Atzinums

Biedrība “Gribu palīdzēt bēgļiem” (turpmāk – GPB) ir iepazinusies ar 20.08.2026. izziņā 26-TA-1790 sniegtajām atbildēm uz iebildumiem pret informatīvā ziņojuma par parlamentārās izmeklēšanas komisijas ziņojumā iekļauto ieteikumu īstenošanu saturu (turpmāk – īstenošanas ziņojums). Biedrība pauž nožēlu, ka Iekšlietu ministrija (turpmāk – IeM) izvēlējusies neņemt vērā GPB (kā arī, piemēram, Tieslietu ministrijas, Finanšu ministrijas, Labklājības ministrijas un Valsts kontroles) norādītos trūkumus un nopietnos riskus virzītajā īstenošanas ziņojumā.

Lai gan IeM savās atbildēs GPB un citiem iebildumu sniedzējiem argumentē, ka gan secinājumu, gan īstenošanas pasākumu svītrošana nav iespējama, šie argumenti nav pārliecinoši un juridiski korekti. 

GPB piekrīt, ka PIK galaziņojumu un tajā ietvertos secinājumus vairs nav iespējams grozīt,  tomēr, kā noteikts Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 16. panta pirmajā daļā: “Parlamentārās izmeklēšanas komisijas galaziņojums vai starpziņojums un tajā ietvertie fakti nav saistoši tiesām un tiesu varas amatpersonām, kā arī citām personām.” Panta otrajā daļā pausts: “Parlamentārās izmeklēšanas komisijas galaziņojumā norādītās institūcijas, kuru kompetencē ir attiecīgo trūkumu novēršana, vērtē galaziņojumā ietverto informāciju un lemj par galaziņojumā konstatēto trūkumu novēršanu.” (Izcēlumi pievienoti.)

Vārdi “vērtē” un “lemj”, skatot tos kopsakarā ar panta pirmajā daļā noteikto, norāda uz pienākumu institūcijām (šajā gadījumā IeM un Ministru kabinetam (turpmāk – MK) vērtēt galaziņojumā pausto, nevis to obligāti un nekritiski ieviest. Turklāt neatņemama vērtēšanas daļa ir pienākums kritiski analizēt secinājumu un ieteikumu efektivitāti, kā arī to ietekmi uz cilvēktiesībām. Īstenošanas ziņojuma pieņemšana, kurā ietverti īstenošanas pasākumi ar nopietniem riskiem, nav attaisnojama ar “pausto, Saeimas apstiprināto politisko gribu”. Līdz ar to, IeM un MK ir tiesības izvēlēties nevirzīt tālāk konkrētus ieviešanas pasākumus pēc vērtēšanas veikšanas.

1) GPB uztur iebildumu pret PIK ieteikuma Nr. (2.)1 ieviešanas pasākumu. Lai gan pastāv iespēja, ka kaitnieciskākā interpretācija un grozījumu redakcija, kura izriet no PIK secinājumiem un piedāvātā ieviešanas pasākuma, varētu tikt novērsta tiesību normu jaunrades procesā, jau tagad vajadzētu nevirzīt šo pilsoniskās sabiedrības un cilvēktiesību aizstāvības organizācijas apdraudošo pasākumu tālāk. Iemesls kāpēc GPB 07.08.2026. sniegtajā iebildumā tika norādīts uz PIK secinājumiem, ir tas, ka tie liecina par PIK galaziņojuma autoru mērķiem un nodomiem. Ticams, ka secinājumi arī tiks ņemti vērā, izstrādājot piedāvātos grozījumus. 
GPB uzsver – apstāklis, ka PIK galaziņojuma sadaļā, kurā izklāstīts attiecīgais risinājums, GPB minēta tieši un pausts pieņēmums, ka nevalstiskās organizācijas un individuālie aktīvisti, kuru deklarētie mērķi saistīti ar palīdzību cilvēktiesību ievērošanā, de facto var veicināt migrācijas plūsmu uz Latviju un apgrūtināt padziļinātas izpratnes veidošanos sabiedrībā par nacionālās drošības un sabiedriskās kārtības riskiem, joprojām rada bažas par šī ieviešanas pasākuma mērķi, lai panāktu migrācijas un patvēruma jomā strādājošo nevalstisko organizāciju darbību kriminalizēšanu.

2) GPB uztur spēkā iepriekš izteikto iebildumu pret PIK ieteikuma Nr. (2.)10. ieviešanas pasākumu. Lai gan atbildot uz iebildumu ministrija norādījusi, ka “pasākuma formulējums nesatur norādes uz to, ka īstenojamie kontrolējošo iestāžu reidi būtu mehāniski intensificējami un/vai veicami iebildumā aprakstītajos ārvalstnieku integrāciju un citu iebildumā norādīto interešu apdraudošā un riskus radošā veidā”, nav arī dots iemesls domāt, ka pasākums netiktu īstenots tādā veidā. Turklāt, kā norādīts GPB 07.08.2026. sniegtajā iebildumā, jau tagad pieejama informācija, kas rada pamatotas aizdomas par pasākumā ietverto reidu ticamo neefektivitāti (“360TV” ziņās ir vēstīts, ka no vairāk nekā 1000 Rīgas pašvaldības policijas pārbaudītajām personām tikai 11 personām konstatēts, ka tās Latvijā uzturas bez tiesiska pamata). No izziņā sniegtās atbildes nav arī skaidrs kādas izmaiņas reidu veikšanas praksē tiktu veiktas, lai novērstu ievērojamo diskriminācijas aizlieguma pārkāpumu risku, kā arī citus paredzamos diskriminējošas profilēšanas un drošības riskus.

3) GPB uztur spēkā iepriekš izteikto iebildumu pret PIK ieteikuma Nr. (3.)5. ieviešanas pasākumu. No izziņā sniegtās atbildes nav izprotams, kāpēc “pasākuma svītrošanu pamatojošie argumenti nav attiecināmi uz pasākuma redakcijā paredzēto veicamo darbību”.

4) GPB uztur spēkā iepriekš izteikto iebildumu pret PIK ieteikuma Nr. (10.)5. ieviešanas pasākumu. Skatot to vienkopus ar KM 03.08.2026. un SIF 07.08.2026. priekšlikumiem un tiem sniegtajām atbildēm, GPB uzskata, ka precizētā redakcija joprojām ir neskaidra un rada bažas par SIF pakalpojumu nepamatotu ierobežošanu. Lai gan formāli tā piemērošana tikai jaunu programmu neuzsākšanai rada mazākus riskus nekā iepriekšējā redakcija, tā joprojām satur formulējumu par “pieejamākiem pakalpojumiem”, kas ir nenoteikts un nenosaka kritērijus, pēc kuriem SIF programmas būtu pārskatāmas. Kā GPB skaidrojusi iepriekš, atšķirīga attieksme pret personām, kuras atrodas objektīvi atšķirīgās situācijās, pati par sevi nenozīmē diskrimināciju. Patvēruma meklētājiem, bēgļiem, personām ar alternatīvo statusu u. c. var būt objektīvi nepieciešami tādi specializēti pakalpojumi, kuri Latvijas pilsoņiem parasti nav nepieciešami, tostarp atbalsts Latvijas administratīvās un sociālās sistēmas izpratnei, tulkošana un informācijas pieejamības nodrošināšana, sākotnējās integrācijas atbalsts un citi pakalpojumi, kuru mērķis ir novērst faktiskus šķēršļus personas pilnvērtīgai līdzdalībai Latvijas sabiedrībā.

5) GPB uztur spēkā iepriekš izteikto iebildumu pret PIK ieteikuma Nr. (10.)2. ieviešanas pasākumu tā pašreizējā redakcijā. Lai gan savā atbildē uz LM 07.08.2026. iebildumu ministrija norāda uz veidiem, kā tas varētu tikt ieviests praksē, GPB norādītie riski un problēmas, kuras saistītas ar šo ieviešanas pasākumu nav atspēkotas vai novērstas.
Kā GPB norādīja 07.08.2026. iebildumā, formulējums “maksimāli ātri pārtraukt pabalstu izmaksu” rada bažas. Valsts pārvaldes mērķim nevajadzētu būt pabalsta izmaksas pārtraukšanai pēc iespējas ātrāk, bet gan savlaicīgai un tiesiski pamatotai lēmuma pieņemšanai, vienlaikus nodrošinot personai nepieciešamās procesuālās garantijas. Ātrums pats par sevi nevar būt prioritārs pār lēmuma tiesiskumu un faktisko apstākļu pienācīgu izvērtēšanu.

1) GPB neapstrīd valsts tiesības un pienākumu vērsties pret personām, kuras apzināti un ar konkrētu nodomu sadarbojas ar ārvalsti, lai īstenotu pret Latviju vērstu migrācijas instrumentalizāciju vai citu hibrīdapdraudējumu. Tomēr kriminālatbildības tvērumam un  ieviešanas pasākumam jābūt formulētam tā, lai šāda rīcība būtu nepārprotami nošķirta no likumīgas humānās palīdzības sniegšanas, juridiskās palīdzības sniegšanas, cilvēktiesību aizsardzības, monitoringa, pētniecības, žurnālistikas un sabiedrības informēšanas.

2) Svītrot ieteikuma (2.) 10. ieviešanas pasākumu un noteikt skaidrus kritērijus, kas novērš diskriminējošas profilēšanas risku.

3) Svītrot ieteikuma (3.) 5. ieviešanas pasākumu vai precizēt to, paredzot, ka personas izsludināšana meklēšanā ir pieļaujama tikai likumā skaidri noteiktos gadījumos, pēc individuāla apstākļu izvērtējuma un gadījumā, ja personas atrašanās vietu nav iespējams noskaidrot ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Regulējumā nepieciešams paredzēt arī īpašu ievainojamu personu situācijas izvērtējumu.

4) Svītrot ieteikuma (10.) 5. ieviešanas pasākumu vai precizēt to, paredzot, ka SIF programmu izvērtēšanas mērķis ir nodrošināt atbalsta samērīgumu un efektivitāti, vienlaikus saglabājot iespēju nodrošināt mērķētus un specializētus pakalpojumus personu grupām, kurām objektīvu apstākļu dēļ ir specifiskas integrācijas un atbalsta vajadzības. Pirms jebkādas programmas vai pakalpojuma ierobežošanas būtu identificējamas konkrētās salīdzināmās personu grupas, izvērtējamas to faktiskās vajadzības un pamatots, kādēļ konkrētā atšķirīgā attieksme būtu uzskatāma par nepamatotu.

5) Precizēt (10.) 2. punktu, paredzot izstrādāt mehānismu savlaicīgai pabalstu izmaksas pārtraukšanai tikai gadījumos, kad, pamatojoties uz objektīvu informāciju un individuālu apstākļu izvērtējumu, ir konstatēts, ka persona faktiski pārcēlusies uz pastāvīgu dzīvi citā valstī un tādēļ saskaņā ar attiecīgā pabalsta piešķiršanu regulējošajiem normatīvajiem aktiem tai vairs nav tiesību šo pabalstu saņemt Latvijā. Vienlaikus nepieciešams nodrošināt personas tiesības tikt informētai, sniegt paskaidrojumus un efektīvi apstrīdēt pieņemto lēmumu.