Atzinums

Labklājības ministrija nevar piekrist IeM paustajam, ka "Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā būtu jābūt tikai kā pagaidu galējam vai izņēmuma līdzeklim, kamēr bāriņtiesa meklē iespējas nodrošināt bērna aprūpi pie aizbildņa vai audžuģimenē. Šobrīd, ņemot vērā, ka nav izveidots atbilstošs aizbildņu vai audžu ģimeņu tīkls, praksē faktiski visos gadījumos nepilngadīgie patvēruma meklētāji bez pavadības, kuri nav aizturēti, tiek izmitināti Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes patvēruma meklētāju izmitināšanas centros. Šie centri nav sociālas iestādes un tajos nevar nodrošināt bērna vecumam un briedumam atbilstošu ģimenisko vidi", jo nav ņemts vērā fakts, ka saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. panta “Bērna aizsardzības principi” 7. un 8. punktu bērnam ir jānodrošina iespēja piedalīties lēmumu pieņemšanā, kas attiecas uz viņu, un viņa viedoklis ir jāuzklausa un jāņem vērā, ņemot vērā bērna vecumu, briedumu un spēju izteikties. Pieņemot lēmumu par nepilngadīga patvēruma meklētāja bez pavadības izmitināšanu, bāriņtiesai ir pienākums noskaidrot bērna viedokli. Jāatzīmē, ka lielākā daļa nepilngadīgo patvēruma meklētāju bez pavadības Latvijā ir zēni vecumā no 16 gadiem. Praksē ir novērots, ka šie jaunieši, kamēr tiek izskatīts viņu patvēruma pieprasījums, pārsvarā nevēlas pārcelties no Patvēruma meklētāju izmitināšanas centra “Mucenieki”. Šādu izvēli nosaka objektīvi faktori – valodas barjera, kultūras atšķirības, kā arī emocionālās un sociālās drošības sajūta, ko sniedz uzturēšanās kopā ar savas izcelsmes valsts pārstāvjiem. Tāpat daudzi nevēlas doties uz sociālās rehabilitācijas iestādēm vai audžuģimenēm, jo tas nozīmētu atrautību no viņiem pazīstamās kultūras vides.  LM  lūdz papildināt sagatavoto IeM vēstuli, ka būtu jāvērtē iespējas daļēji nododot pārstāvības funkcijas izmitināšanas centra vadītājam vai viņa pilnvarotai personai, tas nodrošinātu ne tikai efektīvāku resursu izmantošanu, bet arī kvalitatīvāku pakalpojumu sniegšanu. Izmitināšanas centra personāls ikdienā strādā ar nepilngadīgajiem bez pavadības, pārzina viņu individuālās vajadzības un spēj operatīvi reaģēt uz situācijas izmaiņām, kā arī nodrošināt bērnu ikdienas atbalstu, piesaistot sociālo audzinātāju vai mentoru, mērķtiecīgu integrācijas un adaptācijas atbalstu un iespēju saglabāt kontaktu ar savas izcelsmes valsts piederīgajiem, kas mazinātu izolācijas sajūtu un sekmētu psiholoģisko labklājību.
Šāda pieeja ļautu koncentrēt specializētās zināšanas un pieredzi vienā vietā, nodrošinot konsekventu un profesionālu pieeju visos gadījumos, vienlaikus dodot iespēju bāriņtiesām fokusēties uz to pamatfunkcijām – vietējās kopienas bērnu un ģimeņu atbalstu, kas ir viņu primārā kompetence un kur viņu darbs ir visefektīvākais. Migrācijas jautājumu nodalīšana no vietējā līmeņa kompetences skaidri noteiktu atbildības sadalījumu un ļautu katrai institūcijai specializēties savā jomā.
Pašreizējā sistēma rada ne tikai juridiskas, bet arī praktiskas grūtības ikdienas darbā. Bāriņtiesu kompetence nepilngadīgo bez pavadības pārstāvībā noved pie situācijas, kurā vietējā līmeņa institūcijas ir spiestas risināt valsts līmeņa politikas jautājumus bez atbilstošiem resursiem un specializācijas. Tas rezultējas ar nevienmērīgu standartu piemērošanu dažādās pašvaldībās, atkarībā no konkrētās bāriņtiesas kapacitātes un pieredzes migrācijas jautājumos. Šāda pieeja ne tikai negarantē vienlīdzīgu attieksmi pret visiem nepilngadīgajiem bez pavadības neatkarīgi no viņu atrašanās vietas valstī, bet arī rada papildu administratīvo slogu gan bāriņtiesām, gan valsts institūcijām, kas atbild par migrācijas politikas īstenošanu.
 

-