Projekta ID
26-TA-237Atzinuma sniedzējs
Latvijas Ģimenes ārstu asociācija
Atzinums iesniegts
05.02.2026.
Saskaņošanas rezultāts
Nesaskaņots
Iebildumi / Priekšlikumi
Nr.p.k.
Projekta redakcija
Iebildums / Priekšlikums
1.
Noteikumu konsolidētā versija
Iebildums
2026. gada 2. februārī Ministru kabinets ir izsludinājis tiesību aktu projektu Nr. 26-TA-237 “Grozījumi Ministru kabineta 2018. gada 28. augusta noteikumos Nr. 555 "Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtība" (turpmāk - Noteikumu projekts), publicējot to vietnē: https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/68436ce5-6f25-4dbd-a66d-cef3c6141d24
Ministru kabinets vai tā pārstāvis Veselības ministrija ir noteikusi, ka iebildumus un atzinumus par šo projektu var iesniegt trīs darba dienu laikā - līdz 2026.gada 5.februārim.
Biedrība "Latvijas Ģimenes ārstu asociācija" (turpmāk-LĢĀA) strikti iebilst pret Ministru kabineta noteikumu projekta “grozījumi Ministru kabineta 2018. gada 28. augusta noteikumos Nr. 555 "Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtība" (turpmāk - Noteikumu projekts) tālāku virzīšanu tāpēc, ka tas paredz ģimenes ārstu pamattiesību aizskārumu. Noteikumu projekta pieņemšana būtu pretrunā valsts pienākumam ievērot cilvēktiesības, demokrātiskas un tiesiskas valsts principus.
1) Izsludinātais projekts paredz starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos, Eiropas Savienības tiesību aktos un Satversmes normās noteikto personu pamattiesību nepamatotu ierobežošanu. Proti, tajā ir paredzēts pārkāpt personu vienlīdzīgu tiesību principu, kas ir nostiprināts Satversmes 91.pantā, un Satversmes 107.pantā aizsargātās tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību par vienāda satura un vērtības darbu.
2) Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 23. pantā ir norādīts, ka katram cilvēkam bez jebkādas diskriminācijas ir tiesības uz vienādu atlīdzību par līdzvērtīgu darbu, uz brīvu darba vietas izvēli, uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem un uz taisnīgu atlīdzību, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi. Satversmes 91.pantā ir noteikts, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Satversmes tiesas judikatūra detalizēti norāda kādi tiesiski apsvērumi ir obligāti piemērojami, lai pieļautu un noteiktu personu vienlīdzības tiesību ierobežojumus vai radītu privilēģijas kādai personu grupai. Satversmes 107. pants nosaka, ka “ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu”. Cilvēktiesību normu ievērošana ir obligāts Saeimas un Ministru kabineta pienākums.
3) MK tiesību aktu Noteikumu projektā ir paredzēts, ka par vienādas vērtības un vienāda satura darbu ģimenes ārsti, kas strādā pilsētās un ārpus pilsētām, ja ģimenes ārsta prakse atrodas vairāk kā 100 km no kādas no universitāšu slimnīcām Rīgā, saņems ievērojamas piemaksas. Tāpēc darba samaksa par analoģisku ģimenes ārsta darbu ārstiem Rīgā, Jelgavā, Ogrē, Jūrmalā un līdz 100 km no universitātes slimnīcas, būs ievērojami mazāka, kā ārstiem, kuri to pašu dara vairāk kā 100 km attālumā no Rīgas.
Anotācijas pielikumā aprēķinos redzam, ka “prakšu skaits ar piemaksu par blīvumu” ir norādīta 481, bet “prakšu skaits kopā, kas saņems lauku piemaksu”, plānots 672. Tas nozīmē, ka Noteikumu projektā plānots maksāt piemaksas (par attālumu) tuvu 200 praksēm, kuru darbības teritorija nav lauku teritorija, bet ir pilsētas un tās neatbilst lauku prakses statusam, nekvalificējas blīvuma piemaksai. Attiecīgi šīs prakses neatbilst mērķim - prioritārā pasākuma "Fiksētās piemaksas pārskatīšana ģimenes ārsta praksei par prakses un personāla darbības nodrošināšanu lauku teritorijā”. Līdz ar to lauku piemaksas attiecināmas tikai uz praksēm, kuras nodrošina veselības aprūpi lauku teritorijās – pēc blīvuma kritērija.
4) Ne Noteikumu projektā, ne tā anotācijā nav ietverti un norādīti tādi objektīvi pārbaudāmi apstākļi un piemītošas pazīmes, kas ļautu pārliecināties, ka ir tāda ģimenes ārstu grupa, kuru darba apstākļi un saturs ir tādā mērā atšķirīgs, ka atšķirīga attieksme - lielāka darba samaksa - ir attaisnojama. Normās norādītais kritērijs - 100 km no universitātes slimnīcas - nekādā mērā nav objektīvs apstāklis, kas nosaka to, ka ģimenes ārsta darbs tālāk par 100 km būtu atšķirīgs un tādā mērā sarežģītāks, ka lielāka darba samaksa būtu attaisnojams līdzeklis. Tieši pretēji, MK noteikumu normās paredzētais noteiktu, ka vienādos apstākļos strādājošie ārsti Latvijas valstspilsētās - Daugavpilī (piemaksa 740 euro mēnesī 2026.g.), Jelgavā (nav), Jēkabpilī (piemaksa 300 euro mēnesī 2026.g.), Jūrmalā (nav), Liepājā (piemaksa 740 euro mēnesī 2026.g.), Ogrē (nav), Rēzeknē (piemaksa 740 euro mēnesī 2026.g.), Rīgā (nav), Valmierā (piemaksa 300 euro mēnesī 2026.g.)un Ventspilī (piemaksa 740 euro mēnesī 2026.g.), saņemtu ievērojami atšķirīgu atalgojumu. Tāpēc normās ietvertais kritērijs - 100 km no universitātes slimnīcas - ir tiesiski nepieļaujams.
5) Tiesiski nepieļaujami ir arī Noteikumu projektā iekļautie kritēriji, kas paredz, ka lielāku samaksu saņem tie vairāk kā 100 km attumā no universitātes slimnīcas strādājošie ārsti, kuri pieņem vismaz 75% pacientus no vidējā klātienes apmeklējumu skaita Latvijā un kuru reģistrēto pacientu aptvere vecuma grupās 12 līdz 17 gadi un 65 +pārsniedz 85% no vidējā klātienes apmeklējuma Latvijā šajā vecuma grupā. Visiem ģimenes ārstiem, kuri pieņem vismaz 75% no vidējā klātienes apmeklējumu skaita un kuri nodrošina aprūpi jauniešiem un senioriem, darbs ir vienāds, vienādi sarežģīts un nozīmīgs. Noteikumu projektā plānotais noslodzes vērtējums ir formāls un netaisnīgs. Bez tam vienāda samaksa ir paredzēta neatkarīgi no reģistrēto un aprūpējamo pacientu skaita – gan tiem, kuriem 800, gan tiem, kam 1600 vai 2400 pacientu. Nav pamata pieņemt, ka Noteikumu normās paredzētās piemaksas veicinās kvalitātes uzlabošanu un paaudžu nomaiņu.
6) Noteikumu projektā nav iekļauti tādi dati, kas parādītu, ka kādā Latvijas administratīvā teritorijā vai vietā pastāv tādi objektīvi apstākļi, kuru dēļ ģimenes ārsta darbam ir atšķirīgs raksturs salīdzinājumā ar citiem ģimenes ārstiem. Ja šādi dati pastāvētu, tad saskaņā ar tiem būtu iespējams noteikt leģitīmu mērķi atšķirīgas attieksmes regulējuma noteikšanai, un spriest vai un kāda tieši nevienlīdzīga attieksme ir tiesiski pieļaujama un samērīga.
7) Ne Veselības ministrija, arī Nacionālais veselības dienests nav snieguši datus, kas parādītu, ka ģimenes ārstu pakalpojumu saņemšana būtu tieši vai netieši saistīta ar attālumu no universitātes slimnīcām. Nav datu par to, ka attālums vispārīgi vai tieši 100km apmērā, kādā veidā ietekmētu pacientu iespējas saņemt ģimenes ārsta pakalpojumus. Tāpēc attāluma un km kritērijs ir nepamatots.
Jānorāda, ka Latvijā ir attīstītas reģionālās slimnīcas, ar stacionāra un ambulatorajām nodaļām, kurās ir ieguldīti ievērojami valsts un ES līdzekļi un tiek nodrošināts augsti kvalificēts personāls. Tāpēc pieņēmums, ka ģimenes ārstiem Latvijas reģionu pilsētās ir daudz sarežģītāki darba apstākļi, ir nepamatots.
LĢĀA strikti iebilst samaksai pēc prakses attāluma līdz tuvākajai klīniskajai universitātes slimnīcai, kas papildināta ar prakses noslodzes formālu vērtējumu. Ģimenes ārsta darba apstākļi nav saistīti ar attālumu līdz klīniskai universitātes slimnīcai. Pacientu iespējas saņemt valsts apmaksātus ambulatoros vai stacionāra pakalpojumus ir tieši saistītas ar pakalpojumu pieejamību tuvākajās veselības aprūpes iestādēs un reģionālās slimnīcās.
8) Saskaņā ar NVD tīmekļvietnē publicētiem datiem, Latvijā tikai dažās vietās, kuras ir 100-200 km no Rīgas (šobrīd 3, neviena nav tālāk par 200 km), ilgāku laiku ir brīvas ģimenes ārstu vietas. Pēdējo gadu laikā brīvo prakšu vietu skaits ir samazinājies 2 reizes. Ir zināms, ka Jēkabpilī vairāki jaunie ārsti gatavojas tuvākajā nākotnē uzsākt darbu. Tāpēc nepatiess ir pieņēmums, ka visā Latvijas teritorijā, kas ir tālāk par par 100 km no Rīgas, ģimenes ārsti strādāt nevēlas.
9) LĢĀA ieskatā nepamatoti ir pieņemt, ka ar plānotajām piemaksām visiem ārstiem tālāk kā 100 km no Rīgas, tiks īstenots mērķis - jauno ārstu piesaiste. Šāda mērķa sasniegšanai nav izmantojams Noteikumu projektā paredzētās piemaksas. Jauno ārstu piesaistei, vietās, kur objektīvi tas ir nepieciešams, ir izmantojami citi, racionālāki un taisnīgāki mehānismi. Piemēram, ir pamats paredzēt vienreizēju kompensāciju ārstiem, kas īstenotu paaudžu nomaiņas pasākumus. Līdzīgi būtu pamats piešķirt vienreizēju kompensāciju ārstiem, kuri ir gatavi uzņemties ģimenes ārsta darbu teritorijās, kurās ilgāku laiku trūkst ģimenes ārsts. Atšķirībā no citiem ārstniecības speciālistiem, kam ES fondu kompensācija ir piemaksa darba samaksai, jaunajam ģimenes ārstam ir vēl cita satura izmaksas. Proti, viņam ir jānodrošina prakses izveidošana, un ir nepieciešams finansējums kompensācijām par esošā ārsta ieguldījumiem un izmaksām, kas nepieciešamas darbinieku atlaišanai.
10) Jānorāda, ka Ministru kabinets, izstrādājot Noteikumu projektu, nav ievērojis Eiropas Savienības tiesībās nostiprinātos principus un tiesību normas par vienādas darba samaksas obligātumu. Jānorāda, ka netiek ievērotas Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvā (ES) 2023/970 (2023. gada 10. maijs) par to, lai ar darba samaksas pārredzamības un izpildes mehānismu stiprinātu to, kā tiek piemērots princips par vienādu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu noteiktās prasības. Šī direktīva tieši un nepārprotami paredz, ka Eiropas Savienības dalībvalstij, arī Latvijai, ir pienākums nodrošināt vienādas darba samaksas principu, kuru jāievēro attiecībā uz darba algu un jebkādu citu atlīdzību naudā vai natūrā, kuru darba ņēmēji par savu darbu tieši vai netieši saņem kā atlīdzību no darba devēja.
LĢĀA kā ģimenes ārstu arodbiedrība strikti iebilst pret Ministru kabineta pārstāvja Veselības ministrijas rīcību, kura paredz bez kolektīvām sarunām, t.i. Arodbiedrību likumā noteiktā pienākuma vest sociālo dialogu ar nozares arodbiedrību, plāno pieņemt būtiski ierobežojošus un netaisnīgus ģimenes ārstu darba apmaksas noteikumus.
LĢĀA aicina Ministru kabinetu nodrošināt Satversmes 108.pantā noteiktās tiesības uz kolektīvajām sarunām par Noteikumu projektā ietverto saturu.
LĢĀA strikti iebilst samaksai pēc prakses attāluma līdz tuvākajai klīniskajai universitātes slimnīcai. LĢĀA uztur iepriekš sniegto priekšlikumu - vienreizēju kompensāciju ārstiem, kas īstenotu paaudžu nomaiņas pasākumus. Līdzīgi būtu pamats piešķirt vienreizēju kompensāciju ģimenes ārstiem, kuri ir gatavi uzņemties darbu teritorijās, kurās ilgāku laiku trūkst ģimenes ārsts.
Blīvuma piemaksas būtiskai palielināšanai ir jābūt ar ietekmes izvērtējumu uz katras prakses darbību – pakalpojumu klāstu un apjomu. LĢĀA iebilst līdzšinējās samaksas par katru nākamo reģistrēto pacientu lauku piemaksas aprēķinā atcelšanu, ja tam nav izstrādāti alternatīvi mehānismi.
Cita starpā nav pieņemami, ka Saeimas vēlēšanu gadā piemaksu apmēri ir noteikti augstāki (par vairāk nekā 100 vai 200 euro atkarībā no viena vai diviem piemaksu veidiem, arī sekojošā pašvaldību vēlēšanu gadā - 2027. gadā gan ar mazāku starpību), kas izskatās pēc priekšvēlēšanu manipulācijas. Attiecīgi LĢĀA strikti iebilst 287.punkta satura iekļaušanai un 288.punkta vārdiem par to, ka “pārrēķina atbilstoši šo noteikumu 287. punktā noteiktajiem piemaksu apmēriem”.
Ministru kabinets vai tā pārstāvis Veselības ministrija ir noteikusi, ka iebildumus un atzinumus par šo projektu var iesniegt trīs darba dienu laikā - līdz 2026.gada 5.februārim.
Biedrība "Latvijas Ģimenes ārstu asociācija" (turpmāk-LĢĀA) strikti iebilst pret Ministru kabineta noteikumu projekta “grozījumi Ministru kabineta 2018. gada 28. augusta noteikumos Nr. 555 "Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtība" (turpmāk - Noteikumu projekts) tālāku virzīšanu tāpēc, ka tas paredz ģimenes ārstu pamattiesību aizskārumu. Noteikumu projekta pieņemšana būtu pretrunā valsts pienākumam ievērot cilvēktiesības, demokrātiskas un tiesiskas valsts principus.
1) Izsludinātais projekts paredz starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos, Eiropas Savienības tiesību aktos un Satversmes normās noteikto personu pamattiesību nepamatotu ierobežošanu. Proti, tajā ir paredzēts pārkāpt personu vienlīdzīgu tiesību principu, kas ir nostiprināts Satversmes 91.pantā, un Satversmes 107.pantā aizsargātās tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību par vienāda satura un vērtības darbu.
2) Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 23. pantā ir norādīts, ka katram cilvēkam bez jebkādas diskriminācijas ir tiesības uz vienādu atlīdzību par līdzvērtīgu darbu, uz brīvu darba vietas izvēli, uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem un uz taisnīgu atlīdzību, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi. Satversmes 91.pantā ir noteikts, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Satversmes tiesas judikatūra detalizēti norāda kādi tiesiski apsvērumi ir obligāti piemērojami, lai pieļautu un noteiktu personu vienlīdzības tiesību ierobežojumus vai radītu privilēģijas kādai personu grupai. Satversmes 107. pants nosaka, ka “ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu”. Cilvēktiesību normu ievērošana ir obligāts Saeimas un Ministru kabineta pienākums.
3) MK tiesību aktu Noteikumu projektā ir paredzēts, ka par vienādas vērtības un vienāda satura darbu ģimenes ārsti, kas strādā pilsētās un ārpus pilsētām, ja ģimenes ārsta prakse atrodas vairāk kā 100 km no kādas no universitāšu slimnīcām Rīgā, saņems ievērojamas piemaksas. Tāpēc darba samaksa par analoģisku ģimenes ārsta darbu ārstiem Rīgā, Jelgavā, Ogrē, Jūrmalā un līdz 100 km no universitātes slimnīcas, būs ievērojami mazāka, kā ārstiem, kuri to pašu dara vairāk kā 100 km attālumā no Rīgas.
Anotācijas pielikumā aprēķinos redzam, ka “prakšu skaits ar piemaksu par blīvumu” ir norādīta 481, bet “prakšu skaits kopā, kas saņems lauku piemaksu”, plānots 672. Tas nozīmē, ka Noteikumu projektā plānots maksāt piemaksas (par attālumu) tuvu 200 praksēm, kuru darbības teritorija nav lauku teritorija, bet ir pilsētas un tās neatbilst lauku prakses statusam, nekvalificējas blīvuma piemaksai. Attiecīgi šīs prakses neatbilst mērķim - prioritārā pasākuma "Fiksētās piemaksas pārskatīšana ģimenes ārsta praksei par prakses un personāla darbības nodrošināšanu lauku teritorijā”. Līdz ar to lauku piemaksas attiecināmas tikai uz praksēm, kuras nodrošina veselības aprūpi lauku teritorijās – pēc blīvuma kritērija.
4) Ne Noteikumu projektā, ne tā anotācijā nav ietverti un norādīti tādi objektīvi pārbaudāmi apstākļi un piemītošas pazīmes, kas ļautu pārliecināties, ka ir tāda ģimenes ārstu grupa, kuru darba apstākļi un saturs ir tādā mērā atšķirīgs, ka atšķirīga attieksme - lielāka darba samaksa - ir attaisnojama. Normās norādītais kritērijs - 100 km no universitātes slimnīcas - nekādā mērā nav objektīvs apstāklis, kas nosaka to, ka ģimenes ārsta darbs tālāk par 100 km būtu atšķirīgs un tādā mērā sarežģītāks, ka lielāka darba samaksa būtu attaisnojams līdzeklis. Tieši pretēji, MK noteikumu normās paredzētais noteiktu, ka vienādos apstākļos strādājošie ārsti Latvijas valstspilsētās - Daugavpilī (piemaksa 740 euro mēnesī 2026.g.), Jelgavā (nav), Jēkabpilī (piemaksa 300 euro mēnesī 2026.g.), Jūrmalā (nav), Liepājā (piemaksa 740 euro mēnesī 2026.g.), Ogrē (nav), Rēzeknē (piemaksa 740 euro mēnesī 2026.g.), Rīgā (nav), Valmierā (piemaksa 300 euro mēnesī 2026.g.)un Ventspilī (piemaksa 740 euro mēnesī 2026.g.), saņemtu ievērojami atšķirīgu atalgojumu. Tāpēc normās ietvertais kritērijs - 100 km no universitātes slimnīcas - ir tiesiski nepieļaujams.
5) Tiesiski nepieļaujami ir arī Noteikumu projektā iekļautie kritēriji, kas paredz, ka lielāku samaksu saņem tie vairāk kā 100 km attumā no universitātes slimnīcas strādājošie ārsti, kuri pieņem vismaz 75% pacientus no vidējā klātienes apmeklējumu skaita Latvijā un kuru reģistrēto pacientu aptvere vecuma grupās 12 līdz 17 gadi un 65 +pārsniedz 85% no vidējā klātienes apmeklējuma Latvijā šajā vecuma grupā. Visiem ģimenes ārstiem, kuri pieņem vismaz 75% no vidējā klātienes apmeklējumu skaita un kuri nodrošina aprūpi jauniešiem un senioriem, darbs ir vienāds, vienādi sarežģīts un nozīmīgs. Noteikumu projektā plānotais noslodzes vērtējums ir formāls un netaisnīgs. Bez tam vienāda samaksa ir paredzēta neatkarīgi no reģistrēto un aprūpējamo pacientu skaita – gan tiem, kuriem 800, gan tiem, kam 1600 vai 2400 pacientu. Nav pamata pieņemt, ka Noteikumu normās paredzētās piemaksas veicinās kvalitātes uzlabošanu un paaudžu nomaiņu.
6) Noteikumu projektā nav iekļauti tādi dati, kas parādītu, ka kādā Latvijas administratīvā teritorijā vai vietā pastāv tādi objektīvi apstākļi, kuru dēļ ģimenes ārsta darbam ir atšķirīgs raksturs salīdzinājumā ar citiem ģimenes ārstiem. Ja šādi dati pastāvētu, tad saskaņā ar tiem būtu iespējams noteikt leģitīmu mērķi atšķirīgas attieksmes regulējuma noteikšanai, un spriest vai un kāda tieši nevienlīdzīga attieksme ir tiesiski pieļaujama un samērīga.
7) Ne Veselības ministrija, arī Nacionālais veselības dienests nav snieguši datus, kas parādītu, ka ģimenes ārstu pakalpojumu saņemšana būtu tieši vai netieši saistīta ar attālumu no universitātes slimnīcām. Nav datu par to, ka attālums vispārīgi vai tieši 100km apmērā, kādā veidā ietekmētu pacientu iespējas saņemt ģimenes ārsta pakalpojumus. Tāpēc attāluma un km kritērijs ir nepamatots.
Jānorāda, ka Latvijā ir attīstītas reģionālās slimnīcas, ar stacionāra un ambulatorajām nodaļām, kurās ir ieguldīti ievērojami valsts un ES līdzekļi un tiek nodrošināts augsti kvalificēts personāls. Tāpēc pieņēmums, ka ģimenes ārstiem Latvijas reģionu pilsētās ir daudz sarežģītāki darba apstākļi, ir nepamatots.
LĢĀA strikti iebilst samaksai pēc prakses attāluma līdz tuvākajai klīniskajai universitātes slimnīcai, kas papildināta ar prakses noslodzes formālu vērtējumu. Ģimenes ārsta darba apstākļi nav saistīti ar attālumu līdz klīniskai universitātes slimnīcai. Pacientu iespējas saņemt valsts apmaksātus ambulatoros vai stacionāra pakalpojumus ir tieši saistītas ar pakalpojumu pieejamību tuvākajās veselības aprūpes iestādēs un reģionālās slimnīcās.
8) Saskaņā ar NVD tīmekļvietnē publicētiem datiem, Latvijā tikai dažās vietās, kuras ir 100-200 km no Rīgas (šobrīd 3, neviena nav tālāk par 200 km), ilgāku laiku ir brīvas ģimenes ārstu vietas. Pēdējo gadu laikā brīvo prakšu vietu skaits ir samazinājies 2 reizes. Ir zināms, ka Jēkabpilī vairāki jaunie ārsti gatavojas tuvākajā nākotnē uzsākt darbu. Tāpēc nepatiess ir pieņēmums, ka visā Latvijas teritorijā, kas ir tālāk par par 100 km no Rīgas, ģimenes ārsti strādāt nevēlas.
9) LĢĀA ieskatā nepamatoti ir pieņemt, ka ar plānotajām piemaksām visiem ārstiem tālāk kā 100 km no Rīgas, tiks īstenots mērķis - jauno ārstu piesaiste. Šāda mērķa sasniegšanai nav izmantojams Noteikumu projektā paredzētās piemaksas. Jauno ārstu piesaistei, vietās, kur objektīvi tas ir nepieciešams, ir izmantojami citi, racionālāki un taisnīgāki mehānismi. Piemēram, ir pamats paredzēt vienreizēju kompensāciju ārstiem, kas īstenotu paaudžu nomaiņas pasākumus. Līdzīgi būtu pamats piešķirt vienreizēju kompensāciju ārstiem, kuri ir gatavi uzņemties ģimenes ārsta darbu teritorijās, kurās ilgāku laiku trūkst ģimenes ārsts. Atšķirībā no citiem ārstniecības speciālistiem, kam ES fondu kompensācija ir piemaksa darba samaksai, jaunajam ģimenes ārstam ir vēl cita satura izmaksas. Proti, viņam ir jānodrošina prakses izveidošana, un ir nepieciešams finansējums kompensācijām par esošā ārsta ieguldījumiem un izmaksām, kas nepieciešamas darbinieku atlaišanai.
10) Jānorāda, ka Ministru kabinets, izstrādājot Noteikumu projektu, nav ievērojis Eiropas Savienības tiesībās nostiprinātos principus un tiesību normas par vienādas darba samaksas obligātumu. Jānorāda, ka netiek ievērotas Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvā (ES) 2023/970 (2023. gada 10. maijs) par to, lai ar darba samaksas pārredzamības un izpildes mehānismu stiprinātu to, kā tiek piemērots princips par vienādu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu noteiktās prasības. Šī direktīva tieši un nepārprotami paredz, ka Eiropas Savienības dalībvalstij, arī Latvijai, ir pienākums nodrošināt vienādas darba samaksas principu, kuru jāievēro attiecībā uz darba algu un jebkādu citu atlīdzību naudā vai natūrā, kuru darba ņēmēji par savu darbu tieši vai netieši saņem kā atlīdzību no darba devēja.
LĢĀA kā ģimenes ārstu arodbiedrība strikti iebilst pret Ministru kabineta pārstāvja Veselības ministrijas rīcību, kura paredz bez kolektīvām sarunām, t.i. Arodbiedrību likumā noteiktā pienākuma vest sociālo dialogu ar nozares arodbiedrību, plāno pieņemt būtiski ierobežojošus un netaisnīgus ģimenes ārstu darba apmaksas noteikumus.
LĢĀA aicina Ministru kabinetu nodrošināt Satversmes 108.pantā noteiktās tiesības uz kolektīvajām sarunām par Noteikumu projektā ietverto saturu.
LĢĀA strikti iebilst samaksai pēc prakses attāluma līdz tuvākajai klīniskajai universitātes slimnīcai. LĢĀA uztur iepriekš sniegto priekšlikumu - vienreizēju kompensāciju ārstiem, kas īstenotu paaudžu nomaiņas pasākumus. Līdzīgi būtu pamats piešķirt vienreizēju kompensāciju ģimenes ārstiem, kuri ir gatavi uzņemties darbu teritorijās, kurās ilgāku laiku trūkst ģimenes ārsts.
Blīvuma piemaksas būtiskai palielināšanai ir jābūt ar ietekmes izvērtējumu uz katras prakses darbību – pakalpojumu klāstu un apjomu. LĢĀA iebilst līdzšinējās samaksas par katru nākamo reģistrēto pacientu lauku piemaksas aprēķinā atcelšanu, ja tam nav izstrādāti alternatīvi mehānismi.
Cita starpā nav pieņemami, ka Saeimas vēlēšanu gadā piemaksu apmēri ir noteikti augstāki (par vairāk nekā 100 vai 200 euro atkarībā no viena vai diviem piemaksu veidiem, arī sekojošā pašvaldību vēlēšanu gadā - 2027. gadā gan ar mazāku starpību), kas izskatās pēc priekšvēlēšanu manipulācijas. Attiecīgi LĢĀA strikti iebilst 287.punkta satura iekļaušanai un 288.punkta vārdiem par to, ka “pārrēķina atbilstoši šo noteikumu 287. punktā noteiktajiem piemaksu apmēriem”.
Piedāvātā redakcija
-