Atzinums

Atbilstoši Tieslietu ministrijas (turpmāk – TM) izstrādātajiem grozījumiem Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumā (turpmāk tekstā – Kaitējuma atlīdzināšanas likums)  TM ir atteikusies no iepriekš šī likumprojekta ietvaros piedāvātajiem grozījumiem likuma 4. pantā, kas paredzēja papildināt pantu ar otro un trešo daļu, paredzot, ka gan fiziskai, gan privāto tiesību juridiskai personai tiesiskais pamats kaitējuma atlīdzināšanai ir spēkā stājies galīgais nolēmums kriminālprocesā, kurā fiziskās vai privāto tiesību juridiskās personas mantai bija piemērots arests, kas vēlāk kriminālprocesā atcelts un manta nav konfiscēta.
            Kā secināms no TAP pieejamās informācijas, TM rosinātos grozījumus nav atbalstījusi Finanšu ministrija, norādot, ka, paplašināt esošo kaitējuma atlīdzināšanas tvērumu, kas var radīt nepieciešamību pēc papildu valsts budžeta līdzekļiem, var tikai tādā gadījumā, ja tam tiek rasts finansējums TM budžeta ietvaros.
Atbilstoši TM sniegtajam skaidrojumam (izziņas Nr. 23-TA-2694 10. punkts) attiecīgos zaudējumus personas joprojām varēs prasīt Civilprocesa likuma kārtībā, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 92. panta trešajā teikumā noteikto.
Ģenerālprokuratūras ieskatā atteikšanās no TM iepriekš rosinātā kaitējuma atlīdzinājuma tiesisko pamatu papildināšanas ar jaunu – tādu, kas piešķirtu tiesības prasīt kaitējuma atlīdzinājumu privāto tiesību juridiskās personai, ja ir spēkā stājies galīgais nolēmums kriminālprocesā, kurā privāto tiesību juridiskās personas mantai bija piemērots arests, kas vēlāk kriminālprocesā atcelts un manta nav konfiscēta – un norādot uz tiesībām zaudējumus prasīt Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, būtiski pārkāpj personu vienlīdzības principu, kā arī ir pretējs tam, kādēļ tika pieņemts Kaitējuma atlīdzināšanas likums.
Ģenerālprokuratūra vērš uzmanību, ka nepieciešamība pēc Kaitējuma atlīdzināšanas likuma bija saistīta ar mērķi veidot vienotu sistēmu kaitējuma, kas nodarīts ar valsts nepamatotu vai prettiesisku rīcību, atlīdzināšanai. Šāds regulējums ļauj saglabāt pašreizējā regulējuma pozitīvos aspektus, kā arī nodrošināt privātpersonas tiesības uz atlīdzības saņemšanu salīdzinoši ātri un vienkārši, vēršoties iestādē, kuras lēmums nepieciešamības gadījumā tiek pārbaudīts administratīvajā tiesā. Tā kā administratīvā tiesa ir izveidojusi stabilu judikatūru zaudējumu (kaitējuma) atlīdzības lietās, ir saprātīgi nodot tās kontrolei visus gadījumus, kad privātpersonai ir tiesības uz zaudējumu (kaitējuma) atlīdzību valsts nepamatotas vai prettiesiskas rīcības rezultātā (skat. https://titania.saeima.lv/LIVS12/SaeimaLIVS12.nsf/0/D358C46EE64B01CFC2257FB5003F122B?OpenDocument#b) .
            Savukārt attiecībā uz vienlīdzības principa neievērošanu Ģenerālprokuratūra vērš uzmanību uz turpmāk norādīto.
Tādā kriminālprocesā, kurā personas mantai ir ticis piemērots arests, kas vēlāk atcelts un manta nav konfiscēta, bet kriminālprocess vēlāk izbeigts personu reabilitējošu apstākļu dēļ, gan fiziskai personai, gan privāto tiesību juridiskai personai ir viens un tas pats procesuālais statuss – aizskartās mantas īpašnieks.
            Neskatoties uz minēto, šobrīd spēkā esošais Kaitējuma atlīdzināšanas likuma regulējums iepriekš minētajā gadījumā neparedz privāto tiesību juridiskai personai tiesības prasīt kaitējuma atlīdzinājumu, savukārt fiziskai personai ir tiesības prasīt kaitējuma atlīdzinājumu, pamatojoties uz Kaitējuma atlīdzinājuma 4. panta pirmās daļas 2. punktu.
            Turklāt tas, ka privāto tiesību juridiskai personai savas tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu būtu jāīsteno Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, rada nevienlīdzību arī citos jautājumus: atšķirīgs valsts nodevas apmērs; atšķirīgi lietas izskatīšanas principi (sacīkstes princips/objektīvās izmeklēšanas princips); atšķirīgs materiālo tiesību normu regulējums (Kaitējuma atlīdzināšanas likums, kurā atbilstoši izstrādātajiem grozījumiem tiek saglabāti griesti attiecībā uz zaudējumiem, kas radušies nepamatotas rīcības rezultātā/Civillikums, kas neparedz griestus zaudējumu atlīdzināšanai; atšķirīgs termiņš, kādā īstenojamas tiesības prasīt kaitējuma atlīdzinājumu (termiņš iesniegumam par kaitējuma atlīdzināšanu ir 6 mēneši/ Civillikumā paredzēti 10 gadi, kad noilgst prasības celšanas termiņš).
            Ir saprotamas bažas par, iespējams, papildu budžeta līdzekļu nepieciešamību, tomēr, atsakoties no kaitējuma atlīdzināšanas tiesisko pamatu paplašināšanas attiecībā uz privāto tiesību juridiskām personām, nav pamata uzskatīt, ka valsts budžeta izdevumi būs mazāki. Arī tad, ja jautājums par zaudējumu atlīdzināšanu tiks risināts Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, atbildētājs šajās lietās būtu valsts un prasības apmierināšanas gadījumā sprieduma izpildei būs novirzāmi valsts budžeta līdzekļi. Turklāt, kā tas bija pirms Kaitējuma atlīdzināšanas likuma pieņemšanas, neskaidrības radīs jautājums par iestādi, kas pieaicināma atbildētāja – valsts – pusē.
Papildus Ģenerālprokuratūra norāda, ka tās rīcībā nav informācijas, ka līdz šim fiziskas personas vai privāto tiesību juridiskā personas saistībā ar tādu zaudējumu atlīdzināšanu, kas radušies kriminālprocesā arestētas mantas rezultātā, būtu vērsušās tiesā Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, tādēļ nevar piekrist TM norādei, ka zaudējumus personas joprojām varēs prasīt Civilprocesa likuma kārtībā, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 92. panta trešajā teikumā noteikto.
Ģenerālprokuratūras 2025. gada 31. janvārī izteiktie iebildumi par TM izstrādāto grozījumu, ar kuriem Kaitējuma atlīdzināšanas likums tiktu papildināts ar jaunu tiesisko pamatu, ietekmi uz valsts budžetu, nebija vērsti uz to, lai atteiktos no jauna tiesiskā pamata ieviešanas, bet gan, lai sniegtu objektīvu priekšstatu par to, kādā apmērā 2024. gadā ir lūgts atlīdzināt zaudējumus saistībā ar kriminālprocesos nepamatoti uzliktu arestu un ar kādiem izdevumiem no valsts budžeta, iespējams, jārēķinās, ja administratīvajā tiesā pieteikumi tiks apmierināti.

 

-