Atzinums

Rīgas valstspilsētas pašvaldības Labklājības departaments  (turpmāk – LD) iebilst par 10.2. apakšpunkta nepieciešamību Ministru kabineta 2019. gada 2. aprīļa noteikumos Nr. 138 "Noteikumi par sociālo pakalpojumu saņemšanu" (turpmāk - MK noteikumi Nr.138).
Lai mazinātu birokrātiskās procedūras un īstenotu uz klientu orientētu pieeju sociālo pakalpojumu piešķiršanā, LD ieskatā no MK noteikumiem  Nr.138 būtu svītrojams 10.2. apakšpunkts, kurā kā obligāta prasība ir ģimenes ārsta izsniegtas izziņas par personas veselības stāvokli iesniegšana sociālajam dienestam, lai personai tiktu piešķirts sociālais pakalpojums. Praksē ir novērots, ka visbiežāk ģimenes ārsta izziņa ir tikai formāls dokuments, kura iegūšana rada apgrūtinājumu iesaistītajām pusēm (papildu darbības klientam, ilgāks pakalpojuma piešķiršanas process, jo izziņas iegūšana prasa laiku, un noslodze ģimenes ārstam), bet izziņā atspoguļotā informācija par klienta veselības stāvokli nav noteicošā sociālo pakalpojumu piešķiršanā, kā arī mainoties personas veselības stāvoklim, izziņā norādītā informācija ne vienmēr ir aktuāla. Pēc būtības sociālo pakalpojumu piešķiršanā noteicošais ir sociālā darba speciālista veikts personas individuālo vajadzību un resursu novērtējums, kā tas noteikts Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 4.panta pirmajā daļā.
Ņemot vērā to, ka MK noteikumu Nr.138 10.5. apakšpunktā noteikts, ka sociālais dienests var pieprasīt personai citus dokumentus, ja tie nepieciešami lēmuma pieņemšanai par atbilstoša sociālā pakalpojuma piešķiršanu, tad ģimenes ārsta izziņas par personas veselības stāvokli pieprasīšana būtu atstājama dienesta ziņā atbilstoši klientu  individuālajām situācijām.
 

-

Risks: Atceļot obligātu psihiatra atzinumu, sociālajam dienestam var nebūt pietiekamas informācijas par personas psihisko stāvokli, iespējami drošības riski un nevienāda prakse pašvaldībās.
Praksē novērots, ka vismaz vienu reizi gadā, ja nav noteikts biežāk, persona vismaz dodas vizītē pie ārstējošā psihiatra (ilgstošo medikamentu nomaiņa, citu rekomendāciju saņemšana). No jauna sociālā pakalpojuma saņēmējiem noteikti vajag padziļinātu informāciju, bet tie kas saņem sociālo pakalpojumu un noteiktu laiku, jau laicīgi tiek informēti, ka nepieciešamas būs ārsta izziņas un sniegts atbalsts speciālistu pieteikšanā.
Iespējamie risinājumi: Izstrādāt vienotus kritērijus psihiatra atzinuma pieprasīšanai, iespējams ieviest riska izvērtēšanas anketu un sadarbību ar ārstniecības personām, deleģēt lielākas iespējas ģimenes ārstam (redzēt izrakstītos medikamentus, izsniegtās rekomendācijas no ārstējošā psihiatra). 
Priekšlikumi: Papildināt noteikumus ar normu, kas dod sociālajam dienestam tiesības pieprasīt psihiatra atzinumu pēc nepieciešamības no ārstējošā psihiatra.

-

Iebilstam pret Noteikumu 10.3. apakšpunkta grozījumu redakciju, ciktāl ar to tiek izslēgta prasība iesniegt psihiatra atzinumu personām ar garīga rakstura traucējumiem, lai saņemtu aprūpes mājās, dienas aprūpes centra vai specializētās darbnīcas pakalpojumus.
Psihiatra atzinums nodrošina profesionālu personas psihiskās veselības izvērtējumu, tostarp informāciju par iespējamām psihiatriskajām kontrindikācijām sociālo pakalpojumu saņemšanai, uzvedības riskiem un nepieciešamo ārstēšanu. Šī informācija ir būtiska sociālajam dienestam, lai pieņemtu pamatotu lēmumu par personai piemērotāko sociālo pakalpojumu, kā arī pakalpojuma sniedzējam drošas un atbilstošas pakalpojuma organizēšanas nodrošināšanai.
Īpaši būtiska psihiatra atzinuma esamība ir aprūpes mājās pakalpojuma gadījumā, jo pakalpojuma sniedzējs personas dzīvesvietā bieži strādā viens, savukārt dienas aprūpes centros un specializētajās darbnīcās pakalpojumu vienlaikus saņem vairākas personas. Psihiatra izvērtējums ļauj savlaicīgi identificēt iespējamos uzvedības un drošības riskus gan pakalpojuma saņēmējiem, gan darbiniekiem, kā arī palīdz izvēlēties personai piemērotāko sociālo pakalpojumu.
Papildus vēršam uzmanību, ka piedāvātajā redakcijā psihiatra atzinuma nepieciešamība bērniem ar garīga rakstura traucējumiem ir paredzēta tikai gadījumā, ja bērnam no četru gadu vecuma nepieciešams pakalpojums ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā. Vienlaikus attiecībā uz citiem pakalpojumiem, tostarp dienas aprūpes centru vai citiem līdzīgiem pakalpojumiem, psihiatra izvērtējuma nepieciešamība bērniem nav paredzēta. Tas var radīt situācijas, kurās sociālais dienests pieņem lēmumu par pakalpojuma piešķiršanu, balstoties tikai uz ģimenes ārsta sniegto vispārējo veselības stāvokļa aprakstu (veidlapa Nr. 027/u), kas nesniedz detalizētu informāciju par psihiatriskajām kontrindikācijām un iespējamiem uzvedības riskiem.
Līdzšinējā prakse, kas paredz psihiatra atzinuma iesniegšanu, nodrošina, ka sociālā dienesta lēmums balstās ne tikai sociālajā izvērtējumā, bet arī medicīniski profesionālā vērtējumā, tādējādi veicinot personai piemērotāka pakalpojuma izvēli un drošu pakalpojuma sniegšanu.
Papildus norādām, ka anotācijā minētajā Labklājības ministrijas 2025.gada 19.martā organizētajā diskusijā par psihiatra atzinuma nepieciešamību un kontrindikāciju noteikšanu sociālo pakalpojumu saņemšanā tika diskutēts par iespējamu psihiatra atzinuma iesniegšanas izslēgšanu, ja attiecīgo slēdzienu varētu dot cits speciālists.
Ņemot vērā minēto, uzskatām, ka prasība par psihiatra atzinuma iesniegšanu būtu saglabājama arī personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras vēlas saņemt aprūpes mājās, dienas aprūpes centra vai specializētās darbnīcas pakalpojumus.
Papildus rosinām 10.3.apakšpunkta redakciju tehniski veidot uztveramāku, piemēram,
“10.3. psihiatra atzinumu par personas psihisko veselību un speciālajām (psihiatriskajām) kontrindikācijām sociālo pakalpojumu saņemšanai (1.pielikums), ja:
10.3.1. pilngadīgai personai ..”
10.3.2. bērnam ”
 

-

Rīgas domes Labklājības departaments iebilst nosacījumam, ka psihiatra atzinums par personas psihisko veselību un speciālajām (psihiatriskajām) kontrindikācijām sociālo pakalpojumu saņemšanai (1. pielikums) attiecināms tikai uz pilngadīgu personu ar garīga rakstura traucējumiem. Tas izslēgs iespēju laicīgi pieprasīt psihiatra atzinumu bērnam ar garīga rakstura traucējumiem no 16 gadu vecuma vai pirms pilngadības sasniegšanas, lai laicīgi izvērtētu personas psihisko veselību un piemērotību grupu mājas (dzīvokļa) pakalpojuma saņemšanai pēc pilngadības sasniegšanas.
Rīgas valstspilsētas pašvaldībā ir rinda grupu mājās (dzīvokļa) pakalpojuma saņemšanai. Lai pēc pilngadības sasniegšanas ātrāk varētu saņemt grupu mājās (dzīvokļa) pakalpojumu, persona vai tās likumiskais pārstāvis iesniegumu un ar to saistītos dokumentus, t.sk. psihiatra atzinumu, sociālajā dienestā iesniedz jau no 16 gadu vecuma. Sociālais dienests izvērtē bērna vajadzības, pieņem lēmumu par bērna ar garīga rakstura traucējumiem uzņemšanu rindā grupu mājas (dzīvokļa) pakalpojuma sniegšanai, kā arī par šī sociālā pakalpojuma piešķiršanu pēc personas pilngadības sasniegšanas.
Tāpat Rīgas valstspilsētas pašvaldībā ir gadījumi, kad pilngadīgas personas sociālie pakalpojumi (piemēram, dienas aprūpes centrs pilngadīgām personām ar GRT, specializētās darbnīcas, u.c.) tiek piešķirti bērnam no 16 gadu vecuma, ja to nav iespējams aizstāt ar bērna sociālo pakalpojumu dzīvesvietā un bērnam piešķirtais pilngadīgas personas sociālais pakalpojums ir piemērotākais sociālā pakalpojuma veids. Lai izvērtētu bērna garīgo veselību un minēto pakalpojumu piemērotību bērnam, nepieciešamības gadījumā, tiek pieprasīts arī psihiatra atzinums.

-

Iebilstam, ka grozījumu redakcijā izņemts nosacījums, ka psihiatra atzinuma iesniegšanas pienākums neattiecas uz rehabilitācijas pakalpojumiem dzīvesvietā – dienās aprūpes centra pakalpojumu un specializētajām darbnīcām.
Iespējams tas var nebūt obligāts, bet ir jāparedz, ka personai, nepieciešamības gadījumā pēc sociālā dienesta pieprasījuma ir jāiesniedz šāds atzinums.
Kaut arī noteikumu 10.5.apakšpunkts, paredz personas pienākumu iesniegt citus dokumentus (10.5. citus dokumentus, ja tie nepieciešami lēmuma pieņemšanai par atbilstoša sociālā pakalpojuma piešķiršanu.), un saskaņā ar anotāciju ir pieļaujams, ka sociālie dienesti vajadzības gadījumā izmanto šo punktu, taču 10.5.p.k.  nosaka “citiem dokumentiem”, respektīvi, kuri nav augstāk minēti. Psihiatra atzinums ir norādīts 10.3.p,k, un tas neietilpst “citos dokumentos”, līdz ar to nav tiesiska pamata sociālajam dienestam pieprasīt attiecīgo atzinumu.
Esam sociālais dienests, kurš nodrošina dienas aprūpes centra pakalpojumu, kā arī specializēto darbnīcu pakalpojumu, un esam secinājuši, ka psihiatra atzinumam ir būtiska nozīme pakalpojuma sniegšanā, gan sastādot rehabilitācijas plānu (izvērtējot aktivitātes), gan arī apzināt vai attiecīgās personas uzvedība var radīt apdraudējumu citiem klientiem vai darbiniekiem.
Priekšlikums:
Papildināt Grozījumu redakciju ar tekstu:
Nepieciešamības gadījumā, pēc sociālā dienesta pieprasījuma psihiatra atzinumu par personas psihisko veselību un speciālajām, ja persona pieprasa dienas aprūpes centra vai specializēto darbnīcu pakalpojumu.

 

-

Izteikt 11.5.apakšpunkta pirmo teikumu šādā redakcijā:

 

“11.5. novērtē personas mājsaimniecības maksātspēju, aizpildot normatīvajā aktā par mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanu un sociālās palīdzības saņemšanu noteikto iztikas līdzekļu deklarācijas daļu par ienākumiem un uzkrājumiem”.

Lūdzam izvērtēt un savstarpēji salāgot normatīvajos aktos lietotos terminus – “apgādnieks”, “apgādnieka ģimene” un “apgādnieka mājsaimniecība”, nodrošinot to vienotu, savstarpēji saskaņotu un viennozīmīgi interpretējamu lietojumu atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumam (turpmāk – SPSPL), kā arī Ministru kabineta noteikumiem Nr.809 un Nr.275.
Pašreizējais regulējums rada interpretācijas dažādību sociālajos dienestos, jo:
- saskaņā ar SPSPL “apgādnieks” ir persona, kurai ar likumu vai tiesas nolēmumu noteikts pienākums uzturēt savu laulāto, bērnus vai vecākus;
- SPSPL definē “mājsaimniecību” kā vairākas personas, kuras dzīvo vienā mājoklī un kopīgi sedz izdevumus, vai vienu personu, kura saimnieko atsevišķi (analoga pieeja ietverta arī MK noteikumos Nr. 809);
- savukārt MK noteikumos Nr.275 tiek lietots un praksē piemērots jēdziens “apgādnieka ģimene”, kas normatīvā līmenī nav pietiekami skaidri sasaistīts ar SPSPL un MK 809 definīcijām.
Minētās terminoloģijas nesaskaņotības dēļ pastāv atšķirīga piemērošanas prakse, jo Sociālajiem dienestiem nav viennozīmīgas skaidrības par apgādnieku ģimenē vai mājsaimniecībā vērtējamo personu sastāvu:
- daļa sociālo dienestu vērtē tikai apgādnieka ģimenes sastāvu (balstoties uz radniecības – pirmās pakāpes – saitēm),
- savukārt citi vērtē visu apgādnieka mājsaimniecību atbilstoši SPSPL un MK 809 ietvertajai “mājsaimniecības” definīcijai.
Papildus norādāms, ka jaunā piedāvātā regulējuma redakcija rada interpretācijas risku, ka vērtējams būtu tikai pats apgādnieks, nevis viņa ģimene vai mājsaimniecība.
Ņemot vērā minēto, lūdzam skaidri noteikt regulējuma piemērošanas tvērumu:
1) Ja paredzēts vērtēt tikai apgādnieku, lūdzam to nepārprotami nostiprināt normā, piemēram, nosakot, ka vērtējams apgādnieks, kura apgādājamās personas ir identificējamas, izmantojot Valsts ieņēmumu dienesta informācijas sistēmā pieejamos datus.
2) Ja tomēr vērtējums attiecināms arī uz apgādnieka sociālekonomisko vidi, lūdzam precizēt normu, skaidri nosakot, ka vērtējams apgādnieks kopā ar:
- vai nu apgādnieka ģimeni (definējot tās sastāvu),
- vai apgādnieka mājsaimniecību (atsaucoties uz SPSPL “mājsaimniecības” definīciju).
Vienotas un skaidras terminoloģijas nostiprināšana ir būtiska, lai nodrošinātu vienveidīgu tiesību normu piemērošanu sociālajos dienestos un novērstu atšķirīgu interpretāciju risku praksē.

 

-

Risks: Var rasties atšķirīga interpretācija starp pašvaldībām, sarežģīta informācijas apmaiņa un grūtības pārbaudīt ārvalstu ienākumus. Galvenais ārvalstu kontu izvērtējuma risks ir izpratne par apgādnieka maksātspēju dzīvojot ārvalstīs, vai varam pēc saviem normatīvajiem aktiem vērtēt apgādnieku, kurš nav mūsu valsts iedzīvotājs.
Iespējamie risinājumi: Ieviest vienotu datu apmaiņas kārtību un standartizēt ienākumu izvērtēšanas dokumentus arī ietverot ārvalstu apgādnieku izvērtējumu, tulkojuma iespējas.
Priekšlikumi: Izstrādāt vienotu veidlapu apgādnieku ienākumu izvērtēšanai un noteikt termiņus informācijas sniegšanai.

-

Pieredzes ir dažādas, citreiz apgādnieks labprātāk atbrauc un sadarbojas ar to sociālo dienestu, kurš piešķīris pakalpojumu. Sadarbība ar apgādniekiem ir problemātiska un sarežģīta, jo apgādnieki ne vienmēr labprāt iesaistās pakalpojuma segšanā, tāpēc ir jābūt pēc iespējas atvērtākiem, elastīgākiem un nevajadzētu ierobežot apgādnieka tiesības iesniegt ienākuma deklarāciju tajā sociālajā dienestā, kurā vēlas, vai pēc dzīvesvietas, vai deklarētās dzīvesvietas vai dienestā, kurš pieņem lēmumu, jo tas paātrina lēmuma pieņemšanas gaitu. Tas pats attiecas uz ārzemēs dzīvojošajiem.
Vienlaikus nav saprotams ko ietver sevī termins ”ienākumu novērtēšana”, nav saprotams, kas ar to domāts. Tālāk tekstā ir, ka “nodod izvērtējumu”, tad attiecīgi tiks veikts izvērtējums.  Ja ar to domāts, ka attiecīgais dienests pārbauda deklarācijā sniegtās ziņas, izvērtē ienākumus atbilstoši šo noteikumu 11.5.1apakšpunktam, tad tā arī būtu jāraksta.
Vēlamies piebilst, ka diemžēl 10 dienu laikā apgādnieka izvērtēšana līdz lēmuma pieņemšanai fiziski nav iespējama, savukārt lēmuma pieņemšanas atlikšana, rada situāciju, ka personai savlaicīgi netiek sniegts nepieciešamais pakalpojums.
Priekšlikums:
"11.1 apgādnieka ienākumu izvērtēšanu  atbilstoši šo noteikumu šo noteikumu 11.5.1 apakšpunktam veic pašvaldības sociālais dienests, kurš pieņēmis lēmumu par pakalpojuma piešķiršanu, vai sociālais dienests, kuras teritorijā ir deklarēta apgādnieka dzīvesvieta un nodod izvērtējumu sociālajam dienestam, kas pieņem lēmumu par sociālā pakalpojuma piešķiršanu. Sociālais dienests, kas pieņem lēmumu par sociālā pakalpojuma piešķiršanu, veic apgādnieka maksātspējas izvērtēšanu atbilstoši sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtībā un kārtībā, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta, noteiktajām prasībām.

Nav nepieciešams 11.2 punkts.

 

-

Attiecīgā tiesību norma pēc būtības regulē vienīgi institucionālās kompetences sadalījumu, nosakot, kurš sociālais dienests ir atbildīgs par apgādnieka ienākumu izvērtēšanu gadījumos, kad apgādnieks dzīvo ārvalstīs un nav deklarējis dzīvesvietu Latvijā. Vienlaikus norma neatrisina būtisku piemērošanas aspektu – vērtēšanu pēc būtības.
Proti, no normas un tās tvēruma nav nepārprotami secināms, vai konkrētajā gadījumā sociālajam dienestam jāvērtē:
- tikai pats apgādnieks kā fiziska persona, vai
- arī apgādnieka ģimenes sastāvs, vai
- apgādnieka mājsaimniecība atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma izpratnei un MK 809.
Papildus norādāms, ka anotācijā ietvertais skaidrojums, ka gadījumos, kad apgādnieks nesadarbojas, nesniedz nepieciešamo informāciju vai sniegtā informācija ir nepietiekama, sociālajam dienestam ir pamats pieņemt, ka personai nav grūtību segt pakalpojuma izmaksas un līdz ar to nav nepieciešama pašvaldības līdzdalība pakalpojuma finansēšanā, nenodrošina pietiekamu tiesisko skaidrību.
Minētais anotācijas skaidrojums neprecizē sociālā dienesta turpmāko rīcību, tostarp:
- kāds konkrēts administratīvais lēmums vai procesuālās darbības šādos gadījumos ir piemērojamas,
- kā tiek nodrošināta lēmuma pamatojuma pietiekamība,
- kā tiek ievērots samērīguma princips, īpaši situācijās, kad informācijas trūkums var būt objektīvi pamatots (piemēram, saziņas neiespējamības dēļ ar ārvalstīs dzīvojošu personu).
Piedāvātais regulējums rada arī potenciālu neatbilstību vienlīdzības principam. Proti, gadījumos, kad apgādnieks dzīvo ārvalstīs un nav sasniedzams vai nesadarbojas, anotācijas interpretācijas rezultātā faktiski var veidoties situācija, kur:
- ārvalstīs dzīvojoši apgādnieki netiek efektīvi izvērtēti un līdz ar to praktiski netiek iesaistīti maksājumu veikšanā,
- savukārt Latvijā dzīvojošiem un sasniedzamiem apgādniekiem tiek piemērots pilns izvērtējums un no tā izrietošais maksājumu pienākums.
Ņemot vērā minēto, lūdzam:
1) normatīvajā regulējumā skaidri noteikt apgādnieka izvērtēšanas tvērumu (t.i., vai vērtējums attiecināms tikai uz apgādnieku vai arī uz viņa ģimeni/mājsaimniecību), nodrošinot terminoloģisko atbilstību SPSPL un MK 809, MK 275;
2) precizēt rīcības modeli gadījumos, kad apgādnieks nesadarbojas vai nav iespējams iegūt pietiekamu informāciju, nodrošinot skaidru, tiesiski pamatotu un vienveidīgi piemērojamu procedūru.

-

Atsauce uz 11.3.apakšpunktu nav korekta, jo jaunais 11.3. apakšpunkts paredz  pilngadīgas personas fizisko un garīgo spēju izvērtējumu, nevis bērnu.

-

MK noteikumu Nr.138 līdzšinējā versija (21. Bērniem un neredzīgām pilngadīgām personām tiek piemērots ceturtais aprūpes līmenis, neveicot izvērtēšanu, izņemot šo noteikumu 23.3. apakšpunktā minēto gadījumu.) paredz, ka ceturto aprūpes līmeni, neveicot izvērtēšanu, vairs nepiešķirs bērniem.
Minētais grozījums būtiski ietekmēs aprūpes mājās pakalpojuma piešķiršanu bērniem, palielinoties birokrātiskajam slogam, ko pieprasa novērtēšanas veikšana.
Rīgas valstspilsētas pašvaldībā aprūpes mājās pakalpojumi bērniem tiek piešķirti neizvērtējot aprūpes līmeni – materiālā atbalsta veidā tiek piešķirta lielākā no četrām šim mērķim paredzētā summa; individualizētas aprūpes mājās pakalpojuma veidā un aprūpē mājās pakalpojuma veidā, tiek vērtētas bērna vajadzības pēc sociālā pakalpojuma, nosakot nepieciešamo aprūpes darbu klāstu.
Nepieciešamība vērtēt aprūpes līmeni būs formāla un līdz ar to nav atbalstāma.
 

-

Anotācijā, zem problēmas apraksta teikts:
“Ja personai pašaprūpes spējas ir traucētas tikai vien procenta apjomā, tas faktiski ir pilnībā spējīgs par sevi parūpēties, tādējādi piedāvāt viņam aprūpes pakalpojumu ir nelietderīgi, turklāt var radīt pašvaldībām nepamatotu finansiālo slogu, nodrošinot objektīvi nepamatotus sociālos pakalpojumus. “
Funkcionālais izvērtējums %, nosaka atbilstošo aprūpes līmeni, kādā personai nepieciešamības gadījumā sniedzams pakalpojums. MK noteikumuNr.138  2., 3. Pielikums nav vienīgais instruments vajadzības pēc pakalpojuma izvērtēšanai.
SPSPL 4.panta pirmā daļa nosaka, ka sociālos pakalpojumus sniedz, tikai pamatojoties uz sociālā darba speciālista veiktu personas individuālo vajadzību un resursu novērtējumu.
MK noteikumu Nr.138 11.1.apakšpunkts nosaka, sociālais dienests izvērtē personas sociālo situāciju, ja nepieciešams, apmeklē personu dzīvesvietā vai atrašanās vietā un vienojas par sociālo problēmu, kuras risināšanai nepieciešams atbalsts.
Jebkurā situācijā, sociālais darbinieks, izmantojot profesionālās darba metodes var sniegt atzinumu par sociālo situāciju un personas vajadzību pēc pakalpojuma, vai tieši pretēji, atzinumu, ka personai pakalpojums nav nepieciešams. Šeit nav runa par normatīvo regulējumu, bet gan par sociāla darbinieka profesionalitāti, jo jau tagad sociālais darbinieks ir tiesīgs atteikt pakalpojuma piešķiršanu, ja ir sniegts objektīvi pamatots atzinums, ka personai nav nepieciešams pakalpojums.  Kas ir par pamatu atteikuma lēmuma pieņemšanai. Tā pat tas var būt arī pie mazākām funkcionālām spējām, ir jāvērtē gan ģimenes un citu personu atbalsts cilvēka pašaprūpē un citi ārēji apstākļi, kuri nav saistīti tikai ar personas funkcionālās spējām un par to ir jāsniedz atzinums, ja tas nepieciešams.
Mums praksē ir klients, kuram pēc aprūpes līmeņa izvērtējuma ir 94%, bet ir citi aspekti, kā klienta drošība, kognitivās spējas, situācijas, kuras nav risināmas ar drošības pogas palīdzību un kuru dēļ sociālais darbinieks ir secinājis, ka personai ir nepieciešams pakalpojums.

Priekšlikums:
Atstāt esošā redakcijā.
 

-

1.pielikums
Sadaļa “7. Cita informācija (arī ieteicamā terapija, ja pilngadīga persona ar garīga rakstura traucējumiem vēlas saņemt pakalpojumu grupu mājā (dzīvoklī), pusceļa mājā, izņemot pusceļa māju, kas ir ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas struktūrvienība, īslaicīgās sociālās aprūpes pakalpojumu, atelpas brīža pakalpojumu, pansijas pakalpojumu vai pakalpojumu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, vai bērnam ar garīga rakstura traucējumiem no četru gadu vecuma nepieciešams pakalpojums ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā)”.
Jāattiecina arī uz bērniem atelpas brīža pakalpojums, proti, pielikums paredz psihiatra atzinumu ar ieteicamo terapiju pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras saņem atelpas brīža pakalpojumu, bet neparedz šādu prasību bērniem ar invaliditāti un noteiktu īpašo kopšanu, kā to paredz obligātais sociālo pakalpojumu grozs no 2026.gada 1.janvāra.

-

Anotācijā vietām parādās “personas” un “konkrētās personas maksātspēja”.
Aicinām anotācijā visā tekstā precizēt, ka runa iet par apgādnieka mājsaimniecības maksātspējas izvērtēšanu, lai izvairītos no atšķirīgas interpretācijas.

-

Anotācijas 3.lpp. Ja apgādnieks nesadarbojas, nesniedz nepieciešamo informāciju vai iesniegtā informācija nav pietiekoša, sociālajam dienestam būs pamats uzskatīt, ka personai nav grūtību samaksas veikšanā un nav nepieciešama pašvaldības līdzekļu piesaiste sociālā pakalpojuma pilnai samaksai.
Nav saprotams, kā likumdevējs domājis risināt situāciju, kad apgādnieks nesniedz informāciju par saviem ienākumiem, jo arī līgumu par samaksas veikšanu viņš neparakstīs.  Tas, ka sociālais dienests pieņems lēmumu, ka neveiks samaksu par personai sniegto SAC pakalpojumu, neatrisina situāciju, jo piespiešanas mehānisma, lai apgādnieks maksātu, nav, bet pašvaldībai ir jānodrošina personai  pakalpojums, līdz ar to pašvaldība kā maksāja, tā arī turpmāk maksās.
 

-

Ņemot vērā to, ka Bērnu tiesību aizsardzības likuma 67. pants paredz pašvaldības kompetenču norobežošanu par bērnu pēc viņa dzīvesvietas, kas var būt arī faktiskā dzīvesvieta, kā arī to, ka saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 4. panta pirmo daļu personai ir tiesības deklarēt dzīvesvietas maiņu mēneša laikā pēc pārcelšanās, praksē var veidoties situācijas, kad persona vai bērns faktiski dzīvo vienā pašvaldībā, bet deklarētā dzīvesvieta vēl ir citā pašvaldībā. Vienlaikus Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 9. panta 3.¹ daļa paredz gadījumus, kad persona sociālos pakalpojumus var pieprasīt kad pašvaldība, kuras teritorijā persona atrodas vai ir izvēlējusies dzīvesvietu, nodrošina personai nepieciešamo atbalstu un izvērtē personas materiālo situāciju, informējot pašvaldību, kurā ir bijusi personas pēdējā deklarētā dzīvesvieta.

Savukārt Ministru kabineta 2019. gada 2. aprīļa noteikumu Nr. 138 “Noteikumi par sociālo pakalpojumu saņemšanu” 9. punkts paredz, ka sociālos pakalpojumus persona pieprasa tikai tās pašvaldības sociālajā dienestā, kuras teritorijā ir deklarēta personas dzīvesvieta. Šāds regulējums pilnībā balstās uz deklarētās dzīvesvietas principu, kas nav korekti.
Aicinājums ir precizēt noteikumu 9.punktu.

-

Rīgas domes Labklājības departaments uzskata, ka tāds pats princips kā ģimenes ārstu izziņām (skat. iebildumu pie Noteikumu 10.3.punkta) būtu attiecināms arī uz psihiatra atzinuma par personas psihisko veselību un speciālajām (psihiatriskajām) kontrindikācijām sociālo pakalpojumu saņemšanai iesniegšanu sociālajam dienestam, lēmuma pieņemšanai par sociālo pakalpojumu piešķiršanu, kuri nav minēti MK noteikumu Nr.138 grozījumu projekta 10.3. apakšpunktā.
Priekšlikums – papildināt 10.3. apakšpunktu ar teikumu šādā redakcijā:
 

"10.3. …… Minēto atzinumu citu sociālo pakalpojumu piešķiršanai sociālais dienests var pieprasīt, ja tas nepieciešams lēmuma pieņemšanai par atbilstoša sociālā pakalpojuma piešķiršanu;”.
 

Pašvaldība norāda - nav taisnīgi, ka, vērtējot apgādnieka ienākumus, kā ienākumi tiek ņemti vērā uzturlīdzekļi, ko apgādnieks saņem saviem nepilngadīgajiem bērniem, jo uzturlīdzekļiem ir konkrēts mērķis - nodrošināt bērna pamatvajadzības.

-

Izsakām priekšlikumu, ka apgādniekam (mājsaimniecībai) tiek izvērtēti arī uzkrājumi, jo nav pieļaujama situācija, kad faktiskais ikmēneša ienākumu līmenis  paredz atbrīvot apgādnieku no maksāšanas, bet uzkrājumos ir liela summa. Ierosinām noteikt vienotu summu, pēc kuras sasniegšanas apgādniekam jāmaksā.
Vienlaikus vēršam uzmanību, ka frāze “novērtē apgādnieka ienākumus” varētu tikt traktēta burtiski-sociālais dienests izvērtēs apgādnieka kā atsevišķas personas, nevis apgādnieka mājsaimniecības ienākumus.

-

Jaunajā redakcijā būtu lietderīgi norādīt, ka aizpildāma arī deklarācijas 1. daļa “Personas dati”, kur norādītas arī pārējās mājsaimniecības personas – tas tiešā veidā akcentētu, ka tiek vērtēti arī personas mājsaimniecības/ģimenes locekļu ienākumi, un  tādā veidā atvieglotu klientu un viņu apgādnieku izpratni par Ministru kabineta 27.03.2003. noteikumu Nr. 275 “Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtība un kārtība, kādā pakalpojumu izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta” 5.3. un 5.4. apakšpunktos ietverto principu par apgādnieka ģimenes ienākumu izvērtēšanu, apgādniekam (un viņa ģimenei/mājsaimniecībai) iesaistoties pakalpojuma līdzfinansēšanā.

-

Lūdzu izskatīt iespēju, frāzi, “novērtē apgādnieka ienākumus” aizstāt ar frāzi “novērtē apgādnieka maksātspēju”.
Pēc esošās redakcijas var saprast, ka jāvērtē tikai ienākumi, ne visi līdzekļi, kas ir apgādnieka rīcībā, kas rada pretrunas ar Ministru kabineta noteikumi Nr.275, Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtība un kārtība, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta, 5.3. punktu.

-

Izstrādāt metodiku, kārtību, kādā vērtēt ārvalstīs dzīvojošos apgādniekus. Nav skaidra izvērtēšanas kārtība, datu iegūšanas mehānisms un iztikas līdzekļu slieksnis salīdzinājumā ārvalstīm ar Latviju. (piem. Vācijā minimālā alga 2000,00 EUR Latvijā 780,00 EUR, pēc kāda principa pieņemsim lēmumu cik klienta apgādniekam jāmaksā). Vērtējam, ka šāds process veicinās birokrātiju un atšķirīgas izpratnes, kā vērtēt apgādniekus, kas atrodas ārvalstīs.

-

Rosinām Noteikumu 21.punktā lietoto terminu “neredzīga pilngadīga persona” aizstāt ar formulējumu “pilngadīga persona ar I grupas redzes invaliditāti”.
Termins “neredzīga persona” nav pietiekami skaidrs un var radīt atšķirīgu interpretāciju praksē, jo sociālais darbinieks nav kompetents medicīniski izvērtēt personas redzes funkciju traucējumu pakāpi. Redzes traucējumu smagumu nosaka ārstniecības persona un tas tiek izvērtēts invaliditātes ekspertīzē, nosakot redzes invaliditātes grupu.
Lietojumprogrammā SOPA VDEĀVK informatīvajā sistēmā ir pieejama tikai informācija par invaliditātes grupu, funkcionālo traucējumu veidu un invaliditātes cēloni, bet nav pieejama detalizēta informācija par redzes traucējumu smaguma pakāpi.
Atsauce uz personai noteikto I grupas redzes invaliditāti nodrošinātu skaidru, objektīvu un praksē vienveidīgi piemērojamu kritēriju aprūpes līmeņa noteikšanai.



 

7. Izteikt 21. punktu šādā redakcijā:
"21. Pilngadīgām personām ar I grupas redzes invaliditāti piemēro ceturto aprūpes līmeni, neveicot izvērtēšanu."

MK noteikumu Nr.138 23.1. apakšpunktu papildināt, paredzot, ka  3.pielikumu var piemērot bērnam ar garīga rakstura traucējumiem no16 gadu vecuma vajadzību izvērtēšanai un aprūpes līmeņa noteikšanai, ja persona vēlas saņemt sociālos pakalpojumus dzīvesvietā.

Rīgas valstspilsētas pašvaldībā, lai uzņemtu rindā grupu mājas (dzīvokļa) pakalpojuma saņemšanai, atsevišķos gadījumos personas fizisko un garīgo spēju izvērtēšana un aprūpes līmeņa noteikšana tiek veikta jau no 16 gadu vecumā, kā arī ir gadījumi, kad pilngadīgas personas sociālie pakalpojumi (piemēram, dienas aprūpes centrs pilngadīgām personām ar GRT, specializētās darbnīcas, u.c.) tiek piešķirti bērnam no 16 gadu vecuma, ja to nav iespējams aizstāt ar bērna sociālo pakalpojumu dzīvesvietā un bērnam piešķirtais pilngadīgas personas sociālais pakalpojums ir piemērotākais sociālā pakalpojuma veids.

-

2.un 3.pielikums jaunā redakcijā

Saskaņā 11.3.apakšpunkta jauno redakciju pilngadīgas personas fizisko un garīgo spēju izvērtējumu un aprūpes līmeņa noteikšanu personām ar ierobežotām pašaprūpes spējām jāveic atbilstoši noteikumu 2. vai 3. pielikumā norādītajiem kritērijiem.
2. un 3.pielikumā ir jauns ieraksts: Ja klienta funkcionālo spēju apjoms pārsniedz 90 %, aprūpes līmeni nenosaka.
Secinām, ka aprūpes līmeni tāpat jānosaka visiem un, ja vērtēšanas procesā, sasummējot punktus un attiecīgos procentus, tie ir 90 vai vairāk, kartē darbinieks ieraksta, ka līmenis netiek noteikts.
Lūdzam skaidrot, kas ar to ir domāts? Vai tas nozīmē, ka gadījumos, kad personai netiek noteikts aprūpes līmenis, jo netiek sasniegts noteiktais procentu slieksnis, pieprasītais pakalpojums ir jāatsaka?
Ja jā, lūdzam precizēt atteikuma tiesisko pamatojumu, jo noteikumu projekts neparedz gadījumus un kārtību, kādā tiek pieņemts lēmums par atteikumu piešķirt pakalpojumu.

-