Atzinums

Lūgums anotācijā norādīt jēdziena "galējā nepieciešamība" skaidrojumu konkrētā tiesību akta kontekstā.

-

Lūdzam papildināt anotācijas 5.sadaļu "Atbilstība Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām" ar izvērtējumu par Rīkojuma projekta atbilstību Latvijas starptautiskajām saistībām.

Vai projekts skar šo jomu?

Jā.

Rīkojuma projekts skar Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, tajā skaitā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 2.pantu (tiesības uz dzīvību), 3.pantu (spīdzināšanas un necilvēcīgas apiešanās vai sodīšanas aizliegums) un Konvencijas 4.protokola 4.pantu (kolektīvās izraidīšanas aizliegums), kā arī ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 6.pantu (tiesības uz dzīvību) un 7.pantu (spīdzināšanas un necilvēcīgas apiešanās vai sodīšanas aizliegums). Taču, ņemot vērā, ka Rīkojuma projekta mērķis ir novērst tūlītēju apdraudējumu valsts un sabiedrības drošībai un Rīkojuma projektā ir ietverta prasība ievērot samērīgumu (galējā nepieciešamība) fiziska spēka un speciālo līdzekļu izmantošanai, secināms, ka Rīkojuma projektā ietvertais regulējums nav pretrunā Konvencijā un ANO Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām garantētajām tiesībām uz dzīvību un vardarbības apiešanās aizliegumam, kā arī kolektīvās izraidīšanas aizliegumam.

Rīkojuma projektā noteikto pasākumu īstenošanas ietvaros (gan pieprasot personai pamest Latvijas teritoriju vai pārtraukt nelikumīgas robežas šķērsošanas mēģinājumu, gan galējās nepieciešamības gadījumā pielietojot speciālos līdzekļus un spēku, lai persona šādu amatpersonas rīkojumu pildītu) radīsies Latvijas jurisdikcija. Atbilstoši Konvencijas 1.pantam un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai valsts īsteno savu jurisdikciju pār personām tās teritorijā, kā arī tad, ja valsts pār personu īsteno efektīvu kontroli, proti, izveidojas reāla saikne starp valsts amatpersonām un konkrētu indivīdu, pieprasot personai pamest valsts teritoriju vai pielietojot fizisku spēku un citus līdzekļus šādas prasības izpildei (skat., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas lēmums lietā M.N. un citi pret Beļģiju (iesniegums Nr.3599/18), 2020.gada 5.maijs).

Rīkojuma projektā ietverto pasākumu, kuru rezultātā valsts amatpersonas galējās nepieciešamības gadījumā ir tiesīgas pielietot speciālos līdzekļus, īstenošanas rezultātā var tikt skartas personu tiesības uz dzīvību, kā arī vardarbības aizliegums un/vai kolektīvās izraidīšanas aizliegums, kas noteikti Konvencijas augšminētajās normās (skatīt, piemēram Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Ataykaya pret Turciju (iesniegums Nr.50275/08), 2014.gada 22.jūlijs Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas spriedums lietā N.T. un N.D. pret Spāniju (iesniegumi Nr.8675/15 un 8697/15), 2020.gada 13.februāris; Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas spriedums lietā Hirsi Jamaa un citi pret Itāliju (iesniegums Nr.27765/09), 2012.gada 23.februāris; un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Shmorgunov un citi pret Ukrainu (iesniegumi Nrs.15367/14, 16280/14 un citi), 2021.gada 21.janvāra spriedums).

Jāuzsver, ka Konvencijas 2. un 3.pants neaizliedz pret personām, tajā skaitā personām, kas nelikumīgi šķērso vai mēģina šķērsot valsts robežu, galējās nepieciešamības gadījumā izmantot spēku, ja tas ir samērīgs, kā arī izmantot speciālos līdzekļus. Vienlaikus abās Konvencijas normās ir ietverts ne tikai materiālais, bet arī procesuālais pienākums – nodrošināt efektīvu izmeklēšanu un personu tiesības aizsargāt savas intereses nacionālā līmenī, ja tās uzskata, ka šīs tiesības ir nesamērīgi ierobežotas (skatīt, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Giuliani un Gaggio pret Itāliju (iesniegums Nr.23458/02), 2011.gada 24.marts). Līdz ar to būtiski ir norādīt uz to, ka Rīkojuma projekts pieļauj spēka un speciālo līdzekļu izmantošanu tikai galējās nepieciešamības situācijā, kas ikvienā gadījumā nozīmē samērīguma izvērtējumu.

Lai arī Konvencijas 4.protokola 4.pants aizliedz personu kolektīvo izraidīšanu bez individuāla izvērtējuma (Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas spriedums lietā N.T. un N.D. pret Spāniju (iesniegumi Nr.8675/15 un 8697/15), 2020.gada 13.februāris), šīs tiesības nav absolūtas. Kā secinājusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, gadījumā, ja personas ļaunprātīgi neizmanto legālos ceļus patvēruma lūgšanai, acīmredzami ignorē citus iespējamos ceļus un ar spēku un masveidā mēģina pārkāpt vai pārkāpj valsts robežu, valstij ir tiesības uz šādu rīcību attiecīgi reaģēt un neveikt individuālu izvērtējumu attiecībā uz prasību personai pamest valsts robežu (skatīt iepriekš norādītā sprieduma 231.rindkopu).

Tāpat Rīkojuma projekts skar Latvijas starptautiskās saistības, kas izriet no starptautiskajiem līgumiem, tajā skaitā no Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem, jo īpaši to 2.panta, un paražu tiesībām. Lai izpildītu pienākumu aizsargāt starptautisko mieru un drošību, Rīkojuma projekts fiziskā spēka un speciālo līdzekļu izmantošanu, lai atturētu personas no nelikumīgas robežas šķērsošanas, pieļauj tikai galējās nepieciešamības gadījumā, proti, ievērojot izmantoto līdzekļu samērīgumu ar apdraudējuma raksturu.