Atzinums

Par termina "kaitējums" ("kaitējums patērētāju kolektīvajām interesēm"), tostarp "kaitējuma atlīdzinājums" ("patērētājiem nodarītā kaitējuma atlīdzinājums") un "kaitējuma atlīdzināšana" lietošanu likumprojektā "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā" (turpmāk – likumprojekts).

Atbilstoši likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā) (turpmāk – anotācija) iekļautajam papildu skaidrojumam "ar kaitējumu atlīdzinājumu kaitējums ir izprotams tā plašākajā nozīmē. Arī Civillikuma 1635.pants paredz, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot. Arī Direktīvas 2020/1828 3.panta 10.punkts nosaka, ka šāds kaitējuma atlīdzinājums ir jāskata saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Ņemot vērā, ka patērētāju kolektīvā prasība skatāma kā civiltiesisks strīds, kas risināms Civilprocesa likumā paredzētajā kārtībā, kaitējums ir izprotams Civillikuma izpratnē, attiecīgi, tā plašākajā nozīmē. Un šāda pieeja nerada pretrunas ar PTAL esošo regulējumu."

Ievērojot minēto skaidrojumu un Civillikuma 1635.pantā iekļauto regulējumu, likumprojektā iekļautais normatīvais regulējums par kaitējumu būs interpretējams tādējādi, ka visos gadījumos ir konstatējams 1) tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, 2) kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), 3) kas dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

Tajā pašā laikā, vērtējot likumprojekta 1.pantā iekļauto termina "patērētāju kolektīvās intereses" definīciju (tās ir patērētāju vispārējās intereses un patērētāju grupas intereses, īpaši patērētājiem nodarītā kaitējuma atlīdzinājumu nolūkā), jāsecina, ka ar kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm ir saprotams gan kaitējums patērētāju vispārējām interesēm, gan patērētāju grupas interesēm.

Ņemot vērā to, ka likumprojekta anotācijā netiek skaidrots, kas ir jāsaprot ar kaitējumu patērētāju vispārējām interesēm un patērētāju grupas interesēm, vēršam uzmanību, ka šobrīd nav saprotams, kādām patērētāju vispārējām interesēm un patērētāju grupas interesēm var nodarīt kaitējumu, kāda veida kaitējums var tikt nodarīts un kurš konkrētā gadījumā būs cietušais, kas varēs prasīt apmierinājumu no aizskārēja, respektīvi, vai kaitējums patērētājam ir kaitējums arī patērētāju kolektīvajām interesēm un, par ko var prasīt atlīdzinājumu – par kaitējumu patērētājam, vai par kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm.

Līdz ar to anotācijā iekļautais papildu skaidrojums attiecībā uz termina "kaitējums" lietošanu likumprojektā Tieslietu ministrijas ieskatā nerada pārliecību, ka izvērtējums ir pietiekams un atbilst likumprojektā iekļauto normu mērķim un būtībai.

Ņemot vērā minēto, lūdzam atkārtoti izvērtēt minēto aspektu un sniegt attiecīgu skaidrojumu anotācijā (piemēram ar skaidrojošiem piemēriem anotācijā), nepieciešamības gadījumā precizējot likumprojektu un anotāciju.
 

-

Ar likumprojekta 1.pantu paredzēts Patērētāju tiesību aizsardzības likuma (turpmāk – PTAL) 1.pantu papildināt ar 21.punktu, kurā iekļauts termins "patērētāju kolektīvā prasība" un tā skaidrojums – prasība, kuru kvalificētā institūcija ceļ tiesā kā prasītājs patērētāju labā par patērētājiem nodarītā kaitējuma atlīdzinājumu vai patērētāju tiesību pārkāpuma konstatēšanu un pārtraukšanu kopā ar patērētājiem nodarītā kaitējuma atlīdzinājumu.

Tajā pašā laikā ar likumprojekta 7.pantu PTAL tiek papildināts ar jaunu VI⁵ nodaļu "Patērētāju kolektīvās prasības". Minētajā nodaļā citastarp ir iekļauts 26.¹⁹pants, kura pirmajā daļā ir minēts "pārkāpums, kas var radīt kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm".

Līdz ar to nav saprotams, vai patērētāju kolektīvā prasība būs iesniedzama par patērētājiem nodarītā kaitējuma atlīdzinājumu, par patērētāju kolektīvajām interesēm nodarītā kaitējuma atlīdzinājumu vai arī par pārkāpumu, kas var radīt kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm. Minētais it sevišķi ir būtiski, lai patērētājam būtu saprotams, kad tas var ņemt dalību patērētāju kolektīvajā prasībā, jo, piemēram, ar likumprojekta 7.pantu PTAL tiek papildināts ar 26.²²pantu, kura pirmās daļas 2.punkts paredz, ka pieteikumā par dalību patērētāju kolektīvajā prasībā patērētājs ietver pamatojumu savām tiesībām uz kaitējuma atlīdzinājumu un savu prasījumu.

Tādējādi secināms, lai patērētājs varētu piedalīties kolektīvajā prasībā ir jābūt nodarītam kaitējumam konkrētam patērētājam (kā rezultātā konkrētam patērētājam radušies zaudējumi un/vai nodarīts morālais kaitējums), tomēr nav saprotams, vai visos gadījumos, kad nodarīts kaitējums, piemēram, patērētāju vispārējām interesēm, tas vienmēr ietvers gadījumus arī par konkrētam patērētājam nodarītu kaitējumu, kā rezultātā konkrētam patērētājam ir radušies zaudējumi un/vai nodarīts morālais kaitējums.

Ņemot vērā minēto, lūdzam minēto aspektu skaidrot, t.sk., kā atšķiras kaitējums patērētājam no kaitējuma patērētāja kolektīvajām interesēm, nepieciešamības gadījumā precizējot likumprojekta normas un iekļaujot attiecīgu skaidrojumu anotācijā.
 

-

Ar likumprojekta 3.pantu PTAL 23.panta 2.punkts tiek izteikts jaunā redakcijā, nosakot, ka patērētāju tiesību aizsardzības biedrībām ir tiesības izskatīt patērētāju sūdzības un priekšlikumus, sniegt nepieciešamo palīdzību patērētājiem gadījumos, kad pārkāptas viņu tiesības, tajā skaitā saistībā ar konstatēto iespējamo pārkāpumu, kas var radīt kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm.

Minētais normas formulējums rada neskaidrību, kas ir saprotams ar "konstatēto iespējamo pārkāpumu", t.i., pārkāpums, kas ir "konstatēts" un "iespējams". Tāpat no normas formulējuma nav saprotams, kas domāts ar patērētāju tiesību pārkāpumu, kas tajā skaitā var radīt kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm. Minētais it sevišķi būtu vērtējams biedrībām noteikto tiesību kontekstā, t.i., vai minētajām biedrībām PTAL ir noteikta vai likumprojektā paredzēta kompetence patērētāju kolektīvo interešu pārstāvībā, kā tas ir paredzēts kvalificētajām institūcijām.

Vēršam arī uzmanību, ka no anotācijā minētā skaidrojuma nav saprotams, kādēļ attiecīgajām biedrībām šāds tiesību papildinājums būtu nepieciešams.

Ņemot vērā minēto, lūdzam skaidrot minēto aspektu anotācijā, nepieciešamības gadījumā precizējot arī likumprojekta normas.
 

-

Ar likumprojekta 4.pantu PTAL tiek papildināts ar 23.⁵pantu, kura pirmās daļas 3.punktā tiek noteiktas kvalificēto institūciju tiesības izskatīt patērētāju sūdzības un priekšlikumus, sniegt nepieciešamo palīdzību patērētājiem gadījumos, kad pārkāptas viņu tiesības, tajā skaitā saistībā ar konstatēto iespējamo pārkāpumu, kas var radīt kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm.

Minētais normas formulējums rada neskaidrību, kas ir saprotams ar "konstatēto iespējamo pārkāpumu", t.i., pārkāpums kas ir "konstatēts" un "iespējams".

Tāpat no normas formulējuma nav saprotams, kas domāts ar patērētāju tiesību pārkāpumu, kas tajā skaitā var radīt kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm.

Ņemot vērā minēto, lūdzam skaidrot minēto aspektu anotācijā, nepieciešamības gadījumā precizējot arī likumprojekta normas.

-

Ar likumprojekta 7.pantu PTAL paredzēts papildināt ar 26.³⁰ pantu "Noilgums par patērētāju kolektīvo interešu pārkāpumiem", kas paredz šādu regulējumu:
"Izskatīšanas procesā esošs kvalificētās institūcijas iesniegums par patērētāju tiesību pārkāpuma novēršanu uzraudzības un kontroles iestādē pārtrauc noilgumu attiecībā uz tiem patērētājiem, kurus skar vai varētu skart konkrētais pārkāpums, lai minētajiem patērētājiem pēc tam nebūtu šķēršļu pieteikties patērētāju kolektīvajā prasībā sakarā ar to, ka laikā, kad tika izskatīts iesniegums par patērētāju tiesību pārkāpuma novēršanu uzraudzības un kontroles iestādē, beidzās noilgums."

Vēršam uzmanību, ka atbilstoši Civillikuma 1902.pantam tiesības izlietošana, ceļot prasību tiesā vai griežoties pie šķīrējtiesas, pārtrauc noilgumu, pie kam jau notecējušais laiks vairs nav ieskaitāms un sāk tecēt jauns noilguma termiņš.

Līdz ar to no konkrētās likumprojektā iekļautās normas būtu jābūt saprotamam, kurš ir tas brīdis, kad noilgums tiek pārtraukts.

Ņemot vērā minēto, lūdzam precizēt attiecīgo likumprojekta normu un nepieciešamības gadījumā arī anotāciju.
 

-

Ar likumprojekta 7.pantu paredzēts papildināt likumu ar 26.²² pantu. Minētā panta pirmās daļas 4.punkts noteic, ka parakstītu pieteikumu par dalību patērētāju kolektīvajā prasībā patērētājs iesniedz kvalificētajai institūcijai, tajā ietverot piekrišanu kvalificētajai institūcijai pārstāvēt patērētāju, tostarp noslēgt izlīgumu civillietā.
No citām šī likumprojekta normām, proti, 23.⁵ panta un 26.²⁴ panta izriet, ka kvalificētā institūcija ir tiesīga patērētāju labā slēgt izlīgumu gan ārpus tiesas kārtībā, gan civillietas ietvaros, līdz ar to 26.²² panta pirmās daļas 4.punkts būtu precizējams, norādot, ka patērētāji dod piekrišanu pārstāvēt viņus un slēgt izlīgumu ne tikai civillietā, bet arī slēgt šādu izlīgumu ārpus tiesas kārtībā.

 

-

Ar likumprojekta 7.pantu paredzēts papildināt likumu ar 26.²⁷ pantu. Minētā panta pirmajā daļā noteikts, ka “kvalificētā institūcija, saņemot sagatavošanas sēdes tiesneša lēmumu, publicē informāciju, ar kuru aicina patērētājus noteiktā termiņā pieteikties patērētāju kolektīvās prasības lietā. Šāds paziņojums ir paredzēts tiem patērētājiem, kuri patērētāju kolektīvajā prasībā vēl nav iekļauti. Kvalificētā institūcija šo informāciju paziņo Patērētāju tiesību aizsardzības centram, kurš šo informāciju ievieto savā tīmekļvietnē un sociālajos tīklos”.
Lūdzam pantā neizmantot šādu terminoloģiju “saņemot sagatavošanas sēdes tiesneša lēmumu”. Norādām, ka parasti pirmās instances tiesā lietu ierosina, sagatavo izskatīšanai, izskata un nolēmumu pieņem viens un tas pats tiesnesis, līdz ar to sagatavošanas sēdei netiek nozīmēts cits tiesnesis. Turklāt saistītā likumprojekta “Grozījumi Civilprocesa likumā” 250.⁹² panta otrā daļa  paredz, ka  “tiesnesis sagatavošanas sēdē prasītājam nosaka termiņu, ne īsāku kā 60 dienas, lai tas izsludinātu atkārtotu patērētāju pieteikšanos patērētāju kolektīvajai prasībai un attiecīgi precizētu prasības pieteikumu, papildinot to ar jauniem patērētāju prasījumiem”. Līdz ar to likumā nav imperatīvi noteikts, ka tiesnesim par šo jautājumu jāpieņem lēmums atsevišķa procesuāla dokumenta veidā, kas tiks izsniegts vai nosūtīts kvalificētajai institūcijai, proti, šāds lēmums, piemēram, var arī tikt sastādīts gan rezolucījas veidā, gan kā protokollēmums. Tāpēc formulējums “saņemot sagatavošanas sēdes tiesneša lēmumu” ir mulsinošs un liek domāt par to, ka šāds lēmums vienmēr tiks taisīts atsevišķa procesuāla dokumenta veidā un izsniegts vai nosūtīts kvalificētajai institūcijai. Līdz ar to likumā labāk būtu izmantot šādu terminoloģiju, piemēram: “saskaņā ar tiesneša sagatavošanas sēdē noteikto termiņu par atkārotas pieteikšanās patērētāju kolektīvajai prasībai izsludināšanu[..]”. Arī formulējums "ar kuru aicina patērētājus noteiktā termiņā pieteikties patērētāju kolektīvās prasības lietā" ir mulsinošs, jo kā jau Tieslietu ministrija savā sākotējā atzinumā norādīja - patērētāji nebus lietas dalībnieki, bet kan kolektīvās prasības dalībnieki. Līdz ar to aicinām neizmantot  formulējumu "kolektīvās prasības lietā". 
 

-

Ar Likumprojekta 7.pantu paredzēts papildināt likumu ar  26.¹⁹ pantu. Minētā panta otrās daļas 2.punkts paredz, ka "tiesa spriedumā var noteikt ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam pienākumu informēt citus no attiecīgā pārkāpuma cietušos patērētājus par konstatēto pārkāpumu un patērētāju tiesībām prasīt kaitējuma atlīdzināšanu, tajā skaitā, ja nepieciešams, publicējot informāciju atbilstošā saziņas līdzeklī."
Kā arī minētais pants papildināts ar trešo daļu, kas paredz, ka “ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs šā panta otrajā daļā minētajā spriedumā noteikto pienākumu izpilda spriedumā noteiktajā termiņā un veidā, kādā informācija izplatāma.”
Atkārtoti norādām, ka Tieslietu ministrija neatbalsta likumprojekta 7.pantā ietverto jauno 26.¹⁹ panta otrās daļas 2.punktu un trešo daļu šādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, procesuālās darbības, kas attiecās uz tiesu un lietas dalībniekiem civillietā galvenokārt tiek regulētas Civilprocesa likumā. Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi saistīto likumprojektu “Grozījumi Civilprocesa likumā”, paredzot jaunu speciālo nodaļu, kuras kārtībā tiks izskatītas šādas kolektīvās prasības  un šajā nodaļā nav ietverts pants, kas paredzētu, ka tiesa spriedumā var noteikt šādu pienākumu atbildētājam. Turklāt vēršam uzmanību, ka jebkurš grozījums, ko plānots veikt Civilprocesa likumā, vispirms ir apspriežams ar tieslietu ministra rīkojumu  izveidotajā pastāvīgajā darba grupā Civilprocesa likuma grozījumu izstrādei. Otrkārt, un minētais jautājums jau tika apspriests Civilprocesa likuma darba grupā un netika atbalstīts, jo nav skaidrs, kā tiktu nodrošināta šāda pienākuma izpilde, jo ne vienmēr komerantam būs iespējams konstatēt un apzināt citus patērētājus. Arī likumprojekta anotācijā par to nav sniegts atbilstošs skaidrojums, tikai norādīts, ka šādu informāciju komersantam būtu jāpublicē savā mājas lapā, kas visiem ir publiski pieejama, līdz ar to zvērināts tiesu izpildītājs varēšot pārliecināties par sprieduma izpildi, taču Tieslietu ministrija ieskatā tas neatbilst normā rakstītajam, proti, “citu no attiecīgā pārkāpuma cietušo patērētāju informēšana”, jo tad tā drīzāk ir informācijas par pieņemtā tiesas sprieduma publicēšana savā mājas lapā - šāds pienākums jau būtu daudz konkrētāks un skaidrāks. Ja ir vēlme likumā paredzēt normu par citu cietušo patērētāju informēšanu, tad arī skaidri jānosaka kā (kādā veidā, kādos termiņus utt.) šāda informēšana būtu izdarāma. Tas, ka Ekonomikas ministrija pēc Tieslietu ministrijas sākotnējā atzinuma ir papildinājusi 26.¹⁹ pantu ar jaunu trešo daļu, situāciju nemaina un nerisina, jo šī norma ir ļoti vispārīga un nekonkrēta. Civilprocesa likuma 203.panta piektajā daļā noteikts, ka spriedumam, kas stājies likumīgā spēkā, ir likuma spēks, tas ir obligāts un izpildāms visā valsts teritorijā [..]. Minētais nozīmē to, ka sprieduma labprātīgas neizpildes gadījumā pēc izpildu raksta izsniegšanas ir iespēja panākt šā sprieduma izpildi ar tiesu izpildītāja starpniecību. Savukārt, lai spriedums būtu izpildāms, tajā jābūt konkrēti noteiktiem pušu pienākumiem (sk. piemēram, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 20.decembra spriedums lietā C15248612). Nav saprotams kā tiesu izpildītājs varēs nokontrolēt to, ka šāds pienākums tiek izpildīts.
Ņemot vērā minēto lūdzam dzēst no likumprojekta 7.pantā ietvertā jaunā 26.¹⁹ panta otrās daļas 2.punktu un trešo daļu.

 

-

Lūdzam precizēt anotācijas 1.3.punktu zem virsraksta "Brīdināšana par vēršanos tiesā, kvalificētās institūcijas tiesības vērsties tiesā un izlīgums ", proti, lūdzam dzēst  teikumu: “Tāpēc Likumprojekts paredz, ka patērētājiem nav pienākums segt tiesvedības izmaksas, ja vien konkrētu patērētāju tīšas rīcības vai nolaidības dēļ ir radušās konkrētas tiesvedības izmaksas, tad šādas izmaksas var piespriest segt šiem patērētājiem, ja to lūdz kvalificētā institūcija.”. Šobrīd likumprojekta aktuālā redakcija neparedz šādu nosacījumu par patērētāju pienākumu segt tiesvedības izdevumus, kas radušās patērētāju tīšas rīcības vai nolaidības dēļ.
 

-

Likumprojekta 4. pants paredz papildināt PTAL ar 23.⁵ pantu, kura ceturtajā daļā tiek lietots termins "nolūks". Vēršam uzmanību, ka Civillikuma 1640.pantā tiek minēts termins "ļauns nolūks", tādēļ, ja minētajā likumprojekta normā termins tiek lietots Civillikuma izpratnē, lūdzam attiecīgo normu precizēt.
 

-

Likumprojekta 5.pants paredz PTAL 26.¹³panta otrās daļas 3.punktu izteikt šādā redakcijā "3) pamatojoties uz kvalificētās institūcijas iesniegumu par patērētāju tiesību pārkāpuma novēršanu;".
Minētā norma pašreizējā redakcijā noteic šādu regulējumu "3) pamatojoties uz iesniegumu, ko iesniegusi Eiropas Savienības dalībvalsts iestāde, kura ir iekļauta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētā tādu dalībvalstu iestāžu sarakstā, kuras ir tiesīgas pieņemt nolēmumu sakarā ar kompetentās iestādes iesniegumu par Eiropas Savienībā izdarīto patērētāju tiesību pārkāpumu;".
Vēršam uzmanību, ka minētās normas izteikšana jaunā redakcijā rada neskaidrību par to, vai tiešām ir paredzēts pašreizējo regulējumu par iesniegumu, ko iesniegusi Eiropas Savienības dalībvalsts iestāde, aizstāt ar regulējumu par iesniegumu, ko iesniegusi kvalificētā institūcija. Skaidrības nodrošināšanai ierosinām nepieciešamību konkrēto normu izteikt jaunā redakcijā skaidrot anotācijā.
 

-

Ar Likumprojekta 7.pantu paredzēts papildināt likumu ar  26.²⁵ pantu. Minētā panta trešā daļa noteic, ka “ja konkrētu patērētāju tīšas rīcības vai nolaidības dēļ ir radušās konkrētas tiesvedības izmaksas patērētāju kolektīvajā prasībā, kvalificētā institūcija regresa kārtībā var prasīt zaudējumu atlīdzību no šiem patērētājiem”.
Tieslietu ministrija aicina apsvērt minētā panta trešās daļas nepieciešamību, jo vēl joprojām nav saprotams par kādām tiesvedības izmaksām, kas varētu rasties patērētāju tīšas rīcības un nolaidības dēļ pantā ir runa, ņemot vērā to, ka saistītais likumprojekts "Grozījumi Civilprocesa likumā" paredz, ka kvalificētās institūcijas, ceļot patērētāju kolektīvo prasību, ir atbrīvotas no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumus. Kā arī patērētāji nebūs lietas dalībnieki, kas apveltīti ar tādām procesuālajām tiesībām, kas varētu tiem ļaut paildzināt tiesvedības procesu, radot liekas izmaksas. Kvalificētajai institūcijai ir dotas tiesības celt kolektīvo prasību tiesā patērētāju labā, līdz ar to puses tiesvedībā būs kvalificētā institūcijā (prasītājs) un komersants (atbildētājs). Arī likumprojekta anotācijā nav norādīts, par kādām tieši tiesvedības izmaksām ir runa.

 

-