Atzinums

Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk - LDDK) ir iepazinusies ar likumprojektu “Sporta likums” un tā anotāciju. Atbalstām mērķi pilnveidot sporta nozares tiesisko regulējumu un pārvaldības modeli, vienlaikus konstatējam vairākus terminoloģiskus, strukturālus un sistēmiskus jautājumus, kuru precizēšana ir būtiska tiesiskās noteiktības, normu skaidrības un piemērojamības nodrošināšanai.

-

Likumprojekta 3. pantā noteikts, ka likums nosaka sporta finansēšanas principus. Tomēr III nodaļā un citās ar finansējumu saistītajās normās likumā ir galvenokārt norādīti finansējuma avoti un paredzēts deleģējums Ministru kabinetam noteikt piešķiršanas kārtību, bet nav formulēti finansēšanas principi kā vispārējas pamatnostādnes.

Ņemot vērā, ka publisko budžeta līdzekļu sadale ir būtisks jautājums, kura pamatkritērijiem jābūt noteiktiem likuma līmenī, 3. panta formulējums rada neatbilstību starp deklarēto regulējuma tvērumu un likuma faktisko saturu. Šobrīd likums nosaka finansēšanas struktūru un deleģējumu Ministru kabinetam, bet neparedz finansēšanas principus pēc būtības. Tādējādi 3. panta formulējums neatbilst likuma faktiskajam saturam.

Lūdzam vai nu likumā ietvert sporta finansēšanas pamatprincipus, vai precizēt 3. panta redakciju atbilstoši regulējuma apjomam.

-

Likumprojekta 4. panta trešajā daļā noteikts, ka valsts iestādes, pašvaldības, fiziskās un juridiskās personas, tostarp darba devēji, nodrošinot sabiedrības intereses un vajadzības, ievēro šajā pantā minētos principus un veicina 7. pantā minētos sporta virzienus.

No normas formulējuma izriet, ka visiem darba devējiem kā tiesību subjektiem ir pienākums veicināt likuma 7. pantā minētos sporta virzienus (piemēram, tautas sportu, augstu sasniegumu sportu, parasportu, bērnu un jauniešu sportu u.c.), neatkarīgi no to darbības veida un saistības ar sporta nozari. Normā nav konkretizēts, kādā apjomā un kādos gadījumos šāds pienākums piemērojams, kā arī nav noteikts tā piemērošanas mehānisms vai tiesiskās sekas.

Šāda redakcija rada tiesiskās noteiktības risku un var tikt interpretēta kā vispārējs, nesamērīgi plašs pienākums darba devējiem, kuri faktiski neveic sporta darbību. Lūdzam precizēt 4. panta trešo daļu, skaidri nosakot tās piemērošanas robežas, piemēram, attiecinot to uz gadījumiem, kad attiecīgais subjekts organizē sporta pasākumu vai īsteno sporta darbību.

-

Likumprojekta 5. pantā noteikts, ka profesionāls sportists ir persona, kas uz darba līguma pamata un par nolīgto samaksu gatavojas sporta sacensībām un piedalās tajās. Savukārt anotācijā norādīts, ka profesionāls sportists ir persona, kura gūst ienākumus no dalības sporta sacensībās, tai skaitā uz citu līgumu pamata (piemēram, reklāmas līgumi). No minētā izriet, ka anotācijā profesionālā sportista statuss tiek saistīts ar ienākumu gūšanu no sporta darbības arī uz citu tiesisko attiecību pamata, savukārt likumprojekta tekstā tas tiek sasaistīts tikai ar darba tiesiskajām attiecībām.
Tādējādi starp likumprojekta normu un anotācijā sniegto skaidrojumu pastāv būtiska satura neatbilstība attiecībā uz profesionālā sportista tiesisko statusu.

Lūdzam nodrošināt likumprojekta un anotācijas savstarpēju saskaņotību, kā arī precizēt profesionālā sportista definīciju, skaidri nosakot, vai profesionālā sporta darbība iespējama tikai darba tiesisko attiecību ietvarā vai arī citos tiesiskos modeļos.

-

Likumprojekta 6. panta sestā daļa paredz, ka sporta izglītības iestāde, kurai nav juridiskās personas statusa, var būt sporta organizācijas biedrs ar dibinātāja pilnvarojumu, kas ir līdzīgs regulējums tam, ka saskaņā ar Biedrību un nodibinājumu likumu, sporta organizāciju dibinātāji var būt arī sporta izglītības iestādes, kurām nav juridiskās personas statusa. Līdz ar to sporta jomā likumdevējs ir paredzējis speciālu regulējumu attiecībā uz šādu iestāžu dalību sporta organizācijās.

Tomēr, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, būtu lietderīgi precizēt, kā šādā gadījumā tiek īstenotas biedra tiesības un kurš uzņemas ar dalību sporta organizācijā saistītās civiltiesiskās un finansiālās saistības - pati iestāde vai tās dibinātājs. Šāds precizējums novērstu iespējamas interpretācijas neskaidrības attiecībā uz atbildības sadalījumu un budžeta līdzekļu izmantošanu.

-

Likumprojekta 9. pants paredz iespēju Izglītības un zinātnes ministrijai deleģēt sporta federācijām atsevišķu funkciju izpildi sporta jomā. Vienlaikus sporta federācijas darbojas autonomi un ir iekļautas starptautisko sporta organizāciju sistēmās, kur lēmumu pieņemšana un strīdu izskatīšana notiek atbilstoši attiecīgo federāciju statūtiem.

Tieši tādēļ ir būtiski likumā skaidri nošķirt federāciju iekšējo sporta autonomiju no gadījumiem, kad tās īsteno ar likumu deleģētas publiskas funkcijas. Ja federācija pieņem lēmumus ar publiski tiesiskām sekām (piemēram, sertifikācijas, atzīšanas vai citu ar tiesību ierobežojumu saistītu lēmumu veidā), šādi lēmumi nedrīkst palikt tikai iekšējās sporta sistēmas ietvaros, bet tiem jābūt pakļautiem valsts uzraudzībai un tiesiskai kontrolei.

Līdz ar to lūdzam 9. pantā skaidri noteikt, ka deleģēto publisko funkciju ietvaros pieņemtie lēmumi ir pakļauti ministrijas uzraudzībai un pārsūdzami atbilstoši Latvijas normatīvajam regulējumam. Šāds precizējums nodrošinātu skaidru publisko un privāto funkciju nošķīrumu un efektīvu personu tiesību aizsardzību.

-

Likumprojekta 12. pants nosaka, ka pašvaldība finansē akreditētās pašvaldības sporta izglītības iestādēs licencēto sporta izglītības programmu īstenošanu, kā arī saistošajos noteikumos nosaka kārtību un kritērijus finansējuma piešķiršanai akreditētām privātām sporta izglītības iestādēm. No normas formulējuma izriet imperatīvs finansēšanas pienākums, kas nav sasaistīts ar skaidru valsts līdzdalības mehānismu vai kopējo sporta izglītības finansēšanas modeli.

Vienlaikus sporta politikas prioritātes, kvalitātes prasības un nozares attīstības virzieni tiek noteikti valsts līmenī. Šāda konstrukcija var radīt strukturālu disbalansu starp politikas veidošanas un finansēšanas atbildību, jo finanšu slogs koncentrējas pašvaldību budžetos bez skaidri definēta valsts līdzdalības mehānisma. Šāda konstrukcija var radīt situāciju, kurā finansēšanas atbildība faktiski tiek koncentrēta pašvaldību līmenī jo likuma līmenī netiek noteikti līdzsvaroti valsts un pašvaldību finanšu sadales principi. Tas rada prognozējamības un ilgtspējas risku sporta izglītības finansēšanā kopumā.

LDDK ieskatā būtu lietderīgi precizēt finansēšanas modeli likuma līmenī, paredzot skaidrus valsts un pašvaldību līdzdalības principus un finansēšanas apjoma noteikšanas ietvaru, lai nodrošinātu sabalansētu un ilgtspējīgu sporta izglītības sistēmas attīstību.

-

Likumprojekta 13. pantā Valsts sporta fonda finansējuma saņēmēju loks ir formulēts kā sporta organizācijas un sporta darbinieki. LDDK ieskatā šāds regulējums ir pārāk šaurs, ņemot vērā, ka likumprojekts paredz valsts atbalsta mehānismus starptautiska mēroga sporta pasākumu norisei Latvijā, balstoties uz ekonomisko pamatojumu un ietekmes izvērtējumu.

Starptautisku sporta pasākumu organizēšana praksē bieži tiek īstenota ar komersantu vai atsevišķu pasākumu organizatoru starpniecību, kuri uzņemas būtisku finanšu risku un nodrošina pasākuma komerciālo un organizatorisko īstenošanu. Ja finansējuma saņēmēju lokā netiek skaidri ietverti arī sporta pasākumu organizatori, pastāv risks, ka valsts atbalsta mehānismi nebūs piemērojami tiem subjektiem, kuri faktiski nodrošina pasākumu norisi un rada ekonomisko pienesumu.

LDDK ieskatā nepieciešams 13. pantā skaidri paredzēt iespēju Valsts sporta fonda finansējumu piešķirt arī sporta pasākumu organizatoriem, īpaši starptautiska mēroga pasākumu gadījumā, tādējādi nodrošinot regulējuma atbilstību ekonomiskajai realitātei un veicinot Latvijas konkurētspēju starptautisku sporta notikumu piesaistē.

-

Lai gan Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 “Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi” 2.3. sadaļas 41. punkts paredz, ka terminus var skaidrot alfabētiskā secībā, likumprojektā lietotie termini veido savstarpēji saistītu un hierarhiski strukturētu jēdzienu kopumu, līdz ar to konkrētajā gadījumā piemērotāks būtu loģiskais (sistēmiskais) terminoloģijas sakārtojums, kas atspoguļo jēdzienu savstarpējo pakļautību un regulējuma iekšējo struktūru.

Likumprojektā pamatjēdziens “sports”, kas nosaka visa likuma tvērumu un regulējuma pamatu, ir ietverts termina saraksta noslēgumā, savukārt šaurāks un speciāls jēdziens “manipulācija ar sporta sacensībām” iekļauts kā pirmais definētais termins. Šāds izkārtojums neatspoguļo jēdzienu savstarpējo pakļautību un regulējuma iekšējo loģiku, jo atvasinātie un speciālie jēdzieni tiek definēti pirms pamatkategorijas.

-