Atzinums

LIKTA atbalsta grozījumus Informācijas sabiedrības pakalpojumu likumā (“ISPL”) kā līdzekli Regulas (ES) 2022/2065 “Digitālo pakalpojumu akts” (“DPA”) prasību ieviešanai, taču mēs uzskatām, ka daži piedāvāto grozījumu noteikumi ir rūpīgi jāapsver, lai labāk kalpotu gan pakalpojumu sniedzēju, gan galalietotāju interesēm. Šī viedokļa mērķis ir norādīt uz mūsu bažām, kuras vērstas uz to, lai efektīvāk sasniegtu DPA mērķus. Tāpēc ar šo sniedzam viedokli par likumprojektā ieviestajām kompetento iestāžu pilnvarām pieprasīt un saņemt noslodzes datus un saglabājamos datus (ISPL 24. panta otrā līdz septītā daļa) un par pilnvarām izdot rīkojumus, kas uz laiku ierobežo piekļuvi attiecīgajam pakalpojumam (ISPL 25. panta piektā līdz astotā daļa), saskaņā ar DPA 51. panta trešo daļu. Mēs lūdzam likumdevēju pārskatīt konkrētos piedāvāto grozījumu noteikumus, lai nodrošinātu atbilstību DPA, nodrošinot pietiekamu aizsardzības pasākumu kopumu gan galalietotājiem, gan starpniecības pakalpojumu sniedzējiem.

Tiesības pieprasīt noslodzes datus un saglabājamos datus (ISPL 24. pants)
ISPL 24. panta otrā līdz septītā daļa paredz ieviest īpašus noteikumus un procedūras pilnvaru īstenošanai, kā noteikts DPA 51. panta pirmās daļas a) apakšpunktā. Šis noteikums pilnvaro digitālo pakalpojumu koordinatoru pieprasīt no starpniecības pakalpojumu sniedzējiem un personām, kas iesaistītas darbībās, kuras saistītas ar pakalpojumu sniedzēja komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju, informāciju saistībā ar aizdomām par DPA pārkāpumiem.

Šim nolūkam ISPL 24. panta otrā līdz trešā daļa piešķir kompetentajām iestādēm pilnvaras pieprasīt no noslodzes pakalpojumu sniedzējiem "noslodzes datus" un "saglabājamos datus" saskaņā ar Noslodzes likumā (“ESL”) noteikto procedūru. Saskaņā ar likumprojekta anotāciju elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēji nepārprotami darbojas nolūkos, kas saistīti ar starpniecības pakalpojumu sniedzēju komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju.

ISPL 24. panta otrā un trešā daļa skaidri nošķir "noslodzes datus", kas attiecas uz otrajā daļā minētajām trim datu kopām, un "saglabājamos datus”. Pēdējais ietver plašāku datu klāstu, kas elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem ir jāsaglabā saskaņā ar ESL un uz tā pamata izdotajiem tiesību aktiem, kas regulē saglabājamo datu apstrādi. Saskaņā ar ISPL uz “saglabājamo datu” iegūšanu attiecas stingrs nosacījumu kopums, piemēram, to izsniegšanai nepieciešama tiesas (tiesneša) atļauja, kuru pieprasot kompetentajai iestādei cita starpā ir jāsniedz īpašs pamatojums šo datu nepieciešamībai un jāveic proporcionalitātes analīze (ISPL 24. panta ceturtā un piektā daļa).

Vienlaikus pilnvaras pieprasīt un saņemt konkrētos “noslodzes datus” neietver tādus pašus procesuālos vai privātuma aizsardzības pasākumus – vai pat vispār nekādus aizsardzības pasākumus. Tas rada bažas, jo tas var ietekmēt ne tikai starpniecības pakalpojumu sniedzēju tiesības, bet arī tā galalietotāju privātumu, kuru datus var pieprasīt saistībā ar DPA atbilstības izmeklēšanu. “Noslodzes dati”, kas uzskaitīti ISPL 24. panta otrajā daļā, sastāv no ESL 100. un 101. pantā uzskaitītajiem “saglabājamo datu” veidiem. Tas nozīmē, ka faktiski kompetentā iestāde var pieprasīt noteiktus “saglabājamos datus” no elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem saskaņā ar 24. panta otro daļu, neiesaistot tiesu, kā to prasa ISPL 24. panta trešajā daļā un DPA, kā arī ESL un uz tā pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi Nr. 583 “Saglabājamo datu apstrādes kārtība”. Tas ir arī pretrunā datu neizpaušanas principam, kas noteikts ESL 93. pantā. Turklāt jāatzīmē, ka DPA skaidri nosaka, ka arī šo pilnvaru īstenošana ir pakļauta atbilstošām garantijām un Eiropas Savienības tiesību vispārējiem principiem, tostarp DPA 51. panta sestajā daļā ir īpaši uzsvērts, cik svarīgi ir ievērot privātās dzīves neaizskaramību. Šis noteikums uzsver to, cik svarīgi ir saglabāt privātumu kā galveno principu, kompetentajām iestādēm īstenojot šīs pilnvaras. Mums ir bažas par to, ka LISS neatbilst šiem principiem, jo īpaši tāpēc, ka LISS prasa izpaust arī tādus privātus datus, kuriem visticamāk nav būtiskas pierādījuma vērtības, ņemot vērā iespējamo DSA pārkāpumu būtību.

Ņemot vērā minēto, mēs ierosinām, ka tie paši aizsardzības pasākumi, kas noteikti saistībā ar “saglabājamajiem datiem”, tiek piemēroti arī attiecībā uz “noslodzes datiem”, kas uzskaitīti saskaņā ISPL 24. panta otrajā daļā. Turklāt, ja elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējs ir arī starpniecības pakalpojumu sniedzējs DPA izpratnē, informācijas pieprasījumam jāatbilst arī DPA 10. panta prasībām, jo tādā gadījumā informācijas pieprasījums ietilpst DPA 10. panta tvērumā.

Rīkojumu, lai uz laiku ierobežotu saņēmēju piekļuvi pakalpojumam, pagarināšana (ISPL 25. panta piektā daļa)
DPA paredz, ka tiesu iestāde noteiktos apstākļos var izdot rīkojumu ierobežot piekļuvi starpniecības pakalpojumam uz 4 nedēļām. DPA to var pagarināt tikai tad, ja tiesu iestāde ir atļāvusi šādu pagarinājumu un tas nepārsniedz maksimālo pagarinājumu skaitu, kas arī ir jānosaka tiesu iestādei (DPA 51. panta trešā daļa). Līdz ar to DPA paredz, ka digitālo pakalpojumu koordinators var faktiski pagarināt ierobežojuma periodu tikai ar konkrētiem stingriem nosacījumiem, piemēram, digitālo pakalpojumu koordinatoram ir jāņem vērā tiesu iestādes atļautais pagarinājumu skaits, un katru reizi, pieņemot lēmumu par pagarinājumu, digitālo pakalpojumu koordinatoram ir jāizvērtē, vai ir izpildīti DPA 51. panta trešajā daļā noteiktie īpašie nosacījumi, kas pieļauj ierobežojuma pagarinājumu. DPA arī paredz, ka katrs secīgs piekļuves ierobežojums var ilgt ne ilgāk kā četras nedēļas.

Pārbaudot ISPL, mēs konstatējām, ka minētie DPA nosacījumi attiecībā uz piekļuves ierobežojuma rīkojuma pagarināšanu nav skaidri formulēti. ISPL 25. panta piektajā daļā, šķiet, vispārīgāk nekā DPA aprakstīts, ka tiesnesis “kompetentajai iestādei” var piešķirt atļauju izdot “vairākus administratīvos aktus noteiktā periodā”.

Mēs uzskatām, ka šāds vispārīgais formulējums “vairākus administratīvos aktus noteiktā periodā” var radīt sekas, ka iestādes nepareizi interpretē tiesas lēmumu un piemēro pretēji DPA 51. panta trešās daļas nosacījumiem, jo, no ISPL 25. panta piektās daļas pēdējā teikuma formulējuma, šķiet, ka lēmums par ierobežojuma rīkojuma pagarināšanu tagad ir atstāts digitālo pakalpojumu koordinatora (vai kompetentās iestādes) ziņā bez skaidras atsauces uz citu DPA prasību ievērošanu. Būtiski, ka DPA neparedz ierobežojoša rīkojuma atkārtotu izdošanu “noteiktā laika periodā”, kā to paredz ISPL un tā anotācija. DPA paredz ierobežojuma pagarinājumu tikai noteiktos apstākļos un pirmajās četrās nedēļās, t.i., ierobežotu, secīgu (bez pārtraukuma) 4 nedēļu periodu sēriju. Ja ierobežojums tiek atcelts un iestāde vēlas noteikt jaunu ierobežojumu starpniecības pakalpojuma piekļuvei, iestādei ir jāatgriežas tiesā un jāiesniedz jauns iesniegums.

Līdz ar to šī neatbilstība DPA noteikumiem rada bažas, jo, šķiet, ka tā ļauj iestādēm paplašināt ierobežojumu pakalpojumam vairāk, nekā to piedāvā DPA. Tas ir pretrunā ar tiesas uzraudzības prasību šādiem ierobežojumiem un DPA noteikto ierobežojumu pagaidu raksturu.

ISPL anotācijas 11. lappusē ir paskaidrots, ka kompetentā iestāde, balstoties uz tā paša tiesneša lēmumu, ir tiesīga atkārtoti izdot administratīvo aktu par piekļuves ierobežošanu “ja pārkāpums turpinās”, nenorādot uz DPA 51. panta trešās daļas detalizētākām prasībām. Tomēr DPA 51. panta trešā daļa paredz papildu īpašus nosacījumus DPA pagarināšanai, piemēram, bez tā, ka pārkāpums turpinās, jākonstatē arī, ka “pagaidu ierobežojums nepienācīgi neierobežo pakalpojumu saņēmēju piekļuvi likumīgai informācijai, ņemot vērā skarto pakalpojuma saņēmēju skaitu un to, vai pastāv adekvātas un tūlītēji piekļūstamas alternatīvas”. Tāpat iestādei ir jāvērtē “ierobežojuma skarto pušu tiesības un intereses un visus attiecīgos apstākļus”. Tāpēc, lai izvairītos no šaubām, ierosinām papildināt skaidrojuma piezīmi ar precizējumu, ka “ja pārkāpums turpinās un ir izpildīti citi nosacījumi saskaņā ar DPA 51. panta trešo daļu”.

Rīkojums, lai uz laiku ierobežotu saņēmēju piekļuvi pakalpojumam, ir jāpieņem tiesai (LISS 25. panta piektā daļa)
No LISS 25. panta piektās daļas izriet, ka kompetentā iestāde pati var izdot rīkojumu (administratīvo aktu) ierobežot piekļuvi pakalpojumam pēc tam, kad tiesa ar lēmumu ir piešķīrusi šādu atļauju. Turpretim DPA 51. panta trešā daļa īpaši pieprasa neatkarīgai tiesai (nevis digitālo pakalpojumu koordinatoram vai kompetentajai iestādei) pēc digitālo pakalpojumu koordinatora vai kompetentās iestādes pieprasījuma saņemšanas izdot rīkojumu par piekļuves ierobežošanu konkrētam pakalpojumam: “[digitālo pakalpojumu koordinatoriem (.. ) ir pilnvaras] pieprasīt tā dalībvalsts kompetentajai tiesu iestādei izdot rīkojumu uz laiku ierobežot saņēmēju piekļuvi attiecīgajam pakalpojumam”. Tādējādi saskaņā ar DPA tiesa ir tā, kas faktiski izdod rīkojumu, kas būtiski atšķiras no situācijas, kas aptverta ar LIIS 25. panta piekto daļu, kur tiesa būtībā pilnvaro kompetento iestādi izdot rīkojumu pašai. Tāpēc LIIS noteiktā procedūra rīkojuma pieņemšanai šajā ziņā šķiet pretrunā ar DPA 51. panta trešajā daļā aprakstītajām procesuālajām prasībām.
Ņemot vērā minēto, mēs ierosinām grozīt LISS 25. pantu, lai atspoguļotu, ka tikai tiesa (nevis digitālo pakalpojumu koordinators vai kompetentā iestāde) var pieņemt rīkojumu (lēmumu) uz laiku ierobežot saņēmēju piekļuvi attiecīgajam pakalpojumam, kā tas ir skaidri noteikts DPA 51. panta trešajā daļā.

Tiesības pārsūdzēt rīkojumu, lai uz laiku ierobežotu saņēmēju piekļuvi pakalpojumam (ISPL 25. panta septītā daļa)
ISPL 25. panta septītajā daļā ir noteikts, ka tiesas lēmums atļaut izdot administratīvo aktu, lai uz laiku ierobežotu saņēmēju piekļuvi pakalpojumam, nav pārsūdzams. Tomēr mēs esam pārliecināti, ka šos lēmumus jāļauj pārsūdzēt. DPA ir skaidri uzsvērts, ka saskaņā ar DPA 51. pantu veiktie pasākumi tiek veikti, pienācīgi ņemot vērā visu skarto personu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Šķiet, ka pašreizējā ISPL 25. panta versijā nav pienācīgi ņemta vērā šī būtiskā tiesiskā aizsardzība un tādējādi tiktu nepamatoti ierobežotas starpniecības pakalpojumu sniedzēju tiesības uz taisnīgu tiesas procesu. Nav paredzēta arī procedūra, kā starpniecības pakalpojumu sniedzējs varētu lūgt tiesu pārskatīt piekļuves ierobežojumu, piemēram, ja mainās lietas apstākļi.

DPA 51. panta trešā daļa arī paredz, ka “kompetentās tiesu iestādes tiesvedībā drīkst piedalīties starpniecības pakalpojumu sniedzējs, viens vai vairāki paredzētie adresāti un jebkura cita trešā puse, kas apliecina leģitīmas intereses”. ISPL 25. panta septītajā daļā noteiktais 72 stundu termiņš, kurā tiesu iestāde pieņem lēmumu par piekļuves ierobežošanu, varētu liegt minētajām personām iespēju piedalīties tiesvedībā. Tāpat ISPL nav arī paredzēts process, kādā minētās personas var piedalīties tiesvedībā.

-