Atzinums

LDDK ierosina izslēgt  no  1.panta  16) apakšpunktā  vārdus  “dzelzceļa stacija”, jo “stacija” atbilstoši Dzelzceļa likuma 19.pantam (1) ir dzelzceļa infrastruktūras objektu kopums, kas aizņem noteiktu daļu no dzelzceļa zemes nodalījuma joslas un nodrošina dzelzceļa pārvadājumu operāciju veikšanu. Likumprojektā  termins “dzelzceļa stacija” arī neatbilst pēc būtības Vienotā sabiedriskā transporta biļešu sistēmas lietotāja skaidrojumam, jo “dzelzceļa stacija” nevar veikt biļešu tirdzniecības  funkciju.

Izslēgt  no  1.panta  16) apakšpunktā  vārdus  “dzelzceļa stacija”.

LDDK uztur spēkā iepriekš izteiktos iebildumus par iespējamo likumprojekta piemērošanas uzsākšanas termiņu. Lai arī izziņā ir norādīts, ka sistēmu salāgošanai un identifikācijas funkcionalitātes izstrādei būs paredzēts pārejas periods seši mēneši, kas acīmredzot, ir domāts ar likumprojekta 10.punktu – “aizstāt pārejas noteikumu 32.punktā vārdus un skaitļus “stājas spēkā 2022. gada 1. janvārī” ar vārdiem “sešus mēnešus pēc šā likuma spēkā stāšanās dienas”. No 10.punkta teksta nav saprotams, no kura brīža tiks skaitīti šie likumprojektā norādītie seši mēneši, jo, konsolidējot likuma tekstu, sanāk, ka šie seši mēneši iestājās no Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma spēkā stāšanās brīža, proti, 2007.gada 15.jūlija. Tādejādi šāda likumprojekta punkta redakcija no juridiskās tehnikas viedokļa ir jālabo, norādot konkrētu datumu, ar kuru brīdi norma ir piemērojama.
 

Precizēt redakciju.

LDDK iebilst pret to, ka likumprojekta 11.punktā saglabāts attiecībā uz pilsētas nozīmes maršrutiem iepriekš noteiktais termiņš 2024. gada 1. jūlijs, kas raisa neizpratni par izziņā norādīto. Anotācija nav papildināta ar informāciju, kādēļ šis process, kuru ar 2020. gada 17. decembra grozījumiem Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumā bija plānots uzsākt jau no 2022. gada 1. janvāra, netika uzsākts. Anotācija arī nesatur informāciju, kādēļ likumprojekta virzītāji, ņemot vērā šīs sistēmas ieviešanas lēno gaitu, uzskata, ka tas izdosies līdz 2024. gada 1. jūlijam (2024. gada 31. decembrim).
Jebkuras jaunas funkcionalitātes ieviešanai esošajās biļešu sistēmās ir nepieciešams laiks sistēmu salāgošanai un attiecīgi arī finansējums risinājumu izstrādei un testēšanai. Atkārtoti norādām, ka kopš 2022. gada 1. janvāra LDDK biedrs -RP SIA “Rīgas satiksme”, kas ir valstī lielākais pasažieru pārvadātājs, nav nodota ne datu apmaiņas protokoli ne cita veida tehniskā informācija, kas būtu pamats esošo biļešu sistēmu salāgošanas uzsākšanai ar eID tehnisko risinājumu, kāds ir pamats domāt, ka to varēs izdarīt līdz 2024. gada 1.jūlijam?
Ievērojot minēto, LDDK ieskatā likumprojektā paredzētais pienākums par personas apliecību (eID), kas papildināta ar speciālu funkcionalitāti (lietotni), ieviešanas termiņš obligāti ir jāsasaista ar VSIA “Autotransporta direkcija” izstrādājamiem kritērijiem un kārtību, kas saskaņota ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi,  un šādas apliecības lietošanas ieviešana nevar notikt ātrāk kā 12 mēnešu laikā (ņemot vērā budžeta izstrādi, IT specifikācijas izstrādi un iepirkuma procesa veikšanu) no izmaiņu spēkā stāšanās (vēršam uzmanību, ka lielākā daļa sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējas ir publiskas personas komercsabiedrības, kurām jāievēro publiskā iepirkuma regulējums un attiecīgi tajā noteiktie termiņi utml.).
Īpaši vēršam uzmanību, ka LDDK ieskatā šobrīd no jauna noteiktais sešu mēnešu laika posms jaunas sistēmas ieviešanai lielākajiem pārvadātājiem valstī ir nepietiekams. Arī iepriekš norādījām, ka tam būtu jābūt vismaz 12 mēnešus, objektīvi izvērtējot specifikācijas risinājumu un iepirkumu procedūrai, piegādēm, uzstādīšanai, (Rīgas satiksmei vien tās ir apmēram 800 transporta vienībās), programmēšanas darbiem un pārbaužu veikšanai nepieciešamo laika grafiku. Turklāt LDDK vēlas uzsvērt, ka būtu jāņem vērā, ka RP SIA Rīgas satiksme ir jau iepriekš plānota jaunu biļešu sistēmu ieviešana un būtu tikai saprātīgi un lietderīgi, ja šo sistēmu ieviestu vienlaicīgi. Kā arī LDDK lūdz ņemt vērā, ka RP SIA “Rīgas satiksme” šobrīd nezinot, vai un kad likumprojekts attiecīgajā redakcijā tiks pieņemts, nevar uzsākt sistēmas ieviešanas priekšdarbus, jo priekšlikums noteikt šo prasību piemērošanas uzsākšanu sešus mēnešus pēc likuma spēkā stāšanās no ļoti nekonkrēts arī no finanšu plānošanas viedokļa.
2024. gada 25. aprīļa izziņā tiek skaidrota likumprojekta 6. panta jeb likuma 14.1 panta 22  daļas izteikšanas jaunā redakcijā ietekme uz pilsētas nozīmes maršrutu pārvadājumiem, proti, ka pilsētas nozīmes maršrutos valstspilsētas pašvaldības noteikto elektroniskās identifikācijas līdzekļu izmantošanai obligāti paralēli būs jānodrošina arī personas apliecības (eID), kas papildināta ar speciālo funkcionalitāti, lietošana.
Tomēr LDDK ieskatā, it īpaši ņemot vērā tās biedra RP SIA “Rīgas satiksme” praksi, kam lielākā pasažieru daļa, kas izmanto valsts noteiktos braukšanas maksas atvieglojumus, ir saņēmuši un lieto RP SIA “Rīgas satiksme” elektroniskās identifikācijas līdzekli – personalizēto e-talonu,. Tādejādi attiecībā uz daļu pārvadātāju, kā piem. RP SIA “Rīgas satiksme”, nav samērīgi prasīt, lai pasažieru, kas izmanto valsts noteiktos braukšanas maksas atvieglojumus, paralēlai personalizētai uzskaitei tiktu ieviesta vēl viena sistēma. Turklāt RP SIA “Rīgas satiksme” gadījumā šī jaunā sistēmas ieviešana attiektos tikai apmēram uz 20 tūkstošiem validāciju jeb braucieniem mēnesī, kas ir nesamērīgi maz pret kopējo pasažieru skaitu – apmēram 10 miljoniem mēnesī.
LDDK izsaka nožēlu, ka izziņā netiek sniegta atbilde uz iebildumu par šo izmaksu pamatotību un samērīgumu. Ja šādi aktuālie dati tomēr ir pieejami, LDDK atkārtoti aicina izvērtēt personu ar invaliditāti pārvadāšanas uzskaites izmaksu samērīgumu attiecībā pret aprēķināto kompensāciju par piemērotajiem braukšanas maksas atvieglojumiem, lai neveidojas situācija, kad jauna veida uzskaites sistēmas izmaksu lietderīgums ir nesamērīgs vai apšaubāms.
Šobrīd, kad nav izstrādāts konkrēts kompensācijas mehānisms pārvadātāja izmaksu segšanai, nepieciešams gūt skaidrību, ko darīt un kam būtu jāsedz starpība starp aprēķināto kompensāciju un izmaksām par tādu personu ar I vai II invaliditātes grupu un personu līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti, kā arī personu, kas pavada personu ar I grupas invaliditāti vai personu līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti pārvadāšanas uzskaiti, kas pārsniedz faktisko pakalpojuma sniedzēja noteikto braukšanas maksas (biļetes cenas) apmēru konkrētajam pakalpojumam. Iespējams, ka praksē šādas situācijas varētu gadīties, jo pārvadātājam ir pienākums veikt uzskaiti, bet pasažieriem nav pienākums kaut kādā konkrētā apmērā pārvadātāja pakalpojumus izmantot. Rezumējot, nav skaidrs, ko darīt situācijā, ja pakalpojumu izmanto ļoti neliels skaits pasažieru ar valsts noteiktajiem braukšanas maksas atvieglojumiem.

Likumprojekta pieņemšana attiecībā uz reālu likumprojekta 14.1 panta 2.2 daļas piemērošanas uzsākšanu ir saistīta ar lielām finansiālajām izmaksām gan valstij, gan pārvadātājiem, tādēļ aicinām labot anotācijas 3.sadaļā norādīto, ka likumprojekta pieņemšana neskar valsts un pašvaldības budžetu.

LDDK ieskatā būtu ļoti nepieciešams pirms sistēmas ieviešanas to pasažieru kategoriju, kuru braukšanas maksas atvieglojumi tiek kompensēti no valsts budžeta, piešķirto braukšanas maksas atvieglojumus izmantošanas uzskaitei, sabiedriskajā transportlīdzeklī elektroniski identificējoties ar personas apliecību (eID), kas papildināta ar speciālu funkcionalitāti (lietotni), apzināt šī procesa ieviešanas reālās izmaksas un izvērtēt to ietekmi uz kopējām sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas izmaksām.

Papildus LDDK vēlas norādīt, ka Likumprojektā joprojām saskatāma nevienlīdzību attiecībā uz komersantiem, kuri nodrošina pilsētas nozīmes pārvadājumus. Ja saskaņā ar pašreiz Sabiedriskā transporta likuma 14.panta 22 daļu pilsētas nozīmes maršrutos to personu identifikācijai, kuru braukšanas maksas atvieglojumi tiek kompensēti no valsts budžeta, var tikt izmantoti arī valstspilsētas pašvaldības noteiktie elektroniskās identifikācijas līdzekļi, tad saskaņā ar grozījumiem iespējams tiek paredzēts, ka pilsētas nozīmes maršrutos jau no 2024.gada 1.jūlija obligāti ir jāizmanto personas apliecību (eID), kas papildināta ar speciālu funkcionalitāti (lietotni), savukārt, reģionālo pārvadājumu maršrutos šāds obligāts pienākums būs tikai no 2024.gada 31.decembra, neskaidrojot šo termiņu atšķirības pamatojumu. LDDK ieskatā šāda norma ir diskriminējoša un nevienlīdzīga salīdzinoši ar reģionālo maršrutu pārvadājumiem, kur saskaņā ar pārejas noteikumu 35.punktu faktiski tiek pieļauta šāda obligāta nosacījuma ieviešana tikai no 2024.gada 31.decembra.
 

Sniegt izvērtējumu un papildināt Likumprojektu un tā anotāciju ar problēmjautājumu risinājumiem.

Papildus LDDK vēlās norādīt, ka likumprojekta anotācijas 8.1.16. sadaļa par ietekmi uz bērna labākajām interesēm būtu papildināma ar skaidrojumu par to, kā pasažiera - bērna ar invaliditāti pienākums piešķirtos braukšanas maksas atvieglojumus izmantot, elektroniski identificējoties ar personas apliecību, kas papildināta ar speciālu funkcionalitāti (lietotni) korelē ar Personu apliecinošu dokumentu likuma 9.panta pirmajā daļā noteikto, ka personas apliecība ir obligāts personu apliecinošs dokuments Latvijas pilsonim vai nepilsonim, kurš sasniedzis 15 gadu vecumu. Turklāt jāņem vērā, ka bērni biežāk kā citi pasažieri zaudē savus elektroniskās identifikācijas līdzekļus. Tā, piemēram, 2023. gadā reģistrēti 4672 gadījumi, kad skolēnu e-taloni tika nozaudēti, nozagti u.tml. Tomēr, gadījumā, ja nozaudēts personalizētais e-talons, to ir iespējams ātri un ērti atjaunot, kā arī tas neradīs citus tiesību ierobežojumus bērnam, piemēram, iespēju ceļot, apmeklēt ārstniecības iestādes un apliecināt savu identitāti, kur tas ir nepieciešams, kā tas būtu, nozaudējot personas apliecību.

 

Papildināt Anotāciju ar pamatotu skaidrojumu.