Projekta ID
23-TA-2311Atzinuma sniedzējs
Sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Firma L4"
Atzinums iesniegts
19.09.2024.
Saskaņošanas rezultāts
Nesaskaņots
Iebildumi / Priekšlikumi
Nr.p.k.
Projekta redakcija
Iebildums / Priekšlikums
1.
Anotācija (ex-ante)
1.3. Pašreizējā situācija, problēmas un risinājumi
Iebildums
Rīga, 2024.gada 19.septembrī
SIA “Firma L4” viedoklis par Ministru kabineta noteikumu projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2014. gada 19. augusta noteikumos Nr.500 “Vispārīgie būvnoteikumi””, ar kuru tiek precizēts priekšizpētes, projektēšanas, autoruzraudzības, būvdarbu veikšanas un būvekspertīzes regulējums, kura spēkā stāšanās paredzēta 01.03.2025.
Iepazīstoties ar Valsts kancelejas Tiesību aktu projektu (TAP) portālā ievietoto tiesību akta projekta "Grozījumi Ministru kabineta 2014. gada 19. augusta noteikumos Nr. 500 "Vispārīgie būvnoteikumi"" (turpmāk – Noteikumi) sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojumu (anotāciju) (Noteikumu projekts Nr. 23-TA-2311), sniedzam šādu viedokli par Noteikumu grozījumos iekļauto risinājumu attiecībā uz būvuzraudzības un autoruzraudzības regulējumu.
[1] Anotācijā uzskaitīts problēmas un risinājuma apraksts
Anotācijas [16] punktā ir atrunāts ka atbilstoši šī brīža normatīvajam regulējumam tiek veikta ar mērķi nepieļaut būvniecības dalībnieku patvaļīgas atkāpes no akceptētās ieceres un izstrādātā būvprojekta, kā arī normatīvo aktu un standartu pārkāpumus būvdarbu gaitā, taču faktiski autoruzraudzība tiek izmantota kā iespēja operatīvi saskaņot izmaiņas būvprojektā sakarā ar projektēšanas laika neparedzētiem apstākļiem, kas ietekmē projektēto risinājumu realizējamību, vai novērst projektēšanas laikā pieļautās kļūdas. Turklāt būtu nepieciešams ņemt vērā, ka primāri par būvdarbu atbilstību būvprojektam ir atbildīgs būvdarbu veicējs, kā arī normatīvā regulējumā ir paredzēta arī būvuzraudzība, kuras mērķis arī ir nepieļaut būvniecību reglamentējošo normatīvo aktu pārkāpumus un atkāpes no būvprojektā un darbu veikšanas projektā noteiktajām un citām darbu veikšanas tehnoloģijām.
Anotācijas [17] punktā ir atspoguļots saskatāmas problēmas apraksts par esošo situāciju attiecībā uz būvuzraudzības veicēju, ko nosaka Būvniecības likuma 19.2 panta sestā daļa, un proti, būvuzraudzības veicējs nav tiesīgs veikt būvuzraudzību, ja viņš un būvdarbu veicējs ir uzskatāmi par saistītām personām likuma "Par nodokļiem un nodevām" izpratnē, izņemot gadījumu, kad būvniecības ierosinātājs ir vienlaikus arī būvdarbu veicējs vai būvuzraudzības veicējs, vai gadījumu, kad būvniecības ierosinātājs un būvdarbu veicējs ir saistītās personas likuma "Par nodokļiem un nodevām" izpratnē. Tādējādi tiek uzskatīts, ka esoša tiesību norma liedz noteiktā gadījumā personai kļūt par būvniecības procesa dalībnieku un sniegt būvuzraudzības pakalpojumu, t.i. persona noteiktos gadījumos nav tiesīga sniegt būvuzraudzības pakalpojumu.
Noteikumu 118.punkts nosaka, ka būvuzraudzību noteiktajos gadījumos ir tiesīgs veikt tikai no būvdarbu veicēja un būvprojekta izstrādātāja neatkarīgs būvkomersants vai būvspeciālists (būvuzraugs), tādējādi nosakot, ka par būvuzraugu nevar būt persona, kurai ir darba attiecības ar būvkomersantu, kas veic piegādes uzraugāmajam objektam. Turpat ir norādīts, ka Būvniecības likuma 19.2 panta sestā daļā attiecas uz visiem būvuzraudzības gadījumiem, neatkarīgi no tā, vai ir plānota obligātā būvuzraudzība, taču Noteikumu 118.punkta pirmais teikums attiecas uz obligātas būvuzraudzības gadījumiem, kas tādējādi noved pie Būvniecības likuma 19.2 panta sestajā daļā ietvertā regulējuma plašākas interpretācijas un paredz ierobežojumus arī neobligātās būvuzraudzības gadījumā.
Anotācijā ir norādīts, ka esošā regulējuma svarīgākais aspekts ir tas, ka būvuzraudzību veic būvuzraugs, t.i. persona ar atbilstošās sfēras sertifikātu, persona, kuras kvalifikācija, zināšanas un prasmes ir pārbaudītas atbilstošajās procedūrās un šīs personas profesionālā darbība tiek pienācīgi uzraudzīta. Vienlaikus uzsvērts, ka pareizai Būvniecības likuma 19.2 panta sestās daļas jēgas interpretācijai un, līdz ar to, arī tā piemērojamībai, ir jāņem vērā būvuzraudzības mērķis - nodrošināt būvniecības ierosinātāja tiesisko interešu ievērošanu būvdarbu laikā, uzraugot būvdarbu veicēju - un tās galvenie uzdevumi.
Ievērojot apstākli, ka būvdarbu veicējs saskaņā ar Būvniecības likuma 19.2 panta ceturto daļu nodrošina būvdarbu rezultātā tapušās būves vai tās daļas atbilstību būvprojektam un tajā ietvertajiem risinājumiem, kā arī atbild par būvdarbu kvalitāti un atbilstošu būvizstrādājumu un to iestrādes tehnoloģiju izmantošanu (ciktāl būvprojektā nav tieši norādīts noteikts būvizstrādājums vai tā iestrādes tehnoloģija), būvuzraudzības veicējs uzrauga, lai būvdarbu veicējs ievēro būvprojektu, izmanto atbilstošus būvizstrādājumus un pielieto atbilstošās būvizstrādājumu iestrādes tehnoloģijas. Tika ņemts vērā arī samērīguma princips, proti, tika ievērots, ka ierobežojumam, ko nosaka likums ir jābūt tieši vērstam uz ierobežojuma mērķa sasniegšanu un labumam, ko iegūst sabiedrība kopumā ir jābūt lielākam kā ierobežojuma radīto zaudējumu apmēram.
Būvniecības likuma 19.2 panta sestā daļa nosaka ierobežojumus būvkomersantam, lai nepieļautu risku, ka tas interešu konflikta dēļ nepienācīgi veic būvuzraudzību un nenodrošina būvniecības ierosinātāja interešu aizsardzību. Ņemot vērā augstāk izklāstītos apsvērumus, risks nepienācīgai būvuzraudzībai veidojas gadījumā, ja būvuzraudzības veicējs ir saistīts ar būvdarbu veicēju. Savukārt citos gadījumos potenciālā interešu konflikta iespējamība ir tik maza, ka tā nevar attaisnot vispārējā komercdarbības ierobežojuma noteikšanu.
[2] Papildus no būvniecības ierosinātājiem saņemti ierosinājumi
Anotācijā ir iekļauts punkts par no būvniecības ierosinātājiem papildus saņemtiem ierosinājumiem pārskatīt Noteikumu 122.punktā ietverto regulējumu, un, proti:
[2.1.] Lai ekonomiski izmantotu piešķirtos budžeta līdzekļus, būtu nepieciešams paredzēt, ka valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrība, kurai ir būvuzraudzības resurss, būvdarbus paskaidrojuma ietvaros var veikt bez būvuzraudzības piesaistīšanas, vai arī var veikt to ar savu būvuzraudzības resursu. Šāda izņēmuma piešķiršana valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām būtu pamatojama ar faktu, ka valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību darbību kontrolē ne tikai akcionārs (valsts attiecīgās ministrijas personā vai pašvaldības dome), bet arī Valsts kontrole, tādējādi novēršot bažas par piešķirto valsts budžeta līdzekļu vai Eiropas Savienības politiku instrumentu vai citas ārvalstu finanšu palīdzības līdzekļu nepamatotu izlietošanu [ierosinātājs – VAS “Valsts nekustamie īpašumi” un Latvijas Pašvaldību savienība];
[2.2.] Paredzēt, ka pirmās un otrās grupas meliorācijas un hidrotehnisko objektu būvuzraudzību var veikt pie būvniecības ierosinātāja nodarbināts būvspeciālists, pamatojoties uz darba devēja rīkojumu. Tas pilnveidotu hidrotehnisko un meliorācijas būvju būvniecības procesu, veicinot efektīvāku būvniecības procesu gadījumos, kad pasūtītājs ir pašvaldība, kā arī mazinot administratīvo slogu un izmaksas. Jāatzīmē, ka uz pašvaldību institūcijās strādājošajiem būvspeciālistiem – būvuzraugiem attiecas visas Ministru kabineta 2018.gada 20.marta noteikumos Nr.169 “Būvspeciālistu kompetences novērtēšanas un pastāvīgās prakses uzraudzības noteikumi” noteiktās prasības. Papildus tika norādīts, ka analoģisks regulējums 2021.gada 10.augustā tika izdarīts Ministru kabineta 2014.gada noteikumu Nr.633 “Autoceļu un ielu būvnoteikumi” 137.punktā [ierosinātāji – Mārupes novada pašvaldības un Ogres novada pašvaldība; priekšlikums ir atbalstīts no Zemkopības ministrijas puses].
Anotācijā ir noradīts, ka konstatējot Būvniecības likuma 19.2 panta pretrunu ar Noteikumu 118.panta pirmo teikumu, to novēršanai Noteikumu 118.punkts ir svītrojams. Papildus tam ir paredzēts, ka, ņemot vērā saņemtos ierosinājumus izmaksu mazināšanai, ir paredzēts, ka pirmās un otrās grupas būvju būvdarbiem, ja būvniecības ierosinātājs ir valsts kapitālsabiedrība, kā arī pirmās un otrās grupas meliorācijas un hidrotehnisko būvju būvdarbiem, ja būvniecības ierosinātājs ir pašvaldība vai tās kapitālsabiedrība, būvuzraudzību var veikt uz darba devēja rīkojuma pamata.
Izvērtējot anotācijā atspoguļoto esošā regulējuma risinājumu, rodas pamatotas bažas par negodprātīgas rīcības vairošanas varbūtību, jo nosakot pirmās un otrās grupas būvju būvdarbiem (ja būvniecības ierosinātājs ir valsts kapitālsabiedrība), kā arī pirmās un otrās grupas meliorācijas un hidrotehnisko būvju būvdarbiem (ja būvniecības ierosinātājs ir pašvaldība vai tās kapitālsabiedrība), veikt būvuzraudzību uz darba devēja rīkojuma pamata, var novest pie situācijas, kad attiecīgās iestādes darbinieks potenciāli var pakļauties iestādes vadības lēmumiem (un/vai prasībām), kas, savukārt, ietekmējami politiski un/vai koruptīvi. Ir svarīgi atzīmēt, ka Noteikumu grozījumiem šajā jautājumā ir acīmredzami ievērojama ietekme uz būvniecības nozari kā tādu, kā arī uz valsts ekonomiku, jo samazina veicamā darba (pakalpojumu) apjomu un kropļo konkurenci.
Anotācijā ir atrunāts par Būvniecības likuma 19.2 panta sestajā daļā noteiktiem ierobežojumiem būvkomersantam, lai nepieļautu risku, ka tas interešu konflikta dēļ nepienācīgi veic būvuzraudzību un nenodrošina būvniecības ierosinātāja interešu aizsardzību. Ņemot vērā augstāk izklāstītos apsvērumus, risks nepienācīgai būvuzraudzībai veidojas gadījumā, ja būvuzraudzības veicējs ir saistīts ar būvdarbu veicēju. Savukārt citos gadījumos potenciālā interešu konflikta iespējamība ir tik maza, ka tā nevar attaisnot vispārējā komercdarbības ierobežojuma noteikšanu. Šāds secinājums pauž neizpratni par to, kas tad ir “liela” vai “maza” iespējamība? Pēc kādiem kritērijiem tas tiek novērtēts?
Var minēt vairākus piemērus, kad uzraugi bija attiecīgās iestādes darbinieki vai saistītas personas, un kļūst viennozīmīgi skaidrs, ka ja līdzīgos projektos netiks piesaistītas trešās puses, t.i. ar būvniecības ierosinātāju nesaistītas uzraugošas personas, tad pastāv risks, ka netiks realizēta pienācīgā kontrole par procesiem.
Ir svarīgi atzīmēt arī jēdziena “saistītas personas” būtību, jo tam varētu būtu visai formāls ierobežojums. Par saistītām personām likuma “Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 18.apakšpunktā izpratnē uzskata divas vai vairākas fiziskās vai juridiskās personas (izņemot kapitālsabiedrības, kuru saistību veido valstij vai pašvaldībai tieši piederošas kapitāla daļas vai akcijas) vai ar līgumu saistīta šādu personu grupa, vai šādu personu vai grupas pārstāvji, ja pastāv vismaz viens no 1.panta 18.apakšpunktā uzskaitītiem apstākļiem, kā piemēram, mātes un meitas komercsabiedrības vai kooperatīvās sabiedrības, vienas komercsabiedrības vai kooperatīvās sabiedrības līdzdalības daļa otrā sabiedrībā ir no 20% līdz 50%, turklāt šai mātes un meitas komercsabiedrībai vai kooperatīvajai sabiedrībai nav balsu vairākuma u.c.
Kā piemēru te var minēt par Rail Baltica Rīgas Centrālās stacijas būvniecības darbiem (tai skaitā pašas stacijas būvniecība tiek traktēta nevis kā publiska būve, bet gan dzelzceļa peronu pārbūve). Noteikumu 1.pielikuma 3.2.21. punkts nosaka ka publiskas lietošanas dzelzceļš ir 3. grupas inženierbūve, kas, ievērojot šī brīža regulējumu būtu uzraugāma no piesaistīta ārēja būvkomersanta (būvuzrauga) puses. Taču reālā situācija ir tāda, ka atsevišķu komersantu interpretācija par dzelzceļa daļas pārbūvi (t.sk. arī dzelzceļa peronu) var netikt uzskatīta par “Publiskas lietošanas dzelzceļa” pārbūvi, turklāt normatīvā bāze nemaz neaptver jēdzienu “Publiskas lietošanas dzelzceļš”, līdz ar ko, Valsts Dzelzceļa tehniskā inspekcija (VDZTI) ieskatā, šādus darbus var interpretēt kā konstrukciju pārbūvi (vai salīdzinot - mazo arhitektūras formas pārbūvi, nenosakot to kā publiska lietošanas dzelzceļa sastāvdaļu), tādējādi piešķirot 2.grupu, kam attiecīgi normatīvajos aktos paredzētajā regulējumā sanāk, ka nav nepieciešama ne būvekspertīze ne arī ārējā būvuzraudzība.
Iepriekš minēta situācija būvniecības nozarē absolūti nav pieņemama. Un šādu būvniecības dalībnieku rīcību anotācijas [11] punktā attiecībā uz konstatētajām problēmām disciplinārlietu izskatīšanu ietvaros, savā skaidrojumā min arī Ekonomikas ministrija. Šāda prakse attiecināma ne tikai uz būvspeciālistiem, bet arī uz citiem būvniecības procesa dalībniekiem, t.sk. institūcijām, kas pilda būvvaldes funkciju, kas arī nesaredz pietiekami savu profesionālo atbildību par to attiecīgajam būvniecības procesa dalībniekam uzliktās atbildības un pienākumu realizāciju.
Iepriekš minēta situācija var novest pie sabiedrības drošības apdraudējuma vai izmaiņu projekta izstrādes un sekojoša būvniecības procesa sadārdzinājuma, kā arī liekiem publisko līdzekļu izdevumiem. Ir jāuzsver, ka šajā gadījumā pastāv ne tikai riski, bet ir acīmredzama ekonomiskā ietekme uz vietējo uzņēmējdarbību. Papildus, bieži vien, šādu būvuzraudzības pakalpojumu izmaksu segšanai tiek piesaistīts Eiropas Savienības finansējums, kas, gadījumā, ja pakalpojumu aizstāj ar uz darba devēja rīkojuma pamata nodarbinātiem būvspeciālistiem, tiek segtas no valsts budžeta līdzekļiem.
Papildus vēlamies vērst Ekonomikas ministrijas uzmanību, ka būvju iedalījums grupās vairākkārt ir pārskatīts, vairumā gadījumu, samazinot būvju nozīmi tās pārceļot no 3.grupas un 2.grupu, kamēr no 2.grupas uz 1.grupu būvju iedalījums mainīts nav ne reizi. Ar šo mēs vēlamies norādīt uz iespējamiem nākotnes riskiem, ka turpmāk grozot būvju iedalījumu grupās, pie šīs punkta redakcijas varētu tikt pielīdzināta tehniski sarežģīta un kompleksa inženierbūve, kuras uzraudzība būtu iespējama no kapitālsabiedrības puses, nepiesaistot ārēju būvuzraugu. Tas, savukārt, rada augstāk aprakstītos riskus, tādējādi mūsu ieskatā būtu samērīgi šo prasību par tiesībām veikt savu objektu uzraudzību attiecināt tikai uz 1.grupas būvēm.
Attiecībā uz situāciju, kad būvprojekta izstrādātājs pilda arī būvuzraudzības funkciju, var izvēlēties rīkoties tā, lai aizstāvētu savas nevis klienta (pasūtītāja) intereses, piemēram, lai izvairītos no finanšu zaudējumiem, kuri varētu rasties apdrošināšanas kompensācijas (regresa kārtībā) piedziņas gadījumā, t.i. viena uzņēmuma būvuzraugs var “nepamanīt” pieļautas kļūdas tā paša uzņēmuma “kolēģa” – būvprojekta izstrādātāja darbā. Vai tieši pretēji - abi var sadarboties, lai pasūtītājs tiktu maldināts un kopā ar būvnieku izkrāptu no pasūtītāja papildu finansējumu par nepamatotiem darbu apjomiem, materiāliem vai tehniskajiem risinājumiem. Taču šāda rīcība ar publiskiem sabiedrības līdzekļiem nevar tikt pieļauta.
Ņemot vērā augstāk izklāstītos apsvērumus, SIA “Firma L4” ieskatā Noteikumu grozījumu attiecībā uz autoruzraudzības un būvuzraudzības tiesiskā regulējuma pilnveidošanu pieņemšana var negatīvi ietekmēt ekonomisku situāciju valstī, vairojot negodprātīgu būvniecības procesa dalībnieku rīcību, kā arī atsevišķos gadījumos apdraudēt sabiedrības drošību un novest pie izšķērdīgas sabiedrības līdzekļu izlietošanas, turklāt publiskajam sektoram nebūtu jāiesaistās privāto sektoru darbībā, algojot vairāku jomu būvuzraugus, kas tādējādi varētu novest pie konkurences izkropļošanas.
Balstoties uz iepriekš minēto, kā arī SIA “Firma L4” ilggadējo pieredzi gan autoruzraudzības, gan būvuzraudzības jomā, aicinām izvērtēt esošā regulējuma risinājumu attiecībā uz Noteikumu grozījumu projektu, kas tieši skar šīs profesionālās jomas jautājumus
SIA “Firma L4” viedoklis par Ministru kabineta noteikumu projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2014. gada 19. augusta noteikumos Nr.500 “Vispārīgie būvnoteikumi””, ar kuru tiek precizēts priekšizpētes, projektēšanas, autoruzraudzības, būvdarbu veikšanas un būvekspertīzes regulējums, kura spēkā stāšanās paredzēta 01.03.2025.
Iepazīstoties ar Valsts kancelejas Tiesību aktu projektu (TAP) portālā ievietoto tiesību akta projekta "Grozījumi Ministru kabineta 2014. gada 19. augusta noteikumos Nr. 500 "Vispārīgie būvnoteikumi"" (turpmāk – Noteikumi) sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojumu (anotāciju) (Noteikumu projekts Nr. 23-TA-2311), sniedzam šādu viedokli par Noteikumu grozījumos iekļauto risinājumu attiecībā uz būvuzraudzības un autoruzraudzības regulējumu.
[1] Anotācijā uzskaitīts problēmas un risinājuma apraksts
Anotācijas [16] punktā ir atrunāts ka atbilstoši šī brīža normatīvajam regulējumam tiek veikta ar mērķi nepieļaut būvniecības dalībnieku patvaļīgas atkāpes no akceptētās ieceres un izstrādātā būvprojekta, kā arī normatīvo aktu un standartu pārkāpumus būvdarbu gaitā, taču faktiski autoruzraudzība tiek izmantota kā iespēja operatīvi saskaņot izmaiņas būvprojektā sakarā ar projektēšanas laika neparedzētiem apstākļiem, kas ietekmē projektēto risinājumu realizējamību, vai novērst projektēšanas laikā pieļautās kļūdas. Turklāt būtu nepieciešams ņemt vērā, ka primāri par būvdarbu atbilstību būvprojektam ir atbildīgs būvdarbu veicējs, kā arī normatīvā regulējumā ir paredzēta arī būvuzraudzība, kuras mērķis arī ir nepieļaut būvniecību reglamentējošo normatīvo aktu pārkāpumus un atkāpes no būvprojektā un darbu veikšanas projektā noteiktajām un citām darbu veikšanas tehnoloģijām.
Anotācijas [17] punktā ir atspoguļots saskatāmas problēmas apraksts par esošo situāciju attiecībā uz būvuzraudzības veicēju, ko nosaka Būvniecības likuma 19.2 panta sestā daļa, un proti, būvuzraudzības veicējs nav tiesīgs veikt būvuzraudzību, ja viņš un būvdarbu veicējs ir uzskatāmi par saistītām personām likuma "Par nodokļiem un nodevām" izpratnē, izņemot gadījumu, kad būvniecības ierosinātājs ir vienlaikus arī būvdarbu veicējs vai būvuzraudzības veicējs, vai gadījumu, kad būvniecības ierosinātājs un būvdarbu veicējs ir saistītās personas likuma "Par nodokļiem un nodevām" izpratnē. Tādējādi tiek uzskatīts, ka esoša tiesību norma liedz noteiktā gadījumā personai kļūt par būvniecības procesa dalībnieku un sniegt būvuzraudzības pakalpojumu, t.i. persona noteiktos gadījumos nav tiesīga sniegt būvuzraudzības pakalpojumu.
Noteikumu 118.punkts nosaka, ka būvuzraudzību noteiktajos gadījumos ir tiesīgs veikt tikai no būvdarbu veicēja un būvprojekta izstrādātāja neatkarīgs būvkomersants vai būvspeciālists (būvuzraugs), tādējādi nosakot, ka par būvuzraugu nevar būt persona, kurai ir darba attiecības ar būvkomersantu, kas veic piegādes uzraugāmajam objektam. Turpat ir norādīts, ka Būvniecības likuma 19.2 panta sestā daļā attiecas uz visiem būvuzraudzības gadījumiem, neatkarīgi no tā, vai ir plānota obligātā būvuzraudzība, taču Noteikumu 118.punkta pirmais teikums attiecas uz obligātas būvuzraudzības gadījumiem, kas tādējādi noved pie Būvniecības likuma 19.2 panta sestajā daļā ietvertā regulējuma plašākas interpretācijas un paredz ierobežojumus arī neobligātās būvuzraudzības gadījumā.
Anotācijā ir norādīts, ka esošā regulējuma svarīgākais aspekts ir tas, ka būvuzraudzību veic būvuzraugs, t.i. persona ar atbilstošās sfēras sertifikātu, persona, kuras kvalifikācija, zināšanas un prasmes ir pārbaudītas atbilstošajās procedūrās un šīs personas profesionālā darbība tiek pienācīgi uzraudzīta. Vienlaikus uzsvērts, ka pareizai Būvniecības likuma 19.2 panta sestās daļas jēgas interpretācijai un, līdz ar to, arī tā piemērojamībai, ir jāņem vērā būvuzraudzības mērķis - nodrošināt būvniecības ierosinātāja tiesisko interešu ievērošanu būvdarbu laikā, uzraugot būvdarbu veicēju - un tās galvenie uzdevumi.
Ievērojot apstākli, ka būvdarbu veicējs saskaņā ar Būvniecības likuma 19.2 panta ceturto daļu nodrošina būvdarbu rezultātā tapušās būves vai tās daļas atbilstību būvprojektam un tajā ietvertajiem risinājumiem, kā arī atbild par būvdarbu kvalitāti un atbilstošu būvizstrādājumu un to iestrādes tehnoloģiju izmantošanu (ciktāl būvprojektā nav tieši norādīts noteikts būvizstrādājums vai tā iestrādes tehnoloģija), būvuzraudzības veicējs uzrauga, lai būvdarbu veicējs ievēro būvprojektu, izmanto atbilstošus būvizstrādājumus un pielieto atbilstošās būvizstrādājumu iestrādes tehnoloģijas. Tika ņemts vērā arī samērīguma princips, proti, tika ievērots, ka ierobežojumam, ko nosaka likums ir jābūt tieši vērstam uz ierobežojuma mērķa sasniegšanu un labumam, ko iegūst sabiedrība kopumā ir jābūt lielākam kā ierobežojuma radīto zaudējumu apmēram.
Būvniecības likuma 19.2 panta sestā daļa nosaka ierobežojumus būvkomersantam, lai nepieļautu risku, ka tas interešu konflikta dēļ nepienācīgi veic būvuzraudzību un nenodrošina būvniecības ierosinātāja interešu aizsardzību. Ņemot vērā augstāk izklāstītos apsvērumus, risks nepienācīgai būvuzraudzībai veidojas gadījumā, ja būvuzraudzības veicējs ir saistīts ar būvdarbu veicēju. Savukārt citos gadījumos potenciālā interešu konflikta iespējamība ir tik maza, ka tā nevar attaisnot vispārējā komercdarbības ierobežojuma noteikšanu.
[2] Papildus no būvniecības ierosinātājiem saņemti ierosinājumi
Anotācijā ir iekļauts punkts par no būvniecības ierosinātājiem papildus saņemtiem ierosinājumiem pārskatīt Noteikumu 122.punktā ietverto regulējumu, un, proti:
[2.1.] Lai ekonomiski izmantotu piešķirtos budžeta līdzekļus, būtu nepieciešams paredzēt, ka valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrība, kurai ir būvuzraudzības resurss, būvdarbus paskaidrojuma ietvaros var veikt bez būvuzraudzības piesaistīšanas, vai arī var veikt to ar savu būvuzraudzības resursu. Šāda izņēmuma piešķiršana valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām būtu pamatojama ar faktu, ka valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību darbību kontrolē ne tikai akcionārs (valsts attiecīgās ministrijas personā vai pašvaldības dome), bet arī Valsts kontrole, tādējādi novēršot bažas par piešķirto valsts budžeta līdzekļu vai Eiropas Savienības politiku instrumentu vai citas ārvalstu finanšu palīdzības līdzekļu nepamatotu izlietošanu [ierosinātājs – VAS “Valsts nekustamie īpašumi” un Latvijas Pašvaldību savienība];
[2.2.] Paredzēt, ka pirmās un otrās grupas meliorācijas un hidrotehnisko objektu būvuzraudzību var veikt pie būvniecības ierosinātāja nodarbināts būvspeciālists, pamatojoties uz darba devēja rīkojumu. Tas pilnveidotu hidrotehnisko un meliorācijas būvju būvniecības procesu, veicinot efektīvāku būvniecības procesu gadījumos, kad pasūtītājs ir pašvaldība, kā arī mazinot administratīvo slogu un izmaksas. Jāatzīmē, ka uz pašvaldību institūcijās strādājošajiem būvspeciālistiem – būvuzraugiem attiecas visas Ministru kabineta 2018.gada 20.marta noteikumos Nr.169 “Būvspeciālistu kompetences novērtēšanas un pastāvīgās prakses uzraudzības noteikumi” noteiktās prasības. Papildus tika norādīts, ka analoģisks regulējums 2021.gada 10.augustā tika izdarīts Ministru kabineta 2014.gada noteikumu Nr.633 “Autoceļu un ielu būvnoteikumi” 137.punktā [ierosinātāji – Mārupes novada pašvaldības un Ogres novada pašvaldība; priekšlikums ir atbalstīts no Zemkopības ministrijas puses].
Anotācijā ir noradīts, ka konstatējot Būvniecības likuma 19.2 panta pretrunu ar Noteikumu 118.panta pirmo teikumu, to novēršanai Noteikumu 118.punkts ir svītrojams. Papildus tam ir paredzēts, ka, ņemot vērā saņemtos ierosinājumus izmaksu mazināšanai, ir paredzēts, ka pirmās un otrās grupas būvju būvdarbiem, ja būvniecības ierosinātājs ir valsts kapitālsabiedrība, kā arī pirmās un otrās grupas meliorācijas un hidrotehnisko būvju būvdarbiem, ja būvniecības ierosinātājs ir pašvaldība vai tās kapitālsabiedrība, būvuzraudzību var veikt uz darba devēja rīkojuma pamata.
Izvērtējot anotācijā atspoguļoto esošā regulējuma risinājumu, rodas pamatotas bažas par negodprātīgas rīcības vairošanas varbūtību, jo nosakot pirmās un otrās grupas būvju būvdarbiem (ja būvniecības ierosinātājs ir valsts kapitālsabiedrība), kā arī pirmās un otrās grupas meliorācijas un hidrotehnisko būvju būvdarbiem (ja būvniecības ierosinātājs ir pašvaldība vai tās kapitālsabiedrība), veikt būvuzraudzību uz darba devēja rīkojuma pamata, var novest pie situācijas, kad attiecīgās iestādes darbinieks potenciāli var pakļauties iestādes vadības lēmumiem (un/vai prasībām), kas, savukārt, ietekmējami politiski un/vai koruptīvi. Ir svarīgi atzīmēt, ka Noteikumu grozījumiem šajā jautājumā ir acīmredzami ievērojama ietekme uz būvniecības nozari kā tādu, kā arī uz valsts ekonomiku, jo samazina veicamā darba (pakalpojumu) apjomu un kropļo konkurenci.
Anotācijā ir atrunāts par Būvniecības likuma 19.2 panta sestajā daļā noteiktiem ierobežojumiem būvkomersantam, lai nepieļautu risku, ka tas interešu konflikta dēļ nepienācīgi veic būvuzraudzību un nenodrošina būvniecības ierosinātāja interešu aizsardzību. Ņemot vērā augstāk izklāstītos apsvērumus, risks nepienācīgai būvuzraudzībai veidojas gadījumā, ja būvuzraudzības veicējs ir saistīts ar būvdarbu veicēju. Savukārt citos gadījumos potenciālā interešu konflikta iespējamība ir tik maza, ka tā nevar attaisnot vispārējā komercdarbības ierobežojuma noteikšanu. Šāds secinājums pauž neizpratni par to, kas tad ir “liela” vai “maza” iespējamība? Pēc kādiem kritērijiem tas tiek novērtēts?
Var minēt vairākus piemērus, kad uzraugi bija attiecīgās iestādes darbinieki vai saistītas personas, un kļūst viennozīmīgi skaidrs, ka ja līdzīgos projektos netiks piesaistītas trešās puses, t.i. ar būvniecības ierosinātāju nesaistītas uzraugošas personas, tad pastāv risks, ka netiks realizēta pienācīgā kontrole par procesiem.
Ir svarīgi atzīmēt arī jēdziena “saistītas personas” būtību, jo tam varētu būtu visai formāls ierobežojums. Par saistītām personām likuma “Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 18.apakšpunktā izpratnē uzskata divas vai vairākas fiziskās vai juridiskās personas (izņemot kapitālsabiedrības, kuru saistību veido valstij vai pašvaldībai tieši piederošas kapitāla daļas vai akcijas) vai ar līgumu saistīta šādu personu grupa, vai šādu personu vai grupas pārstāvji, ja pastāv vismaz viens no 1.panta 18.apakšpunktā uzskaitītiem apstākļiem, kā piemēram, mātes un meitas komercsabiedrības vai kooperatīvās sabiedrības, vienas komercsabiedrības vai kooperatīvās sabiedrības līdzdalības daļa otrā sabiedrībā ir no 20% līdz 50%, turklāt šai mātes un meitas komercsabiedrībai vai kooperatīvajai sabiedrībai nav balsu vairākuma u.c.
Kā piemēru te var minēt par Rail Baltica Rīgas Centrālās stacijas būvniecības darbiem (tai skaitā pašas stacijas būvniecība tiek traktēta nevis kā publiska būve, bet gan dzelzceļa peronu pārbūve). Noteikumu 1.pielikuma 3.2.21. punkts nosaka ka publiskas lietošanas dzelzceļš ir 3. grupas inženierbūve, kas, ievērojot šī brīža regulējumu būtu uzraugāma no piesaistīta ārēja būvkomersanta (būvuzrauga) puses. Taču reālā situācija ir tāda, ka atsevišķu komersantu interpretācija par dzelzceļa daļas pārbūvi (t.sk. arī dzelzceļa peronu) var netikt uzskatīta par “Publiskas lietošanas dzelzceļa” pārbūvi, turklāt normatīvā bāze nemaz neaptver jēdzienu “Publiskas lietošanas dzelzceļš”, līdz ar ko, Valsts Dzelzceļa tehniskā inspekcija (VDZTI) ieskatā, šādus darbus var interpretēt kā konstrukciju pārbūvi (vai salīdzinot - mazo arhitektūras formas pārbūvi, nenosakot to kā publiska lietošanas dzelzceļa sastāvdaļu), tādējādi piešķirot 2.grupu, kam attiecīgi normatīvajos aktos paredzētajā regulējumā sanāk, ka nav nepieciešama ne būvekspertīze ne arī ārējā būvuzraudzība.
Iepriekš minēta situācija būvniecības nozarē absolūti nav pieņemama. Un šādu būvniecības dalībnieku rīcību anotācijas [11] punktā attiecībā uz konstatētajām problēmām disciplinārlietu izskatīšanu ietvaros, savā skaidrojumā min arī Ekonomikas ministrija. Šāda prakse attiecināma ne tikai uz būvspeciālistiem, bet arī uz citiem būvniecības procesa dalībniekiem, t.sk. institūcijām, kas pilda būvvaldes funkciju, kas arī nesaredz pietiekami savu profesionālo atbildību par to attiecīgajam būvniecības procesa dalībniekam uzliktās atbildības un pienākumu realizāciju.
Iepriekš minēta situācija var novest pie sabiedrības drošības apdraudējuma vai izmaiņu projekta izstrādes un sekojoša būvniecības procesa sadārdzinājuma, kā arī liekiem publisko līdzekļu izdevumiem. Ir jāuzsver, ka šajā gadījumā pastāv ne tikai riski, bet ir acīmredzama ekonomiskā ietekme uz vietējo uzņēmējdarbību. Papildus, bieži vien, šādu būvuzraudzības pakalpojumu izmaksu segšanai tiek piesaistīts Eiropas Savienības finansējums, kas, gadījumā, ja pakalpojumu aizstāj ar uz darba devēja rīkojuma pamata nodarbinātiem būvspeciālistiem, tiek segtas no valsts budžeta līdzekļiem.
Papildus vēlamies vērst Ekonomikas ministrijas uzmanību, ka būvju iedalījums grupās vairākkārt ir pārskatīts, vairumā gadījumu, samazinot būvju nozīmi tās pārceļot no 3.grupas un 2.grupu, kamēr no 2.grupas uz 1.grupu būvju iedalījums mainīts nav ne reizi. Ar šo mēs vēlamies norādīt uz iespējamiem nākotnes riskiem, ka turpmāk grozot būvju iedalījumu grupās, pie šīs punkta redakcijas varētu tikt pielīdzināta tehniski sarežģīta un kompleksa inženierbūve, kuras uzraudzība būtu iespējama no kapitālsabiedrības puses, nepiesaistot ārēju būvuzraugu. Tas, savukārt, rada augstāk aprakstītos riskus, tādējādi mūsu ieskatā būtu samērīgi šo prasību par tiesībām veikt savu objektu uzraudzību attiecināt tikai uz 1.grupas būvēm.
Attiecībā uz situāciju, kad būvprojekta izstrādātājs pilda arī būvuzraudzības funkciju, var izvēlēties rīkoties tā, lai aizstāvētu savas nevis klienta (pasūtītāja) intereses, piemēram, lai izvairītos no finanšu zaudējumiem, kuri varētu rasties apdrošināšanas kompensācijas (regresa kārtībā) piedziņas gadījumā, t.i. viena uzņēmuma būvuzraugs var “nepamanīt” pieļautas kļūdas tā paša uzņēmuma “kolēģa” – būvprojekta izstrādātāja darbā. Vai tieši pretēji - abi var sadarboties, lai pasūtītājs tiktu maldināts un kopā ar būvnieku izkrāptu no pasūtītāja papildu finansējumu par nepamatotiem darbu apjomiem, materiāliem vai tehniskajiem risinājumiem. Taču šāda rīcība ar publiskiem sabiedrības līdzekļiem nevar tikt pieļauta.
Ņemot vērā augstāk izklāstītos apsvērumus, SIA “Firma L4” ieskatā Noteikumu grozījumu attiecībā uz autoruzraudzības un būvuzraudzības tiesiskā regulējuma pilnveidošanu pieņemšana var negatīvi ietekmēt ekonomisku situāciju valstī, vairojot negodprātīgu būvniecības procesa dalībnieku rīcību, kā arī atsevišķos gadījumos apdraudēt sabiedrības drošību un novest pie izšķērdīgas sabiedrības līdzekļu izlietošanas, turklāt publiskajam sektoram nebūtu jāiesaistās privāto sektoru darbībā, algojot vairāku jomu būvuzraugus, kas tādējādi varētu novest pie konkurences izkropļošanas.
Balstoties uz iepriekš minēto, kā arī SIA “Firma L4” ilggadējo pieredzi gan autoruzraudzības, gan būvuzraudzības jomā, aicinām izvērtēt esošā regulējuma risinājumu attiecībā uz Noteikumu grozījumu projektu, kas tieši skar šīs profesionālās jomas jautājumus
Piedāvātā redakcija
-