Atzinums

Latvijas farmaceitiskās aprūpes asociācija (LFAA) iepazinusies ar VM izstrādātajiem grozījumiem “Ārstniecības likumā”, kā arī iepazīstinājusi ar tiem savus biedrus. Pēc padziļinātas iepazīšanās ar piedāvātajiem grozījumiem, biedra juridiskais dienests LFAA vārdā sagatavojis šādus iebildumus un to juridiski izvērstu pamatojumu.
1. iebildums
LFAA izsaka iebildumu pret likumprojekta 3. pantā paredzētajiem grozījumiem, ar kuriem noteiktas NVD tiesības līgumos ar ārstniecības iestādēm un aptiekām iekļaut pienākumu maksāt līgumsodu.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka normatīvajos aktos noteikts obligāts maksājuma veikšanas pienākums vienmēr nozīmē tiesību uz īpašumu ierobežojumu, jo tas samazina personas naudas līdzekļu apmēru (Satversmes tiesas 2020. gada 28. septembra spriedums lietā Nr. 2019-37-0103, 16. punkts), turklāt Satversmes tiesa šos secinājumus ir attiecinājusi uz tādu normatīvajos aktos paredzētu pienākumu maksāt kompensāciju, kas pēc tās juridiskās dabas ir pielīdzināma līgumsodam (turpat, 29.2. punkts).
Līdz ar to arī konkrētajā gadījumā nav apstrīdams, ka ar likumprojekta 3. pantā paredzētajiem grozījumiem, kas nosaka NVD tiesības līgumos ar ārstniecības iestādēm un aptiekām iekļaut pienākumu maksāt līgumsodu, tiek ierobežotas attiecīgo pakalpojuma sniedzēju Satversmes 105. pantā garantētās tiesības uz īpašumu, jo līgumsods ir sodoša rakstura maksājums, ar kuru pakalpojuma sniedzējam tiek atņemti finanšu līdzekļi.
Tāpat Administratīvā rajona tiesa 2025. gada 11. jūlijā pasludināja spriedumu lietā Nr. A420259124, ar kuru NVD līgumos noteiktie līgumsoda noteikumi atzīti par prettiesiskiem, arī tiesai konkrētajā lietā attiecībā uz NVD līgumsodiem nepārprotami atzīstot, ka soda piemērošana ierobežo personas tiesības (konkrētajā gadījumā samazina personas mantu, līdz ar to skar personas tiesības uz īpašumu) (Administratīvās rajona tiesas 2025. gada 11. jūlija spriedums lietā Nr. A420259124, 13.2. punkts).
Satversmes tiesa ir norādījusi, ka, lai izvērtētu Satversmes 105. pantā ietverto pamattiesību ierobežojuma satversmību, jānoskaidro:
Vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu;
Vai šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis;
Vai šis ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (Satversmes tiesas 2020. gada 28. septembra spriedums lietā Nr. 2019-37-0103, 17. punkts).
Likumprojekta 3. pantā piedāvātie grozījumi par NVD tiesībām līgumos ar ārstniecības iestādēm un aptiekām paredzēt pienākumu maksāt līgumsodu neatbilst minētajiem kritērijiem, līdz ar to grozījumi ir uzskatāmi par pretējiem Satversmes 105. pantam.
No likumprojekta anotācijas izriet, ka likumprojekta 3. pantā paredzētie grozījumi par NVD tiesībām līgumos ar ārstniecības iestādēm un aptiekām paredzēt līgumsodu ir izstrādāti, lai nodrošinātu veselības aprūpes valsts budžeta līdzekļu izlietojuma uzraudzību. Tomēr likumprojekta anotācijā nav sniegts argumentēts pamatojums un konkrēti dati, kas pierādītu, ka šādi grozījumi ir patiešām nepieciešami veselības aprūpes valsts budžeta līdzekļu izlietojuma uzraudzības nodrošināšanai un, ka tie sasniegs noteikto mērķi.
Attiecībā uz kritēriju, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tas citastarp ietver to, ka paredzētais tiesiskais regulējums,  kur  tas  nepieciešams, ir pienācīgi jāpamato ar  izskaidrojošiem pētījumiem (Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta spriedums lietā Nr. 2018-11-01, 18.1. punkts).
Tāpat Satversmes tiesa ir norādījusi, ka ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu – leģitīma mērķa – labad (Satversmes tiesas 2020. gada 28. septembra spriedums lietā Nr. 2019-37-0103, 19. punkts).
Savukārt noskaidrojot, vai normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, ir jāizvērtē, vai ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem un vai labums, ko gūst sabiedrība no noteiktā ierobežojuma, ir lielāks par indivīdam nodarīto kaitējumu (Satversmes tiesas 2020. gada 28. septembra spriedums lietā Nr. 2019-37-0103, 20. punkts).
Likumprojekts neatbilst minētajām Satversmes tiesas atziņām, jo likumprojekta anotācija satur tikai vispārīgas frāzes par nepieciešamību piemērot līgumsodus, lai nodrošinātu veselības aprūpes valsts budžeta līdzekļu izlietojuma uzraudzību, taču likumprojekta autori nav snieguši pamatojumu un argumentus, kādēļ NVD jau šobrīd nevar īstenot veselības aprūpes valsts budžeta līdzekļu izlietojuma uzraudzību ar tiem tiesiskajiem instrumentiem, kas jau atrodas NVD rīcībā.
Ja aptieka vai ārstniecības iestāde ir prettiesiski izlietojusi no valsts budžeta saņemto finansējumu, tad NVD jau šobrīd nav šķēršļu šādu finansējumu atgūt. Tāpat, ja aptieka vai ārstniecības iestāde ar prettiesisku rīcību ir nodarījusi zaudējumus valsts budžeta interesēm, tad NVD jau šobrīd nav šķēršļu pieprasīt šādu zaudējumu atlīdzināšanu.
Ja NVD pieprasa pakalpojuma sniedzējam atmaksāt prettiesiski izlietotu valsts budžeta finansējumu vai atlīdzināt zaudējumus, kas nodarīti prettiesiskas rīcības rezultātā, tiek nodrošinātas taisnīgs un ekvivalents risinājums, kas novērš prettiesisku valsts budžeta līdzekļu izlietojumu. Savukārt pienākums maksāt līgumsodu ir uzskatāms par līdzekli, kas būtiski vairāk un nesamērīgi ierobežo pakalpojuma sniedzēja pamattiesības, jo ar līgumsodu netiek atlīdzināti iespējamie zaudējumi, bet tam ir sodīšanas funkcija.
Tā kā NVD jau šobrīd var pieprasīt pakalpojuma sniedzējam atmaksāt prettiesiski izlietotu valsts budžeta finansējumu un/vai atlīdzināt tādus zaudējumus, kas nodarīti prettiesiskas rīcības rezultātā, secināms, ka NVD rīcībā jau šobrīd ir alternatīvi līdzekļi, kas ir vērtējami kā samērīgāki iepretim grozījumos noteiktajam pienākumam maksāt līgumsodu.
Attiecībā uz aptiekām Farmācijas likumā ir paredzēta administratīvā atbildība par pārkāpumiem, kas saistīti ar kompensējamo zāļu izsniegšanu. Šādos gadījumos Veselības inspekcija ir tiesīga piemērot sodus, tostarp naudas sodus, darbības ierobežojumus vai licences apturēšanu saskaņā ar Farmācijas likuma normām.
Tādējādi jau spēkā esošie normatīvie akti paredz sodīšanas funkciju, kas nodrošina efektīvu uzraudzību un atbildību. Līdz ar to jebkāda papildu sankciju piemērošana par to pašu pārkāpumu būtu uzskatāma par dubulto sodāmību, kas nav pieļaujama saskaņā ar tiesību principiem.

LFAA apsvērumi par Veselības ministrijas/NVD izteiktajiem argumentiem publiskās apspriešanas ietvaros
LFAA vērš uzmanību, ka LFAA izteica šo iebildumu jau likumprojekta publiskās apspriešanas laikā, tomēr Veselības ministrija un NVD to ir pilnībā ignorējušas. Viedokļu pārskatā par publiskās apspriešanas laikā saņemtajiem viedokļiem, priekšlikumiem un iebildumiem (turpmāk – Publiskās apspriešanas pārskats) Veselības ministrija/NVD ir tikai atkārtojušas vispārīgas un abstraktas frāzes, ka “līgumsods ir kontroles mehānisms, ar kura palīdzību NVD var efektīvi veikt funkcijas un pildīt ar normatīvajiem aktiem uzlikto pienākumu uzraudzīt valsts budžeta līdzekļu izlietojumu, kā arī nodrošināt, ka sabiedrībai ir pieejami kvalitatīvi veselības aprūpes pakalpojumi.”
LFAA paskaidro, ka šie apsvērumi ar neko neatšķiras no tiem apsvērumiem, kurus likumprojekta autori jau sākotnēji bija norādījuši likumprojekta anotācijā, un joprojām nav sniegts pamatojums un argumenti, kā arī konkrēti dati, kas apliecinātu, ka NVD jau šobrīd nevar īstenot veselības aprūpes valsts budžeta līdzekļu izlietojuma uzraudzību ar tiem tiesiskajiem instrumentiem, kas jau atrodas NVD rīcībā.
LFAA vērš uzmanību, ka Tieslietu ministrija ir vairākkārt izteikusi iebildumus, ka regulējums, kas ierobežo personu Satversmē noteiktās pamattiesības, nevar tikt pamatots, norādot tikai uz regulējuma nepieciešamību un mērķi, bet ir jāizvērtē un jāpamato arī tas, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumīgās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, un vai labums, ko gūst sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem zaudējumiem (sk., piemēram, Tieslietu ministrijas 16.09.2024. atzinumu likumprojektam “Grozījumi likumā “Par nodokļiem un nodevām””, projekta ID: 24-TA-1825). Turklāt Veselības ministrijai jau iepriekš norādīts, ka tās sagatavotos grozījumos Ārstniecības likumā nav ietverts izvērtējums par normu atbilstību Satversmei, lūdzot pamatot grozījumu atbilstību Satversmes normām (sk., piemēram, Tieslietu ministrijas 09.03.2022. atzinumu likumprojektam “Grozījumi Ārstniecības likumā”, projekta ID: 22-TA-231, 9. iebildums).
No likumprojekta anotācijas redzams, ka Veselības ministrija/NVD nav sniegušas šādu pamatojumu, lai gan LFAA uz to norādīja jau publiskās apspriešanas laikā. Tieši otrādi, likumprojekta anotācijā sniegta nepatiesa informācija, ka “iztrūkstot NVD tiesībām piemērot līgumsodu, vienīgā rīcība nopietna pārkāpuma gadījumā no NVD puses var būt līguma izbeigšana.” Kā jau iepriekš LFAA paskaidroja, NVD ir pieejami alternatīvi līdzekļi, kas ir vērtējami kā samērīgāki iepretim grozījumos noteiktajam pienākumam maksāt līgumsodu, uz kuriem LFAA norādīja publiskās apspriešanas laikā, tomēr Veselības ministrija un NVD to turpina ignorēt.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka demokrātiskā tiesiskā valstī procesam, kurā tiek pieņems tāds normatīvais tiesību akts, kas  ierobežo  personas  pamattiesības,  vajadzētu  sabiedrībā viest pārliecību, ka pieņemtais akts ir tiesisks. Sabiedrībā jāveidojas pārliecībai par to, ka apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā nepieciešamība ierobežot Satversmē noteiktās pamattiesības bija rūpīgi izsvērta (Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa spriedums lietā Nr. 2017-17-01, 21.3. punkts). Konkrētajā gadījumā likumprojekta virzības process nevieš šādu pārliecību, ņemot vērā, ka Veselības ministrija turpina virzīt likumprojektu, ignorējot saņemtos iebildumus par Satversmei pretējiem pamattiesību ierobežojumiem, kā arī nesniedzot pienācīgu pamatojumu grozījumu nepieciešamībai.
Tāpat LFAA vērš uzmanību, ka Veselības ministrija/NVD  (Publiskās apspriešanas pārskatā) nepatiesi apgalvo, ka līguma puses ir pielīgušas veikt līgumsodu atbilstoši normatīvajā regulējumā noteiktajam, un ka normatīvos aktos jau ir noregulēta līgumsoda samaksas un ieturējumu veikšanas kārtība.
Administratīvā apgabaltiesa 2025. gada 3. marta lēmumā par pagaidu noregulējumu lietā Nr. A420259124 atzina, ka konkrētajā gadījumā neviens normatīvais akts neparedz iespēju līgumā par valsts apmaksātu primārās veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu paredzēt līgumsodus. Turklāt Administratīvā rajona tiesa 2025. gada 11. jūlijā pasludināja spriedumu lietā Nr. A420259124, ar kuru atzina, ka tiesību normās NVD nav piešķirta rīcības brīvība attiecībā uz līgumsoda piemērošanu, un neviens normatīvais akts neparedz iespēju līgumā par valsts apmaksātu  primārās veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu paredzēt līgumsodus (Administratīvās rajona tiesas 2025. gada 11. jūlija spriedums lietā Nr. A420259124, 13.2. punkts).
Līdz ar to secināms, ka Veselības ministrija un NVD gan likumprojekta anotācijā, gan publiskās apspriešanas laikā sniedz nepatiesu informāciju par to, ka no normatīviem aktiem izriet NVD pilnvarojums līgumos paredzēt līgumsodu, kā arī noklusē būtisku informāciju, ka tiesa ne vien ar lēmumu par pagaidu noregulējumu pirmšķietami ir atzinusi šo NVD rīcību par prettiesisku, bet pirmās instances tiesa šajā gadījumā ir jau izskatījusi lietu pēc būtības un apstiprinājusi šo secinājumu pareizību ar tiesas spriedumu.

LFAA ieskatā Veselības ministrijas un NVD rīcība ir vērtējama kā acīmredzami pretēja labas likumdošanas principam, jo Veselības ministrija un NVD ignorē nozares organizāciju izteiktos iebildumus par likumprojektu un nesniedz pilnīgas atbildes uz tiem, kā arī turpina sasteigti virzīt likumprojektu ar nepilnīgu un nepatiesu argumentāciju. Satversmes tiesa ir īpaši uzsvērusi, ka gadījumā, ja tiesību normas pieņemšanas procesā ir norādīti argumenti par tās iespējamo neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, tad šie argumenti ir jāizvērtē (Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa spriedums lietā Nr. 2017-17-01, 22.3. punkts). Tā kā Veselības ministrija un NVD ignorē publiskās apspriešanas laikā izteiktos iebildumus, minētais atkārtoti norāda, ka likumprojekta satversmība ir nopietni apšaubāma.
Apkopojot minēto, likumprojekta 3. panta grozījumi par NVD tiesībām līgumos ar ārstniecības iestādēm un aptiekām paredzēt pienākumu maksāt līgumsodu ir atzīstami par neatbilstošiem Satversmes 105. pantam, jo tie ir pretēji samērīguma principam, kā arī grozījumu anotācija nesatur skaidru un argumentētu pamatojumu tam, kāds ir šādu grozījumu leģitīmais mērķis, uz kādu apsvērumu pamata jau šobrīd NVD rīcībā esošie līdzekļi nav pietiekami leģitīmā mērķa sasniegšanai, un kādi konkrēti dati un pierādījumi to apliecina.


2. iebildums
Ja likumprojekta 3. pantā paredzētie grozījumi par NVD tiesībām līgumos ar ārstniecības iestādēm un aptiekām paredzēt līgumsodu tomēr tiek virzīti pieņemšanai, LFAA izsaka iebildumu pret to, ka likumprojekts nesatur pārejas regulējumu, ar kuru šie grozījumi tiktu nepārprotami attiecināti tikai uz tiem līgumiem, kas ir noslēgti pēc šo grozījumu stāšanās spēkā.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesiskās paļāvības princips pamatā nozīmē aizsardzību pret tādu tiesību normu iedarbības laika noteikšanu, kas ar atpakaļejošu vai tūlītēju spēku negatīvi ietekmē tiesību adresātiem pagātnē pastāvējušas tiesības vai jebkāda cita veida tiesiskas attiecības (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 3. decembra spriedums lietā Nr. 2021-12-03, 7. punkts).
Ja, nosakot tiesību normas iedarbības laiku, secināms, ka tiesību normai noteikts atpakaļejošs spēks, tad prezumējams, ka konkrētajai tiesību normai no laika aspekta pakļautās tiesiskās attiecības ir ietekmētas prettiesiski, un to pamatojumam nepieciešami īpaši iemesli [..] (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 3. decembra spriedums lietā Nr. 2021-12-03, 7. punkts).
Tiesību doktrīnā atzīts, ka būtiska nozīme atpakaļejoša spēka aizliegumam ir [..], sodot personas par pārkāpumiem. [..] valsts vara, sodot tiesību normu adresātus par pārkāpumiem [..], var tikt īstenota tikai saskaņā ar absolūtu atpakaļejoša spēka aizlieguma principu (sk. Onževs M. Tiesību normu laika aspekti tiesiskā un demokrātiskā valstī. Promocijas darbs, Rīga, 2014, 110. lpp.).
Arī līgumsods ir sodoša rakstura maksājums, ar kuru ārstniecības iestādes un aptiekas tiktu sodītas publiski tiesisku attiecību ietvaros, jo līgumsoda galvenā funkcija ir disciplinēt ārstniecības iestādes un aptiekas ievērot līguma noteikumus, nevis atlīdzināt zaudējumus. Turklāt ar līgumsoda piemērošanu tiktu arī ierobežotas ārstniecības iestāžu un aptieku Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības uz īpašumu.
Tāpat Administratīvā rajona tiesa 2025. gada 11. jūlijā pasludināja spriedumu lietā Nr. A420259124, ar kuru NVD līgumos noteiktie līgumsoda noteikumi atzīti par prettiesiskiem, arī tiesai konkrētajā lietā attiecībā uz NVD līgumsodiem nepārprotami atzīstot, ka soda piemērošana ierobežo personas tiesības (konkrētajā gadījumā samazina personas mantu, līdz ar to skar personas tiesības uz īpašumu) (Administratīvās rajona tiesas 2025. gada 11. jūlija spriedums lietā Nr. A420259124, 13.2. punkts).
Ievērojot minēto, konkrētajā gadījumā ir aizsargājama ārstniecības iestāžu un aptieku tiesiskā paļāvība, ka līgumsods netiek paredzēts jau noslēgtajos līgumos, jo šobrīd, t.i., pirms šo grozījumu stāšanās spēkā, normatīvie akti nenosaka NVD tiesības paredzēt līgumos līgumsodu, līdz ar to šādas NVD tiesības nebūtu nosakāmas ar atpakaļejošu spēku. Ja likumprojektā noteiktās NVD tiesības piemērot līgumsodus tiktu attiecinātas uz jau noslēgtiem līgumiem, tas radītu ārstniecības iestāžu un aptieku tiesiskās paļāvības principa aizskārumu, kā arī nonāktu pretrunā ar absolūto atpakaļejoša spēka aizlieguma principu sodu tiesībās.
Līdz ar to likumprojektā būtu jāparedz pārejas noteikumi, ar kuriem tiek nepārprotami noteikts, ka grozījumi par NVD tiesībām līgumos ar ārstniecības iestādēm un aptiekām paredzēt līgumsodu ir piemērojami tikai tiem līgumiem, kas noslēgti pēc šo grozījumu stāšanās spēkā.
Turklāt būtiski uzsvērt, ka Ministru kabinets 2025. gada 13. maija sēdē (protokols Nr. 19, 25. §) ir atbalstījis likumprojektu “Grozījumi Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumā”, ar kuru tiek risināts analoģisks jautājums – proti, ar likumprojekta 11. pantu paredzēts likuma 15. panta 9. punktā noteikt, ka sabiedriskā transporta pakalpojumu līgumos var noteikt līgumsodus par sabiedriskā transporta pakalpojumu līguma noteikumu neizpildi vai nepienācīgu izpildi. Savukārt minētā likumprojekta 15. pantā ietverto pārejas noteikumu 36. punktā nepārprotami paredzēts noteikt, ka šie grozījumi attiecināmi tikai uz tiem līgumiem, kas noslēgti pēc šīs normas spēkā stāšanās.
Līdz ar to Ministru kabinets jau iepriekš ir atzinis, ka tiesiskā regulējuma izmaiņas, ar kurām iestādei tiek noteiktas tiesības publisko tiesību līgumā paredzēt līgumsodu, ir attiecināmas tikai uz tiem publisko tiesību līgumiem, kas noslēgti pēc tiesiskā regulējuma izmaiņu stāšanās spēkā. Likumdevējam nav jebkāda pamata šajā likumprojektā paredzēt atšķirīgu pieeju šajā jautājumā.

LFAA apsvērumi par Veselības ministrijas/NVD izteiktajiem argumentiem publiskās apspriešanas ietvaros
LFAA vērš uzmanību, ka LFAA izteica šo iebildumu jau likumprojekta publiskās apspriešanas laikā, tomēr Veselības ministrija un NVD to pēc būtības ir ignorējušas, atkārtoti sniedzot nepatiesu un nepilnīgu argumentāciju, un turpinot sasteigti virzīt tādu likumprojektu, kas acīmredzami aizskar personu ar Satversmi aizsargātās tiesības un tiesiskās intereses. Turklāt Veselības ministrija neatbilstoši patiesībai norādījusi, ka iebildums esot daļēji ņemts vērā (Publiskās apspriešanas pārskatā).
NVD līgumos noteiktie līgumsodi ir prettiesiski, ko jau ir atzinusi ne vien Administratīvā apgabaltiesa 2025. gada 3. marta lēmumā par pagaidu noregulējumu lietā Nr. A420259124, bet arī Administratīvā rajona tiesa ar 2025. gada 11. jūlija tiesas spriedumu šajā lietā, izskatot lietu pēc būtības. Tātad NVD nebija tiesību iekļaut līgumos līgumsodu. Līdz ar to pat gadījumā, ja likumdevējs pieņem grozījumus, ar kuriem NVD tiek noteiktas šādas tiesības, tad NVD iegūs tiesības iekļaut līgumos līgumsodu tikai no brīža, kad šādi grozījumi stāsies spēkā. Šādas tiesības jebkurā gadījumā nebūtu attiecināmas ar atpakaļejošu spēku uz tiem līgumiem, kuri jau ir noslēgti, jo līgumu noslēgšanas brīdī NVD šādu tiesību nebija un tāpēc līgumos noteiktie līgumsoda noteikumi jebkurā gadījumā ir atzīstami par prettiesiskiem.
Izpildītājiem nav pienākums šādā gadījumā ierosināt NVD līgumu grozījumus, kā to norādījušas Veselības ministrija un NVD (Publiskās apspriešanas pārskatā), jo šobrīd līgumos iekļautie līgumsoda noteikumi ir un būs prettiesiski un spēkā neesoši neatkarīgi no tā, vai un kad likumdevējs pieņems grozījumus, ar kuriem NVD tiek paredzētas tiesības iekļaut līgumos līgumsoda noteikumus, jo NVD nebija šādu tiesību līgumu noslēgšanas laikā un tās nav piemērojamas ar atpakaļejošu spēku (Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9. panta ceturtā daļa).
Lai izvairītos no situācijas, kurā NVD prettiesiski un ar atpakaļejošu spēku attiecina šos grozījumus uz jau noslēgtiem līgumiem (turklāt Publiskās apspriešanas pārskatā NVD jau ir apstiprinājis, ka plāno tā darīt), likumā jāparedz pārejas noteikumi, lai nepārprotami noteiktu, ka NVD nav tiesību attiecināt šos grozījumus ar atpakaļejošu spēku uz jau noslēgtiem līgumiem.
LFAA atkārtoti vērš uzmanību, ka tāda jau iepriekš ir bijusi arī Ministru kabineta prakse, virzot grozījumus, ar kuriem iestādei tiek paredzētas tiesības noteikt līgumsodu publisko tiesību līgumā, lai grozījumi neaizskartu personu tiesisko paļāvību un nepārkāptu personu tiesības un tiesiskās intereses. Minētais redzams no Ministru kabineta 2025. gada 13. maija sēdē (protokols Nr. 19, 25. §) atbalstītā likumprojekta “Grozījumi Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumā” (likumprojekta 15. pantā ietvertā pārejas noteikumu 36. punkta).
Turklāt arī minētajā gadījumā publisko tiesību līgumi jau bija noslēgti uz ilgstošu laika periodu – 10 gadiem, līdz ar to Veselības ministrija un NVD nepamatoti norādījušas (Publiskās apspriešanas pārskatā), ka līgumu ilgtermiņa raksturs attaisno grozījumu piemērošanu ar atpakaļejošu spēku.
LFAA arī nepiekrīt Veselības ministrijas un NVD viedoklim (Publiskās apspriešanas pārskatā), ka pārejas periods nav pamatots, jo liegtu pilnvērtīgi NVD realizēt uzraudzības funkciju. LFAA paskaidro, ka tās iebildums ir pamatots ar nepieciešamību ievērot personu Satversmē noteiktās tiesības un tiesiskās intereses, tostarp tiesiskās paļāvības principu un atpakaļejoša spēka aizlieguma principu sodu tiesībās. Līdz ar to minētā NVD argumentācija nav attiecināma uz LFAA iebildumu, turklāt pati NVD izvēlējās termiņu, uz kādu noslēgt līgumus, uzspiežot pakalpojumu sniedzējiem prettiesiskus līgumsoda noteikumus.
Apkopojot minēto, gadījumā, ja likumprojekta 3. pantā paredzētie grozījumi par NVD tiesībām līgumos ar ārstniecības iestādēm un aptiekām paredzēt līgumsodu tiek virzīti pieņemšanai, LFAA atkārtoti aicina papildināt likumprojektu ar jaunu pārejas noteikumu 51. punktu šādā redakcijā:
“Šā likuma 10.3 pantā noteiktās Nacionālā veselība dienesta tiesības līgumos ar ārstniecības iestādēm un aptiekām iekļaut pienākumu ārstniecības iestādei vai aptiekai maksāt līgumsodu ir piemērojamas līgumiem, kas noslēgti pēc šīs normas spēkā stāšanās.”

3. iebildums
Ja likumprojekta 3. pantā paredzētie grozījumi par NVD tiesībām līgumos ar ārstniecības iestādēm un aptiekām paredzēt līgumsodu tomēr tiek virzīti pieņemšanai, LFAA izsaka iebildumu pret to, ka likumprojekta 3. pantā paredzētas NVD tiesības noteikt gadījumus, kādos līgumsods maksājams un tā apmēru, kā arī kārtību, kādā tiek veikta līgumsoda samaksa un veikti ieturējumi.
NVD līdz šim līgumos ar ārstniecības iestādēm un aptiekām ir prettiesiski un vienpersoniski uzspiedusi līgumsoda noteikumus, jo gadījumā, ja ārstniecības iestāde vai aptieka nepiekrīt NVD piedāvātajiem noteikumiem, ar attiecīgo ārstniecības iestādi vai aptieku netiek noslēgts līgums.
Arī Senāts ir atzinis, ka privātpersonas iespējas ietekmēt līguma saturu ir ļoti ierobežotas, jo finansējumu privātpersona var saņemt vienīgi tad, ja noslēdz iestādes piedāvāto līgumu. Privātpersona būtībā ir spiesta piekrist iestādes piedāvātajiem līguma noteikumiem (Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2021. gada 15. janvāra spriedums lietā Nr. SKA-149/2021, 13. punkts).
No likumprojekta 3. pantā piedāvātās redakcijas izriet, ka NVD varētu faktiski noteikt līgumsodus jebkādā apmērā un par jebkādiem pārkāpumiem. LFAA uzskata, ka likumprojektā nav pieļaujams paredzēt tik abstrakti un plaši formulētas NVD tiesības, jo tas var rezultēties ar patvaļīgu vai īpaši nesamērīgu NVD rīcību, uzspiežot pakalpojumu sniedzējiem līgumsoda noteikumus. Turklāt pat likumprojekta anotācijā nav minēts, kādos gadījumos un kādā apmērā NVD noteiktu līgumsodu ārstniecības iestādēm un aptiekām.
Lai visas puses varētu iesaistīties līgumsoda noteikumu izstrādē, kā arī pakalpojuma sniedzēji varētu paredzēt, kādi līgumsodi tiks noteikti līgumā, un NVD vairāk nevarētu vienpusēji uzspiest pakalpojuma sniedzējam neizdevīgus grozījumus līgumā, likumprojektā būtu jāparedz deleģējums Ministru kabinetam definēt konkrētus gadījumus, kādos līgumsods ir maksājams un to apmēru, kā arī kārtību, kādā tiek veikta līgumsoda samaksa un veikti ieturējumi.
Būtiski uzsvērt, ka Ministru kabinets 2025. gada 13. maija sēdē (protokols Nr. 19, 25. §) ir atbalstījis likumprojektu “Grozījumi Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumā”, ar kuru tiek risināts analoģisks jautājums – proti, ar likumprojekta 11. pantu paredzēts likuma 15. panta 9. punktā noteikt, ka sabiedriskā transporta pakalpojumu līgumos var noteikt līgumsodus par sabiedriskā transporta pakalpojumu līguma noteikumu neizpildi vai nepienācīgu izpildi. Minētajā normā paredzēts noteikt, ka sabiedriskā transporta pakalpojumu līgumos iekļaujamos līgumsodus un to apmērus nosaka Ministru kabinets. Likumdevējam nav jebkāda pamata šajā likumprojektā paredzēt atšķirīgu pieeju šim jautājumam.

LFAA apsvērumi par Veselības ministrijas/NVD izteiktajiem argumentiem publiskās apspriešanas ietvaros
LFAA vērš uzmanību, ka LFAA izteica šo iebildumu jau likumprojekta publiskās apspriešanas laikā, tomēr iebildums nepamatoti nav ņemts vērā, kā arī Veselības ministrija un NVD ir nepatiesi norādījušas, ka iebildums esot daļēji ņemts vērā (Publiskās apspriešanas pārskatā).
LFAA nav saprotams, uz kādu apsvērumu pamata Veselības ministrija un NVD vēlas sasteigti virzīt šos grozījumus, kā arī nepieļaut, ka nevis NVD, bet gan Ministru kabinets varētu lemt par to, kādus līgumsoda noteikumus NVD var paredzēt tās noslēgtajos publisko tiesību līgumos.
Veselības ministrija/NVD ir noraidījušas LFAA iebildumu, norādot uz to, ka līgumos esot ietverta detalizēta līgumsoda samaksas un ieturējumu veikšanas kārtība (Publiskās apspriešanas pārskatā). LFAA paskaidro, ka nav nekādas nozīmes tam, vai līgumos ir vai nav ietverta detalizēta līgumsoda samaksas un ieturējumu veikšanas kārtība. Pirmkārt, līguma noteikumi, kas attiecas uz līgumsodu, ir prettiesiski, uz ko jau daudzkārt NVD un Veselības ministrijai ir norādījuši gan pakalpojumu sniedzēji, to pārstāvošās organizācijas, gan arī tiesa, bet ko NVD un Veselības ministrija turpina ignorēt.
Otrkārt, konkrēti līgumsoda noteikumi ir jāparedz nevis NVD, bet Ministru kabinetam, lai tādējādi aizsargātu personu tiesības un tiesiskās intereses. LFAA atkārtoti norāda, ka līgumos ar NVD paredzēts līgumsods ir sodoša rakstura maksājums publiski tiesisku attiecību ietvaros, kas ierobežo personu pamattiesības uz īpašumu.
Arī Administratīvā rajona tiesa 2025. gada 11. jūlija spriedumā lietā Nr. A420259124, ar kuru NVD līgumos noteiktie līgumsoda noteikumi atzīti par prettiesiskiem, attiecībā uz NVD līgumsodiem nepārprotami atzina, ka soda piemērošana ierobežo personas tiesības (konkrētajā gadījumā samazina personas mantu, līdz ar to skar personas tiesības uz īpašumu) (Administratīvās rajona tiesas 2025. gada 11. jūlija spriedums lietā Nr. A420259124, 13.2. punkts).
Līdz ar to nav pieļaujams, ka NVD tiek abstrakti paredzētas tiesības izlemt šādus jautājumus (gadījumus, kādos līgumsods maksājams un tā apmēru, kā arī kārtību, kādā tiek veikta līgumsoda samaksa un veikti ieturējumi, utt.), kas būtu jāizlemj Saeimai ar likumu vai vismaz Ministru kabinetam uz likumdevēja deleģējuma pamata. Tādējādi tiktu nodrošināts, ka būtiskus jautājumus par konkrētiem personu pamattiesību ierobežojumiem, kas izpaužas kā soda noteikumi privātpersonām, izlemj demokrātiski leģitimēta institūcija, nevis atsevišķas NVD amatpersonas.
Turklāt Veselības ministrija/NVD pilnīgi nepamatoti apgalvo (Publiskās apspriešanas pārskatā), ka  “normatīvajos aktos nevar noregulēt visas dzīves situācijas, jo realitāte ir pārāk daudzveidīga un mainīga. Likumdevējs izmanto vispārīgus formulējumus un principus, kas ļauj tiesību piemērotājiem interpretēt normas konkrētās situācijās”, jo šie apsvērumi nav jebkādā veidā attiecināmi uz LFAA iebildumu.
Konkrētajā gadījumā nebūtu jānoregulē visas dzīves situācijas, bet gan jāparedz, ka Ministru kabinets nosaka gadījumus, kādos maksājams līgumsods, līgumsoda apmēru, kā arī kārtību, kādā tiek veikta līgumsoda samaksa un veikti ieturējumi. Kā to apliecina jau iepriekš LFAA norādītais piemērs, ko Veselības ministrija un NVD konsekventi ignorē – tieši šādi Ministru kabinets rīkojas arī citos gadījumos (attiecībā uz likumprojektu “Grozījumi Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumā”, ar kuru tiek risināts analoģisks jautājums, paredzot, ka publisko tiesību līgumā iekļaujamos līgumsodus un to apmērus nosaka Ministru kabinets).
Apkopojot minēto, gadījumā, ja likumprojekta 3. pantā paredzētie grozījumi par NVD tiesībām līgumos ar ārstniecības iestādēm un aptiekām paredzēt līgumsodu tiek virzīti pieņemšanai, LFAA atkārtoti aicina grozīt likumprojekta 3. pantā ietvertā likuma 10.3 panta redakciju, nosakot, ka:
“Ministru kabinets nosaka gadījumus, kādos maksājams līgumsods, līgumsoda apmēru, kā arī kārtību, kādā tiek veikta līgumsoda samaksa un veikti ieturējumi.”

 

-