minētais tiks nodrošināts.
 

-

Norma paredz, ka apbūves tiesīgais par saviem līdzekļiem veic pievadceļu izbūvi un pārbūvi, kā arī vienojas ar zemes īpašnieku, slēdzot personālservitūta līgumu. Kā jau iepriekš minēts, apbūves tiesība tiek nodibināta tikai ar ierakstīšanu zemesgrāmatā, līdz ar to visas tiesības un pienākumi pret trešajām personām ir no apbūves tiesību nodibināšanas brīža. Lūdzam izvērtēt un skaidrot, kā un kad ir plānota pievedceļu izbūve un servitūtu līgumu slēgšana. Vienlaikus izvērtēt, vai personālservitūts ir atbilstošs risinājums, ņemot vērā, ka apbūves tiesību var atsavināt. Atsavināšanas gadījumā apbūves tiesība būs citam, bet piekļuves ceļi saglabāsies iepriekšējam; savukārt, ja apbūves tiesīgo likvidēs, arī personālservitūts izbeigsies. Lūdzam izvērtēt, vai atbilstošāk nav nodibināt reālservitūtu par labu apbūves tiesībai. Vienlaikus lūdzam normas skaidrojumu un pamatojumu iekļaut anotācija, īpaši atspoguļojot Ekonomikas ministrijas redzējumu, kā tas tiks realizēts.

-

Vēršam uzmanību, ka izbūvēto infrastruktūru uz apbūves tiesības pamata nevar nodot apbūves tiesības piešķīrējam. Atbilstoši Civillikumam vēja elektrostacijas, kas izbūvētas uz apbūves tiesību pamata kļūs automātiski par zemes gabala būtisku daļu. Savukārt, ja minētais attiecas uz infrastruktūru, kas izbūvēta, pamatojoties uz servitūtu vai Enerģētikas likumu, tad tas ir jāsalāgo ar attiecīgo regulējumu, turklāt tas nav saistīts ar pašu apbūves tiesību līgumu. Lūdzam skaidrot normas būtību un Ekonomikas ministrijas redzējumu. Vienlaikus lūdzam normu precizēt. Lūdzam arī atkārtoti izvērtēt, vai infrastruktūras nojaukšana un zemes gabala sakārtošana ir valsts interesēs, jo, piemēram, iespējams nepieciešams izsolīt jaunu apbūves tiesību.

-