Projekta ID
23-TA-3328Atzinuma sniedzējs
Latvijas Darba devēju konfederācija
Atzinums iesniegts
28.03.2024.
Saskaņošanas rezultāts
Nesaskaņots
Iebildumi / Priekšlikumi
Nr.p.k.
Projekta redakcija
Iebildums / Priekšlikums
1.
Plāna projekts
Iebildums
Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk - LDDK) ir iepazinusies ar Labklājības ministrijas (turpmāk - LM) izstrādāto plāna projektu “Plāns personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju veicināšanai 2024.-2027. gadam”” (turpmāk - Projekts) un izsaka šādus iebildumus:
1. LDDK iebilst pret sadaļu “ 2. Rīcības virziens: Atbalsta pakalpojumu pilnveidošana invaliditātes seku mazināšanai starpnozaru līmenī”
Pamatojums
Sadaļa neietver universālus pasākumus nabadzības riska mazināšanai mājsaimniecībās ar bērniem, kurās viens vai abi vecāki ir personas ar invaliditāti. Kā zināms, Civillikuma 179.panta 1.daļā vecākiem ir noteikts pienākums samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Savukārt 179. panta 5.daļā parlaments ir deleģējis pienākumu Ministru kabinetam noteikt minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru bērnam nodrošināt ir pienākums katram no vecākiem neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa. Ministru kabinets, izpildot likuma deleģējumu, ir noteicis, ka katram vecākam neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa ir pienākums nodrošināt katram savam bērnam no viņa piedzimšanas līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai – 25 % apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas un katram bērnam no 7 gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai – 30 % apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas[1].
Personām ar invaliditāti ir objektīvi ierobežojumi gūt darba ienākumus tādā līmenī, kā tas ir iespējams personām ar pilnu darbspēju. Esošā atbalsta sistēma ir orientēta uz personām ar invaliditāti, kurām nav apgādājamo personu, un tā ir absolūti nepietiekama gadījumos, kad personai ar invaliditāti ir apgādībā esošas personas. Situācijas, kad personai ar invaliditāti nav apgādājamo personu, būtiski atšķiras no situācijas, kad personai ar invaliditāti ir apgādībā esošas personas. Satversmes tiesa vairākos savos spriedumos ir norādījusi, ka no Satversmes 91.panta valstij izriet ne tikvien tiesības, bet pat pienākums rīkoties atšķirīgi.
Priekšlikums
Ieviest piemaksu pie ģimenes pabalsta gadījumos, kad viens vai abi vecāki ir personas ar invaliditāti.
2. LDDK iebilst pret sadaļu “3. Rīcības virziens: Iekļaujošas nodarbinātības veicināšana”
Pamatojums
Sadaļa neietver pasākumus, kas novērstu pastāvošos šķēršļus personu ar III grupas invaliditāti nodarbinātībai, kā arī reāli veicinātu iekļaujošu nodarbinātību.
Lai veicinātu personu ar invaliditāti nodarbinātību, papildus sadaļā minētajiem pasākumiem ir nepieciešams:
1. Nodrošināt valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas par personām ar pirmās un otrās grupas invaliditāti no budžeta neatkarīgi no personu ar invaliditāti nodarbinātības.
2. Atcelt likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” normu, kas uzliek pienākumu darba devējam veikt iemaksas par personām ar 3.grupas invaliditāti vismaz no minimālās algas.
3. Attiecībā uz personām ar invaliditāti darba devēja maksāto slimības naudu par laika posmu no otrās līdz devītajai darbnespējas dienai aizstāt ar no valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta vai valsts pamatbudžeta finansētu slimības pabalstu.
4. Pārskatīt trešās invaliditātes grupas robežas.
5. Attiecībā uz personām ar invaliditāti atcelt minimālā atalgojuma nosacījumus.
Detalizēts pamatojums
1. Nodrošināt valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (VSAOI) par personām ar pirmās un otrās grupas invaliditāti no budžeta neatkarīgi no personu ar invaliditāti nodarbinātības.
Esošā situācija:
Šobrīd saskaņā ar likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 19.pantu VSAOI no valsts pamatbudžeta un speciālajiem budžetiem par personām ar pirmās un otrās grupas invaliditāti tiek veiktas tad, ja persona negūst darba ienākumus. Iemaksu objekts saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 5.jūnija noteikumiem Nr.230 “Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no valsts pamatbudžeta un valsts sociālās apdrošināšanas speciālajiem budžetiem” no iepriekšējā gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas valstī 50 procentiem. Savukārt gadījumos, kad persona ar invaliditāti saņem darba ienākumus, iemaksu veikšana no valsts budžeta tiek pārtraukta, tostarp arī gadījumos, kad darba ienākumi ne tuvu nesasniedz iepriekšējā gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas valstī 50 procentus, kā rezultātā personas sociālās garantijas samazinās.
Sasniedzamais rezultāts
LDDK ieskatā būtisks atbalsts personu ar invaliditāti nodarbinātībai būtu nosacījums, ka par personām ar pirmās un otrās grupas invaliditāti VSAOI no valsts pamatbudžeta un speciālajiem budžetiem tiktu veiktas neatkarīgi no tā, vai persona gūst vai negūst darba ienākumus. Gadījumā, ja personas atalgojums pārsniedz iepriekš minēto objektu (50 procenti iepriekšējā gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas valstī), tad darba devējs veic iemaksas par algas daļu, kas pārsniedz šo lielumu.
Šāda sistēmu būtu viegli administrējams atbalsts personu ar pirmās un otrās grupas invaliditāti nodarbinātībai, kā arī šo personu sociālās garantijas nodarbinātības periodā tiktu saglabātas vismaz iepriekšējā līmenī.
2. Atcelt likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” normu, kas uzliek pienākumu darba devējam veikt iemaksas par personām ar 3.grupas invaliditāti vismaz no minimālās algas.
Esošā situācija:
Ņemot vērā to, ka personu ar invaliditāti darbspējas ir ierobežotas, Darba likuma 134.pantā ir ietverta imperatīva norma, kas uzliek darba devējam pienākumu visos gadījumos, kad persona ar invaliditāti vēršas ar lūgumu nodrošināt iespēju strādāt nepilnu laiku, darba devējam tas ir jānodrošina. Savukārt no likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 20.4 panta izriet, ka par personām ar 3.grupas invaliditāti darba devējam ir jāveic VSAOI vismaz no minimālās algas, tostarp arī tad, ja reāli veiktais darba apjoms ir ievērojami mazāks. Tas ir būtisks šķērslis personu ar 3.grupas invaliditāti nodarbinātībai.
Sasniedzamais rezultāts
Likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 20.4 panta nosacījumus attiecināt uz visām Darba likuma 134.panta otrajā daļā minētajām sociālajām grupām, tostarp arī uz personām ar 3.grupas invaliditāti. Savukārt, lai personām ar 3.grupas invaliditāti sociālās garantijas nodrošinātu vismaz tādā līmenī kā laika posmā, kad tās nav nodarbinātas, valstij būtu jāveic VSAOI no starpības starp darba devēja veikto iemaksu objekta un saskaņā ar Likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 19.panta nosacījumiem noteikto objektu (50 procenti iepriekšējā gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas valstī).
3. Par slimības naudas aizstāšanu ar valsts sociālo apdrošināšanas slimības pabalstu.
Esošā situācija:
Likuma «Par maternitātes un slimības apdrošināšanu» 36.pantā ir noteikts, ka pārejošas darbnespējas gadījumā par laika posmu no otrās līdz devītajai dienai darba devējs izmaksā slimības naudu. Šī norma ir attiecināma arī uz personām ar invaliditāti. Ņemot vērā, ka daļā gadījumu personām ar invaliditāti darbnespējas periodi var regulāri atkārtoties, tas ir būtisks šķērslis personu ar invaliditāti nodarbinātībai.
Sasniedzamais rezultāts
Attiecībā uz personām ar invaliditāti darba devēja maksāto slimības naudu par laika posmu no otrās līdz devītajai darbnespējas dienai aizstāt ar valsts sociālo apdrošināšanas slimības pabalstu.
4. Pārskatīt trešās invaliditātes grupas robežas.
Esošā situācija
Saskaņā ar Ministru kabineta 2014.gada 23.decembra noteikumiem Nr.805 “Prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas un invaliditāti apliecinoša dokumenta izsniegšanas noteikumi” III grupa tiek noteikta personām, kuru vispārējo darbspēju zaudējums ir robežās no 25% līdz 59 %. LDDK ieskatā šis tvērums ir pārāk plašs un vismaz daļā gadījumu, kad darbspēju zaudējums pārsniedz 49% neatbilst nosacījumam mēreni funkcionēšanas ierobežojumi.
Sasniedzamais rezultāts
Paredzēt, ka trešā grupa tiek noteikta personām, kuru vispārējo darbspēju zaudējums ir robežās no 25% līdz 49 %, attiecīgi mainot otrās grupas tvērumu.
5. Attiecībā uz personām ar invaliditāti atcelt minimālā atalgojuma nosacījumus.
Esošā situācija
Neraugoties uz to, ka personām ar invaliditāti vispārējo darbspēju zaudējums var būt robežās no 25% līdz 100%, esošais normatīvais regulējums uz šīm personām attiecina personām ar pilnu darbspēju paredzētos minimālā atalgojuma nosacījumus.
Sasniedzamais rezultāts
Noteikt, ka personām ar invaliditāti atalgojums ir nosakāms atbilstīgi personas darba ekonomiskajam rezultātam, vienlaikus paredzot, ka nodarbinātajām personām ar invaliditāti, kuras nesaņem invaliditātes pensiju, valsts piemaksā no minimālās algas atvasinātu darbspēju zuduma līmenim proporcionālu sociālā nodrošinājuma pabalstu. Savukārt nodarbinātajām personām ar invaliditāti, kuras saņem invaliditātes pensiju, valsts piemaksā no minimālās algas atvasinātu darbspēju zuduma līmenim proporcionālu sociālā nodrošinājuma pabalstu tādā apmērā, lai atalgojums kopā ar invaliditātes pensiju un sociālā nodrošinājuma pabalstu sasniegtu valstī noteikto minimālās algas līmeni.
[1] Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumi Nr.37 “Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam”
1. LDDK iebilst pret sadaļu “ 2. Rīcības virziens: Atbalsta pakalpojumu pilnveidošana invaliditātes seku mazināšanai starpnozaru līmenī”
Pamatojums
Sadaļa neietver universālus pasākumus nabadzības riska mazināšanai mājsaimniecībās ar bērniem, kurās viens vai abi vecāki ir personas ar invaliditāti. Kā zināms, Civillikuma 179.panta 1.daļā vecākiem ir noteikts pienākums samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Savukārt 179. panta 5.daļā parlaments ir deleģējis pienākumu Ministru kabinetam noteikt minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru bērnam nodrošināt ir pienākums katram no vecākiem neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa. Ministru kabinets, izpildot likuma deleģējumu, ir noteicis, ka katram vecākam neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa ir pienākums nodrošināt katram savam bērnam no viņa piedzimšanas līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai – 25 % apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas un katram bērnam no 7 gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai – 30 % apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas[1].
Personām ar invaliditāti ir objektīvi ierobežojumi gūt darba ienākumus tādā līmenī, kā tas ir iespējams personām ar pilnu darbspēju. Esošā atbalsta sistēma ir orientēta uz personām ar invaliditāti, kurām nav apgādājamo personu, un tā ir absolūti nepietiekama gadījumos, kad personai ar invaliditāti ir apgādībā esošas personas. Situācijas, kad personai ar invaliditāti nav apgādājamo personu, būtiski atšķiras no situācijas, kad personai ar invaliditāti ir apgādībā esošas personas. Satversmes tiesa vairākos savos spriedumos ir norādījusi, ka no Satversmes 91.panta valstij izriet ne tikvien tiesības, bet pat pienākums rīkoties atšķirīgi.
Priekšlikums
Ieviest piemaksu pie ģimenes pabalsta gadījumos, kad viens vai abi vecāki ir personas ar invaliditāti.
2. LDDK iebilst pret sadaļu “3. Rīcības virziens: Iekļaujošas nodarbinātības veicināšana”
Pamatojums
Sadaļa neietver pasākumus, kas novērstu pastāvošos šķēršļus personu ar III grupas invaliditāti nodarbinātībai, kā arī reāli veicinātu iekļaujošu nodarbinātību.
Lai veicinātu personu ar invaliditāti nodarbinātību, papildus sadaļā minētajiem pasākumiem ir nepieciešams:
1. Nodrošināt valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas par personām ar pirmās un otrās grupas invaliditāti no budžeta neatkarīgi no personu ar invaliditāti nodarbinātības.
2. Atcelt likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” normu, kas uzliek pienākumu darba devējam veikt iemaksas par personām ar 3.grupas invaliditāti vismaz no minimālās algas.
3. Attiecībā uz personām ar invaliditāti darba devēja maksāto slimības naudu par laika posmu no otrās līdz devītajai darbnespējas dienai aizstāt ar no valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta vai valsts pamatbudžeta finansētu slimības pabalstu.
4. Pārskatīt trešās invaliditātes grupas robežas.
5. Attiecībā uz personām ar invaliditāti atcelt minimālā atalgojuma nosacījumus.
Detalizēts pamatojums
1. Nodrošināt valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (VSAOI) par personām ar pirmās un otrās grupas invaliditāti no budžeta neatkarīgi no personu ar invaliditāti nodarbinātības.
Esošā situācija:
Šobrīd saskaņā ar likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 19.pantu VSAOI no valsts pamatbudžeta un speciālajiem budžetiem par personām ar pirmās un otrās grupas invaliditāti tiek veiktas tad, ja persona negūst darba ienākumus. Iemaksu objekts saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 5.jūnija noteikumiem Nr.230 “Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no valsts pamatbudžeta un valsts sociālās apdrošināšanas speciālajiem budžetiem” no iepriekšējā gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas valstī 50 procentiem. Savukārt gadījumos, kad persona ar invaliditāti saņem darba ienākumus, iemaksu veikšana no valsts budžeta tiek pārtraukta, tostarp arī gadījumos, kad darba ienākumi ne tuvu nesasniedz iepriekšējā gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas valstī 50 procentus, kā rezultātā personas sociālās garantijas samazinās.
Sasniedzamais rezultāts
LDDK ieskatā būtisks atbalsts personu ar invaliditāti nodarbinātībai būtu nosacījums, ka par personām ar pirmās un otrās grupas invaliditāti VSAOI no valsts pamatbudžeta un speciālajiem budžetiem tiktu veiktas neatkarīgi no tā, vai persona gūst vai negūst darba ienākumus. Gadījumā, ja personas atalgojums pārsniedz iepriekš minēto objektu (50 procenti iepriekšējā gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas valstī), tad darba devējs veic iemaksas par algas daļu, kas pārsniedz šo lielumu.
Šāda sistēmu būtu viegli administrējams atbalsts personu ar pirmās un otrās grupas invaliditāti nodarbinātībai, kā arī šo personu sociālās garantijas nodarbinātības periodā tiktu saglabātas vismaz iepriekšējā līmenī.
2. Atcelt likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” normu, kas uzliek pienākumu darba devējam veikt iemaksas par personām ar 3.grupas invaliditāti vismaz no minimālās algas.
Esošā situācija:
Ņemot vērā to, ka personu ar invaliditāti darbspējas ir ierobežotas, Darba likuma 134.pantā ir ietverta imperatīva norma, kas uzliek darba devējam pienākumu visos gadījumos, kad persona ar invaliditāti vēršas ar lūgumu nodrošināt iespēju strādāt nepilnu laiku, darba devējam tas ir jānodrošina. Savukārt no likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 20.4 panta izriet, ka par personām ar 3.grupas invaliditāti darba devējam ir jāveic VSAOI vismaz no minimālās algas, tostarp arī tad, ja reāli veiktais darba apjoms ir ievērojami mazāks. Tas ir būtisks šķērslis personu ar 3.grupas invaliditāti nodarbinātībai.
Sasniedzamais rezultāts
Likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 20.4 panta nosacījumus attiecināt uz visām Darba likuma 134.panta otrajā daļā minētajām sociālajām grupām, tostarp arī uz personām ar 3.grupas invaliditāti. Savukārt, lai personām ar 3.grupas invaliditāti sociālās garantijas nodrošinātu vismaz tādā līmenī kā laika posmā, kad tās nav nodarbinātas, valstij būtu jāveic VSAOI no starpības starp darba devēja veikto iemaksu objekta un saskaņā ar Likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 19.panta nosacījumiem noteikto objektu (50 procenti iepriekšējā gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas valstī).
3. Par slimības naudas aizstāšanu ar valsts sociālo apdrošināšanas slimības pabalstu.
Esošā situācija:
Likuma «Par maternitātes un slimības apdrošināšanu» 36.pantā ir noteikts, ka pārejošas darbnespējas gadījumā par laika posmu no otrās līdz devītajai dienai darba devējs izmaksā slimības naudu. Šī norma ir attiecināma arī uz personām ar invaliditāti. Ņemot vērā, ka daļā gadījumu personām ar invaliditāti darbnespējas periodi var regulāri atkārtoties, tas ir būtisks šķērslis personu ar invaliditāti nodarbinātībai.
Sasniedzamais rezultāts
Attiecībā uz personām ar invaliditāti darba devēja maksāto slimības naudu par laika posmu no otrās līdz devītajai darbnespējas dienai aizstāt ar valsts sociālo apdrošināšanas slimības pabalstu.
4. Pārskatīt trešās invaliditātes grupas robežas.
Esošā situācija
Saskaņā ar Ministru kabineta 2014.gada 23.decembra noteikumiem Nr.805 “Prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas un invaliditāti apliecinoša dokumenta izsniegšanas noteikumi” III grupa tiek noteikta personām, kuru vispārējo darbspēju zaudējums ir robežās no 25% līdz 59 %. LDDK ieskatā šis tvērums ir pārāk plašs un vismaz daļā gadījumu, kad darbspēju zaudējums pārsniedz 49% neatbilst nosacījumam mēreni funkcionēšanas ierobežojumi.
Sasniedzamais rezultāts
Paredzēt, ka trešā grupa tiek noteikta personām, kuru vispārējo darbspēju zaudējums ir robežās no 25% līdz 49 %, attiecīgi mainot otrās grupas tvērumu.
5. Attiecībā uz personām ar invaliditāti atcelt minimālā atalgojuma nosacījumus.
Esošā situācija
Neraugoties uz to, ka personām ar invaliditāti vispārējo darbspēju zaudējums var būt robežās no 25% līdz 100%, esošais normatīvais regulējums uz šīm personām attiecina personām ar pilnu darbspēju paredzētos minimālā atalgojuma nosacījumus.
Sasniedzamais rezultāts
Noteikt, ka personām ar invaliditāti atalgojums ir nosakāms atbilstīgi personas darba ekonomiskajam rezultātam, vienlaikus paredzot, ka nodarbinātajām personām ar invaliditāti, kuras nesaņem invaliditātes pensiju, valsts piemaksā no minimālās algas atvasinātu darbspēju zuduma līmenim proporcionālu sociālā nodrošinājuma pabalstu. Savukārt nodarbinātajām personām ar invaliditāti, kuras saņem invaliditātes pensiju, valsts piemaksā no minimālās algas atvasinātu darbspēju zuduma līmenim proporcionālu sociālā nodrošinājuma pabalstu tādā apmērā, lai atalgojums kopā ar invaliditātes pensiju un sociālā nodrošinājuma pabalstu sasniegtu valstī noteikto minimālās algas līmeni.
[1] Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumi Nr.37 “Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam”
Piedāvātā redakcija
-