Projekta ID
22-TA-440Atzinuma sniedzējs
Labklājības ministrija
Atzinums iesniegts
08.02.2022.
Saskaņošanas rezultāts
Nesaskaņots
Iebildumi / Priekšlikumi
Nr.p.k.
Projekta redakcija
Iebildums / Priekšlikums
1.
Rīkojuma (grozījumu) projekts
1. Papildināt ar 21. punktu šādā redakcijā:
Iebildums
Labklājības ministrijas ieskatā piedāvātā redakcija varētu radīt dažādas interpretācijas un līdz galam nerisina aktuālo jautājumu.
Piedāvātā redakcija atsaucas tikai uz Ministru kabineta 2021.gada 10.oktobra rīkojuma Nr.720 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" (turpmāk - Rīkojums Nr.720) 5.2.apakšpunktu, bet nav ietverta atsauce uz 5.3.apakšpunktu, kas reglamentē publiskajā sektorā (t.sk. kapitālsabiedrībās) nodarbināto pienākumu. Līdz ar to nav skaidrs, vai tiešām ir plānots risināt jautājumu tikai attiecībā uz privātajā sektorā nodarbinātajiem (jānorāda, ka daļai no privātajā sektorā nodarbinātajiem iespējamais darba attiecību izbeigšanas termiņš iestājas 15.martā). Līdz ar to ir nepieciešams skaidri nošķirt personu loku, uz kurām attieksies jaunais regulējums (jo īpaši tādēļ, ka jaunajā regulējumā, ko piedāvā Ekonomikas ministrija, tiek minēts vārds “dienests”).
Neskatoties uz to, ka Rīkojums Nr.720 ir vispārējs administratīvs akts, tas nevar nonākt pretrunā ar Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā ietverto regulējumu, piemēram, likuma 7.3panta trešajā daļā ir skaidri noteikts, ka ir aizliegts atstādināt darbinieku (amatpersonu) uz laiku, kas ir ilgāks par trīs mēnešiem. Līdz ar to ar šo administratīvo aktu nevar pagarināt likumā noteikto maksimālo atstādināšanas laiku, tādēļ faktiski šajā gadījumā, ja ir nepieciešams, būtu piemērojama dīkstāve, nevis atstādināšana. Tas nozīmē, ka darba devējiem, beidzoties trīs mēnešu atstādināšanas termiņam, ir jānosaka darbiniekam dīkstāve.
Piedāvātā redakcija faktiski dublē to regulējumu, kas šobrīd izriet no Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā ietvertā regulējuma, jo darba vai dienesta attiecību izbeigšana ir paredzēta kā tiesība, nevis darba devēja obligāts pienākums. Tādējādi priekšlikumā ietvertie vārdi “var tikt pagarināts”, kas atkal ir izvēle, nedod lielu pievienoto vērtību. Vienlaikus, ja priekšlikuma mērķis bija novērst attiecību izbeigšanu kā tādu, tad Rīkojumā Nr.720 tas ir skaidri jānosaka. Iespējams, norma jāveido nevis kā tiesība pagarināt atstādināšanas vai dīkstāves laiku, bet gan kā darba devēja pienākums (tikai publiskajā sektorā vai arī gan publiskajā, gan privātajā sektorā) neizmantot tiesības izbeigt darba vai dienesta attiecības līdz ārkārtējās situācijas beigām.
Iespējamā redakcijā, ja tiek nolemts, ka darba devējs gan privātajā, gan publiskajā sektorā atturas (viņam ir aizliegts) no tiesisko attiecību izbeigšanas līdz ārkārtējās situācijas beigām, varētu būt šāda:
“Darba devējs līdz ārkārtējās situācijas beigām neizlieto savas tiesības izbeigt nekavējoties darba (dienesta) tiesiskās attiecības, iestājoties darbinieka (amatpersonas) atstādināšanas maksimālajam termiņam vai dīkstāvei darbinieka vainas dēļ, kura ilgst vairāk par trim mēnešiem.”
Savukārt, ja tiek veikti grozījumi tikai attiecībā uz privāto sektoru, tad tas ir skaidri jāidentificē normā, lai nodrošinātu juridisko noteiktību.
Vienlaikus ir būtisks Tieslietu ministrijas viedoklis par Rīkojuma Nr.720 un Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma normu korelāciju.
Piedāvātā redakcija atsaucas tikai uz Ministru kabineta 2021.gada 10.oktobra rīkojuma Nr.720 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" (turpmāk - Rīkojums Nr.720) 5.2.apakšpunktu, bet nav ietverta atsauce uz 5.3.apakšpunktu, kas reglamentē publiskajā sektorā (t.sk. kapitālsabiedrībās) nodarbināto pienākumu. Līdz ar to nav skaidrs, vai tiešām ir plānots risināt jautājumu tikai attiecībā uz privātajā sektorā nodarbinātajiem (jānorāda, ka daļai no privātajā sektorā nodarbinātajiem iespējamais darba attiecību izbeigšanas termiņš iestājas 15.martā). Līdz ar to ir nepieciešams skaidri nošķirt personu loku, uz kurām attieksies jaunais regulējums (jo īpaši tādēļ, ka jaunajā regulējumā, ko piedāvā Ekonomikas ministrija, tiek minēts vārds “dienests”).
Neskatoties uz to, ka Rīkojums Nr.720 ir vispārējs administratīvs akts, tas nevar nonākt pretrunā ar Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā ietverto regulējumu, piemēram, likuma 7.3panta trešajā daļā ir skaidri noteikts, ka ir aizliegts atstādināt darbinieku (amatpersonu) uz laiku, kas ir ilgāks par trīs mēnešiem. Līdz ar to ar šo administratīvo aktu nevar pagarināt likumā noteikto maksimālo atstādināšanas laiku, tādēļ faktiski šajā gadījumā, ja ir nepieciešams, būtu piemērojama dīkstāve, nevis atstādināšana. Tas nozīmē, ka darba devējiem, beidzoties trīs mēnešu atstādināšanas termiņam, ir jānosaka darbiniekam dīkstāve.
Piedāvātā redakcija faktiski dublē to regulējumu, kas šobrīd izriet no Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā ietvertā regulējuma, jo darba vai dienesta attiecību izbeigšana ir paredzēta kā tiesība, nevis darba devēja obligāts pienākums. Tādējādi priekšlikumā ietvertie vārdi “var tikt pagarināts”, kas atkal ir izvēle, nedod lielu pievienoto vērtību. Vienlaikus, ja priekšlikuma mērķis bija novērst attiecību izbeigšanu kā tādu, tad Rīkojumā Nr.720 tas ir skaidri jānosaka. Iespējams, norma jāveido nevis kā tiesība pagarināt atstādināšanas vai dīkstāves laiku, bet gan kā darba devēja pienākums (tikai publiskajā sektorā vai arī gan publiskajā, gan privātajā sektorā) neizmantot tiesības izbeigt darba vai dienesta attiecības līdz ārkārtējās situācijas beigām.
Iespējamā redakcijā, ja tiek nolemts, ka darba devējs gan privātajā, gan publiskajā sektorā atturas (viņam ir aizliegts) no tiesisko attiecību izbeigšanas līdz ārkārtējās situācijas beigām, varētu būt šāda:
“Darba devējs līdz ārkārtējās situācijas beigām neizlieto savas tiesības izbeigt nekavējoties darba (dienesta) tiesiskās attiecības, iestājoties darbinieka (amatpersonas) atstādināšanas maksimālajam termiņam vai dīkstāvei darbinieka vainas dēļ, kura ilgst vairāk par trim mēnešiem.”
Savukārt, ja tiek veikti grozījumi tikai attiecībā uz privāto sektoru, tad tas ir skaidri jāidentificē normā, lai nodrošinātu juridisko noteiktību.
Vienlaikus ir būtisks Tieslietu ministrijas viedoklis par Rīkojuma Nr.720 un Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma normu korelāciju.
Piedāvātā redakcija
-