Atzinums

Lūdzam izvērtēt 9.2. apakšpunktā iekļautās normas samērīgumu un piemērošanu praksē, kā arī normas ievērošanas kontroles mehānismu, jo faktiski tā paredz, ka  pirms būves vai tās daļas atjaunošanas, pārbūves vai restaurācijas, konservācijas būvprojekta izstrādes vai konservācijas pārtraukšanas būvprojekta izstrādātājam visos gadījumos jāveic objekta apsekošana un jāidentificē tehniskās apsekošanas nepieciešamība atbilstoši būvprojekta izstrādātāja noteiktajam apjomam.
 

-

No piedāvātajiem grozījumiem izriet, ka būvinspektoram, pamatojoties tikai uz vizuālu ēkas novērtējumu, varētu tikt dota iespēja ierosināt neveikt periodisko tehnisko apsekošanu. Šāds regulējums būtiski mainītu pašreizējo būvju drošuma uzraudzības sistēmu, jo būvinspektors faktiski uzņemtos atbildību par ēkas vispārējo drošumu, nesniedzot pilnīgu un padziļinātu tehnisko izvērtējumu. Šāda pieeja rada pārmērīgu risku, jo vizuāla apskate nespēj atklāt visus potenciālos bojājumus un konstrukciju nedrošuma pazīmes, kas var būt slēptas un neatklājamas bez pilnas tehniskās apsekošanas.

Pašreizējais regulējums jau nodrošina pietiekamu elastību, ļaujot periodisko apsekošanu organizēt atbilstoši ēkas ekspluatācijas intensitātei un drošuma aspektiem. Papildu izņēmumu ieviešana būtu ne tikai lieka, bet arī vājinātu drošuma uzraudzības sistēmu, radot risku, ka dažādās pašvaldībās veidotos atšķirīga prakse un nevienlīdzīgi drošuma standarti. Šāda situācija varētu palielināt vidi degradējošu objektu skaitu un mazināt sabiedrības drošību.

Turklāt priekšlikums pārsniedz Būvniecības likuma 21. panta sestajā daļā noteikto būvinspektora pilnvaru ietvaru. Likums paredz, ka būvinspektors veic tikai vispārīgu vizuālu apskati un var ierosināt detalizētu tehnisko izpēti, ja tiek konstatētas bojājumu vai nedrošuma pazīmes. Savukārt piedāvātie grozījumi faktiski uzliktu būvinspektoram pienākumu sniegt oficiālu vērtējumu par nedrošuma pazīmju neesamību, kas nav samērīgi ar viņa kompetences apjomu un var radīt papildu juridisko atbildību, īpaši ņemot vērā būvvalžu resursu trūkumu.

Tāpat būtu jānorāda, ka šāds regulējums rada interešu konfliktu — būvinspektors, kura loma ir uzraudzīt neatkarīgas tehniskās apsekošanas esamību, tiktu iesaistīts tās aizstāšanā ar vizuālu apskati, tādējādi apdraudot kontroles sistēmas objektivitāti. Arī gadījumos, kad ēka tiek izmantota tikai daļēji, tās kopējais tehniskais stāvoklis var ietekmēt drošību gan izmantotajā, gan neizmantotajā daļā, un to iespējams objektīvi novērtēt tikai ar sertificēta speciālista padziļinātu izpēti.

Ņemot vērā iepriekš minēto, LLPA neatbalsta piedāvājumu iekļaut Noteikumos Nr. 384 jaunu punktu 31.6. Šāds risinājums radītu neskaidru atbildības sadalījumu, mazinātu būvju drošuma uzraudzības efektivitāti un apdraudētu publisko drošību.

Kā alternatīvu varētu paredzēt, ka ēkas īpašnieks iesniedz neatkarīga, sertificēta būvspeciālista apliecinājumu par konkrētās ekspluatējamās daļas drošumu, tādējādi saglabājot gan drošuma sistēmas objektivitāti, gan atbildības līdzsvaru.

-